1. Līgums starp Kurzemes hercogu un Franciju. Parīzē, 1643. g. 30. decembrī. Oriģināls. LVVA, 554. f., 1. apr., 676. l., 3. lp.

Francija bija pirmā valsts, ar kuru hercogs Jēkabs noslēdza oficiālu starptautisku līgumu. Hercoga sūtnim Georgam Firksam (Fircks), kurš parakstīja līgumu hercoga vārdā, izdevās vienoties ar Francijas valdību par brīvas tirdzniecības tiesībām Francijā, tāpat hercogam piešķīra tiesības iegādāties tur nekustamos īpašumus. Jēkabs no savas puses piešķīra frančiem tādas pat tiesības Kurzemes hercogistē, kā arī solījās nekādi neatbalstīt karaļa ienaidniekus. Kā Francijas pārstāvis līgumu parakstīja ārlietu ministrs Anrī Ogists Lomenī de Briēns (Lomenie de Brienne).

2. Francijas karaļa Luija XIV vēstule hercogam Jēkabam. Parīzē, 1646. g. 20. janvārī. Oriģināls. LVVA, 554. f., 1. apr., 676. l., 45. lp.

Vēstulē septiņgadīgais karalis Luijs XIV apliecināja cieņu un draudzību pret Kurzemes hercogu un solīja ratificēt 1643. g. noslēgto līgumu.

Hercogs Jēkabs vēlreiz nosūtīja Georgu Firksu uz Franciju 1645. g. rudenī. Cita starpā viņam uzdeva panākt 1643. g. līguma ratificēšanu. Process gan ieilga – karalis parakstīja ratifikācijas dokumentu tikai 1646. g. 16. novembrī.

3. Instrukcija sūtnim uz Franciju Georgam Firksam. Jelgavā, 1646. g. 29. jūlijā. LVVA, 554. f., 1. apr., 676. l., 33., 34. lp.

1646. g. vasarā hercogs nosūtīja Firksu trešo reizi uz Franciju. Viņam bija ne vien jāpanāk līguma ratificēšanu parlamentā, bet arī jāiepērk hercogam Francijā kādu muižu netālu no kuģojamiem ūdensceļiem. Īpašumā būtu jābūt vīnogulājiem un sāls raktuvēm, un vēlams, lai tam līdzi nāktu kāds dižciltīgs tituls, piemēram, marķīza. Firkss izpildīja tikai uzdevuma pirmo daļu – parlamentā līguma ratifikācija notika 1647. g. 24. februārī, bet piemērotu un cenas ziņā pieņemamu īpašumu piemeklēt neizdevās.

4. Hercoga Jēkaba papildu instrukcija sūtnim Georgam Firksam. Jelgavā, 1646. g. 29. jūlijā. LVVA, 554. f., 1. apr., 676. l., 35.-36. lp.

Pa ceļam uz Franciju Firksam bija jāveic vēl daži citi hercoga uzdevumi. Cita starpā Jēkabs uzdeva sūtnim slepus tikties ar trim holandiešu kaperiem (valdības atbalstītiem pirātiem), lai nolīgtu tos uzbrukumam spāņu kuģiem, to skaitā sudraba flotei, t. i., kuģiem, kas transportēja uz Spāniju Jaunās pasaules dārgumus. Apkalpēm būtu jānodod uzticības zvērests hercogam, bet guvums jāsadala saskaņā ar holandiešu kaperu tradīcijām hercoga un pirātu starpā.

Šai akcijai būtu bijis jākalpo par atbildi tam, ka 1645. g. spāņu kaperi pie Dinkerkas sagūstīja hercoga kuģi. Jēkabs mēģināja panākt kuģa restitūciju, taču neveiksmīgi. Firkss gan nerealizēja šo uzdevumu, jo mainījās starptautiskā situācija – starp Spāniju un Ģenerālštatiem sākās miera sarunas. Turpmākajos gados Jēkabs centās no Spānijas karaļa panākt kompensācijas izmaksu par zaudēto kuģi un precēm, ik gadu rēķinot klāt procentus, kā rezultātā viņš kopš 17. gs. 70. gadiem kā atlīdzību pieprasīja Spānijai piederošo Trinidadas salu.

5. Anglijas karaļa Kārļa (Čārlza) II vēstule hercogam Jēkabam. Bredā, 1650. g. 2. aprīlī [v. st.]. Franču valodā. LVVA, 554. f., 3. apr., 384. l., 14. lp.

Vēstulē ar nāvi sodītā Anglijas un Skotijas karaļa Kārļa I Stjuarta (Stuart) dēls Kārlis II pateicās hercogam par ilggadējo atbalstu rojālistiem. Atsaucoties uz vienošanos par sešu kuģu aizdevumu, no kuriem trīs jau saņēmis karaļa pārstāvis sers Džons Kokrens (Cochrane), karalis lūdza ekipēt vēl trīs kuģus. Viņš solījās kuģus atdot atpakaļ un kompensēt hercogam visus izdevumus.

Liela daļa no Jēkaba gatavotās palīdzības nemaz nenonāca karaļa atbalstītāju rokās, tomēr hercogs jau 17. gs. 50. gadu sākumā pieprasīja no angļiem gandrīz 376 tūkstošus dālderu lielu kompensāciju. Šajā summā ieskaitīja arī Jēkaba tēvam Vilhelmam savulaik angļu solīto 400 mārciņu ikgadējo pensiju, jo vēl 1638. g. Vilhelms bija nodevis tiesības uz šo maksājumu dēlam.

6. Hercoga Jēkaba tirdzniecības un kuģniecības līgums ar lordu protektoru Oliveru Kromvelu. Vestminsterā, 1657. g. 17. jūlijā [v. st.]. Oriģināls uz pergamenta, ar piekārtu Anglijas Republikas lielā zīmoga nospiedumu. LVVA, 5561. f., 2. apr., 158. l.

Līgums bija sastādīts privilēģijas jeb koncesijas formā. Tas piešķīra kuģniecības un tirdzniecības brīvību hercoga kuģiem un ļaudīm gan Anglijā, gan arī visās tās kolonijās un domīnijās – kā uz sauszemes, tā arī uz jūras. Visiem Republikas ierēdņiem bija pavēlēts uzskatīt hercoga ļaudis par draugiem un sniegt viņiem nepieciešamo atbalstu.

Lai gan hercogs Jēkabs pilsoņu karā bija atbalstījis Stjuartus, svarīgāk viņam bija nodrošināt savu tirdzniecisko un koloniālo mērķu realizāciju. Tādēļ, kad Anglijā virsroku guva parlaments, hercogs 1654. g. noslēdza ar Oliveru Kromvelu neitralitātes līgumu, bet 1657. g. brīvās kuģniecības līgumu. Lielas nozīmes tiem gan nebija, jo, kamēr hercogs atradās zviedru gūstā, Anglijā atkal atjaunojās monarhija.

7. Hercoga instrukcija sūtnim uz Krieviju Frīdriham Johanam fon der Rekem. Jelgavā, 1646. g. 20. februārī. LVVA, 554. f., 2. apr., 2942. l., 23.-24. lp.

Nosūtot Sēlpils virspilskungu Reki pie Krievijas cara, Jēkabs izsniedza viņam sīku instrukciju ar Krievijā veicamo uzdevumu uzskaitījumu. Rekem bija jāpanāk, lai cars Aleksejs Mihailovičs atpērk divus dārgakmeņus no cara kroņa, kas tā sauktajā Smutas laikā bija nonākuši hercoga tēva rokās. Tāpat viņam bija jāizsaka hercoga piedāvājums savervēt caram dažus tūkstošus algotņu karam ar tatāriem, ja vien cars tam iegūtu atļauju no Polijas karaļa, un sameklēt jaunajam Aleksejam līgavu Eiropā. No savas puses Jēkabs lūdza, lai cars piešķirtu brīvas tirdzniecības tiesības Krievijā un ļautu viņa pārstāvjiem netraucēti doties uz Persiju. Bez tam Rekem bija jāiepērk hercogam dažus labus persiešu zirgus, kā arī trīs vai četrus kamieļus, kurus varētu izmantot arī sūtņa bagāžas atgādāšanai uz Kurzemi, kā arī jāsalīgst krievu valodas tulks darbam hercoga galmā un jāizpilda virkne citu hercoga prasību.

Vēlēdamies izvērst savus tirdznieciskos sakarus arī austrumu virzienā, Jēkabs centās izmantot cara Alekseja Mihailoviča (1629–1676) kāpšanu tronī 1645. g., lai nodibinātu diplomātiskās attiecības.

8. Hercoga Jēkaba izrakstīta pase sūtnim uz Krieviju Frīdriham Johanam fon der Rekem. Jelgavā, 1646. g. 20. februārī. LVVA, 554. f., 2. apr., 2942. l., 28. lp.

Ar šo ceļojuma dokumentu jeb pasi (Passbrief) hercogs Jēkabs lūdza ļaut sūtnim brīvi pārvietoties cara valsts teritorijā un ceļojuma laikā saņemt nepieciešamo palīdzību un atbalstu.

Rekem gan neizdevās šķērsot Krievijas robežu, jo cara galms liedza iebraukšanu, paziņojot, ka, tā kā hercoga priekšgājēji neesot sūtījuši pie cariem sūtņus, tad arī Jēkaba sūtni nevarot uzņemt.

9. Krievijas cara Alekseja Mihailoviča vēstule hercogam Jēkabam. Maskavā, 7162. g. 11. maijā [1654. g. 21. maijā]. LVVA, 7363. f., 3. apr., 221. l.

1654. g. uzsāktais Krievijas karš pret Poliju-Lietuvu iezīmēja jaunu lappusi Krievijas–Kurzemes attiecībās. Īsi pirms došanās maršā Aleksejs Mihailovičs nosūtīja pie Brandenburgas kūrfirsta un Kurzemes hercoga sūtņus ar paziņojumu par kara uzsākšanu pret Poliju. Vēstules ievadā cars atgādināja par neveiksmīgo sūtniecību 1646. g., taču tagad izteica gatavību uzņemt Jēkaba sūtņus. Vēstules galveno saturu veidoja iemesli, kas pamudinājuši caru uzsākt karu pret Poliju-Lietuvu, un hercogam Jēkabam izteikts lūgums nesniegt Polijas karalim militāru, finansiālu vai cita veida palīdzību.

Vēstule liecina, ka caram nebija pilnīgas informācijas nedz par Kurzemes hercoga militārajām iespējām, nedz par viņa pienākumiem pret savu lēņa kungu Polijas karali, tāpēc cars bija nolēmis jau laikus nodrošināties un novērst hercogistes iespējamo iesaistīšanos karā pret krieviem. Saskaņā ar investitūru Jēkabam bija jādod karalim lēņa karaspēks, ja karadarbība norisinātos Kurzemes teritorijā, vai zināma naudas summa, ja cīņas notiek ārpus hercogistes robežām, tātad palīdzības sniegšana bija viņa kā vasaļa pienākums. Šā iemesla dēļ Jēkaba atbilde caram bija atturīga. Hercogs gan pateicās par iespēju nosūtīt kādu uz Krieviju, taču attiecībā uz karu izteica vienīgi nožēlu par abu valdnieku nesaskaņām un piedāvāja savu starpniecību konflikta noregulēšanā. Tā kā Jēkabs nevēlējās iesaistīties karadarbībā, tad papildu drošībai viņš 1654. g. beigās nosūtīja pie Polijas karaļa savu padomnieku Georgu Kīnradu (Kühnradt) ar lūgumu atļaut Kurzemei poļu–krievu karā palikt neitrālai. Lūgumu karalis akceptēja 1655. g. 17. janvārī (dokumentu sk. sadaļā par kariem).

Taču svarīgākais ir tas, ka ar šo vēstuli aizsākās hercoga Jēkaba diplomātiskās attiecības ar Krieviju.

10. Careviča-Dmitrija-Gradas (Kokneses) vojevodas Afanasija Ordina-Naščokina vēstule hercogam Jēkabam. Careviča-Dmitrija-Gradā, 7165. g. 2. februārī [1657. g. 12. februārī]. LVVA, 554. f., 3. apr., 747. l., 12. lp.

1656. g. oktobrī krievu diplomāts un karavadonis Afanasijs Ordins-Naščokins kļuva par krievu ieņemto zviedru Vidzemes teritoriju pārvaldnieku (vojevodu). Viņa rezidence atradās Koknesē, kuru krievi pārdēvēja par Careviča-Dmitrija-Gradu. Būdams šajā amatā līdz 1661. g., Ordins-Naščokins aktīvi kontaktējās ar hercogu Jēkabu. Abas puses apmainījās ar aktuālāko politisko informāciju un sadarbojās dažādos ikdienas dzīves jautājumos, ko apliecina arī konkrētā vēstule. Tajā Ordins-Naščokins sūdzējās par Lindes muižas zemniekiem, kuri aplaupījuši vairākas krievu tirgotāju laivas Daugavā, kā arī lūdza hercogu pārdot viņam rudzu partiju.

11. Hercoga Jēkaba vēstule zviedru Vidzemes ģenerālgubernatoram Hermanam Vrangelam (Wrangel). Jelgavā, 1643. g. 17. septembrī. LVVA, 7363. f., 1. apr., 647. f., 3. lp.

Savā vēstulē Jēkabs apsveica jauniecelto Vidzemes ģenerālgubernatoru Hermanu Vrangelu ar ierašanos Rīgā un izteica cerību, ka Vrangels turpinās uzturēt labās kaimiņattiecības, kādas tās bijušas viņa priekšgājēja Bengta Uksenšērnas (Oxenstierna) laikā.

Vēstules augšējā kreisajā stūrī atzīme par saņemšanu: 1643. g. 11. septembris. Šāda datumu atšķirība skaidrojama ar to, ka zviedri lietoja Jūlija kalendāru jeb veco stilu, kamēr Kurzemes hercogistē lietoja Gregora kalendāru jeb jauno stilu.

12. Zviedrijas karalienes atraitnes Marijas Eleonoras vēstule hercogam Jēkabam. Stokholmā, 1650. g. 8. martā [v. st.]. LVVA, 554. f., 1. apr., 641. l., 76. lp.

Karaliene vēstīja, ka uzsākusi būvēt jaunu pili ar dārzu, solot drīzumā pārsūtīt hercogam zināšanai projektu, kas viņam, bez šaubām, patikšot. No savas puses karaliene lūdza hercogu atsūtīt četrus labus poļu kučierus, kurus viņa vēlējās pieņemt savā dienestā.

Ar Zviedrijas karaļa Gustava II Ādolfa (1594–1632) atraitni Mariju Eleonoru (1599–1655) Kurzemes hercognamu saistīja ilggadējas draudzīgas attiecības, turklāt viņa bija hercoga Jēkaba māsīca mātes līnijā.

13. Zviedrijas valsts padomnieka un Vidzemes ģenerālgubernatora Magnusa Gabriela Delagardī vēstule hercogam Jēkabam. Stokholmā, 1650. g. 19. jūlijā. LVVA, 7363. f., 3. apr., 953. l., 2. lp.

Atbildot uz hercoga vēstuli, Delagardī apsveica Jēkabu ar dēla [Frīdriha Kazimira] piedzimšanu un apliecināja savu labvēlību hercogam. Tāpat viņš paziņoja, ka nodošot karalienei hercoga priekšlikumu.

Apskatāmajā laikā hercogs Jēkabs aktīvi nodarbojās ar Polijas-Lietuvas un Zviedrijas miera sarunu organizēšanu, un viņa izteiktais priekšlikums acīmredzot attiecās uz šo jautājumu.

14. Venēcijas dodža Franciska Molino un sekretāra Kristofora Suriano parakstīta vēstule hercogam Jēkabam. Venēcijā, 1647. g. 24. maijā. Oriģināls uz pergamenta, itāļu valodā, ar piekārtu dodža personisko zīmogu svinā. LVVA, 554. f., 1. apr., 728. l., 21. lp.

Organizējot Polijas-Lietuvas un Zviedrijas miera sarunas, hercogs Jēkabs vērsās pie Venēcijas Republikas ar lūgumu kļūt par vienu no starpniekiem. Lūguma nodošanai hercogs nozīmēja Kurzemes muižnieku Nikolaju Korfu, kurš tobrīd dienēja Venēcijā kā pulkvedis. Korfam atsūtītajā pilnvarā, kas bija rakstīta latīniski, Jēkabs lietoja vārdu Internuntius, kuru venēcieši atteicās atzīt kā diplomātiska statusa apzīmējumu. Neraugoties uz paskaidrojumu, ka šis termins nozīmējot „ārkārtējais sūtnis”, Korfu nepieņēma audiencē Dodžu pilī. Tomēr, atbildot uz rakstisku sūtņa iesniegumu, venēcieši piekrita būt par starpniekiem miera sarunās, par ko savā vēstulē informēja hercogu.

1635. g. Štumsdorfas līgums noteica, ka Brandenburgas kūrfirstam un Kurzemes hercogam jārūpējas, lai pamiers starp Poliju-Lietuvu un Zviedriju tiktu pārvērsts konstantā mierā. Tādēļ hercogs Jēkabs, kurš ļoti vēlējās nepieļaut jaunu karu Kurzemes robežu tuvumā, jau no pirmajiem valdīšanas gadiem uzsāka miera sarunu organizēšanu. Viņa pūliņu rezultātā 1651. g. vasarā Lībekā sanāca miera kongress. Tas ar pārtraukumiem ilga līdz 1653. g. martam, taču beidzās ne ar ko.

15. Brandenburgas pārstāvja Lībekas kongresā Reinholda Deršava (Derschaw) vēstule hercogam Jēkabam. Lībekā, 1653. g. 3./13. martā. LVVA, 554. f., 3. apr., 376. l., 120. lp.

Vēstulē Brandenburgas kūrfirsta sūtnis izteica nožēlu par nesekmīgo sarunu iznākumu, jo, neraugoties uz visām starpnieku, to vidū arī hercoga pārstāvju, pūlēm, vienošanos panākt neizdevās. Tāpat viņš atvainojas par to, ka sarunās netika skartas hercoga prasības, proti, pretenzijas pret Zviedriju sakarā ar 17. gs. 20. gados ieņemtajām hercogistes teritorijām (Doli, Pulkarni, Bērzmenti, Spilves daļu un Daugavgrīvu), kuras zviedri bija paturējuši arī pēc kara.

Brandenburgas pārstāvji Deršavs un Hoferbeks (Hoverbeck) bija ieradušies uz kongresu, kad tas jau tuvojās beigām. Daudz lielāku ieguldījumu kongresa norisē deva hercoga sūtņi – kanclers Melhiors fon Felkerzāms un padomnieks Johans Vildemans. Tāpat lieli nopelni tajā, ka poļu un zviedru delegācijas Lībekā vispār uzsāka savstarpējas sarunas, bija Francijas karaļa sūtnim Zviedrijā Pjēram Šanī (Chanut), kurš bija galvenais sarunu starpnieks Lībekā.

16. Saksijas hercoga Ernsta vēstule hercogam Jēkabam. Frīdenšteinas pilī, 1651. g. 11. aprīlī. LVVA, 554. f., 1. apr., 641. l., 147. lp.

Saksijas-Gotas hercogs Ernsts (1601–1675) rakstīja hercogam Jēkabam, ka jau sen vēlējies iepazīties ar viņu. Tagad uzzinājis, ka Jēkabam esot zināma tehnoloģija, lai panāktu to, ka no ģipša taisīti dekorējumi izskatoties it kā no jašmas darināti, un lūdza atsūtīt aprakstu, lai varētu šo paņēmienu izmantot savas pils būvdarbos.

17. Ģenerālštatu apsveikums hercogam Jēkabam. Hāgā, 1660. g. 14. septembrī. Holandiešu val. LVVA, 5759. f., 2. apr., 1324. l., 2. lp.

Atbildot uz hercoga Jēkaba 17. augusta vēstuli no Grobiņas, Nīderlandes Apvienoto Provinču Republikas jeb Ģenerālštatu valdība apsveica hercogu ar atbrīvošanu no gūsta un atgriešanos Kurzemē.

18. Vācu nācijas svētās Romas impērijas ķeizarienes Klaudijas Fēliksas vēstule hercogienei Luīzei Šarlotei. Vīnē, 1674. g. 10. oktobrī. LVVA, 554. f., 1. apr., 257. l., 11. lp.

Klaudija Felicita jeb Fēliksa (Claudia Felix; 1653–1676) izsaka pateicību hercogienei par laimes vēlējumiem, ko Luīze Šarlote bija nosūtījusi sakarā ar 1673. g. oktobrī notikušajām Austrijas erchercogienes Klaudijas laulībām ar Romas ķeizaru Leopoldu I.

Hercogienei Luīzei Šarlotei bija ne mazāk plašs respondentu loks kā hercogam Jēkabam.

19. Francijas karaļa Luija XIV rīkojums Boforas hercogam. Fontenblo, 1666. g. 13. jūnijā. Kurzemes hercoga sekretāra Johana Tobiasa Tregeliusa apstiprināts noraksts. LVVA, 554. f., 1. apr., 641. l., 163. lp.

Francijas karalis uzdeva Boforas (de Beaufort) hercogam Fransuā Burbonam-Vandomam, kurš ieņēma Francijas tirdzniecības un flotes ģenerālintendanta posteni, darīt zināmu visiem franču virsniekiem, kuģu kapteiņiem un ostu ierēdņiem, ka Kurzemes hercoga kuģiem ir tiesības brīvi pārvietoties Francijas ūdeņos un apmeklēt tās ostas.

20. Francijas galvenā medību putnu pārziņa Alekša Fransuā Duvē, marķīza Demarē vēstule hercogam Jēkabam. Parīzē, 1678. g. 3. decembrī. LVVA, 554. f., 1. apr., 683. l., 7. lp.

Vēstulē marķīzs Demarē (Dauvet, Marquis Desmarests; 1615–1688) apliecina, ka 18 medību putni, kurus Jēkabs bija nosūtījis kā dāvanu Francijas karalim Luijam XIV, ir saņemti.

Sākot ar 1677. g., Jēkabs centās atjaunot 1666. g. hercogam piešķirtās brīvās kuģniecības un tirdzniecības tiesības Francijai piederošajās ostās, kā arī prasīja restituēt četrus kopš 1670. g. franču kaperu aizturētos hercoga kuģus un preces vai arī kompensēt to vērtību. Kā kompensāciju hercogs labprāt vēlējās saņemt kādu zemes īpašumu, piemēram, Martinikas salu Karību jūrā. Medību putnus uz Franciju hercogs sūtīja vēl vairākkārt, tomēr visi viņa pūliņi kompensācijas jautājumā palika bez sekmēm.

21. Hercoga Jēkaba pretenzijas pret Portugāli aprēķins. 1669. g. LVVA, 554. f., 1. apr., 725. l., 3. lp.

Hercogs uzskaita zaudējumus, kas viņam radušies pēc tam, kad 1660. g. janvārī Lisabonā aizturēts hercoga kuģis Patientia (Pacietība). Pēc Jēkaba aplēsēm, kuģis ar komandu bijis vērts 18 000 dālderu, frakts 4392 dālderi, kapteiņa un komandas piespiedu tēriņi Lisabonā sasnieguši 1533 dālderus. Turklāt portugāļi visus šos gadus izmantojuši kuģi, kas potenciāli varējis ienest 77 760 dālderu. Līdz ar to zaudējumi deviņos gados sasnieguši 101 685 dālderus. Šai summai hercogs pierēķināja kredītprocentus pēc 6 % likmes, kaut gan Portugālē parastā likme esot 10 %, kas par deviņiem gadiem sastādīja 54 909 dālderus. Kopumā 1669. g. zaudējumu summa aprēķināta uz 156 594 dālderiem. Dokumenta apakšā pievienots procentu aprēķins par vēl deviņiem gadiem, līdz ar to 1678. g. hercoga pretenzija sasniedza jau 211 503 dālderus.

Šis dokuments uzskatāmi ilustrē to, kādā veidā Jēkabs rēķināja ārzemju parādus. Lielāko daļu no tiem hercogs savas dzīves laikā tā arī nespēja atgūt, novēlot tos dēlam Frīdriham Kazimiram. Interesanti, ka 1673. g. testamentā Jēkabs kā Portugāles parādu pieminēja tikai 45 000 dālderu. Diemžēl informācija par hercoga attiecībām ar Portugāli viņa valdīšanas otrajā pusē dokumentos nav atrodama.

22. Dānijas karaļa Kristiāna V vēstule hercogam Jēkabam. Hallandes Smidstrupā, 1676. g. 22. septembrī. LVVA, 554. f., 1. apr., 733. l., 1. lp.

Atbildot uz hercoga Jēkaba 26. augustā izsūtīto paziņojumu par hercogienes Luīzes Šarlotes nāvi, Dānijas karalis izteica visdziļāko līdzjūtību hercogam.

Dānijas karalis Kristiāns V (1646–1699) no 1667. g. bija precējies ar Kurzemes hercogienes Luīzes Šarlotes māsasmeitu Šarloti Amāliju (1650–1714).

23. Hercoga Jēkaba ierosinājums par Vidzemes atpirkšanu no Zviedrijas. 1677. g. 10. decembrī. Melnraksts. LVVA, 554. f., 3. apr., 384. l., 118. lp.

1677. g. bija izplatījušās baumas, ka Krievijas cars atkal gatavojot iebrukumu Zviedru Vidzemē. Tāpēc hercogs Jēkabs vērsās pie zviedriem ar priekšlikumu atpirkt Vidzemi un Rīgu par 10 % no provinces gada ienākumiem, atskaitot parāda summu, ko hercogs prasīja no Zviedrijas. No savas puses Jēkabs solīja saglabāt Vidzemes iedzīvotājiem visas esošās privilēģijas, kā arī panākt no cara solījumu neuzbrukt.

Hercogs Jēkabs cerēja izmantot situāciju, kādā tobrīd atradās Zviedrija, kas jau karoja ar Brandenburgu-Prūsiju un Dāniju. Iesaistīšanās cīņās vēl arī ar Krieviju varētu būt ārkārtīgi bīstama Zviedrijai. Taču baumas izrādījās nepatiesas, bet Rīga un Vidzeme bija pārāk svarīgas zviedriem, lai tie piekristu hercoga priekšlikumam.