2013. gada 6. aprīlī aprit 25 gadi kopš Gunāra Astras nāves. Viņš bija viens no tiem, kurus PSRS okupācijas laikā neoficiāli dēvēja par disidentiem. Pašam Astram šāds apzīmējums nepatika. Viņš uzskatīja, ka disidenti var būt tikai savā zemē, taču Latvija bija okupēta valsts. Tādēļ Gunārs Astra un citi līdzīgu uzskatu cilvēki drīzāk uzskatāmi par pretošanās kustības dalībniekiem. Par tādiem viņus uzskata arī šīs izstādes veidotāji.

Gunārs Astra nekad nav ieņēmis augstus amatus, nav populāru grāmatu vai mākslas darbu autors, viņam nebija zinātnisko grādu, ne arī oficiāli piešķirtu goda nosaukumu. Neskatoties uz šādu ārēju slavas atribūtu trūkumu, viņš šodien nereti tiek dēvēts par "20. gadsimta latvieti". Kādēļ? Uz šo jautājumu viena atbilde droši vien nav iespējama. Kādam pats svarīgākais šķitīs viņa Pēdējais vārds 1983. gada tiesas procesā, kurā G. Astra publiski runāja par Latvijas okupāciju, rusifikāciju, komunistu režīma noziegumiem un citām lietām – par kurām daudzi gan zināja, taču klusēja. Citam svarīgākais šķitīs viņa kategoriskā atteikšanās 1983. gadā sniegt liecības VDK izmeklētājiem par citiem cilvēkiem, pat zinot, ka kāds no šiem citiem ir sniedzis liecības pret viņu pašu. Vēl kāds ar apbrīnu novērtēs viņa izturēšanos ilgajos ieslodzījuma gados, kuru laikā viņš nenožēloja "grēkus", nesolīja "laboties" un necentās izpelnīties ieslodzījuma vietu administrācijas labvēlību pat apstākļos, kad cieta viņa veselība. Cilvēkiem, kas viņu pazina, noteikti šķitīs svarīgas arī Gunāra Astras personiskās īpašības. Savu ietekmi uz sabiedrības viedokli, droši vien, atstājusi arī Gunāra Astras mīklainā nāve 1988. gada 6. aprīlī Ļeņingradas kara hospitālī. Nāves apstākļi radīja aizdomas, ka tas izskatās pēc VDK "roku darba" kas, savukārt, atstāja psiholoģisku iespaidu – ja reiz tādu vīru čekistiem vajadzēja novākt, tad viņš tiešām bija tiem bīstams. Acīmredzot tas viss kopā Astru padarīja par simbolu latviešu tautas pretestībai PSRS okupācijas režīmam.

Gunāru Astru un citus viņa domu vai likteņa biedrus mēdz dēvēt par politiski represētajiem. Tomēr velti PSRS tiesvedības dokumentos meklēt terminu "politiski tiesāts" vai "politiski represēts". Šiem cilvēkiem parasti inkriminēja likumu pantus, kas atradās kriminālās likumdošanas sadaļās ar nosaukumiem "Sevišķi bīstami valsts noziegumi", vai citiem tamlīdzīgiem nosaukumiem. Līdz ar to PSRS propaganda viņus konsekventi dēvēja par "kriminālnoziedzniekiem" vai "valsts noziedzniekiem" un uzsvēra, ka politisku iemeslu dēļ Padomju Savienībā neviens netiekot tiesāts. Taču rūpīgāk iepazīstoties ar šo "valsts noziedznieku", t. sk. G. Astras lietām, neizbēgami nākas secināt, ka tieši politiskie motīvi ir bijuši noteicošie viņu kriminālvajāšanai.

Pieminot Gunāru Astru, Latvijas Nacionālais arhīvs piedāvā virtuālu izstādi: "Tiesas procesi pret Gunāru Astru". Lai arī kopš G. Astras pirmās tiesāšanas ir pagājis jau vairāk nekā pusgadsimts, kopš viņa pēdējās tiesāšanas drīz būs pagājuši jau 30 gadi, bet kopš PSRS sabrukuma – vairāk nekā 20 gadu, tomēr publiski pieejamā informācija par Gunāra Astras tiesāšanu joprojām ir ļoti fragmentāra. Uz pilnīgu šo tiesas procesu atspoguļojumu nepretendē arī šīs izstādes veidotāji (vienā izstādē nav iespējams eksponēt pilnīgi visus krimināllietu materiālus pret G. Astru – kopumā 30 sējumus), tomēr esam centušies izstādē ievietot būtiskākos dokumentus, vai to fragmentus, kas sniedz ieskatu par G. Astras tiesāšanu 1961. un 1983. gadā.