Liecības par sakariem starp Latviju un Lielbritāniju atrodamas archīvos jau kopš 17. gadsimta – Anglijas karalis Džeimss I (James I) bija Hercogs Jēkaba krusttēvs. 19. gadsimtā Latvijā darbojās britu uzņēmēji un tirgotāji. Džordžs Armitsteds (George Armitstead), britu izcelsmes inženieris un uzņēmējs 19. un 20. gadsimta mijā 12 gadus bija veiksmīgs Rīgas mērs. Savukārt latviešu jūrnieki regulāri uzturējās Lielbritānijas ostas pilsētās. Zigfrīds Anna Meierovics 1918. gadā no viesnīcas Londonā rakstīja vēstules valdību vadītājiem, lūdzot, lai viņi atzīst Latvijas neatkarību, kas arī notika.
Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotās Karalistes ārlietu ministrs Arturs Džeimss Balfūrs (Balfour) jau 1918. gada 11. novembrī rakstīja Meierovicam notu par Latviešu Pagaidu Nacionālās Padomes kā de facto neatkarīgas struktūras atzīšanu. No 1933. gada jūlija Apvienotajā Karalistē ģenerālkonsuls un sūtnis bija Kārlis Zariņš. Pirms Otrā pasaules kara Anglijā dzīvoja, studēja un darbojās vairāki simti latviešu, kas jau 1941. gada nogalē nodibināja Latvju biedrību Lielbritānijā un 1942. gadā sūtniecības paspārnē sāka izdot “Londonas Avīzi”. Pēc kara beigām Anglijā ieradās ap 16 000 latviešu bēgļu. Ar to sākās 46 gadus garais trimdas laiks.
Līgums sastādīts privilēģijas jeb koncesijas formā. Tas piešķīra kuģniecības un tirdzniecības brīvību hercoga kuģiem un ļaudīm kā Anglijā, tā arī visās tās kolonijās un domīnijās – kā uz sauszemes, tā arī uz jūras. Visiem Republikas ierēdņiem bija pavēlēts uzskatīt hercoga ļaudis par draugiem un sniegt viņiem nepieciešamo atbalstu. Lai gan hercogs Jēkabs pilsoņu karā bija atbalstījis Stjuartus, svarīgāk viņam bija nodrošināt savu tirdzniecisko un koloniālo mērķu realizāciju. Tādēļ, kad Anglijā virsroku guva parlaments, hercogs 1654. gadā noslēdza ar Oliveru Kromvelu neitralitātes līgumu, bet 1657. gadā brīvās kuģniecības līgumu. Lielas nozīmes tiem gan nebija, jo, kamēr hercogs atradās zviedru gūstā, Anglijā atkal atjaunojās monarhija.
Atbildot uz hercoga 1. novembra vēstuli, Anglijas karalis pateicās par ielūgumu uz Vilhelma dēla kristībām. Tā kā karalim neesot iespējams ierasties, viņš norīkojis savu pilnvaroto pārstāvi. Jāpiezīmē, ka pārstāvja sūtīšana savā vietā nenozīmēja mazāku pagodinājumu, bet gan bija parasta parādība.
Georgs Vilis Ludvigs Bisenieks (1885–1941) Latvijas politiskais darbinieks un diplomāts.
No 1918. gada decembra diplomātiskās pārstāvniecības Lielbritānijā darbinieks (no 1919. gada janvāra diplomātiskais pārstāvis). No 1921. gada aprīļa līdz maijam rezidējošais ministrs Lielbritānijā, turpmāk ārkārtējais sūtnis un pilnvarotais ministrs Lielbritānijā līdz 1924. gada novembrim, kad atbrīvots no amata pēc paša lūguma. Padomju okupācijas laikā 1940. gada septembrī izslēgts no Ārlietu ministrijas pārziņā esošo darbinieku saraksta sakarā ar ārlietu resora likvidāciju. 1940. gada 3. oktobrī apcietināts, izvests uz ieslodzījuma vietām Maskavā, kur 1941. gada 27. jūlijā izpildīts nāves sods.
Vēstnieks Jānis Lūsis ceļā uz Bekinghemas pili pie karalienes Elizabetes II. 1992. g. 10. novembris. LNA LVKFFDA 79. fonds
Bēgļu gaitu sākums un bēgļu nometnes Vācijā
Latvijas Nacionālā arhīva vietnē izveidota plaša virtuālā izstāde “Baltijas valstu bēgļu nometnes Vācijā. 1944–1951”, tādēļ šajā rakstā sniegts tikai īss kopsavilkums, kas veido vēsturisku kontekstu virtuālajai izstādei “Latvieši Lielbritānijā”.
Stāsts par Latvijas iedzīvotāju masveida nonākšanu Lielbritānijā sākas ar viņu bēgļu gaitām Otrā pasaules kara laikā. Tās izraisīja Padomju Savienības, nacistiskās Vācijas un atkārtotais Padomju Savienības iebrukums Latvijā, to okupējot 1944. gadā. Šie bēgļi bija galvenokārt civiliedzīvotāji, Vācijas militārajiem formējumiem piederīgie, kā arī darba dienestā iesaistītie.
Desmitiem tūkstoši Latvijas iedzīvotāju bailēs no boļševiku terora un nežēlīgām represijām pameta savas mājas pirms otrās padomju okupācijas 1944. gada rudenī. Lielākā daļa bēgļu devās uz Rietumiem pa jūru uz Zviedriju vai Austrumprūsiju, kā arī pa sauszemi caur Lietuvu, Austrumprūsiju, Poliju un Vāciju. Ceļš bija ilgs, sarežģīts un bīstams. Daudzi tika nošķirti no ģimenes, ceļā saslima, tika ievainoti, pat nogalināti, gāja bojā dažādos negadījumos vai pazuda bez vēsts. Tiek lēsts, ka Vāciju sasnieguši vairāk nekā simts tūkstoši Latvijas civiliedzīvotāju. Savukārt tie latviešu vīri, kas Otrā pasaules kara beigās cīnījās Vācijas karaspēkā kļuva par sabiedroto karagūstekņiem. Tā vairāk nekā 20 000 latviešu karavīru atradās Lielbritānijas armijas pārraudzībā esošajās internēto karavīru nometnēs, kurās apstākļi bija īpaši skarbi (piemēram, Zēdelgemas nometnē Beļģijā).Karam beidzoties sabiedrotie bija sadalījuši Vāciju četrās okupācijas zonās ‒ britu, franču, amerikāņu un padomju. Trijās t. s. Rietumu zonās, patvērumu meklējot, saplūda simtiem tūkstoši bēgļu no Latvijas, Lietuvas, Igaunijas un citām Austrumeiropas un Balkānu valstīm. Britu zona atradās Vācijas ziemeļrietumu daļā, aptverot Šlēsvigu-Holšteinu, Lejassaksiju, Ziemeļreinu-Vestfālenu un Hamburgu.
Par bēgļu un bijušo koncentrācijas nometņu ieslodzīto lietu kārtošanu atbildīga bija 1943. gada nogalē izveidotā Apvienoto Nāciju Palīdzības un atjaunošanas pārvalde (The United Nations Relief and Rehabilitation Administration ‒ UNRRA), vēlāk ‒Starptautiskā Bēgļu aprūpes organizācija (International Refugee Organisation ‒ IRO). Kopā ar militārās administrācijas iestādēm tās rūpējās par bēgļu izmitināšanu, izveidojot tiem drošas nometnes visās trīs Vācijas Rietumu zonās. Visā Vācijā bija vairāk nekā 300 bēgļu jeb DP nometņu, no kurām 44 atradās britu pārvaldes zonā. Šajās nometnēs vienkopus izmitināja vienas vai vairāku tautību cilvēkus. Pēc ierašanās nometnēs cilvēkiem tika piešķirts bēgļa statuss. 1945.‒1946. gadā sabiedroto varas iestādes sāka piešķirt bēgļa statusu arī bijušajiem latviešu karagūstekņiem, kuri bija cīnījušies Vācijas militārajos formējumos. Lielākā daļa šo statusu arī ieguva, un bijušos karagūstekņus pārvietoja uz bēgļu nometnēm. Tiek lēsts, ka britu zonā izvietotajās Vācijas bēgļu nometnēs bija desmitiem tūkstošu Latvijas bēgļu (1946. gada vasarā visās trijās Vācijas Rietumu zonās bija aptuveni 171 000 latviešu).
Britu zonā esošās DP nometnes, kurās izvietoja arī daudzus latviešus, ierīkoja bijušajās munīcijas rūpnīcās, armijas kazarmās, dzīvojamās ēkās, dažviet pat pilī (piemēram, Gotorfas pilī Šlēsvigā) un bijušajā zooloģiskajā dārzā (Hamburgā). Gēsthahtē Špakenburgas bēgļu nometnē mitinājās 3000 latviešu un mazākā skaitā lietuviešu un igauņu bēgļi, savukārt nometnē “Saule” apmetās aptuveni 3000‒4000 latviešu.
Sākumā nometņu administrācijas prioritāte bija bēgļu pamatvajadzību apmierināšana: izmitināšana, nodrošināšana ar pārtiku un medicīniskā aprūpe. Pēc iekārtošanās latvieši sāka organizēt izglītības un kultūras dzīvi, iekārtot nometnes vidi pēc iespējas līdzīgu dzīvei dzimtenē. Latvieši nometnēs, organizējot aktīvu kultūras dzīvi, sāka veidot “Mazās Latvijas” ‒ veidoja dziedāšanas, deju un teātra kopas, skautu grupas, izdeva laikrakstus un grāmatas, kā arī dibināja skolas, mācību centrus un pat kopā ar lietuviešiem un igauņiem atvēra Baltijas Universitāti Hamburgā, kas vēlāk pārcelta uz netālo Pinebergu (Pinneberg). Bēgļu gaitās bija devusies liela daļa latviešu baleta trupas, kura no jauna tika sapulcināta Lībekā, savukārt Oldenburgas bēgļu nometnē izveidoja latviešu operu. Šajā smagajā un nenoteiktajā laikā latviešu organizācijas un pārstāvji Lielbritānijā, piemēram, Kārlis Zariņš no Latvijas sūtniecības Londonā, vairākkārt sazinājās ar Lielbritānijas valdību, lai rosinātu britus meklēt risinājumus, kā uzlabot latviešu un kopumā bēgļu situāciju Vācijā. Risinājumus meklēja arī paši latvieši. 1945. gada nogalē Zēdelgemā (Beļģija) izvietotajā karagūstekņu nometnē bijušie latviešu karavīri nodibināja organizāciju “Daugavas Vanagi”, kas vēlāk kļuva par nozīmīgu latviešu organizāciju kā Lielbritānijā, tā starptautiskā mērogā. “Daugavas Vanagu” sākotnējais mērķis bija bijušo latviešu karavīru un viņu ģimenes locekļu labklājības veicināšana un latviešu kultūras un identitātes uzturēšana bēgļu vidū.
Nometnēs notika dievkalpojumi, tika rīkotas kāzas un bēres, kristības un iesvētības, tika izveidotas atpūtas un medicīnas iestādes, kā arī īpašs informācijas birojs, kura misija bija meklēt pazudušos radiniekus. Kultūras aktivitātes un nacionāli nozīmīgu svētku (18. novembris, Jāņi, Lieldienas, Ziemassvētki, Vasarassvētki) svinēšana palīdzēja latviešu bēgļiem uzturēt latviskas kopības garu, saglabāt un stiprināt nacionālo identitāti, kā arī apņēmību darboties, lai atbrīvotu savu mīļoto dzimteni no padomju jūga. Tomēr, Latvijā nostiprinoties padomju režīmam, jau 1946. gadā kļuva arvien skaidrāks, ka latviešu bēgļi tik drīz dzimtenē neatgriezīsies, tādēļ nometņu administrācija centās bēgļu uzturēšanās stāvokli uzlabot. Tomēr bēgļu statuss bija nomācošs, nenoteikts, bet cilvēki vēlējās noteiktību, skaidrību, stabilitāti.
Lielbritānija bija pirmā valsts, kas 1946. gadā aicināja bēgļus darbā, jo pēc kara valstī trūka darba roku. Šim nolūkam tika izveidotas Eiropas brīvprātīgo darbinieku (European Volunteer Workers ‒ EVW) palīdzības programmas “Baltijas gulbīši” (“Balt Cygnet”) un “Uz Rietumiem!” (“Westward Ho!”). Laika posmā no 1946. līdz 1950. gadam no Vācijas bēgļu nometnēm Lielbritānijā ieradās aptuveni 16 000 latviešu, lai strādātu slimnīcās, lauksaimniecībā, mežsaimniecībā, ogļrūpniecībā un citās nozīmīgās saimniecības nozarēs. Šie brīvprātīgie (EVW) sniedza nozīmīgu ieguldījumu Lielbritānijas ekonomikas attīstībā pēc Otrā pasaules kara. Savukārt bēgļi, lai arī ilgojās pēc dzimtenes, vēlējās sākt normālu dzīvi, iegūt darbu un mājas.