Par Gunāru Astru
| Gunārs Astra dzimis 1931. gada 22. oktobrī Rīgā Lariona un Elzas Astru ģimenē kā otrais bērns. 1940. gadā G. Astra sāka mācīties Rīgas pilsētas 48. pamatskolā, kuru pabeidza 1947. gadā. Tajā pat gadā viņš uzsāka mācības Rīgas elektromehāniskajā tehnikumā, kā arī sāka strādāt rūpnīcā VEF. Pēc tehnikuma pabeigšanas 1952. gadā viņš VEF’ā ieņēma jau inženiera-tehnologa amatu. Darbu rūpnīcā uz laiku no 1954. g. līdz 1956. gadam pārtrauca iesaukums Padomju armijā. Pēc armijas G. Astra atgriezās darbā VEF, kur 1956. gadā viņš tika iecelts par radio ražošanas ceha meistaru, bet 1957. gadā G. Astru paaugstināja par šā ceha nodaļas vadītāju un ceha priekšnieka vietnieku. Tieši šajā laikā viņš iepazina „administratīvās un ideoloģiskās vadīšanas organizācijas «virtuvi»”, ko ceturtdaļgadsimtu vēlāk atcerējās un pieminēja arī savā 1983. gada Pēdējā vārdā. |  |
| 1958. gadā G. Astra iestājās Rīgas pedagoģiskajā institūtā un rudenī no darba VEF aizgāja. 1959. g. viņš vairākus mēnešus (no marta līdz oktobrim) strādāja A. Popova Rīgas radio rūpnīcā par inženieri-konstruktoru, bet tā paša gada novembrī sāka strādāt Latvijas Valsts Universitātes Vēstures un filoloģijas fakultātes Skaņu un gaismas uzskates laboratorijā, kur darbojās līdz pat arestam 1961. g. februārī. Šajā laikā viņš Vēstures un filoloģijas fakultātē arī studēja angļu valodu. Ir zināms, ka jau piecdesmito gadu beigās G. Astra vairākkārt bija ticies ar dažiem ASV vēstniecības darbiniekiem, sarakstījās ar ārzemju latviešiem, klausījās radio „Amerikas balss” un, būdams visai nacionāli noskaņots, savus uzskatus neslēpa. Acīmredzot aptuveni šajā laikā par G. Astru sāka interesēties arī VDK, lai gan tieši pierādījumi tam pagaidām nav apzināti. Pēc aresta 1961. g. februārī līdz pat rudenim G. Astra tika turēts VDK izmeklēšanas izolatorā. Izmeklēšana ieilga un tiesa notika tikai 20.-26. oktobrī. Tā kā par sakariem ar ārzemniekiem G. Astram tika inkriminēta dzimtenes nodevība un spiegošanas mēģinājums, kā arī pretpadomju aģitācija un propaganda, viņu tiesāja Baltijas kara apgabala Kara tribunāls, kas G. Astram piesprieda 15 gadus ieslodzījumā. Piespriesto ieslodzījuma laiku G. Astra pavadīja dažādās Mordovijas APSR un Permas apgabala „labošanas darbu nometnēs”, kur 60.-70. gados tika turēti vairums no PSRS politieslodzītajiem. Nometnēs G. Astra iepazinās ar daudziem vēlākajiem domubiedriem gan no Latvijas (Gunāru Rodi, Viktoru Kalniņu u.c.), gan arī Lietuvas, Igaunijas u.c. „padomju republikām” (Bali Gajausku, Martu Niklusu u.c.). Tieši šajā laikā pilnībā nostiprinājās viņa politiskie uzskati un nometnes administrācija, īsi pirms atbrīvošanas, G. Astru raksturoja kā cilvēku ar „spēcīgi attīstītiem nacionālistiskiem uzskatiem”, kurš „saglabā sociālistiskajai iekārtai naidīgas pozīcijas”. 1976. gadā, pēc soda izciešanas, Gunārs Astra atgriezās Latvijā un sāka strādāt rūpnīcā „Straume” par elektromontieri. Tajā pat gadā viņš apprecējās ar Hertu Līviju Vagali, ar kuru bija sarakstījies jau ieslodzījuma laikā. 1978. g. janvārī G. Astra no darba rūpnīcā „Straume” aizgāja un nepilnus divus gadus strādāja Rīgas Elektromašīnbūves rūpnīcas Tehniskās kontroles nodaļā. 1979. g. beigās G. Astra aizgāja arī no darba šajā rūpnīcā un no 1980. g. februāra sāka strādāt Rīgas ceļu pārvaldē, taču faktiski par viņa galveno maizes darbu šajā laikā bija kļuvusi puķu audzēšana un tirdzniecība. Tajā pat laikā G. Astra turpināja uzturēt kontaktus ar ieslodzījuma laika domubiedriem, kā arī citiem cilvēkiem, kas dažādos veidos nodarbojās ar to ko VDK dēvēja par „pretpadomju aģitāciju un propagandu ar mērķi graut un vājināt padomju varu”. Tamlīdzīgas aktivitātes, protams, centās kontrolēt VDK un 1979. gadā G. Astram pat tika izteikts oficiāls brīdinājums par to, ka viņa darbība „ir pretrunā ar PSRS valsts drošības interesēm” un „var novest pie nozieguma un saukšanas pie kriminālatbildības”. 1983. gadā VDK sarīkoja pēdējo masveidīgo varai nevēlamo cilvēku vajāšanas kampaņu Latvijas PSR vēsturē. Tika ierosinātas vairākas krimināllietas, arestēti cilvēki, kā arī veiktas neskaitāmas kratīšanas (t. sk. G. Astras dzīvesvietā). Sākumā G. Astra arestēts netika, taču pēc tam, kad vairākās pratināšanās, uz kurām viņu izsauca kā liecinieku, G. Astra kategoriski atteicās sniegt VDK izmeklētājiem jebkādas ziņas par citām personām, 15. septembrī tika arestēts arī viņš. Tiesas process pret Gunāru Astru un Gunāru Freimani notika 1983. g. decembrī un tā beigās – 15. decembrī G. Astra teica savu, vēlāk par leģendāru kļuvušo, Pēdējo vārdu. 19. decembrī tiesa pasludināja spriedumu, ar kuru Gunāram Astram tika piespriesti 7 gadi ieslodzījumā un vēl 5 gadi izsūtījumā. Jau drīz pēc tiesas procesa tika uzsākta kampaņa par Gunāra Astras atbrīvošanu, kas sevišķi izvērsās plašumā un ieguva starptautisku rezonansi 1987. gadā. Tā paša gada beigās PSRS Augstākā tiesa pieņēma lēmumu G. Astru amnestēt un 1988. g. 1. februārī viņš tika atbrīvots. Pēc atbrīvošanas G. Astra pakāpeniski sāka iesaistīties sabiedriskajās aktivitātēs, kas vērstas pret PSRS okupācijas režīmu, taču marta sākumā, braucot uz Krieviju, viņš Ļeņingradā pēkšņi saslima. Pēc vairāku nedēļu ilgas slimošanos, 1988. g. 6. aprīlī G. Astra mīklainos apstākļos mira Ļeņingradas kara hospitālī. Pēc nāves G. Astras ķermenis tika pārvests uz Latviju un 19. aprīlī apglabāts Rīgā II Meža kapos. Zināmu priekšstatu par G. Astras personību sniedz krimināllietās atrodamie dokumenti. Šajā izstādes sadaļā piedāvājam iepazīties ar divām G. Astras fotogrāfijām, kas uzņemtas pēc arestiem, ar Gunāra Astras paša uzrakstīto autobiogrāfiju, kā arī dažiem viņa raksturojumiem no bijušajām darba un ieslodzījuma vietām. Jāņem vērā, ka daļa no šiem dokumentiem pat ne tik daudz raksturo G. Astru kā personību, bet parāda attiecīgo iestāžu attieksmi pret viņu konkrētā dokumenta tapšanas laikā. |
|
1. Gunāra Astras fotogrāfija, kas ievietota 1961. gada 25. februārī Latvijas PSR VDK rakstītajā arestētā anketā.
LVA, 1986.f., 1.apr., 43960.l., 1.sēj., 8.lp. Oriģināls.
Fotogrāfijas tapšanas laikā G. Astra bija 29 gadus vecs. Šī ir tipiska arestētā sejas fotogrāfija, kas uzņemta divos rakursos – profilā un pretskatā. Fotogrāfijas apakšdaļā norādīts arestētā uzvārds, vārds, tēva vārds un dzimšanas gads. Tāda veida fotogrāfijas ir tipiskas padomju laika arestēto anketām, kuras veidojušas Latvijas PSR VDK un/vai Iekšlietu resora amatpersonas.
2. Gunāra Astras autobiogrāfija. 1961. gada 21. augusts.
LVA, 1986.f., 1.apr., 43960.l., 7.sēj., 139a.lp. Oriģināls.
G. Astras autobiogrāfija sarakstīta laikā, kad notika pirmās pret G. Astru ierosinātās krimināllietas izmeklēšana un viņš pats jau bija apcietināts. Iespējams, ka tā uzrakstīta pēc izmeklētāja ierosinājuma.
3. Rūpnīcas "VEF" bijušā darbinieka Astras Gunāra Ilariona dēla raksturojums. 1961. gada 21. augusts.
LVA, 1986.f., 1.apr., 43960.l., 10.sēj., 142.lp. Oriģināls.
Dokumenta nosaukumā pieļauta kļūda G. Astras tēva vārda rakstībā – teikts, ka Gunārs Astra ir Ilariona dēls, lai gan viņa tēva vārds bija Larions.
Raksturojumā minēts, ka G. Astra atlaists no darba rūpnīcā uz Darba likumu kodeksa 44. panta "a" punkta pamata t. i. pēc abpusējas vienošanās.
G. Astras raksturojums ir pozitīvs un uzskatāms par diezgan ticamu, jo dokuments rakstīts laikā, kad Latvijas PSR VDK pret G. Astru jau bija ierosinājusi krimināllietu, līdz ar to raksturojuma parakstītājiem, kuru vidū, turklāt, bija partijas organizācijas sekretārs, "politiski" izdevīgāk tobrīd būtu bijis sniegt negatīvu raksturojumu. Ja, neskatoties uz to, raksturojums kopumā ir pozitīvs – tātad tas visticamāk atspoguļo tā rakstītāju patieso viedokli par G. Astru. Raksturīgs ir dokumenta pēdējais teikums, kurā sacīts, ka jau laikā, kad G. Astra strādājis VEF (t. i. 20. gs. piecdesmitajos gados), viņš sarunās ir pieļāvis "neobjektīvu ievirzi nacionālajā jautājumā".
4. Astras Gunāra Lariona dēla raksturojums. 1959. gada 29. oktobris.
LVA, 1986. f., 1. apr., 43960. l., 11. sēj., 36. lp. Oriģināls.
Raksturojuma teksts sākas ar vārdiem "b. Astra..." (saīsinājums no "biedrs Astra... "; skat. arī 9. dokumentu), lai gan G. Astra nekad nav bijis partijas biedrs, kas norādīts arī dokumenta virsraksta daļā. Līdz ar to G. Astras nosaukšana par „biedru” parāda Padomju Savienībā raksturīgo tendenci, ka Komunistiskās partijas iekšējais žargons tika ieviests visās dzīves sfērās un attiecināts arī uz tiem, kas partijā nebija.
Šo G. Astras raksturojumu parakstījusi A. Popova vārdā nosauktās Rīgas radio rūpnīcas vadība (direktors un kadru daļas priekšnieks). Raksturojums ir pozitīvs, tas ir rakstīts laikā, kad G. Astra bija sācis studēt Latvijas Valsts Universitātē un dokuments bijis paredzēts iesniegšanai Vēstures un filoloģijas fakultātē. G. Astras raksturojums uzskatāms par ticamu, jo Astra tā rakstīšanas laikā no darba rūpnīcā bija aizgājis, nekādas "politiskas kaislības" ap viņa vārdu vēl nebija sākušās, tādēļ rūpnīcas vadībai nebija nepieciešamības G. Astru raksturot labāk vai sliktāk nekā viņš bija patiesībā.
5. A. Popova vārdā nosauktās Rīgas radio rūpnīcas bijušā darbinieka Astras Gunāra Lariona dēla raksturojums. 1961. gada 1. jūnijs.
LVA, 1986. f., 1. apr., 43960. l., 10. sēj., 140. lp. Oriģināls.
Vēl viens – A. Popova vārdā nosauktās Rīgas radio rūpnīcas – sniegtais G. Astras raksturojums, kas rakstīts nepilnus divus gadus pēc iepriekšējā. Uzkrītoši redzams, ka raksturojums ir diametrāli pretējs iepriekšējam – tās pašas rūpnīcas izdotajam raksturojumam (skat. iepriekšējo dokumentu) un šajā G. Astra jau tiek raksturots izteikti negatīvi. Tā kā raksturojums rakstīts iesniegšanai VDK laikā, kad G. Astra bija arestēts un pret viņu jau bija ierosināta krimināllieta, turklāt tā saturs tik krasi atšķiras no iepriekšējā raksturojuma, tad diezgan droši var apgalvot, ka šis dokuments radīts pēc VDK "pasūtījuma". Ja 1959. gada raksturojumā minēts, ka attiecībā pret kolektīvu G. Astra bijis "biedrisks un saticīgs", tad šajā apgalvots, ka G. Astra bijis ķildīgs ar visiem darba biedriem – t. i., abi raksturojumi ir savstarpēji izslēdzoši. Zīmīgi, ka šo raksturojumu parakstījis tas pats J. Kalvāns, kas parakstījis arī 1959. gada raksturojumu par G. Astru, atšķiras tikai dokumentā minētais J. Kalvāna amata nosaukums.
6. Latvijas Valsts universitātes Vēstures un filoloģijas fakultātes Skaņas un gaismas uzskates laboratorijas bijušā laboranta Astras Gunāra Lariona dēla raksturojums. Nedatēts [1961. gads].
LVA, 1986.f., 1.apr., 43960.l., 10.sēj., 141.lp. Oriģināls.
Dokuments nav datēts, taču, tā kā Latvijas PSR VDK G. Astras raksturojumus pieprasīja no viņa bijušajām darba vietām 1961. gada vasarā (no maija līdz jūlijam) – tātad ap to pašu laiku visticamāk rakstīts arī šis raksturojums. Dokumentā minēta "Vēstures-filoloģijas fakultāte", lai gan fakultātes oficiālais nosaukums bija "Vēstures un filoloģijas fakultāte".
Zīmīgi, ka dokumenta sākumā G. Astra raksturots samērā neitrāli, taču dokumenta turpinājums vairāk atgādina denunciāciju, nevis personas raksturojumu. Ir pamats uzskatīt, ka šāds dokumenta saturs radies VDK vai Komunistiskās partijas institūciju iepriekšēja pasūtījuma vai spiediena rezultātā. Dokumentu parakstījis ne tikai fakultātes dekāns, bet arī partijas organizācijas biroja sekretārs. Pēc G. Astras aresta un lietas ierosināšanas, uz pratināšanām tika saukti visi Astras kolēģi, kas strādāja laboratorijā. Nav šaubu, ka šīs lietas sakarā virknei fakultātes amatpersonu bija "nepatikšanas pa partijas līniju", tādēļ šāds raksturojums varēja būt viens no veidiem, lai attaisnotos, ka fakultāte par Astras "noziedzīgo darbību" jau laikus ir informējusi "attiecīgus orgānus".
7. Ieslodzītā personas lietas dokumentu apskates protokols. 1983. gada 27. septembris.
LVA, 1986.f., 1.apr., 45322.l., 2.sēj., 150.-152.lp. Oriģināls.
Protokols sastādīts 1983. gada 27. septembrī Rīgā, taču tajā iekļautie G. Astras raksturojumi tapuši viņa ieslodzījuma vietā Permas apgabalā 1975. gada sākumā un beigās, un ir attiecināmi uz G. Astras pirmā ieslodzījuma laika beigām.
Abos raksturojumos uzsvērti G. Astras "nacionālistiskie uzskati", režīma pārkāpumi un naidīgums pret Padomju Savienībā pastāvošo iekārtu. Tolaik pozitīvu raksturojumu no ieslodzījuma vietu administrācijas varēja saņemt tikai tie ieslodzītie, kas sadarbojās ar šo administrāciju, "nožēloja izdarīto", "nostājās uz labošanās ceļa", piedalījās dažādos propagandas pasākumos, iesaistījās "aktīvā", "stučīja" par citiem ieslodzītajiem u. tml. Tā kā Astra raksturots negatīvi (no padomju viedokļa), tad šie raksturojumi būtībā oficiāli atzīst faktu, ka padomju represīvajai sistēmai ieslodzījuma laikā G. Astru morāli salauzt nav izdevies.
Dokumenta tulkojumā iekļauti tikai tie teksta fragmenti, kuros dots G. Astras raksturojums.
8. Gunāra Astras fotogrāfija, kas ievietota 1983. gada 13. septembrī Latvijas PSR VDK rakstītajā arestētā anketā.
LVA, 1986.f., 1.apr., 45322.l., 2.sēj., 105.lp. Oriģināls.
Šajā fotogrāfijā G. Astram ir nepilni 53 gadi. Tajā viņš redzams 22 gadus vēlāk, nekā iepriekšējā fotogrāfijā (skat. 1. dokumentu).
9. Astras Gunāra Lariona dēla raksturojums. Nedatēts [pēc 1983. gada 29. jūlija].
LVA, 1986.f., 1.apr., 45322.l., 2.sēj., 141.lp. Oriģināls.
Šo raksturojumu par G. Astru pēc VDK pieprasījuma deva rūpnīcas "Straume" vadība. Dokuments nav datēts, taču tā kā VDK pieprasījums sniegt G. Astras raksturojumu uz rūpnīcu "Straume" tika nosūtīts 1983. g. 29. jūlijā, tātad pats raksturojums sastādīts pēc šā datuma – visticamāk 1983. gada augusta sākumā.
Pēc pirmā ieslodzījuma izciešanas un atgriešanās Latvijā G. Astra strādāja rūpnīcā "Straume". No dokumenta redzams, ka vienam no rūpnīcas darbiniekiem "šefības kārtībā" bija uzdota G. Astra uzraudzīšana.
10. Rīgas pilsētas Ceļu pārvaldes I kategorijas strādnieka Astras Gunāra Lariona dēla raksturojums. 1983. gada 14. jūlijs.
LVA, 1986.f., 1.apr., 45322.l., 2.sēj., 135.lp. Oriģināls.
Dokumentā redzams, ka no 1983. gada 7. jūlija (t. i. laikā, kad G. Astra jau vairākkārt pratināšanās bija atteicies liecināt par sev pazīstamiem cilvēkiem, bet arestēts viņš vēl nebija), G. Astras darbs tika kontrolēts katru dienu. Tā kā dokumentā Astra raksturots pozitīvi – kā labs darbinieks – tas nozīmē, ka pašai Ceļu pārvaldei nebija ne pamata, ne vajadzības Astras darbu pastiprināti kontrolēt. Līdz ar to var secināt, ka Astras darba pastiprināta kontrole visticamāk tika veikta pēc īpašas VDK vai partijas institūciju prasības. Tātad šis dokuments, iespējams, netieši parāda to, kā VDK centās iegūt "materiālu", kuru pēc tam varētu izmantot pret potenciālo apsūdzēto – šajā gadījumā bez rezultātiem.
11. Latvijas PSR Valsts Drošības komitejas veidotās uzskaites kartītes par Gunāra Astras abām sodāmībām (1961., 1983.).
LVA, 1986. f., Latvijas PSR IeM Informācijas Centra kartotēka. Oriģināli.
Uzskaites kartīte (forma Nr. 1) bija uzskaites dokuments, kuru PSRS Iekšlietu ministrijas savienoto, autonomo republiku, novadu, apgabalu Informācijas centros glabāja par katru arestēto un tiesāto personu. Dažādos gados veidotās uzskaites kartītes atšķiras pēc to noformējuma veida.
Kartītes pirmajā pusē fiksēti arestētā personas dati, adrese vai dzīvesvieta pirms aresta, darba vieta, aresta datums un kriminālkodeksa pants, pēc kura personai uzrādīta apsūdzība, kā arī dažādas lietvedības atzīmes.
Kartītes otrā pusē norādīti dati: tiesa, kas arestēto tiesājusi, tiesas norises datums, likuma panti, pēc kuriem apsūdzētais notiesāts, soda mērs, soda izciešanas sākuma datums, soda izciešanas vietu nosaukumi, atbrīvošanas vieta, datums, kā arī citas lietvedības atzīmes.
12. Radio "Brīvā Eiropa" raidījums par Gunāru Astru. 1988. gada 24. maijs.
Latvijas Valsts kinofotofono dokumentu arhīvs, 71. f., 620. gl. v.
20. gs. astoņdesmitajos gados radio "Brīvā Eiropa", kā arī "Amerikas Balss" raidījumos vairākkārt tika runāts par Gunāru Astru kā vienu no Latvijas brīvības cīnītājiem. Par viņu tika veidoti gan atsevišķi raidījumi, gan arī par Astru tika runāts dažādās ziņu pārraidēs. Šīs informācijas apjoms sevišķi pieauga 1987. gadā, kad plaši izvērsās starptautiskā kampaņa par Astras atbrīvošanu, kā arī pēc viņa nāves 1988. gadā.
Raidījumā ir dzirdams Alfrēda Stinkula stāstījums par Gunāru Astru. A. Stinkuls iepazinās ar G. Astru 20. gs. 70. gadu beigās. 1978. gadā A. Stinkula dzīvoklī VDK bija veikusi kratīšanu un viņa dzīvesvietā VDK ierīkoja noklausīšanās ierīces. Meklējot padomu – kā šādos gadījumos rīkoties, viņš bija iepazinies ar Gunāru Astru. Vēlāk, 1983. gadā A. Stinkuls kā skatītājs bija piedalījies tiesas procesā pret Gunāru Astru. 1987. gadā A. Stinkulim izdevās izceļot no Latvijas uz Rietumeiropu, kur viņš kļuva par radio "Brīvā Eiropa" līdzstrādnieku un gatavoja materiālus dažādiem radioraidījumiem. Pēc Gunāra Astras nāves A. Stinkuls sagatavoja un ierakstīja šo atmiņu stāstījumu par G. Astru, kurā iekļauti arī viņa iespaidi par Gunāra Astras tiesāšanu.
Šā raidījuma ieraksts tapis Losandželosā (ASV) nedaudz vairāk kā mēnesi pēc Gunāra Astras bērēm. Sagatavotais ieraksts magnetofona kasetē pa pastu tika nosūtīts radio "Brīvā Eiropa" redakcijai Minhenē un pēc tam atskaņots šā radio ēterā.
Raidījumā dzirdamais stāstījums tika publicēts arī Lielbritānijā izdotajā latviešu laikrakstā "Brīvā Latvija" 1988.gada 13.jūnija numurā.
