Cecīlijas Āpses ģimene Āpse Cecīlija Jēkaba m., dz. 1936, dzīvoja Aizputes apriņķa Gudenieku pagasta Skoliņās, izsūtīta 14.06.1941. uz Krasnojarskas novada Tasejevas rajonu, atbrīvota 28.08.46. Lieta Nr. 16511. Tēvs Āpsis Jēkabs Jāņa d., dz. 1910, dzīvoja Aizputes apriņķa Gudenieku pagasta Skoliņās, arestēts 14.06.1941., ieslodzīts Kirovas apgabala Vjatlagā, miris 17.06.43. Lieta Nr. 16511., P-7602. Māte Āpse Grieta Jāņa m., dz. 1907, dzīvoja Aizputes apriņķa Gudenieku pagasta Skoliņās, izsūtīta 14.06.1941. uz Krasnojarskas novada Tasejevas rajonu, mirusi pirms 1946. gada. Lieta Nr. 16511. Māsa Āpse Marta Jēkaba m., dz. 1937, dzīvoja Aizputes apriņķa Gudenieku pagasta Skoliņās, izsūtīta 14.06.1941. uz Krasnojarskas novada Tasejevas rajonu, atbrīvota 28.08.46. Lieta Nr. 16511. Brālis Āpsis Antons Jēkaba d., dz. 1939, dzīvoja Aizputes apriņķa Gudenieku pagasta Skoliņās, izsūtīts 14.06.1941. uz Krasnojarskas novada Tasejevas rajonu, atbrīvots 28.08.46. Lieta Nr. 16511.

Dokumenti, fotogrāfijas

Cecīlijas Āpses atmiņas

Tēvs, māte un mēs 3 bērni Cecīlija, Marta un Antons Āpsis dzīvojām Gudenieku pagasta "Skoliņos". Māte mājsaimniece, tēvs aizsargs.

1941. gada 14. jūnijā iebrauca sētā smagā automašīna un pāris zaldātiņu un lika sakravāties ceļam. Tēvs bija darbā. Māmiņa salika maisos šādas tādas mantas, ko atļāva zaldāti ar štikiem un mūs iecēla mašīnā, kur jau sēdēja tantes un raudāja.

Man bija 5 gadi, māsai 3,5, bet brālim 1 gads 9 mēn. Kad mašīna sāka braukt, sētā iebrauca tēvs ar velosipēdu, kas bija uzzinājis, ka ģimene tiek izvesta. Tā līdz vilcienam visi bijām kopā, bet pie vilciena tēvu paņēma no mums. Tā arī vairāk par viņu neko neuzzinājām.

Mēs ar māti pēc ilgas braukšanas nokļuvām Krasnojarskā Ustjborgas sādžā, kur māmiņa strādāja koku zāģētavā. Krievi nāca nopirkt līdzi paņemtās mantas, par ko tad arī tika iegādāta pārtika. Pēdējais, ko māte pārdeva bija laulības gredzens, par ko dabūja miltus un vēl kaut ko, lai tik būtu ar ko mūs pabarot. Ceļš bija tāls un grūts tur kalnos, kur gāja, tāpēc pēc tam saslima un nomira. Kad māmiņu veda projām, krita baltas sniega pārslas uz koka kasti, kur viņa bija ielikta. Bija laikam sākusies ziema.

Mūs bērnus pēc tam iekārtoja bērnu namā. Māsu ar brāli zīdaiņu manā, bet mani pie lielajiem, lai ietu skolā. Bērnu nams bija liela baraka, kur dzīvojām un skolojāmies.

Tie bija smagi gadi – bads un utis. Lieliem vēderiem un līkām kājām mēs vilkām savu dzīvību. Labi, ka bērnu nams bija meža malā, kur auga egles un priedes. Pavasaros rāpāmies zagšus pāri žogam pāri žogam, lai dabūtu kādu priežu vai egļu dzinumu. Tas bija garšīgs paēdiens, tāpat arī kūtsmēslos, kur bija reizēm iespēja atrast kādu baltu sēnīti.

Valoda bija aizmirsta, tikai to, ka mūs saukāja – "Latiš, ti kuda ļetiš? Pad kraņak gavno kļevaķ". Zinājām, ka esam latvieši un ilgojāmies pēc mājām.

Kā tur gāja sīkumos, nespēju uzrakstīt, jo tad jāsāk raudāt. Pateicoties Dieva žēlastībai izdzīvojām un 1946. gada rudenī ešelons pienāca Rīgā ar latviešu bērniem.

Bērnu nams bija Rīgā Kuldīgas ielā, kur dzīvojām tik ilgi, kamēr paņēma krustmāte uz Ēdoli. Tur pabeidzu Ēdoles pamatskolu un tad turpināju mācības medmāsu skolā. No 1955. gada 1. augusta esmu Kuldīgā.

Cecīlijas Kindas (dzim. Āpse) Kuldīgas novadpētniecības un mākslas muzeja 1990. gadā veiktā atmiņu pieraksta oriģināls (rokrakstā) glabājas muzejā. Atmiņu pierakstītājs nav zināms.