Pārslas Dzīles ģimene Dzīle Pārsla Viktora m., dz. 1940, dzīvoja Ventspils apriņķa Ances pagasta Rindā, izsūtīta 14.06.41. uz Krasnojarskas novada Krasnojarsku, atbrīvota 08.29.1946. Lieta Nr. 14472. Tēvs Dzīle Viktors Jēkaba d., dz. 1909, dzīvoja Ventspils apriņķa Ances pagasta Rindā, arestēts 14.06.1941, ieslodzīts Kirovas apgabala Vjatlagā, miris 5.02.42. Lieta Nr. 14472. Māte Dzīle Emma Uldriķa m., dz. 1915, dzīvoja Ventspils apriņķa Ances pagasta Rindā, izsūtīta 14.06.41 uz Krasnojarskas novada Krasnojarsku, mirusi 1943. gadā. Lieta Nr. 14472.

 

Dokumenti, fotogrāfijas

 

Pārslas Dzīles atmiņas

Mana ģimene – tēvs Viktors Dzīle (dzimis Zablovskis), māte Emma Lizete Alīda Dzīle (dzimusi Pīlipa).

Es, Pārsla Dzīle, esmu dzimusi 1940. gada 15. jūnijā Ventspils novada Ances pagasta Rindas ciema saimniecībā "Rindas bode".

Mūs izveda 1941. gada 14. jūnijā no šīm mājām pēcpusdienā. Kad šo faktu čekisti paziņoja manai mātei, viņa noģība un viņu kā malkas pagali iemeta mašīnā. Tēvs ko varēja, to ar mani uz rokām savāca. Man to pastāstīja mammas māsa Zelma. Pēc mana krusttēva – tēva brāļa stāsta – tēvs vagonā nonāca tikai katūna drēbēs, kas bijušas mugurā izvešanas brīdī. Krusttēvs braucis ar riteni uz Rindu, lai paņemtu brālim vismaz kažoku. Aizbraucot uz mūsu mājām, viņš redzēja, ka abrā ir mīkla kriņģelim, ko nepaspēja izcept, un bļodā uz galda olas sasistas kūkai, jo nākošajā dienā – 15. jūnijā gatavojās svinēt manu dzimšanas dienu.

Ventspils stacijā vagoni stāvēja 3 dienas. Mana krustmāte ļoti lūgusi, lai mani izdod laukā, bet kur nu!
Mamma bija kopā ar Pētersones kundzi no "Lūžņām", viņa [Pētersones kundze] mani sameklēja un pastāstīja mazliet. Vienā stacijā visus izlaida laukā un mamma ieraudzīja tēvu. Viņa mani iedevusi rokās Pētersones kundzei un aizskrējusi pie tēva. Tā bijusi pēdējā tikšanās, jo no rīta vīriešu vagonos vairs nebija.

Tēvs miris Vjatlagā 1942. gada 5. februārī, tā vēsta dokumenti. Mēs ar māti nokļuvām Krasnojarskas apgabalā Juhabūzenskija rajonā* Šilinskas sādžā. To es uzzināju pēc Atmodas. To man pastāstīja Irma Mūrniece, kura mani atpazina. Māte strādāja lauku brigādē. Ēst nebija ko. Bērni gāja uz lauku lasīt kaut ko ēdamu (viņus cietumā nevarēja ielikt, tikai sist), bet es biju pārāk maza. Māte no bada saslima. Teica, ka vēdertīfs. Viņa nomira 1943. gadā. Arī es biju slima ar vēdertīfu. Mani aizveda uz Krasnojarsku uz slimnīcu.. Kā vēlāk uzzināju, sagadījās tā, ka esmu ielikta tai pašā gultā kur mirusi mana mamma. Dakteris mani atpazina, esmu līdzīga mammai. Mamma juta dzīves galu, iedeva dakterim Latvijas adresi, lai viņš uzraksta pēc kara. Mammas māsa tā stāstīja, ka kāds Smilga atrakstījis. Dakteris, varbūt? Kā dabūja adresi mana audžumāte, nezinu. Viņa man nestāstīja. Mani paņēma – adoptēja tanī lēģerī – ciemā zootehniķe Irina Kņazevska. Un nu man bija vārds – Ludmila. Viņai vīrs – tautas ienaidnieks – tad jau bija no lēģera paņemts uz fronti. Tā kā audžumāti reabilitēja un viņa bija partijas biedre, viņu iecēla lēģerī par kaut kādu priekšnieci. Bet viņa saslima ar brucelozi un varbūt tādēļ (bet nezinu) pārcēlāmies uz Krasnojarsku, kur dzīvoju Sarkanarmijas ielā. Atceros, kā mani veda smagās mašīnas kravas kastē ziemā. Vēl atceros, ka dzīvoju sādžā mājā uz pāļiem. Teļš dzīvoja virtuvē un turpat arī kāva cūku, šausmas! Atceros vēl citu māju, kur laikam, dzīvoja audžumātes vecāki. Tas vecīts bija ļoti labs. Naktī man bieži sāpēja kājas. Viņš tad sildīja segu pie krāsns un klāja man uz kājām. Vēl tai mājā atceros, ka vista perēja virtuvē zem groza vanniņā.

Krasnojarskā es sāku iet bērnudārzā. Tur arī pie manis atnāca no Latvijas Sarkanā krusta. Audžumāte sarakstījās ar manu vectēvu un viņa nolēma mani sūtīt uz Latviju, jo viņa neslēpa no manīm un stāstīja, ka tur un tur ir apglabāta mana mamma. Tā viņa vienā jaukā dienā mani aizveda uz staciju un es aizbraucu. Vilcienā es atceros, ka baroja ar tādām baltmaizes bulkām, sauca par saikām, kur vidū iesmērēts sviests. Vienreiz veda uz citu vagonu, kur pie maziem galdiem ēdām zupu. Vēl atceros, ka deva drēbes. Man iedeva mētelīti, ļoti skaistu. Bija arī no audžumātes iedotās drēbes. Bet Rīgas stacijā neatceros, ka man būtu kāds sainītis rokā. Kur palika, nezinu!

Saslimu, nokļuvu bērnu slimnīcā, infekcijas nodaļā. Tur arī mani atrada mātes māsa Zelma ar draudzeni Birutu Brūnu. Sakarā ar tiem vārdiem un uzvārdiem mani cēla pie loga un redzu divas sievietes abas sāk raudāt. Tā mani māsiņa pie rokas izveda gaitenī, kur viņas jau gaidīja. Tā tiku mājās.

*Domāts – Suhobuzimskas rajons

Ventspils Zonālais valsts arhīvs, 622. fonds, 1. apraksts, 166. lieta.