1. Jelgavas pils 17. gs. vidū. Zīmējums no kādreizējā Kurzemes provinces muzeja krājuma. 19. gs. LVVA, 640. f., 2. apr., 262. f., 11. lp.

Saskaņā ar tā saukto kompozīcijas aktu 1642. g. 29. novembrī Jelgavas pils tika oficiāli noteikta par hercoga galveno rezidenci, ko vēl vairāk pasvītroja Jēkaba mātes hercogienes Sofijas mirstīgo atlieku pārvešana no Kuldīgas uz Jelgavu 1643. g. februārī. Tomēr hercogs bieži viesojās arī citās pilīs un muižās, sevišķi Kuldīgā un Ventspilī. Pēc atgriešanās no zviedru gūsta hercogam kopš 1660. g. jūlija vidus ilgāk nekā gadu nācās rezidēt Grobiņas pilī, kas tolaik vienīgā bija piemērota galma dzīvei kara izpostītajā hercogistē.

3. Hercoga galminieku algu izmaksu saraksts. 1648. g. LVVA, 554. f., 3. apr., 45. l., 20., 21. lp.

Sarakstā atzīmēti kalpotāji, kam samaksāts 1648. g. Miķeļos, un tie, kam vēl jāizmaksā nauda. Dažiem minēti tikai vārdi, bet nav noradīts amats, citiem sniegti tikai amati, piemēram, muzikantiem, monētu kalējam (Münzmeister), tēlniekam, jaunajam dārzniekam utt. Pēc uzrādītajiem vārdiem var spriest, ka, sekojot tradīcijai, arī hercoga Jēkaba galmā mednieku, virtuves un staļļu kalpotāju, kā arī kučieru vidū bez vāciešiem un poļiem netrūka latviešu, par piemēru – pavārs Juris Saldenieks, staļļa puisis Paulis no kuršu ķoniņiem, kučieris Klāvs Pūce, mednieks Mārtiņš Kursis u. c. Tāpat minēti vairāki latviešu mūrnieki un vaļņu ierīkotāji (Wallgreber). Taču tabulā uzrādīta tikai daļa no galminiekiem. Diemžēl hercoga Jēkaba laika galma iemītnieku pilnīgs saraksts nav atrasts.

4. Hercogienes Luīzes Šarlotes norādījumi hofmeistarienei (Hoffmeisterin). Jelgavā, 1652. g. 14. jūnijā. Ar hercogienes parakstu un zīmogu. LVVA, 554. f., 1. apr., 368. l., 1.–3. lp.

Līdz ar Jēkaba precībām pieauga arī galminieku skaits, īpaši tas sakāms par galma sievišķo pusi. Luīzei Šarlotei bija savs kalpotāju loks, kuru ikdiena noritēja pēc viņas sastādītiem noteikumiem. Apskatāmie norādījumi tapuši, ieceļot par hofmeistarieni jeb galma pārzini vārdā nenosauktu hercogienes galma dāmu, kura kopā ar Luīzi Šarloti savulaik bija ieradusies no Prūsijas. Hofmeistarienei bija pakļautas dižciltīgas galma dāmas un jaunavas, kā arī no zemākām kārtām nākušas kalpotājas. Dokumenta ievadā hercogiene atgādināja, ka visam jānotiek saskaņā ar senām paražām un tradīcijām, īpaši piekodinot raudzīties, lai ikviena galminiece stingri ievērotu rīta un vakara lūgšanas. Jaunavām dienas laikā bija jānodarbojas ar rokdarbiem, un tās nedrīkstēja pamest darba telpas bez atļaujas. Tāpat jāraugās, lai kalpotājas ziemā celtos pussešos, bet vasarā piecos no rīta un neatļautos nekādas vaļības matu sakārtojumā un apģērbā.

5. Hercoga Jēkaba rīkojums par Reinholda fon der Ostena, saukta Sakens, iecelšanu par galma maršalu (Hoffmarschall). Jelgavā, 1654. g. 8. decembrī. Noraksts. LVVA, 554. f., 3. apr., 431. l., 149. lp.

Hofmaršals jeb galma maršals bija viena no augstākajām amatpersonām, kas atbildēja par galma funkcionēšanu. Savā rīkojumā Jēkabs uzdod Sakenam īpaši kontrolēt hercoga virtuvi un dzērienu pagrabu, to skaitā uzraudzīt ēdienu gatavošanu un tīrību virtuvē. Par to hercogs solīja 600 guldeņu gadā lielu algu, brīvu uzturu pašam Sakenam, diviem viņa kalpotājiem un diviem kučieriem, kā arī furāžu sešiem zirgiem.

Galma maršalu parasti iecēla no augstākās muižniecības vidus, un bieži šis amats kalpoja par pakāpienu turpmākajai karjerai. Piemēram, Sakens 1656. g. kļuva par Valtaiķu hauptmani jeb pilskungu, bet 1666. g. par Jelgavas oberhauptmani jeb virspilskungu.

6. Landhofmeistara Vilhelma fon Rummela (von Rummel) uzticības solījums. Jelgavā, 1672. g. 16. novembrī. LVVA, 554. f., 3. apr., 431. l., 230. lp.

Landhofmeistars (Landhofmeister) bija ranga ziņā pirmais virspadomnieks un hercogistes valdības vadītājs, kuru parasti iecēla no pārējo trīs virspadomnieku vidus. Tas bija mūža amats. Landhofmeistara pārziņā bija arī hercogistes ekonomika, tāpēc viņam bija jārevidē hercoga muižu saimniecība un jāpiedalās muižu rēķinu pārbaudē. Landhofmeistaram, tāpat kā citiem virspadomniekiem un galminiekiem, bija jādod mutisks uzticības zvērests hercogam, taču reizēm tam pievienoja arī rakstisku – kā šajā gadījumā.

7. Hercoga Jēkaba rīkojums par iecelšanu hercogistes kanclera amatā. Jelgavā, 1665. g. 6. novembrī. LVVA, 554. f., 3. apr., 431. l., 226. lp.

Kanclers bija otra svarīgākā persona hercoga valdībā aiz landhofmeistara. Stājoties amatā, kancleram bija jāzvēr hercogam uzticība un jāsolās neizpaust noslēpumus. Viņam bija jāuzrauga kancelejas darbība un jāpilda hercoga uzdevumi. Kanclers gadā saņēma 1000 guldeņu naudā, brīvu uzturu sev, diviem kalpotājiem un diviem kučieriem, kā arī furāžu sešiem zirgiem. Tāpat viņam pienācās brīvs dzīvoklis Jelgavas pilsētā un istaba pilī. Vienlaikus kanclers bija arī konsistorijas jeb evaņģēliski luteriskās baznīcas tiesas priekšsēdis. Apskatāmais rīkojums bija tapis, kad par kancleru kļuva Vilhelms fon Rummels, kuru 1672. g. hercogs iecēla landhofmeistara amatā.

Līdzīgi citiem amatpersonu zvērestiem arī kanclers parasti zvērēja pēc vienas formas, tādēļ dokumenta apakšā piezīmēts, ka 1676. g. 14. februārī šo zvērestu nodevis kanclers Ēvalts Franks (Franck), bet 1678. g. 14. februārī – Kristofs Heinrihs fon Putkamers (Puttkamer). Jāpiezīmē, ka Rummels ilgus gadus pildīja arī hercoga Jēkaba hofmeistara (Hofmeister) amatu, bet Putkamera tēvs savulaik bija Luīzes Šarlotes hofmeistars.

8. Hercoga Jēkaba rīkojums par Johannesa Lihta (Licht) iecelšanu galma aptiekāra (Hoffapotecker) amatā. Jelgavā, 1654. g. 15. martā. LVVA, 554. f., 3. apr., 431. l., 37. lp.

Galma aptiekārs pakļāvās vien hercoga, hercogienes un galma ārsta (Hoff Medicus) rīkojumiem. Gatavojot zāles hercogam un viņa ģimenes locekļiem, aptiekāram bija jāraugās, lai nerastos saindēšanās draudi, jāpārbauda, vai receptēs norādītie zāļu daudzumi nav pārāk stipri un kaitīgi veselībai, kā arī jāatskaitās par spirtu, cukātiem, garšvielām un citām viņa pārziņā esošajām lietām. Algā viņam pienācās 200 guldeņu un brīvs uzturs.

9. Hercoga faktoru jeb tirdzniecības aģentu Amsterdamā Jurgena Laubengīra (Laubengier) un Johana Kempa rēķins. 1642./1643. g. Fragments. LVVA, 554. f., 3. apr., 83. l., 51. lp.

Rēķins atspoguļo dažādu garšvielu un delikatešu patēriņu hercoga Jēkaba galmā. Hercogam gada laikā nosūtīto lietu vidū atrodami 5 grozi rozīņu, 3 kastes (kopā 827 kg) cukura, 20 mārciņas (8,4 kg) muskatziedu, tikpat daudz kanēļa standziņu, 183 mārciņas (77 kg) ingvera, 931 mārciņa (390 kg) korinšu, 680 mārciņas (285 kg) plūmju, 410 mārciņas (172 kg) piparu, kā arī rīsi, olīvas, marmelāde, citroni utt.

Par muskatziediem (Muscaten Blumen) dēvē muskatrieksta mizu vai apvalku, ko izmanto žāvētā veidā – veselu vai samaltu.

10. Hercoga Jēkaba izdota ceļojuma pase Jozefam Voiničam (Woinicz) uz Transilvāniju. Jelgavā, 1656. g. 27. jūnijā. Latīņu val. Noraksts. LVVA, 554. f., 1. apr., 1026. l., 20. lp.

Pasē norādīts, ka tā izdota Voiničam, lai hercogam no Transilvānijas pārvestu dažas mucas ungāru vīna un vairākus zirgus.

11. Hercoga Jēkaba rīkojums kuģa kapteinim Jakobam Dovsenam (Dousen, Dowessen). Grobiņā, 1660. g. 2. novembrī. Noraksts. LVVA, 554. f., 1. apr., 265. l., 15. lp.

Jēkabs pavēlēja uzņemt Amsterdamā kravu uz Franciju un atceļā atvest hercogam sāli un 20 mucas vīna. Tiklīdz kuģis nonāks Nantē vai Bordo, jādod ziņa, lai hercogs varētu dot rīkojumu par virtuves meistara (Küchenmeister) Noella un citu salīgto darbinieku pārvešanu.

12. Hercoga pavāra Jakoba Degardīna (De Gardin, de Gardein) apliecinājums. Jelgavā, 1671. g. 4. janvārī. LVVA, 554. f., 1 apr., 2057. l., 117. lp.

Pēc tam kad hercogs Jēkabs bija pieņēmis viņu par savu pavārmeistaru (Mundt- und Meister Koch), Degardīns solījies uzticami kalpot un lūdzis, lai viņam pienākošos atalgojumu fiksētu rakstiskā dokumentā, ko viņš apliecinātu ar savu parakstu. Šāds dokuments tad arī tika sastādīts. Hercogs pavāram noteica 240 florīnu lielu gada algu un solīja izsniegt viņam tādu pašu livreju kā hercoga trompetistiem, 60 olektis linu auduma un vienu vēršādu, piešķirt brīvu dzīvokli, malku apkurei, kā arī maizi un alu no hercoga pagraba pavāram un viņa sievai.

Diemžēl sējums, kurā apkopoti Jēkaba līgumi ar dažādiem amatniekiem, laika gaitā stipri cietis no ūdens, tāpēc liela daļa no dokumentiem salasāmi ar grūtībām vai vispār nav salasāmi.

13. Priekšraksts par garšvielu ikdienas patēriņu hercoga virtuvē. Ap 1675. g. LVVA, 554. f., 3. apr., 60. l., 62. lp.

Virtuves pārzinis galma pavāriem izsniedza ēdiena gatavošanai nepieciešamos produktus, to skaitā garšvielas, saskaņā ar noteiktām normām. Nedēļā hercoga virtuvē patērēja mārciņu (ap 419 gramiem) piparu, tikpat rozīņu un korinšu, pusmārciņu ingvera, pa 2 mārciņām rīsu un plūmju, 4 mārciņas cukura, 4 lotes (ap 53 g) muskatziedu, 2 lotes kanēļa un ceturtdaļloti safrāna. Apakšā piezīmēts, ka mandeles pavāriem izsniedz augstos svētkos, bet ikdienā – tikai konditoram.

14. Hercoga virtuves nolikums (Küchen Ordnung). Ap 1661. g. LVVA, 554. f., 3. apr., 60. l., 60. lp.

Nolikumā reglamentēts ēdiena daudzums, kas jāsagatavo pasniegšanai galdā no katra konkrēta produkta veida. Piemēram, no vērša kopumā bija jāsanāk 49 ēdieniem jeb servējamām bļodām, no teļa un aitas pa astoņām, no jēra – sešas, no cūkas – 30, no sieka (ap 8 kg) zirņu – 16, no astoņām siļķēm – viena, no mucas holandiešu siļķu – 100, no 1800 žāvētām reņģēm – 10, no mucas siera – 60 utt.

Līdzīga satura nolikumi tolaik bija parasta parādība, jo arī citos galmos, sevišķi nelielos, lielu nozīmi piešķīra pārtikas produktu patēriņa kontrolei un racionālai izmantošanai.

15. Nīcas muižas gada rēķins (Ambts Rechnung) no 1667. g. Lieldienām līdz 1668. g. Lieldienām. Fragments. LVVA, 554. f., 3. apr., 1456. l., 93., 106. lp.

Rēķinā līdzās citiem ieņēmumu–izdevumu posteņiem uzskaitīti produkti, kas gada laikā kopumā nosūtīti uz Jelgavu patēriņam hercoga galmā: 22 pūri miežu putraimu, četras mucas skābu kāpostu, pa diviem pūriem burkānu un pētersīļu sakņu, trīs pūri pastinaku, astoņi pūri rāceņu, septiņi vērši, 84 dzīvas aitas, 18 jēri, sešas cūku galvas, 12 speķa gabali, sešarpus mucu iesālītas gaļas, astoņas mēles, trīs mucas sviesta, 19 mucas siera, 20 mārciņas vaska, 147 vistas, 1231 ola, 38 dzīvas zosis, kā arī zivis, medījumi utt.

18. Vīna muciņa no hercogienes Luīzes Šarlotes galda piederumu krājuma. Apzeltīts sudrabs. 1645. g. Hesenes zemes muzejs Kaselē. A. Hensmana (Hennsmann) foto.

Šī 38 cm garā un 35 cm augstā vīna muciņa bija Liepājas pilsētas kāzu dāvana hercogam Jēkabam un hercogienei Luīzei Šarlotei. Pēc hercogienes nāves tā līdz ar daudzām citām lietām nonāca Kaselē pie meitas Marijas Amēlijas kā viņas mantojuma daļa.

19. Hercogienes Luīzes Šarlotes parakstīts ādas tapešu uzskaitījums. 1665. g. 22. maijā. LVVA, 1100. f., 13. apr., 728. l., 27. lp.

1665. g. notika ādas tapešu revīzija. Sarakstā uzskaitītas apzeltītas, sudrabotas, sarkani, zaļi un zili krāsotas gludas un ornamentētas tapetes, kas glabātas kastēs atsevišķu gabalu veidā. Daļa nāca no Kuldīgas pils lielās zāles un hercogienes telpām. Iespējams, tās bija noņemtas, jo 1665. g. Kuldīgas pilī notika iekštelpu krāsošana. Tāpat minētas zaļas un zelta krāsas holandiešu tapetes no Jelgavas pils zāles, kā arī sarkanas un zelta tapetes no hercoga Jēkaba istabām Jelgavas pilī. Diemžēl Latvijā no tā laika nav atrodams neviens ādas tapsējuma gabals, taču vairāki šādu holandiešu tapešu paraugi glabājas Vācu tapešu muzejā Kaselē.

20. Hercoga grāmatu saraksti. Fragmenti. 1648., 1656.–1663. g. LVVA, 554. f., 1. apr., 858. l., 234. lp.; 554. f., 3. apr., 56. l., 48.–51. lp.

Kurzemes hercogu bibliotēka bija viena no lielākajām grāmatu krātuvēm reģionā. Hercogs Jēkabs un hercogiene Luīze Šarlote būtiski papildināja priekšgājēju vākumu. Iepirkto grāmatu nosaukumi atspoguļo abu intereses – hercogiene iegādājās garīga rakstura darbus un literatūru par mājturības un dārzkopības jautājumiem, kamēr Jēkabs uzkrāja matemātikai, inženierzinātnēm, dabaszinātnēm, vēsturei, ģeogrāfijai, politikai, ekonomikai veltītus izdevumus. Piemēram, katalogos atrodam flāmu botāniķa Remberta Dodunsa (Dodoens) „Garšaugu grāmatu” (Cruydt-Boeck), Francijas karaļa Luija XIII jāšanas skolotāja Antonija Depluvinela (Antoine de Pluvinel) darbu „Karaliskā jāšanas skola” (Die Königlische Reitschuel), itāļu inženiera Augustīna Ramelli sastādīto „Mehānikas mākslu dārgumu krātuvi” (Schatz-Kammer Mechanischer Künste), Romas ķeizara Rūdolfa II padomnieka kalnrūpniecības lietās Lācara Erkera (Lazarus Ercker) rūdu aprakstu (Beschreibung allerfurnemisten Mineralichen Ertzt unnd Bergwercksarten ..), poļu inženiera Ādama Freitāga fortifikācijas būvju grāmatu „Architectura Militaris nova et aucta, oder Newe vermehrte Fortification ..” u. c.

Interesanti, ka hercogs Jēkabs, iespējams, Freitāgu pazina personīgi, jo viņš, tāpat kā Jēkabs, 1633.–1634. g. bija piedalījies Smoļenskas aplenkumā Polijas-Lietuvas armijas sastāvā, bet kopš 40. gadu sākuma līdz savai nāvei darbojās kā firsta Januša Radzivilla galma ārsts, matemātikas skolotājs un fortifikācijas speciālists Ķēdaiņos un Biržos.

21. Hercoga Frīdriha Kazimira rīkojums superintendentam Heinriham Adolfi (Adolphi) sakarā ar tēva nāvi. Jelgavā, 1682. g. 1. janvārī. LVVA, 554. f., 3. apr., 39. l., 58. lp.

Rīkojumā Frīdrihs Kazimirs dara zināmu, ka viņa tēvs hercogs Jēkabs miris 31. decembrī pulksten divos dienā. Tāpēc superintendentam jādod pavēle hercogistes mācītājiem noturēt baznīcās piemiņas aizlūgumus, kā arī gadu un sešas nedēļas ik dienu no pulksten 12 līdz 13 skandināt baznīcu zvanus.

22. Arhivāra un sekretāra Georga Stefani (Stephani) sastādīts hercoga Jēkaba nāves un bēru apraksts. 1683. g. LVVA, 5759. f., 2. apr., 1330. l., 2.–4. lp.

Autors vēstī, ka gados pēc sievas nāves Jēkabs bieži slimojis, šā iemesla dēļ pat sodīja ar nāvi Vecmuižas amtmani Magnusu Luhtu (Lucht), kuru apvainoja hercoga noburšanā. Jēkabs cerējis atgūt veselību ar kustēšanos, tāpēc vēl dažas nedēļas pirms nāves devies uz savām Zemgales muižām, bet drīz vien bijis spiests atgriezties. Dzīves pēdējos brīžos viņš baudīja svēto vakarēdienu un svētīja klātesošos dēlus Frīdrihu Kazimiru un Ferdinandu. Pēc nāves hercoga ķermeni vispirms ietērpa greznās drēbēs, kurās viņš savulaik bija laulājies, un novietoja parādes gultā zem baldahīna. Pēc divām nedēļām līķi pārģērba melnās samta drānās, iezārkoja un pārnesa uz bijušo hercogienes apartamentu priekštelpu. Līdz 1682. g. Lieldienām pie zārka goda sardzē pārmaiņus stāvēja uz Jelgavu ataicinātie virspilskungi, pilskungi un amtmaņi, vēlāk sardzi veidoja četri gvardi.

Hercoga bēres notika vēl pēc pusotra gada – 1683. g. 21. septembrī. Iepriekšējā dienā zārku nogādāja pils zālē (Rittersaal), kas iztapsēta ar melnu audumu. Bēru ceremonija sākās ar landhofmeistara Putkamera uzrunu, pēc tam svinīgā procesijā lāpu gaismas pavadībā zārku aiznesa uz pils baznīcu, kur skanēja mūzika, bet galma mācītājs Hollenhāgens noturēja aizlūgumu. Tad zārku novietoja kapenēs. Vakara turpinājumā līdz vēlai naktij pils zālē norisinājās bēru mielasts, kurā piedalījās muižniecības pārstāvji, kamēr pilsētnieki un nedižciltīgie ierēdņi tika cienāti kancelejā, rentejā un citās pils telpās.

23. Liepājā uzstādītā piemiņas zīme par godu tam, ka hercogs Jēkabs izglābies pēc ielūšanas ledū 1648. g. 28. februārī. 19. gs. noraksts no manuskripta, kas glabājies Sesavas pastorātā. LVVA, 5759. f., 2. apr., 167. l., 6.-7. lp.

Hercogs Jēkabs sasniedza savam laikam cienījamu vecumu – 71 gadu, taču viss varēja beigties jau dažus gadus pēc kāpšanas tronī. 1648. g. 28. februārī Jēkabs, būdams Liepājā, kamanās devies izbraukumā pa aizsalušo jūru un pēkšņi ielūzis. No noslīkšanas viņu izglābis kāds kalpotājs, kurš saķēris hercogu aiz matiem un izvilcis no ūdens. Šim notikumam par godu piekrastē starp krasta fogtiju un kuģu revidenta māju uzbūvēja ap divarpus metru augstu četrstūrainu akmens piramīdu, uz kuras skaldnēm zelta burtiem latīņu, franču, poļu un vācu valodā bija iekalts notikuma apraksts un pateicība dievam par izglābšanos. Turpmāk ik gadu līdz pat hercoga nāvei baznīcās 28. februārī notika īpaši pateicības dievkalpojumi.

Diemžēl līdz mūsdienām šī piemiņas zīme nav saglabājusies, bet, domājams, to varētu nosaukt par pirmo zināmo profāno pieminekli Latvijas teritorijā.