1. Kurzemes un Zemgales hercogs Jēkabs (1610–1681). Matiasa Cvičeka (Czwiczek) gravīra. 1648. g. Wikimedia.

Jēkabs dzimis 1610. g. 28. oktobrī Kuldīgas pilī, kristīts pils baznīcā 23. decembrī, kur trīs dienas vēlāk apglabāja viņa māti Prūsijas princesi Sofiju (1582–1610). Tēvs hercogs Vilhelms (1574–1640) 1612. g. nodeva viņu audzināšanā mirušās sievas radiem Kēnigsbergā un Berlīnē. Kurzemē Jēkabs atgriezās 1624. g., un nākamie gadi pagāja cīņā par viņa troņa mantošanas tiesību atgūšanu, ko Jēkabs bija zaudējis pēc tam, kad Vilhelmu 1616. g. atstādināja no troņa. Tas izdevās 1633. g. Laikā no 1634. g. rudens līdz 1637. g. pavasarim Jēkabs apceļoja ārzemes, ilgstoši uzturoties Holandē un Francijā.

2. Hercogs Jēkabs. Nezināms mākslinieks. 17. gs. 70. gadi. Kopija Gripsholmas pilī Zviedrijā. Foto no Bauskas pils muzeja arhīva.

Pirms kāzām ar Brandenburgas-Prūsijas princesi Luīzi Šarloti Jēkabs bija saņēmis atraidījumus no trim citām kandidātēm. Taču to drīzāk var uzskatīt par veiksmi, jo laulība ar Luīzi Šarloti izvērtās laimīga. Dinastiju saites hercoga Jēkaba ģimeni saistīja ne vien ar Brandenburgu-Prūsiju, bet arī ar Poliju-Lietuvu, Dāniju, Mēklenburgu, Heseni u. c. valstīm. Zviedrijas karalis Frederiks (Frīdrihs) I bija hercoga Jēkaba mazdēls mātes līnijā.

3. Brandenburgas-Prūsijas princese Luīze Šarlote (1617–1676). Johana Hermana (Hermann) gravīra pēc M. Cvičeka zīmējuma. 1643. g. Wikimedia.

Luīze Šarlote dzimusi 1617. g. 13. septembrī kā Brandenburgas kūrfirsta Georga Vilhelma (1595–1640) un Pfalcas kūrfirstienes Elizabetes Šarlotes pirmais bērns. Ar brāli Brandenburgas kūrfirstu Frīdrihu Vilhelmu (1620–1688), sauktu „Lielais kūrfirsts”, un māsu Hedvigu Sofiju (1623–1683), precētu Hesenes-Kaseles landgrāfieni, viņai visu mūžu saglabājās cieša saikne.

Gravīrā princese redzama sēru drānās, jo 1642. g. bija miris viņas līgavainis Brandenburgas-Jēgerndorfas markgrāfs Ernsts. Luīze Šarlote precējās ar hercogu Jēkabu bez mīlestības, taču gadu gaitā stipri pieķērās vīram.

4. Kurzemes hercogiene Luīze Šarlote. Nezināms mākslinieks. 17. gs. 70. gadi. Kopija Gripsholmas pilī Zviedrijā. Foto no Bauskas pils muzeja arhīva.

Jēkabam un Luīzei Šarlotei piedzima 11 bērni, taču tikai septiņi no tiem sasniedza 20 gadu vecumu. Hercogiene bija gādīga māte un saglabāja sirsnīgas attiecības ar bērniem līdz pat savai nāvei 1676. g. 18. augustā.

5. Kurzemes princese Hesenes-Homburgas landgrāfiene Luīze Elizabete (1646–1690). Nezināms mākslinieks. 17. gs. 70. gadi. Kopija Gripsholmas pilī Zviedrijā. Foto no Bauskas pils muzeja arhīva.

Luīze Elizabete dzimusi Jelgavā 1646. g. 12. augustā kā hercoga Jēkaba pirmais bērns. Uzaugusi Kurzemē, kur par viņas izglītību rūpējās hercogiene Luīze Šarlote, bijusi zviedru gūstā (1658–1660) kopā ar pārējiem ģimenes locekļiem. 1666. g. viņas roku gribējis lūgt nākamais Polijas-Lietuvas karalis Mihals Koributs Višņeveckis (Wisniowiecki), taču hercogs nevēlējās znotu katoli. 1670. g. 23. oktobrī Berlīnē viņa apprecējās ar Hesenes-Homburgas landgrāfu Frīdrihu II. Laulība bija laimīga, un tajā piedzima 12 bērni.

6. Plāksnīte ar ielas nosaukumu “Luīzes iela” (Louisenstraße) bijušās Hesenes-Homburgas landgrāfistes galvaspilsētā Bādhomburgā (Bad Homburg). Mārītes Jakovļevas foto.

Iela nosaukta par godu hercoga Jēkaba meitai Luīzei Elizabetei, par ko vēsta apakšējā plāksnīte ar hercogienes dzīves gadiem un atzīmi, ka viņa bija Brandenburgas “Lielā” kūrfirsta māsasmeita un landgrāfa Frīdriha II otrā sieva.

7. Kurzemes princeses Luīzes Elizabetes vīrs Hesenes-Homburgas landgrāfs Frīdrihs II (1633–1708). Gravīra pēc nezināma mākslinieka gleznas. 17. gs. 70. gadi. Avots: Wikipedija.

Landgrāfs Frīdrihs 1659. g. kaujā bija zaudējis labo kāju līdz celim, taču tas netraucēja viņam veiksmīgi turpināt militāro karjeru. 1672. g. viņš kļuva par Brandenburgas armijas virspavēlnieku. Pirmajos gados pēc laulībām Luīze Elizabete bieži pavadīja vīru karagājienos. Pēc vecākā brāļa nāves Frīdrihs 1681. g. pārņēma valdījumā Homburgu, kur uzbūvēja krāšņu barokālu pili. Galma alķīmiķis viņam uztaisīja protēzi ar sudraba eņģēm, tādēļ Frīdrihs ieguva iesauku “Landgrāfs ar sudraba kāju”. Sievu Frīdrihs ļoti mīlēja un vēstulēs dēvēja mīļvārdos: “vismīļais apaļumiņ”, “mans apaļais eņģelis” u.tml.

8. Kurzemes princis un troņmantnieks Frīdrihs Kazimirs (1650–1698). Nezināms mākslinieks. 17. gs. 70. gadi. Kopija Gripsholmas pilī Zviedrijā. Foto no Bauskas pils muzeja arhīva.

Frīdrihs Kazimirs dzimis Jelgavā 1650. g. 6. jūlijā. Pēc tam kad ģimene atgriezās no zviedru gūsta, māte aizveda viņu pie tēvoča – Brandenburgas kūrfirsta – uz Berlīni, kur viņš uzturējās septiņus gadus. 1666. g. Jēkabs gribēja nosūtīt viņu mācīties uz Poliju, taču kūrfirsts tam iebilda. 1668. g. Frīdrihs Kazimirs devās studēt uz Parīzi, bet 1671. g. beigās atgriezās Kurzemē. Hercogs Jēkabs 1672. g. par samaksu atļāva holandiešiem hercogistē savervēt četrus pulkus, kurus kaujās vadīja Frīdrihs Kazimirs. Kamēr Brandenburga bija Ģenerālštatu sabiedrotā, kūrfirstam pret to nebija iebildumu, taču drīz kūrfirsts noslēdza ar Franciju separātu mieru un mainīja savu nostāju. Neapmierinātību ar Jēkaba palīdzību holandiešiem sāka izrādīt arī Polijas karalis. Tādēļ Jēkabs mēģināja atsaukt dēlu no karadienesta un sarakstē ar ārvalstīm norobežojās no dēla darbības. Frīdrihs Kazimirs palika Holandē līdz 1676. g. beigām, kad atgriezās Kurzemē un iesaistījās hercogistes pārvaldē. 1677. g. viņš no jauna nodibināja kuģu būvētavu Liepājā.

9. Kurzemes prinča Frīdriha Kazimira pirmā sieva Nasavas firstiene Sofija Amēlija (1650–1688). Nezināms mākslinieks. 17. gs. 70. gadi.Kopija Gripsholmas pilī Zviedrijā. Foto no Bauskas pils muzeja arhīva.

Sofijas Amēlijas un Frīdriha Kazimira kāzas notika 1675. g. 5. oktobrī Hāgā. Tāpat kā hercogiene Luīze Šarlote, viņa piederēja pie kalvinistu ticības. Kurzemē Sofija Amēlija ieradās kopa ar vīru 1676. g. beigās, bet laulību līgums tika parakstīts 1678. g. 27. septembrī. Arī par šo laulību var teikt, ka tā bija laimīga.

10. Kurzemes princese, vēlākā Herfordas abate Šarlote Sofija (1651–1728). Nezināms mākslinieks. 17. gs. 70. gadi. Kopija Gripsholmas pilī Zviedrijā. Foto no Bauskas pils muzeja arhīva.

Šarlote Sofija dzimusi 1651. g. 1. septembrī Jelgavā. Pēc ģimenes atgriešanās no zviedru gūsta māte viņu kopā ar diviem brāļiem nogādāja Berlīnē, kur rūpes par viņu uzņēmās kūrfirsta sieva Luīze Henriete. Kurzemē Šarlote Sofija atgriezās 1668. g. Attiecībā uz viņas laulībām bija vairāki plāni, taču viņa palika neprecējusies. 1678. g. viņa devās uz Kaseli pie savas tantes Hedvigas Sofijas un māsas Marijas Amēlijas. 1688. g. viņu ievēlēja par Herfordas klostera (Stift Herford) abati, kam bija Sv. Romas impērijas firsta statuss.

11. Kurzemes princese Hesenes-Kaseles (Hessen-Kassel) landgrāfiene Marija Amēlija (1653–1711). Nezināms mākslinieks. 17. gs. 70. gadi. Kopija Gripsholmas pilī Zviedrijā. Foto no Bauskas pils muzeja arhīva.

Marija Amēlija dzimusi 1653. g. 12. jūnijā Jelgavā, kopā ar ģimeni pabijusi zviedru gūstā, uzaugusi pie mātes Kurzemē. Jau 1667. g. bija panākta vienošanās par viņas precībām ar brālēnu Hesenes-Kaseles landgrāfu Vilhelmu VII, un 1669. g. Marija Amēlija devās uz Kaseli. Kamēr līgavainis apceļoja Eiropu tā sauktajā kavaliera tūrē, viņa čakli vingrinājusies franču valodā, rēķināšanā un dievvārdos. Taču Vilhelms ceļojuma laikā Parīzē saslima un nomira. Marija Amēlija palika Kaselē, 1673. g. maijā apprecoties ar Vilhelma brāli landgrāfu Kārli. Laulība bija veiksmīga. Viņu dēls Frīdrihs 1720. g. kļuva par Zviedrijas karali. Pateicoties Marijai Amēlijai, Kaselē tapa vairākas celtnes, viņa arī atstāja iespaidīgu porcelāna kolekciju, kas saglabājusies līdz mūsu dienām.

12. Kurzemes princeses Marijas Amēlijas vīrs Hesenes-Kaseles landgrāfs Kārlis (1654–1730). Gravīra pēc nezināma mākslinieka gleznas. Ap 1700. g. Avots: Wikipedija.

Landgrāfs Kārlis panāca Hesenes-Kaseles finansiālās situācijas uzlabošanu ar plaša mēroga karavīru vervēšanu, pretī saņemot ārvalstu subsīdijas. Marijā Amēlijā Kārlis ieskatījies vēl tai laikā, kad viņa bija vecākā brāļa līgava.

13. Kurzemes princis Kārlis Jēkabs (1654–1676). Nezināms mākslinieks. 17. gs. 70. gadi. Kopija Gripsholmas pilī Zviedrijā. Foto no Bauskas pils muzeja arhīva.

Kārlis Jēkabs dzimis 1654. g. 20. oktobrī Jelgavā. Kopā ar brāļiem un māsām viņam nācās piedzīvot zviedru gūstu, un pēc atgriešanās viņu kopā ar brāli Ferdinandu audzināja Kurzemē. Ap 1669. g. hercogs nosūtīja Kārli Jēkabu uz ārzemēm mācīties. Kādu laiku viņš uzturējās Itālijā, tad studēja Šveicē, kur 1673. g. rudenī sūdzējās mātei par apkaunojošu naudas trūkumu, kā dēļ esot spiests krist parādos. Drīz Kārlis Jēkabs, savas tantes Hesenes-Kaseles landgrāfienes Hedvigas Sofijas mudināts, iestājās holandiešu armijā, taču hercogs, politisku motīvu vadīts, atsauca viņu no dienesta, piedraudot atņemt mantojumu. Ceļā uz Kurzemi Kārlis Jēkabs Berlīnē saslima ar tīfu un 1676. g. 29. decembrī nomira.

14. Kurzemes princis Ferdinands (1655–1737). Nezināms mākslinieks. 17. gs. 70. gadi. Kopija Gripsholmas pilī Zviedrijā. Foto no Bauskas pils muzeja arhīva.

Ferdinands dzimis 1655. g. 2. novembrī, bērnībā audzināts kopā ar gadu vecāko Kārli Jēkabu. 1674. g. Ferdinands devās uz ārzemēm – Poliju, Austriju, Itāliju, bet 1677. g. desmit mēnešus pavadīja Ženēvā, kur viņam radās nepatikšanas ķildas dēļ ar barona fon Frīzena (von Friesen) dēlu. No Šveices viņš bez tēva ziņas aizbrauca uz Parīzi, par ko Jēkabs bija ļoti neapmierināts. Hercogs vēlējās, lai Ferdinands dotos uz Angliju un tad pārņemtu Tobago, vai arī uz Spāniju, lai mācītos valodu, kas tāpat noderētu aizjūras koloniju pārvaldē. Taču viņš neklausīja tēva rīkojumiem un iestājās karadienestā. Armijā Ferdinands pavadīja visu dzīvi līdz vecākā brāļa Frīdriha Kazimira nāvei, kad pārņēma varu hercogistē. Ferdinands ir pēdējais hercogu Ketleru dzimtas pārstāvis vīriešu līnijā.

15. Kurzemes princis Aleksandrs (1658–1686). Nezināms mākslinieks. 17. gs. 70. gadi. Kopija Gripsholmas pilī Zviedrijā. Foto no Bauskas pils muzeja arhīva.

Aleksandrs dzimis 1658. g. 18. oktobrī, t. i., nedēļu pēc zviedru iebrukuma Jelgavas pilī. Pēc pārdzīvotā zviedru gūsta viņu nepilnu triju gadu vecumā māte kopā ar vecāko brāli un vidējo māsu nodeva Brandenburgas kūrfirsta aizgādībā, kur bija daudz labāki apstākļi nekā kara izpostītajā hercogistē. 1668. g. Aleksandrs atgriezās Kurzemē, bet 1677. g. pret hercoga gribu atkal aizbrauca pie kūrfirsta, ar kuru viņam bija sirsnīgas attiecības. Lai gan Aleksandram kopš dzimšanas trūka labās rokas apakšdelma, tas netraucēja viņam kļūt par labu karavīru. Diemžēl 1686. g. 16. augustā viņš mira no kaujā pie Ofenas (Ungārijā) gūta ievainojuma.

16. Kurzemes hercoga Jēkaba un Brandenburgas-Prūsijas princeses Luīzes Šarlotes laulību līgums. Kēnigsbergā, 1645. g. 13. jūlijā. Ar hercoga Jēkaba, princeses mātes Brandenburgas kūrfirstienes Elizabetes Šarlotes un brāļa kūrfirsta Frīdriha Vilhelma parakstiem. Pirmā un pēdējā lapa. LVVA, 554. f., 1. apr., 770. l., 1.-13. lp.

Saskaņā ar līgumu Luīzei Šarlotei pienācās 15 000 dālderu liela pūra nauda, kā arī dārglietas un sudraba trauki (par summu 21 500 dālderu). No savas puses Jēkabs solīja kā kāzu dāvanu (Morgengabe) 10 000 dālderu lielu kapitālu, no kura hercogienei ik gadu jāsaņem 1000 dālderu kā procenti. Hercoga nāves gadījumā atraitnei jārezidē Grobiņas vai Skrundas pilī. Sievas galma uzturēšanai Jēkabs atvēlēja ienākumus no Grobiņas, Bārtas un Rucavas muižām. Tāpat hercogs garantēja Luīzei Šarlotei tiesības pieturēties pie kalvinistu jeb reformātu ticības un audzināt tajā bērnus līdz septiņu gadu vecumam. Pēc tam dēlus bija jāaudzina luterticībā.

Jēkabs un Luīze Šarlote salaulājās Kēnigsbergā 1645. g. 10. oktobrī. Pēc 11 dienu ilgām kāzu svinībām jaunais pāris devās uz Kuldīgu, kur svētki turpinājās vēl nedēļu. Jelgavā jaunlaulātie ieradās 1646. g. 8. janvārī.

17. Johans Kristiāns Borre. Hercogienes Luīzes Šarlotes slavinājums dzejā “Lauru vainags hercogienei” (Fürstlicher Lorber-Krantz). Ap 1650. g. LVVA, 7363. f., 3. apr. 910. l., 2. lp.

Dzejojuma ievadā autors pats sevi sauc par leipcigieti, diemžēl ziņu par viņa saistību ar Luīzi Šarloti trūkst. Hercogiene bija savam laikam atbilstoši izglītota, aktīva saimnieciskās lietās, interesējās par politiku, mīlēja lasīt un muzicēt. Viņa bija personīgi pazīstama ar tolaik ievērojamo vācu dzejnieku Simonu Dahu (Dach, 1605–1659), kurš bija Kēnigsbergas universitātes dzejas profesors un rektors un kuram simpatizēja arī Brandenburgas kūrfirsts.

18. Hercogistes kanclera Melhiora fon Felkerzāma (von Folckersamb) vēstule Luīzei Šarlotei. Grobiņā, 1660. g. 23. augustā. LVVA, 1100. f., 13. apr., 720. l., 111., 112. lp.

Felkerzāms ziņoja hercogienei, ka hercogs un mājās palikušie bērni ir veseli, taču Jēkabs ir norūpējies, ka nu jau trešo dienu nav saņēmis no viņas nevienu vēstulīti. Hercogs aizņemts ar dažādam lietām, to vidū ar vietējo dzirnavu būvi. Tāpat kanclers vēsta par politisko un militāro situāciju hercogistē un pierobežā.

Drīz pēc atgriešanās no zviedru gūsta hercogiene ar trim bērniem devās uz Vāciju, lai piedalītos mātes bērēs. Lai gan vēstules tapšanas laikā Luīze Šarlote bija prom vien nepilnas divas nedēļas, hercogs jau uztraucās par ziņu trūkumu no viņas.

19. Kurzemes princeses Šarlotes Sofijas vēstule hercogienei Luīzei Šarlotei. Berlīnē, 1663. g. 13. martā. LVVA, 7363. f., 3. apr., 997. l., 21., 22. lp.

Vēstulē divpadsmitgadīgā princese pateicas mātei par atsūtīto naudu, jo viņai esot ļoti daudz vajadzību, kā arī solās rūpīgi izturēties pret savu apģērbu. Tāpat arī ziņo, ka vakar bijusi ciemos pie kūrprinča, kur notikušas dejas.

Šarlote Sofija kopā ar brāļiem Frīdrihu Kazimiru un Aleksandru pavadīja Brandenburgas kūrfirsta galmā septiņus gadus un atgriezās Kurzemē 1668. g., kad hercogistes robežu tuvumā beidzot bija iestājies miers.

20. Linaudumu uzskaitījums, ko Kurzemes hercogiene Luīze Šarlote nosūtījusi uz Berlīni bērniem. 1665. g. 11. martā. LVVA, 1100. f., 13. apr., 728. l., 25. lp.

Sarakstā norādīts, ka vecākajam dēlam nosūtītas 36 olektis holandiešu linauduma, kas domātas sešiem virskrekliem, kā arī astoņi gatavi apakškrekli. Tāpat uzskaitīts vienkāršāks linaudums krekliem, zeķēm un spilvenu pārvalkiem, kas nosūtīti visiem trim Berlīnē esošajiem bērniem – dēliem Frīdriham Kazimiram un Aleksandram un meitai Šarlotei Sofijai.

21. Kurzemes prinča Kārļa Jēkaba vēstule hercogienei Luīzei Šarlotei. Ženēvā, 1673. g. 20. decembrī. LVVA, 7363. f., 1. apr., 654. l., 78., 79. lp.

Kārlis Jēkabs lūdza mātei atļauju pavasarī kopā ar Virtembergas princi doties uz Burgundiju, kur gaidāma ķeizara armijas ierašanās, lai to aplūkotu. Tāpat abi vēlējās redzēt karnevāla gājienu, kas notikšot tikai divu dienu brauciena attālumā no Ženēvas. Gaidot mātes lēmumu, princis lika sveicināt tēvu, māsas un brāļus.

22. Kurzemes prinča Aleksandra vēstule mātei. Nedatēta [1668. g. ziemā]. LVVA, 554. f., 1. apr., 269. l., 174., 175. lp.

Lai gan Aleksandram trūka labās rokas apakšdelma, vēstules viņš rakstīja pats. Šajā vēstulē princis tēva vārdā pateicas par hercogienes atsūtītajām avīzēm, t. i., ziņu lapām, un raksta, ka hercogs domājot rīt doties uz Ozolmuižu (Eckendorf) un tad tālāk uz Ventspili. Princis arī vēsta, ka pēc hercogienes lūguma hercogs piekritis piešķirt kādu mazu dienestu vārdā neminētam kalpotājam, kaut arī tas vecuma dēļ vairs īsti nespējot uzkāpt zirgam mugurā.

23. Hercoga Jēkaba vēstule princim Aleksandram. Jelgavā, 1678. g. 27. septembrī. Noraksts. LVVA, 554. f., 3. apr., 449. l., 7. lp.

Vēstulē hercogs atkārtoja jau iepriekš vairākas reizes doto rīkojumu Aleksandram pamest Berlīni un doties tā sauktajā kavaliera tūrē un sūrojas, ka dēls nedz rūpējoties par savu nākotni, nedz arī iedomājoties par to, kādā aizdomīgā situācijā viņš nostāda tēvu zviedru acīs. Tāpēc hercogs uzstājīgi mudināja Aleksandru atturēties no iestāšanās armijā.

Jēkabs bija uztraucies, ka ziņa par Aleksandra pievienošanos Brandenburgas armijai, kas tolaik karoja pret Zviedriju, varētu radīt nevēlamas sekas hercogistei. Tomēr dēls nesekoja tēva rīkojumam un kļuva par virsnieku. Neraugoties uz hercoga Jēkaba vēlmi, lai dēli atturētos no kara gaitām, viņi visi priekšroku deva militārai karjerai.

24. Hercoga Jēkaba testaments. Jelgavā, 1673. g. 6. septembrī. LVVA, 554. f., 1. apr., 285. l., 2.-4. lp.

Testamentā Jēkabs novēlēja apglabāt viņu ar hercoga kārtai pienācīgām, bet ne pārmērīgi dārgām ceremonijām Jelgavas pils kapenēs. Par vienīgo troņmantnieku viņš iecēla vecāko dēlu Frīdrihu Kazimiru. Kārlim Jēkabam hercogs novēlēja valdījumus Zviedrijā, Dānijā un Pomerānijā, Ferdinandam – Tobāgo un Gambiju, kā arī 10 kuģus, bet Aleksandram bija jāiztiek ar Brandenburgas kūrfirsta solītajiem īpašumiem. Bet, kamēr ārzemju valdījumi nebūs reāli pieejami, vecākajam dēlam jāuztur trīs jaunākie no hercogistes ienākumiem, maksājot katram 10 000 dālderu gadā, kā arī jāpalīdz Ferdinandam iegūt Tobāgo un Gambiju. Frīdriham Kazimiram Jēkabs arī uzdeva izdarīt to, ko pats dzīves laikā nebija spējis, proti, atgūt parādus no ārvalstīm: Mēklenburgas 50 000, Spānijas 120 000, Portugāles 45 000, Anglijas 500 000 dālderu, no kuriem jāizmaksā māsām katrai 100 000 dālderu. Kustamais īpašums un skaidrā nauda bija jāsadala starp visiem bērniem līdzīgi.

Pēc sievas un dēla Kārļa Jēkaba nāves hercogs Jēkabs 1677. g. 31. martā parakstīja testamenta papildinājumu, kurā novēlēja mātes atstāto mantojumu sadalīt līdzīgi visiem bērniem, bet Kārlim Jēkabam pienākošos valdījumus, to skaitā Norvēģijas raktuves, princim Aleksandram.

25. Hercoga Jēkaba izstrādāta Durbes baznīcas projektskice. Kuldīgā, 1645. g. 22. decembrī. LVVA, 554. f., 3. apr., 437. l., 53. lp.

Hercogs Jēkabs izradīja lielu interesi par inženiertehniskiem darbiem un dažādu objektu būvi, sevišķi valdīšanas pirmajā posmā. Zināms, ka Jēkabs pats bija veidojis arī Jelgavas pils nocietinājumu pārbūves projektu. Par 1646. g. pavasarī uzsāktās Durbes baznīcas būves virsuzraugu Jēkabs iecēla Durbes amtmani Johanu Pīču (Pietzcsh), kuram ik nedēļu bija jāziņo hercogam par darbu gaitu. Hercogs rēķināja, ka būvei būs nepieciešami 100 lasti kaļķu, 120 baļķi, 300 dēļi, 50 laukakmeņi utt. Baznīcu iesvētīja 1651. g. sākumā, bet 1652. g. pavasarī Jēkabs lika vēlreiz apmest jumtu ar kaļķi.

Mūsdienās baznīcai vairs nav hercoga Jēkaba veidotā barokālā torņa, taču ēkas būvapjoms ir saglabājies.

26. Hercoga Jēkaba rīkojums Vecauces muižas pārvaldniekam Kasparam Vildemanam (Wildemann). 1645. g. 8. janvārī. Noraksts. LVVA, 554. f., 3. apr., 437. l., 16. lp.

To, ka hercogam Jēkabam bija raksturīga iedziļināšanās visās saimnieciskās dzīves detaļās, apliecina arī apskatāmais dokuments. Tajā hercogs norāda, cik baļķu nepieciešams divu riju, dzīvojamās mājas, klēts un laidara būvei. Abām rijām kopā bija paredzēti 240 baļķi, mājai un klētij – 350, laidaram – 180. Pēc Jēkaba domām, pārvaldnieks ar simts zemnieku vezumiem astoņās dienās varētu pievest 800 baļķu. Celtniecībai vajadzīgos 900 vezumus akmeņu iespējams savest trīs dienās, ja vien katrs vezumnieks veiks trīs braucienus dienā.

27. Superintendenta Paula Einhorna un Liepājas tirgotāja Pētera Batena garantijas vēstule hercogam Jēkabam. Jelgavā, 1651. g. 19. augustā. LVVA, 554. f., 3. apr., 199. l., 11. lp. un Kristofera Reinholda fon der Ostena, saukta Sakens, parādzīme (Obligation) hercogam. Jelgavā, 1663. g. 28. augustā. LVVA, 554. f., 3. apr., 228. l., 10. lp.

Finanšu lietās Jēkabs bija skrupulozs un cītīgi sekoja tam, lai ierēdņi nogādātu hercoga kasē visas pienācīgās summas. Pret parādniekiem viņš vērsās diezgan skarbi, piemēram, 1657. g. rezolūciju grāmatā atzīmēts hercoga lēmums, ka, ja kāds muižas rakstvedis nomirstot paliek hercogam parādā vairāk par 1000 florīniem, tad līdz parāda dzēšanai mantinieki viņu nedrīkst apglabāt ar pienācīgām ceremonijām (Leich- und Lobpredigt), bet, ja tas tomēr noticis, tad līķi tūlīt atkal jāizrok un jāgaida hercoga turpmāku rīkojumu. Nereti parādā palikušos ierēdņus hercogs lika apcietināt, par ko liecina, piemēram, superintendenta Einhorna un tirgotāja Batena garantijas raksts Jēkabam, kurā viņi izteica pateicību par bijušā Durbes un Tadaiķu muižu pārvaldnieka Johana Pīča (Pietzsch) atlaišanu no aresta un solījās, ka Pīčs bez kavēšanās nomaksās parādu hercoga kasē.

Dižciltīgos parādniekus hercogs neapcietināja, bet liecinieku klātbūtnē lika parakstīt parādzīmes, kā, piemēram, to darīja Sakens, kuram pēc rēķinu pārbaudes atklājies 530 florīnu 18 grašu liels iztrūkums par laiku no 1656. līdz 1663. g., kad viņš bija Bārtas muižas pārvaldnieks. Šo summu Sakens solījās samaksāt divu nedēļu laikā, pretējā gadījumā summa dubultosies.

28. Flīta. Attēls no hercoga Jēkaba kolekcijas. Johana Štreka (Streck) zīmējums. 17. gs. 1. puse. LVVA, 554. f., 1. apr., 850.d. l., 2. lp.

Kuģu būvi un kuģniecību var nosaukt par hercoga Jēkaba īstenu kaislību. Būdams Holandē, Jēkabs bija iepazinies arī ar jaunāko holandiešu sasniegumu – flītu. Šis kuģu tips 17. gs. pirmajā pusē kļuva par vienu no populārākajiem tirdzniecības kuģiem reģionā. Šādus kuģus uzsāka būvēt arī hercogs. Arhīvā saglabājušos kuģu zīmējumus uz Kurzemi atveda vai nu pats hercogs, vai arī kāds no viņa ataicinātajiem holandiešu kuģu būvētājiem. Tajos redzamie kuģi bija paraugi, pēc kuriem vadījās kuģu būvētāji. Iespējams, ka zīmējumi atradās Jēkaba bibliotēkas krājumā.

29. Roterdamā būvētā “brīnumainā” kuģa modelis. 1653. g. LVVA, 554. f., 1. apr., 850.d. l.

Visu mūžu hercogs Jēkabs interesējās par notiekošo pasaulē. Informācijas saņemšanai hercogam daudzviet bija savi pārstāvji un korespondenti, kas sūtīja viņam ziņojumus un avīžu lapas ar jaunumiem gan no Rietumiem, gan arī Austrumiem. Tā 1653. g. lielu publikas interesi Eiropā bija izraisījis kāds dīvains kuģis, kas bija domāts kā Holandes uzvaras ierocis angļu- holandiešu jūras karā (1652–1654). Kuģa autors bija franču izgudrotājs Desons (de Son, Desson, Lisson), kurš paziņoja, ka tas būšot stiprākais kuģis pasaulē. Bija paredzēts, ka tas pārvietosies pa pusei zem ūdens un bez burām, taču meistars nevienam neatklāja kustības mehānisma detaļas. Būvniecības laikā Roterdamā kuģa būves vieta kļuva par īstu tūristu atrakciju, par to rakstīja gan spiegi, gan arī avīzes. Tomēr kuģis netika pabeigts. 1654. g. karojošās puses noslēdza mieru, bet nepabeigto konstrukciju pārdeva malkai.

30. Hercoga Jēkaba rīkojums Biržu manufaktūras rakstvedim Fabianam Frīdleinam (Friedlein). Jelgavā, 1676. g. 20. decembrī. Ar hercoga pašrocīgi zīmētu smilšu pulksteņa skici. LVVA, 554. f., 3. apr., 1798. l., 1., 2. lp.

Savos rīkojumos Jēkabs nereti bija diezgan skarbs. Vienu no šādiem rīkojumiem hercogs adresēja rakstvedim Frīdleinam, kura pārziņā atradās Biržu muižas teritorijā ierīkotais dzelzāmurs un stikla darbnīca. Atbildot uz atsūtīto ziņojumu, ka dzelzs ražošanu kavējot aukstums, Jēkabs pavēlēja turpināt darbu, jo strādāt varot arī vislielākajā salā, vajagot tikai izkalt no ledus ūdensratus, kas darbina plēšas un āmuru. Pretējā gadījumā Frīdleins ātri vien vairs nebūšot rakstvedis. Bez tam viņam jāraugās, lai stikla meistari neņemtu pasūtījumus no malas, bet strādātu tikai hercogam. Jēkabs arī pavēlēja izgatavot kuģu aprīkošanai steidzami nepieciešamos smilšu pulksteņus, vienu vai divus šokus (60–120 gab.), pēc pievienotā zīmējuma.