Ar skautisma idejām latviešu zēni iepazinās Krievijā skolas gaitās I pasaules kara laikā. 20. gados viņi, atgriezušies dzimtenē, nolēma izveidot skautu organizāciju arī Latvijā un nodibināja kontaktus ar skautu kustības vadītāju ģenerāli Robertu Bēden – Paulu (Robert Baden – Powell) Lielbritānijā. Sākās aktīva Latvijas un Lielbritānijas skautu sadarbība. II pasaules kara laikā Latvijas skautu organizāciju likvidēja. Skautu vadītāju ģenerāli Gopperu čekisti bija nogalinājuši. Skautisma ideja tomēr bija dzīva un bēgļu nometnēs Vācijā uzplauka no jauna. Izceļojot uz Angliju, daudzās nometnēs veidojās skautu pulciņi. Tā kā ieceļotāju vairums bija jauni vīrieši, viņi veidoja roveru dzimtas ( skauti pēc 18 gadu vecuma). Organizatoriskos jautājumus kārtot uzņēmās Mārtiņš Vētra. Sarunās ar britu skautu štābu noskaidrojās, ka latvieši var darboties vietējo britu novadu sastāvā, kur viņi var veidot savas vienības. 1947.gadā M. Vētra izveidoja pirmo biroju, lai izstrādātu darbības programmu. Bija pieteikušās 9 vienības un veidojās jaunas, tāpēc tās sadalīja 2 novados. Sauleskalna novada vadību ar centru Mančesterā uzņēmās vadītājs J. Benjāmiņš, Kalnciema novadu ar centru Koventrijā – vadītājs Jēkabs Tavars. Noskaidrojās, ka tobrīd Anglijā darbojās 8 mazskauti, 9 skauti, 70 roveri, 7 vientuļie skauti un 24 vadītāji. 1950. gadā M. Vētra panāca vienošanos ar britu skautu štābu par zināmu latviešu skautu autonomiju, dodot lojalitātes apliecinājumu mītnes zemei. Tagad latvieši varēja darboties ar saviem darbības noteikumiem, lietot Latvijas karogu un valkāt latviešu skautu tērpus. 1950.gadā apstiprināja jaunos Skautu Trimdas noteikumus un M. Vētru par Anglijas jendas skautu priekšnieku. (Jenda – teritoriāls apzīmējums skautu darbības vadīšanai). Pēc M. Vētras izceļošanas par jendas priekšnieku 1952. gadā ievēlēja Induli Kažociņu, vēlāk J. Tavaru, pēc tam E. Asmani, kurš palika amatā līdz jendas likvidēšanai 1962. gadā.

Līdzekļu trūkums un lielie attālumi kavēja sekmīgu skautu darbību, mazais vienību skaits neattaisnoja dalījumu divos novados, tāpēc vadība nolēma abus novadus apvienot vienā – Daugavas novadā. Lai gan zēnu skaits bija neliels, tomēr nodarbības notika, un tajās vadītāji galveno vērību pievērsa latviskai audzināšanai saskaņā ar izstrādātajām programmām trīs darbības pakāpēs. Pēc katra nosaukuma iegūšanas skautu apbalvoja ar kādu nozīmi – gredzenu vai saktu, ko nēsāt pie kaklauta. Šīs zīmes bija darinātas pēc latviešu etnogrāfiskiem motīviem. Lielbritānijā šīs zīmes dāvāja DVF nodaļas, pie kurām skauti darbojās.

Jendas apjomā trīs gadus pēc kārtas izdevās noorganizēt kopnieku kursus: 1952.gadā ar 9 dalībniekiem pie Hadersfīldas, 1953.gadā ar 8 dalībniekiem pie Dārbijas un 1954.gadā ar 4 dalībniekiem pie Dārbijas. Roveru cilts sagaitas notika ik gadus līdz 1956. gadam. Arī vadītāju konferences nometņu veidā notika līdz 1956. gadam, kad Dramhilā ieradās vairs tikai divu vienību 7 vadītāji. Ar šo gadu izbeidzās kopējo sagaitu un nometņu organizēšana. 1954. gadā Anglijas jendā bija palikušas vairs tikai četras vienības. Bradfordā darbojās Staburaga vecskautu dzimta, kuras locekļi bija izkaisīti pa visu Angliju. Tradicionāli viņi satikās dzimtas sanāksmē ik gadus Ziemassvētku kauju atcerē. Dažreiz viņi ieradās Latviešu mājā Almelijā, lai piedalītos mājas vai kapu sakopšanas darbos.

Vienīgā vieta, kur vēl bija lielāks zēnu skaits, bija Korbija, kur 1952. gadā atjaunoja 1947. gadā Alsadžerā dibināto Mežotnes (44.) nodaļu. Zēni ierosināja vienību pārdēvēt, tā Korbijā radās pie britu skautu novada reģistrētā Kokneses (44.) skautu vienība. Vienība darbojās DVF nodaļas paspārnē ar savu vecāku komiteju, kuras pārstāvis bija M. Fafrots. Ilggadīgs vienības kasieris bija Ā. Mangulis, bet mazskautus vadīja Zigurds Meija.

1957.gadā britu skauti gatavoja savu jubilejas džamboreju, lai atzīmētu skautisma 50 gadus. Latviešiem bija dota iespēja piedalīties ar 10 skautiem, 1 vadītāju un 1 pārstāvi Starptautiskā konferencē. Konferencē latviešus pārstāvēja I. Kažociņš. Kokneses vienība bija vienīgā, kas varēja piedalīties, bet tur bija tikai 7 zēni, tāpēc no Vācijas jendas palīgā ieradās vadītājs Pāvils Stūrāns ar trim Oldenburgas zēniem. Dalības maksu kopīgi sedza sūtņi K. Zariņš un A. Spekke, Komiteja Latvijas brīvībai, DVF valde un ģenerāļa Kārļa Goppera fonds. DVF Korbijas nodaļa dāvāja Latvijas karogu, ko svinīgā sarīkojumā 27. jūlijā iesvētīja mācītājs A. Dzenītis. Džamboreja notika no 1. līdz 13. augustam. Nometnes vārtus rotāja Korbijas daiļamatnieku darināti vairogi – Latvijas emblēmas. Līdzās citu tautu karogiem lepni plīvoja Latvijas karogs.

Korbijas skauti vēl turpināja darbību pāris gadus, līdz pieauga un vienību atstāja. 1960. gadā palika vairs tikai mazskauti, vadītājs ar viņiem nodarbojās tikai latvisko pārbaudījumu jomā, bet skautiskām nodarbībām viņi iestājas britu vilcēnu baros. 1962. gadā I. Kažociņš Korbiju atstāja un vadību nodeva Ārijam Mangulim, taču vienība aktīvu darbību vairs neuzsāka. Vēl bija mēģinājumi aktivizēt skautu darbību, veidojot Eiropas jendu, apvienojot Anglijas, Vācijas un Ziemeļzemju skautus. Diemžēl, atsaucība bija tik vāja, ka Eiropas jendu nodibināt neizdevās. Staburaga vecskautu dzimta vēl ilgi turpināja savas gadskārtējās sanāksmes ( līdz pat 2007. gadam) un bija pieskaitīta Kanādas jendai.