Latvijas iedzīvotāju pirmā masveida deportācija.

1941. gada 14. jūnijs

1940. gada 16. jūnijā Padomju Savienība izteica Latvijas Republikas valdībai ultimātu, kurā pieprasīja Latvijas valdības atkāpšanos un neierobežotu PSRS karaspēka kontingenta ielaišanu valstī. Latvijas valdība prasības pieņēma. 1940. gada 17. jūnijā PSRS karaspēks šķērsoja Latvijas robežu un okupēja visu tās teritoriju.

Uzreiz pēc okupācijas sākās Latvijas iedzīvotāju aresti. Politiskās represijas vērsās pret Latvijas Republikas izlūkdienesta un politiskās policijas vadošie m darbiniekiem un aģentiem, robežsargiem, paramilitārās aizsargu organizācijas virsniekiem, cietumu resora darbiniekiem, Latvijas armijas virsniekiem, labējo politisko partiju (to skaitā arī nacionālo minoritāšu partiju) vadītājiem un aktīvistiem, krievu emigrācijas organizāciju aktīvistiem, labēji radikāliem latviešu nacionālistiem. Šo represiju mērogi Latvijas apstākļiem bija ievērojami.

Naktī uz 1941. gada 14. jūniju Latvijā un citās Baltijas valstīs tika veikta specifiska padomju politisko represiju forma – iedzīvotāju piespiedu pārvietošana jeb deportācija.

Līdzīgas deportācijas šajā laikā notika arī citās teritorijās, kuras PSRS bija ieguvusi 1939. – 1940. gadā Molotova-Ribentropa pakta slepeno protokolu ietvaros.

Deportācijas laikā Latvijā arestēja un izsūtīja 15 443 tās iedzīvotājus, tostarp sievietes, bērnus, vecus cilvēkus.

Latvijas iedzīvotāju deportācija 1941. gada 14. jūnijā atšķīrās no politiskajiem arestiem ar masveidīgumu un to, ka pat formāli netika meklēti nekādi vainas pierādījumi – izsūtīšanas un arestēšanas pamats bija personas nodarbošanās, sociālais stāvoklis, piederība pie noteiktām politiskām un sabiedriskām organizācijām, turklāt deportācija skāra ne tikai konkrēto personu, bet arī tās ģimenes locekļus. Deportācijas upuri bija Latvijas politiskā un ekonomiskā elite – pazīstami politiķi, augsta ranga valsts ierēdņi, armijas un policijas virsnieki, literāti, augstskolu mācību spēki, uzņēmēji, tirgotāji. Faktiski tika iznīcināta Latvijas Republikas elite, kas bija izveidojusies nedaudz ilgāk nekā divdesmit valsts neatkarības gados.

Deportāciju organizēja PSRS Iekšlietu tautas komisariāts sadarbībā ar PSRS Valsts drošības tautas komisariātu un tiem pakļautie Latvijas PSR Iekšlietu un Valsts drošības tautas komisariāti.

Deportācijas laikā arestētos nosūtīja uz PSRS labošanas darbu nometnēm Pieurālos, Urālos, Tālajos Ziemeļos un citur – uz Vjatkas, Noriļskas, Ziemeļurālu, Usoļjes labošanas darbu nometnēm. Apsūdzības arestētajiem uzrādīja tikai ieslodzījuma vietās, kur piesprieda nāvessodu vai ieslodzījumu nometnē, bet deportētos ģimenes locekļus izvietoja Krasnojarskas apgabalā, daļu arī Novosibirskas apgabalā un Kazahijā. Nometinājuma vietā izsūtītajiem paziņoja par nometinājumu uz 20 gadiem bez tiesībām izbraukt no nometinājuma vietas.

Atgriezties Latvijā no nometnēm un izsūtījuma deportētie varēja tikai 50. gadu vidū.

80. gadu otrajā pusē sākās tautas kustība par neatkarības atjaunošanu. Viena no pirmajām opozīcijas prasībām bija atzīt 1941. un 1949. gada masu deportāciju nelikumību un atļaut pieminēt to upurus. Juridiskās reabilitācijas procesu noslēdza 1990. gada 3. augustā Latvijas Republikas Augstākās Padomes pieņemtais likums par nelikumīgi represēto personu reabilitāciju, kas pasludināja par reabilitētiem cilvēkus, kuri cieta padomju totalitārā režīma politiskajās represijās.