17. gs. vidū Kurzemes hercogistes robežu tuvumā kārtējo reizi izcēlās karu virkne, kas vēstures literatūrā atkarībā no atskaites punkta tiek dēvēta gan par I Ziemeļu karu, gan arī par II Ziemeļu karu. Vispirms 1654. g. karu uzsāka Polija-Lietuva un Krievija, nākamajā gadā Zviedrija iesaistījās cīņā pret Poliju-Lietuvu, bet 1656. g. – arī pret Krieviju. Tā kā hercogam Jēkabam nebija reālu iespēju izveidot stipru armiju, labākais aizsardzības līdzeklis palika pieturēšanās pie neitralitātes politikas, ko bija aizsācis vēl Jēkaba tēvocis hercogs Frīdrihs. Izmantojot iesaistīto pušu dažādās intereses, kara pirmajos gados Jēkabam izdevās saglabāt hercogistes statusu, neraugoties uz zviedru un krievu prasībām par Kurzemes pievienošanu vai vismaz formālu pakļaušanos. Tāpat lielvalstīm bija izdevīgi Kurzemes teritoriju izmantot kā diplomātisko kanālu, caur kuru uz Eiropu devās dažādu valstu sūtņi, kuri nereti satikās Jelgavā. Kurzemniekiem nācās arī piešķirt brīvas pārvietošanās tiesības cauri hercogistei poļu, lietuviešu un zviedru vienībām un maksāt lielas kontribūcijas naudā un graudā. Lavierēšanas starp lielvalstīm politika Jēkabam izdevās līdz 1658. g. oktobrim, kad zviedri nodevīgi iebruka Jelgavā un sagūstīja hercogu. Līdz pat 1660. g. sākumam hercogistes teritorija kļuva par kara lauku, kurā kurzemnieki, brandenburgieši un lietuvieši cīnījās pret zviedriem. Un arī pēc tam, kad 1660. g. pavasarī Polija-Lietuva un Zviedrija parakstīja miera līgumu, hercogiste cieta no lietuviešu un krievu vienību iebrukumiem un laupīšanām. Relatīvs miers atjaunojās tikai pēc tam, kad pēc Krievijas un Polijas-Lietuvas pamiera noslēgšanas Andrusovā 1667. g. krievi aizgāja no poļu Vidzemes (Latgales).
1. Jēkaba rīkojums hercogistes ierēdņiem. Jelgavā, 1654. g. 4. jūlijā. Melnraksts. LVVA, 554. f., 3. apr., 521. l., 199. lp.
Tā kā 1654. g. jūnijā bija sācies krievu–poļu karš un maskaviešu karapulki tuvojās hercogistes robežām, hercogs pavēlēja ierēdņiem apziņot visus lēņu turētājus, lai tie pilnā militārā ekipējumā ierodas Jelgavā uz skati, kas bija paredzēta 20. jūlijā.
Līdz ar citiem hercoga lēņa ļaudīm Jelgavā bija jāierodas arī latviešu brīvzemniekiem un ķoniņiem.
2. Aprēķins par Jelgavas pils garnizona apgādi. 1654. g. 9. septembrī. LVVA, 554. f., 3. apr., 60. l., 29. lp.
Ārkārtas gadījumā hercogs plānoja Jelgavas pilī izmitināt 200 vācu un 400 nevācu (latviešu) karavīru, kuru uzturam gadā paredzēja 4200 pūru rudzu miltu, 1000 pūru putraimu, 200 pūru zirņu, 80 mucu siļķu, 200 mucu gaļas, 62,5 mucas sāls, 37 mucas sviesta, kā arī divas mucas alus dienā. Šo provianta daudzumu pavēlēja piegādāt no hercoga muižām.
Līdzīgi plānoja arī Bauskas pilij, kur varēja izvietot 100 vācu un 200 nevācu kareivju. Tomēr ikdienā pat kara apstākļos hercoga piļu garnizoni bija krietni mazāki. Piemēram, 1655. g. vasarā Jelgavas pilī atradās viena rota vācu karavīru un trīs latviešu rotas, kuras vadīja vācu virsnieki, kopā ap 400 cilvēku. Bauskā bija 160 vācu karavīru.
3. Hercoga Jēkaba rīkojums Jelgavas virspilskungam Nikolajam Heinriham fon Tīzenhauzenam (von Tiesenhausen) un Jelgavas pils komandantam Jakobam Jaspersam. Jelgavā, 1658. g. 22. martā. Melnraksts. LVVA, 554. f., 2. apr., 3200. l., 5. lp.
Sakarā ar to, ka vairāki Jelgavas pils garnizona virsnieki miruši, hercogs uzdeva Tīzenhauzenam un Jaspersam savervēt jaunus vietā, piemetinot, ka nav obligāti jāmeklē kurzemnieki, bet priekšroka dodama pieredzējušiem un prasmīgiem virsniekiem, kas var būt arī ārzemnieki.
4. Jelgavā ieradušos lēņa jātnieku saraksts jeb rullis (Rolle). 1658. g. augusts. LVVA, 554. f., 3. apr., 747. l., 36. lp.
Sarakstā atzīmēti 32 lēņu turētāji, kuri 17. un 28. jūnijā, kā arī 7. un 8. augustā vai nu personīgi ieradušies dienestā, vai arī atsūtījuši kādu savā vietā.
Hercogistes muižniecība bija noraidījusi hercoga Jēkaba ierosinājumus par lēņu karaspēka nomaiņu ar algotņiem, tāpēc Kurzemē saglabājās viduslaicīgā bruņoto spēku sistēma, ko veidoja 100 hercoga un 200 muižniecības sūtītu jātnieku (Rossdienst). Kara gados landtāgs lēma par kājnieku algošanu uz laiku, taču naudu tam vāca kūtri. Ārkārtas gadījumā karalaukā būtu jādodas visiem kaujasspējīgiem hercogistes iedzīvotājiem, kuriem gan pārsvarā nebija vajadzīgo militāro iemaņu. Lai gan Jēkabs algoja vairākas karavīru rotas par saviem līdzekļiem un mēģināja apmācīt apieties ar ieročiem hercoga muižu zemniekus, bija skaidrs, ka kurzemnieki nav spējīgi pretoties lielvalstu armijām. Tāpēc lielākās cerības hercogs saistīja ar Kurzemes neitralitātes politiku.
5. Polijas karaļa Jana Kazimira raksts. Varšavā, 1655. g. 17. janvārī. LVVA, 554. f., 1. apr., 252. l., 12. lp.
Šajā rakstā Polijas-Lietuvas karalis Jans Kazimirs apstiprināja Kurzemes hercogistes neitralitāti Polijas-Lietuvas karā ar Krieviju (1654–1667).
1655. g. martā Kurzemes neitralitātei piekrita arī Krievijas cars Aleksejs Mihailovičs. Zviedrijas karalis Kārlis X Gustavs atteicās apstiprināt karalienes Kristīnes 1647. g. noslēgto neitralitātes līgumu ar Jēkabu, taču mutiski solīja neuzbrukt hercogistei, ja vien Jēkabs izpildīs vairākas zviedru prasības.
6. Līgums starp Zviedrijas karaļa un Kurzemes hercoga pārstāvjiem. Pasvalē, 1655. g. 10./20. septembrī. LVVA, 4038. f., 2. apr., 2175. l., 2.-4. lp.
No Zviedrijas puses līgumu slēdza Vidzemes ģenerālgubernators un armijas virspavēlnieks Magnuss Gabriels Delagardī (De la Gardie) un Igaunijas gubernators Bengts Šite (Skytte), kuru paraksti redzami hercogam nodotajā līguma eksemplārā. Kurzemi sarunās pārstāvēja landhofmeistars Frīdrihs Johans fon der Reke (von der Recke) un landmaršals Vilhelms Rummels. Līgumā zviedri solījās saudzēt hercogisti, ja Jēkabs neslēgs līgumus ar Zviedrijas ienaidniekiem, tāpat kurzemniekiem nācās atļaut hercogistē vervēt kareivjus zviedru armijai un apsolīja samaksāt 50 000 dālderu, no tiem 20 000 hercogs jau bija izsniedzis. Jautājumā par neitralitātes piešķiršanu Jēkabam bija jāvēršas tieši pie Kārļa X Gustava, nosūtot pēc iespējas īsākā laikā pie karaļa savus sūtņus. Ārkārtas situācijā zviedru armijai bija ļauts ieņemt dzīvokļus hercogistē, kā arī izvietot savu garnizonu Bauskas pilī. No savas puses zviedri solīja ieturēt disciplīnu armijas caurgājienu laikā un atdot Bausku hercogam pēc kara beigām.
Vienlaikus Jēkabam tika izteikts piedāvājums pāriet Zviedrijas pakļautībā, uz ko hercogs atbildēja, ka viņam vispirms esot jāsagaida Polijas karaļa rezolūcija.
7. Bauskas pils plāns. 17. gs. pirmā puse. Zviedrijas Kara arhīvs Stokholmā.
Apskatāmais plāns, iespējams, tapis vēl iepriekšējā poļu–zviedru (1600–1629) kara laikā, tomēr visumā atspoguļo arī 50. gadu situāciju. Hercogs Jēkabs veica pilī dažus remontdarbus, bet par nocietinājumu pārveidošanu ziņas ir neskaidras.
1655. g. vasarā zviedri pieprasīja, lai Jēkabs padodas Zviedrijas karaļa protekcijai, kā arī nodod viņiem Bauskas pili. Hercogs atteicās pāriet zviedru pusē, taču Pasvales līgumā piekrita ielaist Bauskā zviedru garnizonu, ja zviedriem tas būs vitāli nepieciešams. Zviedri solījās pēc kara pili atdot hercogam atpakaļ. Turpmākajos gados zviedri vairākkārt mēģināja piespiest Jēkabu pildīt šo līguma punktu, tomēr hercogs aizbildinājās ar to, ka militārā situācija esot zviedriem labvēlīga un pils viņiem nav nepieciešama. Zviedri Bauskas pili ieņēma pēc hercoga saņemšanas gūstā 1658. g. oktobrī.
8. Zviedru Vidzemes armijas virspavēlnieka Magnusa Gabriela Delagardī drošības garantija (Salvegarde) Kurzemes hercogienes muižām. Rīgā, 1656. g. 20. februārī [vec. st.]. Hercoga virssekretāra Godfrīda Fabriciusa apstiprināts noraksts. LVVA, 554. f., 3. apr., 763. l., 3. lp.
Ar šo rakstu Delagardī pavēlēja saviem karavadoņiem marša laikā nenakšņot hercogienes Luīzes Šarlotes muižās, neprasīt no tām proviantu vai kādi citādi apgrūtināt to iedzīvotājus.
Šāds dokuments nebija lieks, jo Pasvales līgumā hercogam nācās piekrist zviedru prasībām, ka, šķērsojot Kurzemes teritoriju, armijas vienībām ir tiesības ņemt pārtiku no hercogistes iedzīvotājiem, kam gan bija jānotiek pēc iepriekšējas saskaņošanas ar Jēkabu.
9. Mēra upuru un dzīvo iedzīvotāju saraksts Jelgavā par laiku no 1657. g. jūlija līdz decembrim. LVVA, 554. f., 3. apr., 2154. l., 1., 5. lp.
Parastie 17. gs. karu pavadoņi bija bads un sērgas, kuru izplatību veicināja armiju kustība. 1657. g. mērim (Pest) līdzīga slimība izplatījās Vidzemē un Kurzemē. Jelgavā 22 nedēļu laikā nomira 901 cilvēks, neskaitot krogos dzīvojošos latviešus. Liela mirstība bija arī laukos, sevišķi gar ceļiem, pa kuriem pārvietojās karapulki. Epidēmijas dēļ hercogs Jēkabs ar galmu 1657. g. vasarā pārvietojās uz Kuldīgas pili, kur aizvadīja gandrīz gadu, Jelgavā ierodoties tikai retumis.
10. Zviedru feldmaršala Roberta Duglasa (Douglas) paziņojums. Štāba mītnē Svirlaukā, 1658. g. 19. septembrī [vec. st.]. LVVA, 554. f. 1. apr., 540. l., 22. lp.
Duglass nomainīja Magnusu Gabrielu Delagardī zviedru armijas virsvadībā Vidzemē 1658. g. vasarā. Apskatāmajā rakstā Duglass vēlreiz atkārtoja zviedru iepriekš dotās drošības garantijas Kurzemes hercogistei, par ko no savas puses kurzemnieki bija apņēmušies piegādāt armijai proviantu un izmaksāt lielu summu skaidrā naudā. Bez tam Jēkabs bija solījis uzbūvēt tiltu pāri Lielupei jūdzes attālumā no Jelgavas, lai atvieglotu zviedriem pārvietošanos.
Dokumenta parakstīšanas laikā Duglasam jau bija zināms karaļa nodoms par Jēkaba arestu un hercogistes okupāciju, tādēļ tas bija klaji melīgs.
11. Jelgavas pils nocietinājumu plāns. 17. gs. 50. gadi. LVVA, 6828. f., 2. apr., 834. l.
17. gs. 40. gadu vidū hercogs Jēkabs realizēja Jelgavas pils nocietinājumu modernizāciju, agrāko četru bastionu vietā izbūvējot piecus (apzīmēti ar A–E). Dienvidu un ziemeļu pusē grāvja priekšā izveidoja tā sauktos hornverkus jeb knaibles, bet kurtīnes vidū Lielupes krastā ierīkoja nelielu trīsstūrveida nocietinājumu – tā saukto pusmēnesi jeb redantu (F). Pārbūvi veica trīs gadu laikā ar simtiem zemnieku palīdzību, tam kopumā iztērējot 53 271 dālderi. Šo summu hercogs vēlējās atgūt no Polijas karaļa, uzskatot to par ieguldījumu kopējā Polijas-Lietuvas valsts aizsardzībā. Turklāt piezīmēs par izmaksām Jēkabs norādīja, ka naudas taupīšanas nolūkos viņš neesot izmantojis profesionāla inženiera pakalpojumus, bet nodarbojies ar to pats, kā arī rēķinā neesot iekļāvis zaudējumus, kurus cieta hercoga muižu saimniecība būvdarbos nodarbināto zemnieku iztrūkuma dēļ. Bez tam 17. gs. 50. gadu vidū ar vaļņiem apjoza arī Jelgavas pilsētu.
Zviedri ar viltu ieņēma Jelgavas pili 1658. g. 10. oktobra [j. st.] rītā, bet hercogu ar ģimeni saņēma gūstā. Neraugoties uz to, ka hercogiene Luīze Šarlote tikai pirms trim nedēļām bija dzemdējusi princi Aleksandru, 9. novembrī hercogu ar ģimeni pārveda uz Rīgu, bet 1659. g. augustā – uz Ivangorodas cietoksni. Hercogistes valdību veidojošie virspadomnieki tika turēti mājas arestā Jelgavā, bet hercogistes teritorija kārtējo reizi kļuva par kara lauku.
12. Hercoga Jēkaba instrukcija hofmeistaram Brantam Kristofam fon Bardelebenam pie Zviedrijas karaļa. Jelgavā, 1658. g. 20. oktobrī. Melnraksts. Sākumlapa. LVVA, 554. f., 1. apr., 537. l., 7. lp.
Saskaņā ar instrukciju Bardelebenam bija jālūdz Zviedrijas karalim, lai zviedri izved savu karaspēku no hercogistes vai vismaz atlaiž hercogu ar ģimeni un galmu no aresta un ļauj doties uz Kuldīgu. Jēkabs solījās palikt tur līdz kara beigām kā neitrāls firsts, bet zviedriem piešķirt Bauskas pili. Taču eventuālo karaļa prasību par hercogistes pilnīgu pakļaušanos Zviedrijai sūtnim būtu jānoraida.
Diemžēl Bardelebens aizbrauca tikai līdz Kopenhāgenai un tālāk nedevās, bet viņa vēstules hercogs nesaņēma, paliekot neziņā par sūtņa likteni. 1658. g. novembrī hercogu ar ģimeni pārveda uz Rīgas pili un nākamā gada augustā – uz Ivangorodas cietoksni.
13. Hercoga Jēkaba vēstules Zviedrijas karalim Kārlim X Gustavam un Zviedrijas karalienei. Ivangorodā, 1659. g. 22. augustā. Melnraksti. LVVA, 5759. f., 2. apr., 1323. l., 19. lp.
Šis bija jau sestais hercoga Jēkaba lūgums karalim par atbrīvošanu no gūsta un hercogistes atjaunošanu tās iepriekšējā statusā. Hercogs uzstāja, ka neesot veicis nekādas darbības, kas būtu vērstas pret zviedriem, bet ticis ļauni apmelots. Jēkabs arī žēlojās, ka, kamēr viņš ar sievu un bērniem atrodas gūstā, viņa valdījumiem tiekot nodarīts milzīgs posts. Līdzīgi hercogs vērsās arī pie karalienes.
14. Saksijas hercoga Frīdriha Vilhelma vēstule Zviedrijas karalim Kārlim X Gustavam. Altenburgā, 1659. g. 13. jūnijā. LVVA, 1100. f., 13. apr., 730. l., 6. lp.
Vēstulē Saksijas hercogs Frīdrihs Vilhelms (1603–1669) lūdza karali atbrīvot no apcietinājuma Kurzemes hercogu un viņa ģimeni, kā arī rekomendēja hercoga sūtni fon Drahenfelzu (von Drachenfels), pēc kura lūguma Saksijas hercogs tad arī vērsās pie Kārļa Gustava.
Par hercoga atlaišanu no gūsta iestājās arī virkne citu valstu valdnieku, piemēram, Brandenburgas, Maincas un Ķelnes kūrfirsti, Braunšveigas-Līneburgas un Braunšveigas-Kalenbergas hercogi, Hesenes landgrāfi un pat Sv. Romas impērijas ķeizars. Tomēr Zviedrijas karalis visus lūgumus ignorēja.
15. Zviedru kvartīrmeistara Krista Tumsena (Thumbsen) ziņojums Robertam Duglasam. Dobelē, 1659. g. 20. maijā [v. st.]. LVVA, 554. f., 3. apr., 761. l., 62. lp.
Zviedru garnizona kvartīrmeistars ziņoja, ka pils mūru priekšā izbūvēto nocietinājumu aizsardzībai pils komandants majors Lindemans vēl plānojot ierīkot palisādes, kam nepieciešami palīgi no Dobeles un Auces novadiem. Tāpēc viņš lūdza izdot rīkojumu, lai no apkārtējām muižām tiktu atsūtīti vismaz 30 zemnieki ar ratiem un 30 gājēji uz diviem mēnešiem.
Dobeles pili zviedri pārņēma bez kaujas trīs dienas pēc Jelgavas ieņemšanas. 1658. g. decembrī kurzemnieku un poļu vienības neveiksmīgi mēģināja pili atkarot. Tas izdevās 1659. g. septembrī, taču tikai uz divām dienām. Pēc pretinieku padzīšanas feldmaršals Duglass pavēlēja pēc iespējas izpostīt nocietinājumus, bet lielgabalus aizvest uz Rīgu. Tobrīd hercogistes teritorijā arvien vairāk virsroku ņēma brandenburgiešu, poļu-lietuviešu un kurzemnieku vienības, bet zviedriem trūka spēku, lai noturētu visas pilis.
16. Liepājas apkaimes karte. Datēta ar 1659. g. 7. oktobri. Prūsijas Slepenais Valsts arhīvs Berlīnē.
Zviedru karaspēks okupēja Liepāju 1659. g. sākumā, bet oktobrī to ieņēma Brandenburgas kūrfirsta sūtītie spēki Prūsijas vietvalža Boguslava Radzivilla vadībā. Brandenburgieši iekaroja lielo skansti, kuru atteicās nodot poļu-lietuviešu rīcībā bez īpašas kūrfirsta pavēles, un, spriežot pēc uzraksta kartē, ierīkoja nelielo Pērkones skansti. Pēc tam Radzivills devās uz Grobiņu, kur zviedri padevās pēc gandrīz nedēļu ilga aplenkuma 19. oktobrī.
17. Hercogistes landhofmeistara Frīdriha Johana fon der Rekes vēstule hercogam Jēkabam uz Ivangorodu. Jelgavā, 1660. g. 16. janvārī. LVVA, 5759. f., 2. apr., 1323. l., 41. lp.
Reke ziņoja, ka 1660. g. 10. janvārī [j. st.] zviedru garnizons nodevis Jelgavas pili Aleksandra Hilarija Polubinska vadītajiem lietuviešiem un tagad zviedru rokās palikusi vairs tikai Bauskas pils. Tāpat viņš rakstīja, ka hercogiste karā pavisam izpostīta, hercogistes kanclers devies uz poļu–zviedru miera sarunām, kas sākušās pie Dancigas, bet viņš pats kopā ar Tukuma virspilskungu Bartoldu fon Pletenbergu cenšoties panākt, lai poļu-lietuviešu karaspēka klātbūtne hercogistei nodarītu pēc iespējas mazāku ļaunumu.
18. Zviedrijas sūtņu Magnusa Gabriela Delagardī, Bengta Uksenšērnas (Oxenstierna), Karla Kristofa Šlipenbaha (Schlippenbach) un Andresa Gildenklausa (Gyldenklaus) vēstule feldmaršalam Robertam Duglasam. Olīvā, 1660. g. 31. martā/10. aprīlī. Noraksts. LVVA, 5759. f., 2. apr., 1323. l., 98. lp.
Poļu–zviedru miera sarunas norisinājās 1660. g. sākumā Olīvas klosterī netālu no Dancigas (tag. Gdaņska). Pavasarī zviedri piekrita atlaist hercogu Jēkabu no gūsta, par ko sūtņi informēja amatpersonas Vidzemē, to vidū arī armijas virspavēlnieku Duglasu. Līdz līguma noslēgšanai hercogam bija jāuzturas Rīgā. Bez tam Jēkabam bija jāparaksta īpašs dokuments jeb reverss, kurā bija jāapsola nedarīt Zviedrijai neko naidīgu.
19. Polijas karaļa Jana Kazimira vēstule hercogam Jēkabam. Dancigā, 1660. g. 6. aprīlī. LVVA, 5759. f., 2. apr., 1323. l., 60., 61. lp.
Karalis darīja zināmu, ka miera sarunu laikā darīts viss iespējamais, lai panāktu vienošanos par hercogistes restitūciju un ka drīzumā notiks hercoga un viņa ģimenes atbrīvošana no zviedru gūsta.
20. Ingermanlandes ģenerālgubernatora Simona Helmfelta apliecinājums. Narvā, 1660. g. 24. maijā [v. st.]; Hercoga Jēkaba solījuma jeb reversa kopija. Ivangorodā, 1660. g. 3. jūnijā j. st. LVVA, 5759. f., 2. apr., 1323. l., 64. lp.
Olīvas miera līgums bija noslēgts 1660. g. 23. aprīlī/3. maijā, taču pagāja vēl mēnesis, pirms zviedri beidzot atbrīvoja hercogu Jēkabu. Rakstā Helmfelts apliecināja, ka Jēkabs pirms aizbraukšanas parakstījis no Olīvas atsūtīto reversu, kura oriģināls paliek Helmfelta rokās. Apliecinājumu un reversa kopiju viņš izsniedza hercogam Jēkabam.
Trīs nedēļas pēc reversa parakstīšanas Jēkabs ar ģimeni iebrauca Rīgā, bet 8. jūlijā ieradās hercogistē. Sākotnēji viņam nācās apmesties Grobiņas pilī, jo Jelgavas pili lietuviešu garnizona komandieris pulkvedis Egidijs Debremērs (de Bremer) bija atteicies atstāt, aizbildinoties ar saņemto pavēli, kas aizliedza komandantam nodot pili jebkuram citam bez īpašas Lietuvas armijas ģeneralitātes atļaujas.
21. Landmaršala Vilhelma Rummela, kā arī liecinieku Kristofa Grothusa (Grodthaus), Nikolausa fon Brunava (Brunnau) un Josta Johana Šultes (Schulltte) parakstīta obligācija. Bauskā, 1660. g. 17. jūlijā. LVVA, 1100. f., 13. apr., 730. l., 16. lp.
Šajā dokumentā Kurzemes hercogistes pārstāvji solīja izmaksāt 10000 florīnu Lietuvas lielkņazistes kancleram Kristoferam Pacam (Patz) pateicībā par Bauskas pils atdošanu. Šo naudu kancleram vai viņa pilnvarotai personai bija jāsaņem Jelgavā astoņas dienas pirms Ziemassvētkiem.
Bauskas pilī zviedri bija noturējušies līdz 1660. g. pavasarim. Pēc miera noslēgšanas par to, kad zviedri pametīs Bausku un kam tad jāpārņem pils, starp zviedriem, kurzemniekiem un lietuviešiem risinājās ilgas sarunas. 1660. g. jūlija vidū zviedru garnizons beidzot Bausku atstāja, bet kurzemniekiem ar lielām grūtībām izdevās pierunāt lietuviešus nodot pili hercogam, pretī solot zināmu naudas summu. Naudu Pacs saņēma, tāpēc obligācija atdota atpakaļ.
22. Zviedru feldmaršala Roberta Duglasa vēstule hercogam Jēkabam. Rīgā, 1660. g. 30. augustā [v. st.]. LVVA, 5759. f., 2. apr., 1323. l., 14. lp.
Pēc kara beigām Duglass izturējās pret hercogu visnotaļ draudzīgi. Vēstulē viņš apsveica hercogu Jēkabu ar to, ka poļu-lietuviešu garnizons pirms dažam dienām beidzot aizgājis no Jelgavas pils un tā atkal nodota hercogam. Tāpat viņš atvainojās par to, ka savulaik sagūstījis Jēkabu un okupējis hercogisti, apgalvojot, ka tikai pildījis karaļa pavēles, bet ļaunu hercogam nekad nav vēlējis.
Sarunas ar poļu-lietuviešu pulkvedi Debremēru par Jelgavas pils atdošanu hercogam bija ilgušas līdz 27. augustam [j. st.], kad to pārņēma landhofmeistars Reke un Jelgavas virspilskungs Tīzenhauzens. Jēkabs, kurš šai laikā mitinājās Grobiņā, periodiski apmeklēja savu karā diezgan cietušo rezidenci, taču hercoga un galma galīgā pārcelšanās uz Jelgavas pili notika 1661. g. novembrī.
23. Landhofmeistera Frīdriha Johana fon der Rekes, kanclera Melhiora fon Felkrezāma un landmaršala Vilhelma Rummela parakstīta obligācija. Kopija. Liepājā, 1660. g. 28. jūnijā. LVVA, 554. f., 3. apr., 228. l., 9. lp.
Ar šo dokumentu hercogistes virspadomnieki apliecināja, ka ir aizņēmušies no Kristofora Lota (Loht) 900 un no Johana Zeilera (Seiller) 719 florīnus, lai varētu samaksāt brandenburgiešu pulkvedim Georgam fon Šēneiham (von Schoeneich) solīto naudu.
Brandenburgas kūrfirsta karaspēks Kurzemē palika līdz 1660. g. jūlijam, un hercogistes iedzīvotājiem nācās maksāt gan par tā uzturēšanu, gan arī par to, lai tas tiktu izvests.
24. Hercoga Jēkaba rīkojums hercogistes iedzīvotājiem. Grobiņā, 1660. g. 16. augustā. Melnraksts. LVVA. 554. f., 3. apr., 760. l., 2. lp.
Tā kā zeme bija izpostīta un jūtams milzīgs cilvēku trūkums, hercogs pavēlēja atgriezties mājās visiem lēņa ļaudīm un dzimtzemniekiem, kas kara gados pievienojušies svešzemju armijām. Par rīkojuma nepildīšanu Jēkabs draudēja vasaļiem atņemt lēņa turēšanas tiesības un muižas nodot citu pārvaldīšanā. Karavīru vidū sastaptos zemniekus bija nekavējoties jānogādā viņu sētās, bet, ja pretosies, – jāsoda ar smagu miesassodu.
Dokumenti liecina, ka karadarbības laikā hercogistē atbalstu no zemnieku puses baudījuši gan zviedri, gan poļi-lietuvieši. Taču saimniecības atjaunošanai akūts kļuva darbaspēka jautājums.
25. Hercoga Jēkaba rīkojums. Jelgavā, 1661. g. 28. decembrī. LVVA, 554. f., 3. apr., 747. l., 100. lp.
Rīkojumā hercogs atgādināja muižniecībai, ka saskaņā ar landtāga lēmumiem viņiem pienākas sūtīt savus lēņa jātniekus palīgā tām personām, kam bija uzdots ievākt naudu no kontribūcijas nemaksātājiem. Jēkabs aicināja naudu labāk savākt pašiem, jo citādi, ja pie tā ķeršoties poļi, sekas varētu būt vēl smagākas.
Šāda hercoga pavēle bija saistīta ar nepieciešamību savākt naudu, ko bija pieprasījuši lietuviešu ģenerāļi par palīdzību karā pret zviedriem un atbalstam karā pret krieviem. Kopumā viņiem maksājamā summa sasniedza teju 100 000 florīnu jeb 33 000 dālderu. Kontribūciju izmaksas un provianta piegādes poļu-lietuviešu armijai no Kurzemes hercogistes turpinājās līdz pat poļu–krievu kara beigām 1667. g.