Miervalža Buka ģimeneBuks Miervaldis Hermaņa d., dz. 1924, izsūtīts no Rīgas, Uzvaras bulvāra 2-3 (dzīvoja Rīgas apriņķa Lēdurgas pagasta Tiltiņos) 14.06.1941. uz Novosibirskas novada Vasjuganas rajonu, bēdzis 10.06.47, atpakaļ nav nosūtīts. Lieta Nr. 13338. Tēvs Buks Hermanis Ernesta d., dz. 1896, arestēts Rīgā, Uzvaras bulvārī 2-3 (dzīvoja Rīgas apriņķa Lēdurgas pagasta Tiltiņos) 15.06.41, ieslodzīts Molotovas apgabala Usoļlagā, miris 18.08.42. Lieta Nr. 13338. Māte Buka Milda Jāņa m., dz. 1897, izsūtīta no Rīgas, Uzvaras bulvāra 2-3 (dzīvoja Rīgas apriņķa Lēdurgas pagasta Tiltiņos) 14.06.1941. uz Novosibirskas novada Vasjuganas rajonu, mirusi 22.02.43. Lieta Nr. 13338. Brālis Buks Mintauts Hermaņa d., dz. 1927, izsūtīts no Rīgas, Uzvaras bulvāra 2-3 (dzīvoja Rīgas apriņķa Lēdurgas pagasta Tiltiņos) 14.06.1941. uz Novosibirskas novada Vasjuganas rajonu, bēdzis 10.06.47, atpakaļ nav nosūtīts. Lieta Nr. 13338. |
Dokumenti, fotogrāfijas
Miervalža Buka atmiņas
1941. gada 14. jūnijā izsūtīja Buku ģimeni, kuru dzimtas mājas bija Lēdurgas pagasta Tiltiņos.
Buks Hermanis (15.01.1896. Limbažu pagasta Brauči–18.08.1942. Butirku cietums Maskavā). Viņa dzīves gājums aprakstīts daudzviet, jo bijis Latvijas armijas ģenerālis. Pēc Limbažu pilsētas skolas beigšanas 1915. gadā iestājās Krievijas impērijas armijā. Dienēja leibgvardes Preobraženskas pulkā, nosūtīts uz Petrogradas Vladimira karaskolu, kuru beidza 1916. gada jūnijā praporščika pakāpē. Dienēja 19. Sibīrijas strēlnieku pulkā, pēc tam 1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieku pulkā kā podporučiks (1917. gada aprīlis), poručiks (1917. gada oktobris). Tad iecelts par 5. Sibīrijas strēlnieku artilērijas brigādes virsnieku, pēc Brestļitovskas miera līguma noslēgšanas 1918. gada sākumā demobilizēts. Pēc Sarkanās armijas iebrukuma Latvijā 1918. gada 18. decembrī virsleitnants Buks iestājās Latvijas Pagaidu valdības bruņotajos spēkos un tika piekomandēts Virsnieku rezerves rotai. 1919. gada 25. janvārī viņu ieskaitīja Latviešu atsevišķajā bataljonā, 29. janvāra kaujā pie Skrundas smagi ievainots. No 1919. gada februāra virsnieks Liepājas Jaunformējamajos spēkos, vēlāk – Rīgas Jaunformējamajos spēkos un Ziemeļlatvijas brigādes 2. Cēsu bataljonā. Pēc Cēsu kaujām 1919. gada augustā ieskaitīts 2. Ventspils kājnieku pulkā kā bataljona komandieris. 1919. gada septembrī paaugstināts par kapteini un iecelts par 9. Rēzeknes kājnieku pulka bataljona komandieri, 1919. gada oktobrī Bermontiādes laikā ievainots. 1920. gada janvārī piedalījās Latgales atbrīvošanas kaujās pie Daugavpils. 1920. gada novembrī iecelts par pulkvežleitnantu. 1921. gadā bija Jātnieku pulka eskadrona komandieris, vēlāk pulka komandiera palīgs. 1925. gadā beidza Polijas centrālo kavalērijas skolu, iecelts pulkveža pakāpē (1927). 1929. gadā beidza Kara akadēmisko kursu, 1931. gadā Polijas Augstāko karaskolu, iecelts par Jātnieku pulka komandieri (1931). 12. Bauskas kājnieku pulka komandiera v. i. (1935 –1936), armijas jātnieku inspektora vietas izpildītājs (1938). 1939. gada jūnijā iecelts par Armijas štāba priekšnieka palīgu, bet novembrī – par Kurzemes divīzijas komandieri ģenerāļa pakāpē. Pēc Latvijas okupācijas ģenerālis Buks 1940. gada augustā tika norīkots sevišķu uzdevumu virsnieku armijas komandiera rīcībā, bet 1940. gada oktobrī atvaļināts no dienesta. Dzīvoja Rīgā un savās "Tiltiņu" mājās Lēdurgas pagastā.
Hermaņa Buka dēls Miervaldis Buks [..] atcerējās: "Saņemt mūs 1941. gadā vajadzēja Rīgā, bet mēs bijām Lēdurgas "Tiltiņos". Tas bija nevis 14. bet 15. jūnijā, taisni manā septiņpadsmitajā dzimšanas dienā. 14. jūnijā mamma atbrauca no Rīgas un teica, ka mēs tiekam meklēti. Es mācījos tolaik 1. Valsts ģimnāzijā, brālis Mintauts bija jaunāks. Tēvs bija noaudzis ar bārdu, lai viņu neatpazītu. Viņš noslēpa pistoli un zobenu, ko maršals Pilsudskis viņam pasniedza pēc Daugavpils atbrīvošanas 1919. gada 3. janvārī (tāds līks zobens – kā nevienam, uz tā bija visādi raksti, krusti un svētā Marija), to viņš noglabāja, noraka. Tagad gan neviens to nav varējis atrast. Tēvam bija daudz ordeņu, viņš nemīlēja tos valkāt. Tēvs noglabāja arī ordeņus, bet tos gan krieviem izdevās atrast. Kā tēvu atrada – to mēs nemaz nezinām. Rīgā mūs aizveda uz Šķirotavas staciju, kur mūs "sašķiroja" pa lopu vagoniem – tēvu vienā, mūs ar māti – citā, tēvs paņēma visu smagāko pie rokas, mums praktiski nekas nepalika. Nokļuvām Tomskas apgabala Vasjuganā. Tēvs sākumā bija lēģerī, Usoļlagā, līdz atradās kāds, kas paziņoja, ka tēvs ir ģenerālis, un viņu momentā aizsūtīja uz Butirku cietumu. 1942. gada 18. augustā – kā nu kurā vietā teikts, ka nošauts, vai nomocīts... Kur viņš apglabāts, nezinu. Mamma (Milda Buka) nomira 1943. gadā. No bada nomira. Apglabāta Novotivrizā, tālu prom Sibīrijā.
Sarunā iesaistījās arī Miervalža Buka sieva Ģertrūde, dzimusi Ulmane, kura arī izsūtīta 1941. gada 14. jūnijā 14 gadu vecumā no Rīgas. Viņas atmiņās palicis ceļš līdz Urāliem: "Durvīs atļāva turēt tikai mazu šķirbiņu vaļā. Ēst deva tikai naktīs. Zupu spainī vai negaršīgu prosas biezputru. Līdzi ņemamās drēbes un visu citu kārtoju es, bet, kā jau jauna meitene, neko īsti nezināju. Nepaņēmu ēdamo. Mašīnas šoferis, kas bija lādzīgs, atdeva mums savu trīs dienu pārtikas devu. Pirmie trauki bija skārda bundžas, brālis izgreba apaļas koka karotes. Pa ceļam bieži apstājāmies, jo vajadzēja laist garām karavīru ešelonus, tad pie viena no vagona izlika arī mirušos. Pēc ūdens no vagona izlaida tikai pēc Urāliem. Mana mamma mācēja arī krieviski, tāpēc bija nedaudz vieglāk."
Miervaldis Buks atcerējās, kā 1946. gadā kopā ar jaunāko brāli, kuram kā nepilngadīgajam bija atļauts atgriezties Latvijā, atbēdzis uz Latviju, 1948. gadā viņu atrada, jo kāds bija nosūdzējis, un viņš atkal ticis izsūtīts.
"Sibīrijā sievietes darīja visu – mūrēja no māliem krāsnis, māli pelēki bija – kā glūda. Bija arī labi cilvēki – krievi, kas līdzēja ar drēbēm un apaviem, " vīra atmiņu stāstu papildināja sieva.
Par smago darbu, badu un aukstumu – par to runājām mazāk. Sirmais vīrs stāstīja arī par represijām pret tiem, kas "sagrēkojās" pret pastāvošo iekārtu: "Atceros – šāva dažādos laikos. Parasti tikko piesprieda nāves sodu, nošāva tūlīt. Šāva ar naganiem. Kad daudz bija jāšauj, aizveda pie bedres, noguldīja, tad šāva. Citreiz arī pašiem lika bedri rakt. Taču vajadzēja pie nošaušanas klāt ārstu. Kolpaševā arī mani gribēja nošaut – par laimi ārsts bija piedzēries, nebija, kas zīmi izraksta... Mani turēja pagrabā – 42 diennaktis, sita, neļāva gulēt... "
Atmiņu pavedienu šķetinot, nonācām arī pie gaišākā – kā divi jauni cilvēki atrada viens otru un iemīlējās – uz mūžu...
"Es biju Tomskā. Spēlēju kādā ballē akordeonu. Iznāca tāds kautiņš, un mani izslēdza no kolhoza. Gāju citu vietu meklēt, bet pa ceļam prasīju naktsmājas – tur arī iepazinos ar savu nākamo sievu." Pēc laika teiktie bildinājuma vārdi bijuši visai oriģināli: "Pie manis tu nekad neēdīsi sausu mazi – vienmēr ar asarām!" Tik smaga veidojusies jaunā puiša dzīve...
"Apprecējāmies 1951. gada 12. martā. Reģistrēja mūs vaļenkos, zem Staļina bildes, kleita bija pašūta no mēbeļu auduma. Bija jāprasa komandanta atļauja, lai brauktu pie vīra," tālāk stāsta Ģertrūdes kundze. "Bet kāzu bildi improvizējām, mamma ieteica, lai paliekot piemiņa. Plīvuru uztaisījām no marles, papīra tauriņu Miervaldim pie krekla."
Vecāku atmiņas papildina dēls – Mintauts Buks: "Es dzīvi Sibīrijā maz atceros, par mazu biju. Manā atmiņā ir ciemats ar galveno ielu un augsts upes krasts. Ziemu bija dziļš sniegs, bet vasarā odu mākoņi. Odu dēļ visi staigāja odu tīkliņos, apmēram tādos, kā mūsu bitenieki. Kaimiņos dzīvoja izsūtīto ģimene no Rietumukrainas, viņu jaunākais dēls bija mana vecuma, tas tad arī bija mans rotaļu biedrs. Kā mēs sapratāmies, es nezinu, jo es nerunāju krieviski un viņš arī ne, bet mēs viens otru sapratām. Tad es vēl miglaini atceros ceļu uz Latviju. Mēs ilgi braucām ar kuģi, tad ilgi ar vilcienu, un galu galā nokļuvām Rīgā."
Pēdējā apmešanās vieta jaunajai ģimenei bija aiz Kargasokas, mežistrādes punktā Mildžinā. Tur esot bijis labs priekšnieks, pat visiem mājiņas sabūvējis, varējuši iekopt savu dārziņu un kartupeļus stādīt. To darījuši 1. jūnijā, bet līdz 1. septembrim esot bijis jānovāc, citādi viss palika zem sniega.
Kad gatavojāmies braukt prom, visu sarūpēto iedzīvi pārdevām, sanāca 2500 rubļi – akurāt, lai visi 6 atbrauktu uz Latviju (4 pieaugušie, bez mums pašiem arī sievasmāte un sievas brālis, un 2 bērni). Mājās braucām 1957. gada jūnijā. Kad atgriezāmies, nebija kur palikt, jo neviens mūs neņēma pretī. Mūsu dzīvokļos un vecāku mājās saimniekoja pavisam sveši cilvēki," atceras Ģertrūdes kundze. "No sākuma mitinājāmies Vecāķos pie paziņām. Arī ar darbu nebija viegli."
Ģimenei izdevās apmesties uz dzīvi Siguldā, kur arī pavadīts viss turpmākais dzīves posms. Miervaldis lielāko dzīves daļu strādājis par elektromehāniķi. Taču lielākais Buku ģimenes lepnums ir par dēla Mintauta militāro karjeru (sācis kā Siguldas sakaru bataljona vada komandiera vietas izpildītājs, 1999. gadā viņš jau bija artilērijas diviziona komandieris un viņa pēdējais amats pirms inaugurācijas militārā atašeja amatā bija nesprāgušas munīcijas neitralizēšanas skolas komandieris) un mazdēlu Juri, kurš turpina vectēva, ģenerāļa Hermaņa Buka iesākto tradīciju – izaugsmi karavīra gaitās.
Hermaņa Buka biogrāfiju rakstīja un ar Miervaldi Buku un Ģertrūdi Buku (dz. Ulmani) 2012. gada 23. jūlijā sarunājās Rasma Noriņa, Limbažu muzeja krājuma glabātāja.