1. Pēc hercoga Jēkaba pavēles pirmo būvēto kuģu inventāri. 1639., 1640. g. LVVA, 554. f., 1. apr., 849. l., 72., 74. lp.

Līdz šim literatūrā bija izteikts apgalvojums, ka savus pirmos kuģus hercogs Jēkabs uzbūvējis Kuldīgā. Taču avoti šo versiju neapstiprina. Kurzemes hercogu dokumentu krājumu dzīlēs nesen atrastie kuģu inventāri liecina, ka pirmie divi no hercoga Jēkaba flotes kuģiem uzbūvēti Liepājā – pinase Fortuna 1639. g. un kuģis St. Jacob 1639./1640. g. Tomēr jau 1640. g. otrajā pusē kuģu būvētavu no Liepājas pārcēla uz Ventspili. Kāpēc – uz to joprojām nav viennozīmīgas atbildes.

2. Kuģu būvēšanas process. Johana Štreka zīmējumi. 17. gs. 1. puse. LVVA, 554. f., 1. apr., 850.d. l., 6., 7. lp.

Hercoga Jēkaba valdīšanas laikā Ventspilī un Liepājā kopumā uzbūvēja nepilnu simtu kuģu – pārsvarā nelielus buriniekus: flītas, fregates, jahtas, galiotes, pinases u. tml., kam Baltijas jūras sekluma dēļ bija jābūt ar mazu iegrimi. Tomēr tas netraucēja hercoga kuģiem veikt arī tālus braucienus līdz pat Āfrikas un Amerikas krastiem. Vienlaikus Jēkabs operēja ar 20–25 kuģiem, bet maksimuma gados līdz 35.

Galvenā hercoga Jēkaba kuģu būvētava atradās Ventspilī. Taču 1677. g. princis Frīdrihs Kazimirs atjaunoja hercoga kuģu būvēšanu arī Liepājā. Kuldīgā jūras kuģus nebūvēja, jo Ventas upe tam bija par seklu.

3. Ventspils kuģu būvētavā nodarbināto amatnieku algu saraksti. 1652. g. jūnijā. Fragments. LVVA, 6999. f., 44. apr., 1126. l., 6., 9. lp.

17. gs. 50. gadi bija laiks, kad hercoga Jēkaba flote un kuģu būve piedzīvoja vislielāko uzplaukumu. Kuģu būves meistari nāca no Lībekas, Kolbergas (tag. Kolobžega), Zviedrijas un Holandes, dažādos darbos nodarbināja arī lielu skaitu latviešu. 1652. g. hercogs paplašināja Ventspils kuģu būvētavu, aprīlī salīgstot Amsterdamā vēl 21 holandiešu kuģu namdari meistara Gerta Johansena jeb Jansena vadībā. Sarakstos uzskaitīti kuģu namdaru vārdi, viņu ikmēneša atalgojums un reāli saņemtais par 1652. g. otro ceturksni.

Gertu Jansenu hercogs padarīja par vadošo kuģu būves meistaru un 25. septembrī deva rīkojumu visiem pārējiem amatniekiem kuģu būvētavā paklausīt Jansenam, pilnvarojot viņu atlaist jebkuru, kurš to nedarīs. Tāpat hercogs pavēlēja, ka par katru bez iemesla izlaisto darbadienu no prombūtnē esošā amatnieka jāietur divu dienu alga.

4. Hercoga Jēkaba laika burinieki: fregate, jahta. Johana Štreka zīmējumi. 17. gs. 1. puse. LVVA, 554. f., 1. apr., 850.d. l.

Hercoga Jēkaba flotē nebija karošanai paredzētu kuģu, jo kopš 17. gs. 20. gadiem Kurzemes hercogi pieturējās pie neitralitātes politikas. Līdz ar to nevar runāt par Kurzemes kara floti. Visi hercoga kuģi bija tikai tirdzniecības un zvejas, un uz tiem esošais bruņojums bija domāts aizsardzībai. Tomēr tas maz ko līdzēja, un liela daļa no hercoga flotes nonāca dažādu valstu pirātu un kaperu rokās.

Hercogs Jēkabs ļoti sāpīgi uztvēra jebkura kuģa zaudējumu un izvērsa kuģu būvēšanu, nerēķinot, vai tie vispār atmaksājas. Dažkārt par to hercogam atļāvās aizrādīt pat viņa paša darbinieki, kā, piemēram, tirdzniecības aģents jeb faktors Amsterdamā Henrijs Mombers, kurš 1657. g. 17. februārī vēstulē Jēkabam rakstīja, ka hercogam jau tā esot pārāk daudz lielu kuģu, kas nav nepieciešami, un vēl ik dienu tiekot būvēti jauni (Ihre Fürstliche Gnade haben doch alzuviel grosse Schiffe, die nicht noetig seint, undt noch taglichs neue gebaut.). Hesenes landgrāfiene Sofija Hedviga 1670. g. 28. jūlijā vēstulē māsai hercogienei Luīzei Šarlotei izteicās, ka, ja hercogs liktu būvēt pāris kuģu mazāk, viņam sanāktu nauda meitu pūram (Wan Ewer herr 2 schiff ungebaut liß, so hetten ihr gnaden vor 2 töchter das heurahtsgelt ..).

5. Kuģinieku algu saraksti. Ventspilī, 1655. g. 22. maijā. LVVA, 554. f., 1. apr., 837. l., 34. lp.

Hercoga kuģu kapteiņi un ekspedīciju vadītāji lielākoties bija ārzemnieki, tāpat ārzemēs – galvenokārt Dānijā, Vācijā, Holandē un Lielbritānijā – vervēja arī vairumu matrožu un zaldātu. Daži no tiem apmetās uz dzīvi hercogistē. Stāsti par to, ka uz hercoga kuģiem dienēja daudz latviešu, neatbilst patiesībai. Latvieši uz hercoga kuģiem bija retums un drīzāk izņēmums nekā norma.

Dokumentā kuģa Luchs (Lūsis) kapteinis Dovs Kornelisens (Dou Cornelissen) apliecina, ka saņēmis braucienam uz Kanāriju salām divu mēnešu algu 10 cilvēku apkalpei 220 dālderu apmērā. Kuģa Levitas (Vieglums) kapteinis Andreass Jirgensens saņēmis 270 dālderu diviem mēnešiem braucienam uz Maijo salu Kaboverdē 14 cilvēku lielai apkalpei.

6. Hercoga Jēkaba līgums ar Amsterdamas tirgotāju Henriku Momberu. Amsterdamā, 1650. g. 1. jūnijā. LVVA, 7363. f., 3. apr., 439. l., 3., 4. lp.

Saskaņā ar līgumu Mombers kļuva par hercoga tirdzniecisko aģentu jeb faktoru, kam bija jāorganizē tirdzniecība ar hercoga precēm ārpus Baltijas jūras un jārūpējas par viņa kuģiem, kā arī ik nedēļu jāsūta Jēkabam ziņojumi. Par darbu Momberam pienācās 4 % no pārdoto preču vērtības.

Mombers bija viens no daudziem tirdznieciskajiem aģentiem, kas sadarbojās ar hercogu Jēkabu. Savi faktori hercogam bija arī Dancigā, Toruņā, Lībekā, Hamburgā, Oldenburgā, Kopenhāgenā, Londonā, Ņūkāslā, Bordo un citur. Ar dažiem no viņiem hercogam bija ilggadēja sadarbība, bet ar daudziem arī ilgstošas prāvas finansiālu nesaskaņu dēļ.

7. Hercoga Jēkaba rīkojums kuģa kapteinim Janam Jakobsam (Jacobs). Jelgavā, 1653. g. 10. oktobrī. LVVA, 554. f., 1. apr., 709. l., 215. lp.

Jēkabs pavēlēja Jakobsam doties ar galioti Jager (Mednieks) no Liepājas uz Amsterdamu, kur jānodod krava hercoga faktoram Henrijam Momberam. No turienes viņam bija jākuģo ar balastu uz Bordo Francijā, kur jāpiesakās pie hercoga aģenta Īzaka Roberdū (Isaac Robbertdeau) un jāuzņem vīns u. c. preces. Šo kravu Jēkabs pavēlēja vest pa taisno uz Ventspili. Ceļojums bija jāplāno tā, lai kuģis ierastos Ventspilī nākamā gada pavasarī.

8. Hercoga Jēkaba muižu pārvaldes nolikums (Amts-Ordnung). 1663. g. Noraksts. Pirmā lapa. LVVA, 5759. f., 2. apr., 692. l., 59. lp.

Lai sakārtotu muižu apsaimniekošanu pēc postošā poļu–zviedru kara, hercogs Jēkabs izdeva īpašu nolikumu hercoga muižu pārvaldniekiem. Tas balstījās uz 1636. un 1649. g. tapušajiem nolikumiem un sastāvēja no 125 pantiem. Atsevišķi panti atspoguļoja laikmeta reālijas, piemēram, 64. pants aizliedza vāciešiem dzīvot zemnieku sētās bez hercoga atļaujas, un tiem bija jādodas uz pilsētām, lai tās varētu attīstīties. 71. pantā hercogs noteica, ka pārvaldnieki nedrīkst izdot zemnieku bēgļus iepriekšējiem īpašniekiem bez hercoga ziņas, kaut gan tas bija pret landtāga lēmumu.

9. Piezīmes par hercogienes finansēm. 1657. g. LVVA, 554. f., 3. apr., 1456. l., 83. lp.

Dokumentā Luīzes Šarlotes grāmatvedis uzskaita naudas ienākumus, kas 1657. g. vasarā saņemti no viņas muižām – Sesavas (Sessau), Bukaišiem (Fockenhof), Mežmuižas (Grenzhof), Ukriem (Kuckern) un Lipstiem (Friedrichshof). Pārsvarā nauda iegūta no graudu un iesala pārdošanas. Kopumā saņemti 12 905 florīni 19½ graši. Saskaņā ar Luīzes Šarlotes rīkojumu no šās naudas 3000 florīnu nodoti hercogam, bet nelielas summas izmaksātas dažādām sīkām vajadzībām, piemēram, par ziepēm. Tāpat 60 florīnus saņēmis kāds vārdā neminēts zeltkalis par auskaru izgatavošanu hercogienei.

10. Lipstu muižas (Amt Friedrichshof) zemnieku gada nodevu summārais saraksts. 1673.–1674. g. LVVA, 554. f., 3. apr., 1456. l., 132. lp.

Hercoga muižu zemnieki maksāja nodevas gan natūrā, gan arī naudā, un attiecība starp abiem maksājumu veidiem katrā muižā bija atšķirīga. Lipstu muižā natūrā ievāca tikai rudzus, miežus un auzas – kopā 14 pūrus un 2 siekus no katra veida, bet vēršus, aunus, jērus, vistas, olas, zosis, apiņus, vasku, vilnu, dziju un kaņepājus aizstāja naudas maksājums. Bez tam zemniekiem bija jāmaksā tā sauktā vakas nauda (Wackengeld), zaldātu nauda (Soldatengeld), kā arī kontribūcijas, par kuru ievākšanu lēma landtāgos atkarībā no nepieciešamības. Maksājumu un nodevu apjoms nebija unificēts, bet bija atkarīgs no katras saimniecības lieluma, rocības un saimniekošanas veida.

11. Skrundas pilskunga Johana Nikolaja Vīganta (Wiegandt) un staļļmeistara Ēvalda fon Kleista ziņojums hercogam. Skrundā, 1677. g. 11. oktobrī. LVVA, 554. f., 1. apr., 368. l., 9. lp.

Ierēdņi ziņoja, ka līdz šim vakas (Wacken) laikā no zemniekiem ievāktos rudzus un linsēklas drīzumā nosūtīšot uz Liepāju un Ventspili. Miežus un auzas no zemniekiem esot grūti dabūt, lai gan paši revidējuši zemnieku sētas un dažus arī likuši turēt ieslodzījumā tik ilgi, kamēr nodevas nebūs nomaksātas. Tālāk ierēdņi plānoja doties uz Rucavu.

12. Hercoga Jēkaba rīkojums Turlavas muižas pārvaldniekam. 1651. g. 14. augustā. LVVA, 554. f., 3. apr., 437. l., 57a. lp.

Cita starpā hercogs pavēlēja rudenī ierīkot šķūni graudu kulšanai (Dresch-Scheune) un jaunu aitu kūti, kas jābūvē koka statņu konstrukcijā ar niedru jumtu un lieliem vārtiem abos galos. Būvbaļķus bija jāņem no vecās kūts un, ja nepieciešams, jācērt mežā Ventas krastā. Pēc angļu aunu (englische Schafbocke) atvešanas četrus no tiem jāpatur Turlavā, bet ar pārējiem aitu pulka pārzinim (Schaeffer) jādodas uz Kandavu un Jaunpagastu (Neuwacke) un jāierīko tur aitu audzētavas.

Aitas tika turētas arī citās hercoga muižās, piemēram, Rucavā. Jāpiezīmē, ka aitas tika izmantotas ne tikai vilnas ieguvei, bet arī gaļai, un hercoga galmā tās patēriņš vidēji bija lielāks nekā vairumā citu Eiropas galmu.

13. Hercoga Jēkaba plānotā kanālu sistēma. Johans Svenburgs. 1668. g. LVVA, 673. f., 1. apr., 979. l., 11., 12. lp.

17. gs. 60. gados hercogs Jēkabs nolēma ar kanālu palīdzību radīt jaunus ūdensceļus preču transportēšanai līdz jūras piekrastei, apejot Rīgu, kas bija hercoga lielākā tirdzniecības konkurente un turklāt iedzīvojās no Kurzemes preču muitošanas. 1667. g. tika uzsākti darbi Eglaines (Eglones) upes iztaisnošanai un padziļināšanai, kā arī kanāla rakšana, kam Eglaine bija jāsavieno ar Vilkupi (kartē Susēja). Tāpat bija paredzēts savienot ar kanālu Kaņiera ezeru un jūru un izbūvēt laivu ceļu caur Slokas dzirnavu dambi. Rīdzinieki, padzirdējuši par uzsāktajiem darbiem, nosūtīja 1667. g. oktobrī uz Sēliju izlūkos inženierus Francisku Mureru un Joahimu Hardelofu, kuri ziņoja par darbu gaitu un to, ka interesi par jauniem transportceļiem izrādot arī pierobežas lietuviešu tirgotāji. Nākamā gada pavasarī uz Kurzemi no Rīgas devās inženieris Johans Svenburgs. Satraukusies par hercoga plāniem, Rīgas rāte sūdzējās Zviedrijas karalim. Zviedru spiediena rezultātā Jēkabs 1668. g. augustā lika pārtraukt kanālu rakšanas darbus. Tai pat laikā hercogs arī pats atzina, ka vērienīgie plāni tehniski nebija realizējami.

14. Braunšveigas-Līneburgas hercoga Augusta vēstule hercogam Jēkabam. Volfenbitelē, 1646. g. 4. martā. Uz aploksnes norādīts saņemšanas datums 1646. g. 27. aprīlis. LVVA, 554. f., 3. apr., 1693. l., 1. lp.

Atbildot uz hercoga Jēkaba 1645. g. 12. novembra vēstuli, hercogs Augusts (1579–1666) apsveica Jēkabu ar laulībām ar Brandenburgas princesi Luīzi Šarloti. Bez tam viņš Jēkabam deva atļauju vervēt savos valdījumos dažus dzelzs kausētājus darbam Kurzemē.

15. Biržu manufaktūras rakstveža Fabiāna Frīdleina (Friedlein) ziņojums hercogam. Biržos, 1678. g. 29. janvārī. LVVA, 554. f., 3. apr., 1694. l., 28. lp.

Frīdleins ziņoja, ka poļu kalēji savā kalvē (Hammer) līdz šai dienai izgatavojuši 60 stieņus, bet vācu meistari savā kalvē – 20, taču domājams, ka nākamnedēļ būs izgatavoti jau 50 stieņi. Vācu kalēju darbs kavējoties tādēļ, ka viņu palīgs no Dignājas Lielbāržu Jānis (Leelbardt Jan) pašlaik norīkots citos darbos.

Biržu dzelzs manufaktūra ierīkota 1652. g. vienlaikus ar stikla darbnīcu. Tā atradās pie Ziemeļsusējas netālu no Slabodas (kopš 1670. g. – Jēkabpils) un iezīmēta Johana Svenburga kartē kā Eysen Hammer. 17. gs. 70. gados dzelzs manufaktūras ierīces bija jau nolietojušās un uzņēmums vadīts nemākulīgi, tādēļ tās darbība bija visai mazproduktīva.

16. Stikla meistara zvēresta teksts. 17. gs. vidus. LVVA, 554. f., 1. apr., 2300. l., 104. lp.

Stājoties darbā, meistars zvērēja būt uzticīgs, čakls un nestrādāt nevienam citam kā tikai hercogam, kā arī netirgoties ar izgatavoto logu stiklu, aptiekas traukiem, bļodām un citu produkciju. Zem teksta atzīmēts, ka 1652. g. 6. maijā šo zvērestu nodeva Biržu muižas (Buschhof, pie Jēkabpils) stikla darbnīcas meistari Hanss Drēvings (Drewing) un Balcers Kūms (Kum).

Abi meistari Biržos nostrādāja 25 gadus. Hercoga Jēkaba laikā stiklu ražoja vēl arī Rendas un Baldones muižās.

17. Baldones dzelzs manufaktūrā izgatavoto priekšmetu saraksts. 1677. g. LVVA, 554. f., 3. apr., 1694. l., 19. lp.

Sarakstā uzskaitīts, kas domnas darbības laikā no 1677. g. 28. septembra līdz 24. novembrim izliets no čuguna: 12 astoņu mārciņu kalibra lielgabali, 13 sešu mārciņu lielgabali, divas mazas haubices, viens liels kartečas lielgabals, divas lielas mortīras, 209 rokasgranātas, 230 dažāda kalibra lielgaballodes, pusmuca pistoļu ložu, riteņi lielgabalu lafetēm Bauskas pilī, viena liela kalēja lakta, septiņi lieli degvīna katli, 25 mazāki katli, kā arī dažāda lieluma grāpji ar vākiem un bez, tīģeļi, miezeri, plātnes, krāsns režģi u. tml.

17. gs. 50. gados dibinātā Baldones dzelzs manufaktūra sastāvēja no vairākām nodaļām Baldonē, kā arī Vecmuižā (Vecumniekos) un Riežos un bija lielākā no hercoga Jēkaba manufaktūrām. Kā meistari tajā strādāja vācieši, poļi, valoņi, zviedri un latvieši. Līdzās šai manufaktūrai dzelzs izstrādājumu ražotnes tolaik pastāvēja arī Biržu, Turlavas, Skrundas un Lutriņu muižas teritorijā, kā arī Jelgavā.

18. Hercoga Jēkaba līgums ar domnas meistaru Klāsu Denī (Claß De Ny). Jelgavā, 1679. g. 8. novembrī. LVVA, 554. f., 1. apr., 2057. l., 151. lp.

Klāsu Denī hercogs pieņēma darbam jaunuzbūvētajā Engures (Angern) dzelzs manufaktūrā, solot gada atalgojumu 200 dālderu apmērā. Bez tam viņam piešķīra divus palīgus domnas krāsns uzraudzīšanai un četrus darbiniekus ogļu un rūdas pievešanai.

Ražotne Engurē bija pēdējā no hercoga Jēkaba ierīkotajām dzelzs manufaktūrām – tās darbība tika uzsākta īsi pirms hercoga nāves. Patiesībai neatbilst literatūrā bieži sastopamās ziņas par to, ka hercogs Jēkabs uzbūvējis dzelzs manufaktūru Ēdās (Eden) netālu no Kuldīgas – šo uzņēmumu dibināja viņa dēls hercogs Frīdrihs Kazimirs.

19. Hercoga darbnīcu inspektora Kloda Lafontēna (Lafontaine) ziņojums par amatnieku darbu no 1678. g. 27. aprīļa līdz 3. maijam. LVVA, 554. f., 3. apr., 1848. l., 18.–19. lp.

Lafontēns inspicēja dažāda veida darbnīcas, kas atradās plašā apvidū – no Tomes līdz Mežotnei. Šajā laikā Tomes muižā gatavoja mucas, Iecavā darbojās valču dzirnavas, kā arī franču vadmalas audējs, Mežotnē bez vadmalas darināja arī tafta un damasta izstrādājumus, Emburgā bija ierīkota audumu krāsotava un tapešu austuve, tur taisīja arī ādas tapetes. Bez tam Emburgā strādāja dzintara virpotājs un zeltkalis, kurš izgatavoja galvenokārt zelta drāti un lapu zeltu. Lai gan minētās darbnīcas nebija lielas, tajās līdzās ārzemju meistariem strādāja arī latvieši.

No Lafontēna uzvārda ir cēlies apdzīvotas vietas Baldones novadā – Lafonteines – nosaukums.

20. Hercoga līgums ar audumu krāsotāju Antoniju Grafeusu (Grapheus) un rīkojums Emburgas (Annenburg) amtmanim Patroklam Lēvenšteinam (Patroclus Loewenstein). Grobiņā, 1661. g. 8. martā. Kopijas. LVVA, 554. f., 1. apr., 265. l., 69. lp.

Atgriezies no gūsta 1660. g. vasarā, hercogs Jēkabs tūlīt uzsāka izpostītās saimniecības atjaunošanu. Cita starpā viņš aicināja atgriezties Kurzemē dažādu arodu amatniekus, kuri kara laikā bija aizbraukuši prom. Daļa no tiem arī atgriezās, kā, piemēram, kuģu namdaris Gerts Jansens. Citi atteicās, kā, piemēram, Kēnigsbergas audumu krāsotājs Martins Gabelincs (Gabelintz), kurš pirms tam bija strādājis Emburgā. Viņa vietā 1661. g. sākumā salīga Antoniju Grafeusu, kuram tika uzdota dažāda veida audumu, ieskaitot karogu audumu, linu diegu, dziju u. tml. lietu krāsošana. Līgumā noteica, ka meistars nedrīkst strādāt nevienam citam bez hercoga ziņas. Gadā viņam bija jāsaņem 250 florīnu naudā un brīvs galds vai produkti muižā. Vienlaikus hercogs uzdeva Emburgas muižas pārvaldniekam jeb amtmanim Lēvenšteinam ierādīt Grafeusam esošo darbnīcu un iekārtas. Tā kā meistaram nebija bērnu, tad Jēkabs pavēlēja, ka pirmajā laikā Grafeusam ar sievu maltītes jābauda pie amtmaņa galda.

21. Dānijas karaļa Frederika III privilēģija hercogam Jēkabam. Kopenhāgenā, 1664. g. 13. maijā. LVVA, 554. f., 2. apr., 3146. l., 1. lp.

Pēc Jēkaba lūguma karalis piešķīra hercogam tiesības Norvēģijā meklēt dažādas rūdas, kā arī izmantot attiecīgas manufaktūras saskaņā ar Dānijā spēkā esošiem Kalnu nolikumiem (Berg-Ordnungen), cita starpā maksājot zināmu nodevu par katru saražoto birkavu dzelzs Dānijas valsts kasē.

Nav zināms, vai Jēkabs izmantoja iespēju meklēt jaunas rūdas atradnes, taču jau tā paša gada vasarā hercoga pārstāvjiem tika ierādītas Eidsvollas (Eidsvoll, Edswold) raktuves un dzelzs manufaktūra. Tāpat hercogs ieguva tiesības uz Julsrūdas (Julsrud) un Vīkas (Vik, Wig) uzņēmumiem. Uz Norvēģiju hercogs sūtīja gan kurzemniekus, ieskaitot dažus latviešus, gan arī citur, piemēram, Polijā-Lietuvā vervētus darbiniekus. Lielāko daļu no saražotās dzelzs pārdeva turpat Dānijā-Norvēģijā, bet daļu hercogs izmantoja savām vajadzībām. Par to, ka uz Kurzemi no Norvēģijas būtu vesta rūda, avotos liecību nav. Hercoga Jēkaba tiesības uz manufaktūrām apstiprināja vēl arī 1669. un 1674. g. karaļu izsniegtās privilēģijas.

22. Hercoga Jēkaba līgums ar domnas meistaru Ērihu Bergu. Jelgavā, 1664. g. 2. jūlijā. LVVA, 554. f., 1. apr., 2057. l., 60. lp.

Saskaņā ar līgumu Bergam bija jādodas darbā uz Eidsvollas dzelzs manufaktūru un jāvada domnas darbība. Par darbu hercogs viņam solīja gadā 250 dālderu.<>

Par hercoga Norvēģijas uzņēmumiem saglabājies ļoti maz avotu, bet esošie liecina, ka visumā tie bija nerentabli. To apliecina arī hercoga Jēkaba vēstule savam partnerim Norvēģijā Andreasam Simonsenam 1677. g. 6. novembrī, kurā hercogs izteica izbrīnu, kāpēc manufaktūras nesot tik maz labuma. Viņš sūtot turp cilvēkus vienu pēc otra, bet tas maz ko līdzot, jo visi tik sūdzoties viens par otru. Tas pirmām kārtām attiecās uz pārvaldniekiem un rakstvežiem, taču arī meistaru vidū acīmredzot bijusi liela kadru mainība.

23. Hercoga Jēkaba paziņojums. Jelgavā, 1667. g. 26. jūlijā. LVVA, 554. f., 3. apr., 1199. l., 111. lp.

Jēkabs apliecināja, ka aizņēmies no Johana Demeja (De Mey) 2000 florīnu, rēķinot vienā florīnā 30 poļu grašu. Tā kā aizdevējs nevēlējās saņemt pienācīgos procentus naudā, bet lūdza ierādīt viņam kādu dzīvesvietu, hercogs viņam piešķīra zemes gabalu un māju Saldus muižas iecirknī, vienu klaušinieku un brīvas malkas ciršanas tiesības.

Tāpat kā mūsdienu biznesmeņiem, arī hercogam Jēkabam bieži trūka brīvu naudas līdzekļu, kuru iegūšanai hercogam nereti nācās ieķīlāt muižas vai kādus citus zemes īpašumus vai arī veikt aizņēmumu, maksājot par to parasti 6–8 % gadā.