Silvijas Tenases (dzimusi Kalniņa) ģimene

Kalniņa Silvija Tatjana Rūdolfa m., 1928, dzīvoja Ludzā, Daugavpils ielā 5. Izsūtīta 14.06.1941. uz Krasnojarskas novada Ilanskas rajonu. Atbrīvota 15.10.1946. LVA, 1987. f., 1. apr. (Ludza), 20024. lieta.

Tēvs Kalniņš Rūdolfs Ādama d., 1896, dzīvoja Ludzā, Daugavpils ielā 5. Arestēts 20.06.1941., ieslodzīts Vjatlagā, miris 06.01.1942. Kirovas cietuma slimnīcā. LVA, 1986. f., 1. apr., 41319. lieta; LVA, 1987. f., 1. apr. (Ludza), 20024. lieta.

Māte Kalniņa Olga Mihaila m., 1905, dzīvoja Ludzā, Daugavpils ielā 5. Izsūtīta 14.06.1941. uz Krasnojarskas novada Ilanskas rajonu. 15.11.1946. atgriezās Latvijā. 12.09.1950. nosūtīta atpakaļ uz Krasnojarskas novadu. Atbrīvota 28.02.1956. LVA, 1987. f., 1. apr. (Ludza), 20024. lieta.

Māsa Kalniņa Edīte Rūdolfa m., 1921, dzīvoja Ludzā, Daugavpils ielā 5. Izsūtīta 14.06.1941. uz Krasnojarskas novada Ilanskas rajonu. Atbrīvota 28.02.1956. LVA, 1987. f., 1. apr. (Ludza), 20024. lieta.

Dokumenti, fotogrāfijas


Silvijas Tenases (dzimusi Kalniņa) atmiņas

Esmu dzimusi Ludzā, advokāta Kalniņa ģimenē. Tēvs, Rūdolfs Ādama d. [Kalniņš] (1896. g.) dzimis Rīgā. […] Mans tēvs ieguva augstāko juridisko izglītību Maskavā, kur viņš satika savu dzīves biedreni Olgu ([dzimusi] 1905. g.), ukrainieti. Ģimene atgriežas uz Latviju. Kādu laiku tēvs strādāja kā privātadvokāts Daugavpilī, Balvos un pēc tam – Ludzā. [Tur] Daugavpils ielā 5 viņš nopirka māju […]. Mūsu ģimenē piedzima trīs meitas: Ženija –1923. gadā, vecākā – Edīte 1920. gadā un es [Silvija] 1928. gadā. Māte vadīja mājas saimniecību un vairs nekur nestrādāja. Tēvs daudz laika pavadīja darbā, bet arī mums, bērniem, palīdzēja spert pirmos soļus šajā dzīvē, kā arī daudz staigājām pa pilsētas ielām, pie ezera lasījām grāmatas. Viņš gribēja izaudzināt mūs strādīgus cilvēkus. Tā nu iznāca, [ka] mēs ar Edīti bijām Ludzā, staigājām uz skolu, bet Ženija mācījās Jaungulbenes mājturības vidusskolā. Tēvs aizbrauca 1940. gadā uz Rīgu un tur strādāja par ekonomistu.

1941. gada 13. jūnija vakarā mēs bijām [Ludzā] Tautas namā, skatījāmies kino, kur, atceros, skanēja mūzikaa «Любимый город может спать спокойно» [krievu val.: mīļotā pilsēta var gulēt mierīgi]. Pēkšņi, plkst. 3:00 naktī mūs pamodināja vīrieši ar ieročiem, pavēlēja celties un savākt savas mantas. Tā mūs aizveda uz Sibīriju, bet Žeņa ar tēvu palika Latvijā. Tēvs ne uz ilgu laiku. Kad viņš uzzināja par mūsu aizvešanu, viņš pēc divām dienām no Rīgas brauca uz Ludzu, bet šeit Ludzā dzelz[ceļa] stacijā viņu jau sagaidīja milicijas pārstāvji. Paņēma ciet un aizveda ar citu ešelonu un uz citu vietu. Viņu aizveda kopā ar Ošupu, Ludzas pilsētas iedzīvotāju. Un viss, par tēva tālāko likteni mēs neko nezinājām līdz pašai mūsu reabilitācijai. Tēvu aizveda uz Vjatlagu, kur viņš nomira 1942. gadā, gāja bojā kā daudzi citi. Mūs pārveda uz Komsomoļsku pie Amūras. Edīte bija Igarkā.

1946. gadā mani kopā ar citiem bērniem, kuri bija salasījušies gandrīz vesels vagons, atveda uz Rīgu ar speciālo ešelonu un ievietoja bērnu namā. Pēc kāda laika mani atlaida dzīvot pie tēva onkuļa. Drīzumā apmeklēju savu dzimto pilsētu. Atbraucu, ar iemītnieku atļauju iegāju savā mājā, apskatījos: tur vēl bija saglabājušās mūsu mēbeles (daļēji). […]

Mājsaimnieki bija nelaipni. Dzirdēju runājam, ka tai ģimenei dzīve mūsu mājā nav bijusi laimīga.

Mana māte pēc atbrīvošanas atgriezās uz Latviju un dzīvoja Rīgā. Viņa atgriezās 1948. gadā, bet 1950. gadā viņu atkal izsūtīja uz Soļikamskas pilsētu Kazačinskas rajonā un [Latvijā] viņa atgriezās tikai 1956. gadā. Bet māsa Edīte bija atbrīvota no ieslodzījuma [faktiski – specnometinājuma] Igarkā uz brīvu apmetni 1957. gadā.

Pēc atgriešanās Dzimtenē māte strādāja slimnīcā par māsu-saimnieci. Edīte izsūtījumā strādāja sākumā meža darbos, pēc tam par sekretāri – mašīnrakstītāju.

Ženija 1944. gadā aizbrauca uz Austrāliju un tikai 1956. gadā es saņēmu no viņas pirmo vēstuli. [...]

Kad es 1946. gadā atgriezos uz Rīgu, iestājos mācīties medmāsas kursos, bet mācījos tikai vienu sezonu, jo nebija ko aut kājās. Pēc tam mani aizsūtīja pie tēva drauga uz Mangaļsalu, zvejnieku ciematu, kur strādāju pie zvejniekiem dažādus darbus. Drīzumā apprecējos ar zvejnieku Valdi Tenesu, ar kuru nodzīvoju 30 gadu. 1949. gadā mums piedzima dēls Andris. Mani 1950. gadā kopā ar dēlu ielika cietumā uz 3 mēnešiem sakarā ar tēvu, kuru uzskatīja par “tautas ienaidnieku”. Pratināšanas laikā tēvu visādi apvainoja, apsaukājot visādos vārdos. Bet es viņiem teicu: “Man nav svarīgi, ko jūs par viņu domājat, jo priekš manis viņš bija vislabākais tēvs, kurš man mācīja tikai labu”. Mani atbrīvoja. Vīrs strādāja Kuģu remonta rūpnīcā. Es beidzu pārdevēju kursus un strādāju veikalā par nodaļas vadītāju. Pēc dēla Andra piedzimšanas mēs pārbraucām dzīvot uz Vecmilgrāvi. Es sāku strādāt vienā pilsētas kafejnīcā, kur nostrādāju līdz 1960. gadam. […]


Silvijas Tenases (dzimušas Kalniņas) atmiņas. Ludzas Novadpētniecības muzejs, Inv. Nr. 11290.