Birutas Leites ģimene Leite Biruta Jūlija m., dz. 1911, dzīvoja Cēsu apriņķa Lizuma pagasta Viņķeļos, izsūtīta 14.06.1941. uz Krasnojarskas nov. Biriļusu rajonu, bēgusi 15.07.47., nosūtīta atpakaļ 25.04.50., atbrīvota 13.11.54. Lieta Nr. 17306. Vīrs Leitis Jānis Jāņa m., dz. 1907, dzīvoja Cēsu apriņķa Lizuma pagasta Viņķeļos, arestēts 14.06.1941., ieslodzīts Sverdlovskas apgabala Sevurallagā, nošauts 18.08.42. Lieta Nr. 17306, P-7974. Vīramāte Leite Anna Jāņa m., dz. 1875, dzīvoja Cēsu apriņķa Lizuma pagasta Viņķeļos, izsūtīta 14.06.1941. uz Krasnojarskas nov. Biriļusu rajonu, mirusi 1947. gadā. Lieta Nr. 17306.

 

Dokumenti, fotogrāfijas

 

Birutas Leites atmiņas

Cēsu rajona Lizuma pagasta „Viņķelēs” sāku dzīvot no 1939. g. 11. jūnija, kad apprecējos ar Jāni Leiti. Zeme „Viņķelēs” bija neauglīga – ar grants slāņiem un akmeņiem. Ar graudaugu audzēšanu nevarēja nodarboties, graudus bija jāiepērk mājas vajadzībām. Zeme bija apmēram 25 ha. Tā vīra māte Leite Anna jau pirms ilgāka laika nodarbojās ar lopkopību un bija labāko un ražīgāko govju īpašniece Latvijā, saņēma daudzus apbalvojumus. Algots darba spēks bija tikai viena kalpone un vīra mātes audžu dēls, kuru viņa kā mazu bārenīti pēc kara bija paņēmusi. Un tieši šis cilvēks bija tas, kurš mūsu dzīvi iznīcināja. Mans vīrs viņam nedeva naudu, kad viņš gribēja iet iedzert ar citiem dzērājiem un tad (Staņislavs, tā viņu sauca) piedraudēja, kad pienākšot viņa laiks, tad viņš zināšot, kā atmaksāt. Un tas laiks pienāca 1940.–1941. gadā, kad šis vīrs ar vēl citiem drauģeļiem manu vīru bija apsūdzējuši drošības iestādēs gluži par neko.

Mūsu Golgātas ceļš sākās 1941. gada 26. martā, kad rīta agrumā pie „Viņķelēm” piebrauca droška ar vairākiem cilvēkiem un pavēlēja mums – manam vīram, viņa mātei un man ieiet vienā istabā un pacelt rokas. Pārmeklēja mūs visgarām augumam, īpaši manu vīru, vai neesot ieroči (to Staņislavs bija nosūdzējis, ka mans vīrs bez revolvera nestaigājot un būšot katru nošaut, kas ienāks „Viņķelēs”). Bet nekā tāda mums nebija, jo, kad bija jānodod ieroči, vīrs tos visus nodeva, kādi viņam bija, arī medību bisi. Tad šie vīri nolasīja dokumentu, lai mans vīrs labprātīgi atdod māju valdībai, bet vīrs to neparakstīja. Bet komisija pastāvēja uz parakstīšanu. Un tad mums 12 stundu laikā bija jāizkrāmējas laukā. Līdz drīkstēja ņemt tikai istabas iekārtu – mēbeles, bet nekādus saimniecības traukus. Tā mēs bijām izlikti uz klaja lauka. Par laimi vīra māsa dzīvoja 8 km no mums un tad ar kaimiņu palīdzību līdz vakaram bijām pārvākušies pie viņiem. Mums toreiz bija 7 mēnešus veca meitiņa Ieviņa. To aizvedām pirmo. Arī produktus atļāva paņemt tikai vienai nedēļa. Viss pārējais – pilna klēts ar graudiem, 8 govis, teļi, cūkas, aitas bija jāatstāj. Bija noteikums, ja dzīvosi uz laukiem, tad deva līdzi 1 govi, 1 sivēnu (ne cūku), 1jēru, 1gaili un 2 vistas. Tā mūs represēja pirmo reizi. Mans tēvs un māte, uzzinājuši par mūsu izlikšanu, kad kaut cik nožuva ceļi, pārveda mūs uz „Kalāčiem”. Tas bija aprīļa vidū 1941. gadā. Tēva zemes platība bija sadalīta jauniem zemniekiem –Aleškēvičiem, Petroviem, Auziņiem (Auziņa Arvīda tēvam) un vēl vienam. Tēvam palika 30 ha un vēl sabiedrības vaislas buļļa (kurš stāvēja „Kalāčos” un klausīja tikai manai mammai) 10 ha zeme. Tēvs atsacījās no buļļa turēšanas un šos 10 ha piešķīra mums. Tā sākām dzīvot „Kalāčos”. Manam vīram Leitim Jānim neļāva strādāt zemi „Kalāčos”, bet kopā ar citiem aizsargiem (piemirsu pateikt, ka mans vīrs Lizumā bija aizsargu priekšnieks) gāja skaldīt akmeņus pie „Sigātu” un „Balžēnu” mājām, jo tur gatavojās rīkot kaut kādu šoseju (tā viņa vēl tagad nav ierīkota, tikai vajadzēja cilvēkus pazemot).

1941. gada 13. jūnija pēcpusdienā pie mums atbrauca kāds vīra draugs, kurš strādāja Gaujas pludkantorī un aicināja vīru, lai brauc viņam līdzi, viņš to paslēpšot, jo esot dzirdams, ka drīz būšot kādas izsūtīšanas. Bet vīrs atteicās iet projām no ģimenes. Un... 1941. gada 14. jūnijā ap plkst. 3 stipri dauzīja pie bēniņu priekšnama durvīm. Pirms īsa brīža vīrs bija izgājis kaut kur laukā. Atvēru durvis un aiz tām stāvēja un iebruka priekšnamā vairāki vīrieši privātā un formas tērpos. Privātais bija Liepas pagasta priekšsēdētājs Zušmanis, prasīja, kur vīrs. Teicu, ka nezinu, varbūt aizgājis uz akmensskaldīšanu. Viņš aizbrauca meklēt. Citi palika pie manis. Pēc kāda brīža viņi vīru mājās bija atraduši. Tad ieveda mūsu istabā, kurā dzīvojām un Zušmaņa pirmais jautājums bija: „Atdodiet vērtslietas un naudu – sudraba, zelta”. Tā kā mums tādu nebija tad vīrs uz galda izbēra dažus pieclatniekus un divlatniekus. Tad nolasīja mums spriedumu, ka mēs tiekam pārvietoti uz PSRS austrumu rajoniem no Lizuma pagasta „Viņķelēm”. Tā tad jau 1940. gadā bija spriedums par mūsu izsūtīšanu parakstīts. Ka bijām „Kalāčos”, tas mūs neglāba – mūs sameklēja arī šeit. Tad lika mums salikt apģērbus, drēbes maisos, katrā pa 100 kg. Izsūtāmā bija arī mana vīra māte – tātad 3 maisus. Un produktus divām nedēļām. Es gan sāku drēbes krāmēt, bet metu atkal no maisiem laukā, jo kāpēc mums viņas vajadzīgas, bet krievu virsnieki teica, lai ņemot pēc iespējas daudz līdzi, gan jau noderēšot un paši sāka likt visas drēbes maisos. Viņi taču laikam zināja, kur mūs vedīs. Mana 10 mēnešus vecā meitiņa Ieviņa gulēja turpat mūsu istabā un, ienākot cilvēkiem, bija uzmodusies, piecēlusies kājiņās un pie gultiņas malas turēdamies, ar lielām, bailīgām acīm raudzījās notiekošā, bet raudāt neraudāja. Kad Zušmanis meitenīti ieraudzīja, tad uzkliedza man, ka šito budžu izdzinumu arī esot jāņemot līdzi. Es lūdzos viņu, lai atstāj Ieviņu mierā, bet viņš grasījās raut meitenīti no gultiņas laukā, tad viens no krievu virsniekiem viņam kaut ko pateica un viņš noskaities atgāja no gultiņas, bet tomēr pavēlēja bērnu ņemt līdzi. Es gāju meklēt Ieviņas drēbītes. Bija jāiet cauri istabai, kur mana māmuliņa gulēja slima. Šausmās sastingu – Zušmanis piegājis pie māmiņas gultas, rāva aiz rokas viņu no gultas un kliedza: „Celies vecen, diezgan gulēt, nu būs jāpastaigā un jāpabraukā, visiem buržujiem jāpazūd”. Atgrūdu Zušmani no māmiņas gultas un kliedzu uz viņu: „Vai Jūs nepazīstiet sava ciema iedzīvotāju?. Kā Jūs drīkstiet manu māti aizskart”. Viņš man atkliedza: „Man vienalga, kāda vecene man jāņem, kura pagadās, to pirmo”. Teicu: „Ja kāds jums vajadzīgs, tad meklējiet to, bet manai mātei liekat mieru”. (Nākošās istabās dzīvoja mana vīra māte – tā bija tā izvedamā). Māmiņa žēlā balsī runāja: „Meitiņ, kāpēc viņš mani rāva no gultas laukā?. Es taču nevienam ļauna neesmu darījusi”. Pieliecos pie māmiņas, noglāstīju viņu un teicu, ka viņai vairs neviens neuzbruks. Māmiņa mani apkampa un asarām acīs pateica: „Meitiņ, mēs jau gan nekad vairs neredzēsimies”. Un tā arī tas notika. Kad gāju atpakaļ, lai Ieviņu saģērbtu, augšstāva koridorī stāvēja kāds privātās drēbēs ģērbies vīrs. Viņš izskatījās uzticību modinošs. Piegāju pie viņa, uzliku rokas viņam uz pleciem un asarās slīgstošā balsī lūdzu: „Ļaujiet taču man meitiņu atstāt maniem vecākiem”. Tad viņš tā skumji pasacīja: „Jūs pastāviet uz to, ka bērnu neņemsit līdz, jo Jums uz to ir tiesības. Tikai lūdzu nevienam to nesakiet, ka es to esmu teicis”. (Daudz, daudz vēlāk uzzināju, ka tas ir bijis Cēsu apriņķa priekšnieks Saulītis. Tātad ir arī cilvēcīgi ļaudis). Nu tad ieejot mūsu istabā kategoriski pastāvēju uz to, ka Ieviņu neņemšu līdzi. Man arī vairāk to neuzspieda – tie bija krievu virsnieki. Pie Ieviņas iesaucu tanti – tēvu māsu. Un tā mana meitiņa palika lielām izbaiļu pilnām actiņām raudzīdamās, kā mūs ar vīru no istabas izveda. (Vēl tagad man ir – kā varētu teikt – alerģija pret maziem bērniem).

Tikmēr Zušmanis bija sameklējis arī manu vīra māti Annu Leiti un tad mūs visus trīs izveda pagalmā pie smagās mašīnas, kurā lika rāpties iekšā. Mašīnā satiku „Obuļu” mājas saimnieci Valliju Rīteri. Vīra nebija, kā vēlāk viņa pateica, ka nejaušības dēļ Paulis šajās dienās dienesta darīšanās bija Rīgā. Un tā arī toreiz viņu neizsūtīja, tikai dažus gadus vēlāk viņš bija apcietināts un aizsūtīts uz kādu Arhangeļskas lēģeri. Kāpēc viņu arestēja, tas arī ir sagadīšanās. Paulis Rīters gājis kājām uz Cēsīm. Viņu panākuši divi pajūgi. Droškā sēdējuši vairāki aizsargi ar jauno Jauntirānu priekšgalā, bet galda ratos vesta kāda sieviete un tai visu laiku bijis jāstāv uz ceļgaliem un uz muguras sasietām rokām, uz kailiem vāģu grīdas dēļiem. Paulim gribējis iet tālāk, bet Jauntirāns (iereibis) pavēlējis Paulim sēsties droškā. Viņam nekas cits neatlicis, kā paklausīt. Vedamā sieviete bijusi arestētā pagrīdniece Zušmane (laikam Zušmaņa māsa) un vesta uz Cēsīm uz tiesu. Vēlāk, kad valdības mainījās, tad Paulim pierakstīts, ka viņš arī bijis pie Zušmanes tiesāšanas un vēl kādas samelotas lietas, kuru vaininieks bijis vecais Jānis Ķerpis no „Burkšiem”. To man stāstīja pats Paulis Rīters. Tā viņš notiesāts uz 5 gadiem lēģerī un pēc tam izsūtījuma nometinājumā. Tā tāda atkāpe par Rīteru ģimeni.

Kad mūsu mašīna sāka braukt, mēs domājām, ka mūs vedīs uz Cēsīm, bet mašīna nogriezās pa „Auduļu–Cīruļu” ceļu un piebrauca pie dzelzceļa sarga mājas, pie „Kainaižiem”. Kareivji, kas mūs apsargāja, bija vairāki. Daļa izlēca no mašīnas un aplenca dzelzceļa sarga māju. No tās Zušmanis izgrūda sargu sievu Pinni ar bērniem, kura bija pašlaik mīcījusi maizes mīklu un rokas vēl bija ar mīklu. Tad pa stigu gāja meklēt pašu Pinni. To atveda, lika tam mantu maisus samest mašīnā un tad braucām.
Ilgu laiku nevarēju saprast, kāpēc no Liepas pagasta izsūta divas ģimenes – Rīterus un Piņņus (mēs jau bijām no Lizuma pagasta izsūtāmie), jo no katra pagasta 1941. gada 14. jūnijā izsūtīja tikai vienu ģimeni. Un tad beidzot aptvēru, ka tolaik Liepā bija divi pagasti: Liepas un Dunduru. Mūsu brauciena galamērķis bija Cēsu stacijas bagāžas perons, kur stāvēja gara rinda lopu vagonu, kuros dzina iekšā cilvēkus ar maisiem un paunām. Mūs arī pieveda pie viena vagona un lika mums sievietēm kāpt iekšā. Vīri lai padod drēbes. Tā kā domājām, ka vīrieši brauks kopā ar mums, tad arī viņu drēbes ielika mūsu vagonā. Kad viss bija salikts vagonos, tad vīriešus atšķīra no mums un aizveda uz citu vagonu. Tā tas bija ar visām ģimenēm. Tad mēs lūdzāmies, lai taču vīriešu drēbes atļauj nodot viņiem. Tad divi konvoji atveda mūsu vīrus un mēs atdevām viņu drēbes. Bet kā vēlāk izrādījās, ka viņu drēbes tikušas konfiscētas, arī citas lietas – pulksteņi, gredzeni un arī nauda, ja kādam tā bijusi.

Līdz pēcpusdienai stāvējām Cēsu stacijā. Tuviniekiem, kuri nāca pie vilciena, tika atļauts izsūtāmiem vēl atnest drēbes vai citu ko. Mūsu vagonā bija lielākā daļa Cēsu iedzīvotāju un, kas to uzzināja, tie arī šo to atnesa. Vienai cēsniecei bija maza meitenīte, kura ļoti raudāja. Pie šīs sievietes nāca māsa. Es šai mātei iestāstīju, lai dod bērnu māsai un gadījās cilvēcīgi konvoji, kuri viņai to atļāva. Un tagad šai meitenītei ir pašai laba ģimene un arī māte atgriezās – Velta Brūvere.
Pēcpusdienā vēl no Valmieras un Valkas pienāca izsūtāmo ešeloni un piekabināja cēsnieku vagoniem. Un tad devāmies ceļā. Otrā rītā bijām Gulbenē. Neatceros, cik ilgi mēs tur nostāvējām. To atceros, ka 15. jūnijā ap pusdienas laiku notika kāda ešelonu grūstīšana. Izrādījās, ka no sastāviem tika izāķēti vīriešu vagoni un saformēti atsevišķā vagonu sastāvā. Pēcpusdienā pa blakus sliedēm pārbīdīja kādu vagonu sastāvu. Mēs pa mazo aizrestoto lodziņu skatījāmies, kas tas par vilcienu. Pie viena no šī sastāva vagona lodziņa ieraudzījām mūsu vīrus...Tā bija pēdējā reize, kad redzēju savu vīru Jāni Leiti...

Tos pārdzīvojumus, pazemojumus, apkaunojumus – mūs nevainīgus cilvēkus sabāzt noslēgtos, aizrestotos lopi vagonos, vārdiem aprakstīt nav iespējams. Var tikai aprakstīt faktus, reālus notikumus. Ko garīgi pārdzīvojām, kādas sirdssāpes un dvēseles mokas pārcietām, tas nav vārdos izsakāms. Un, kas to nav piedzīvojis, tas arī to nesapratīs.

Mūsu vagonā bija ap trīsdesmit jeb četrdesmit cilvēku, bija iekārtotas divstāvīgas dēļu nāras, kur gulēt. Mantas pa vagona vidu. Arī tualete mums bija: pie vienām vagona durvīm sasista trīskantīga dēļu būda un tajā ierīkoja caurule caur grīdu. Viena mala būdai bija atstāta vaļā, lai varētu ieiet. To aizklājām ar palagu. Tiešām „labierīcība”. Citos vagonos tā neesot bijis. Šur un tur stacijās mūs veda konvoji – pa divām sievietēm no katra vagona uz krānu pēc vārīta ūdens. Tur arī satikāmies ar citu vagonu sievietēm. Kaut gan nelaida sarunāties, tomēr paslepus to darījām. Vienā reizē mūsu blakus vagona sievas (tas jau bija tālu aiz Maskavas) izstāstīja kādas briesmas notikušas naktī viņu vagonā. Viena sieviete – Jēkabsone no Cēsu puses pārgriezusi saviem trijiem bērniem rīkles un arī pati sev. Tie, kas gulējuši viņai tuvu, sajutuši kādu slapjumu tekot un dzirdējuši gārdzienus. Tā kā bijusi gaiša nakts, cēlušies augšā un varējuši tikai konstatēt asiņu peļķi un nedzīvus ķermeņus. Izsaukti, ar dauzīšanu pie vagona sienām konvoji un komandieri, vilciens apstādināts. Mirušie turpat dzelzceļa stigas grāvī aprakti. Mēs tikai nevarējām saprast, kāpēc vilciens tuksneša vidū apstājies, jo neko jau caur tiem maziem lodziņiem redzēt nevarēja. Pa ceļam jau ne tikai šie aizgājušie, bet dažs labs mazulītis palika guļot dzelzceļa uzbēruma bedrēs...

Pirmo reizi mūs ēdināja Tomskā. Bija ar spaiņiem, katliem jāiet uz kaut kādu virtuvi, kur mums iedeva prosas putru ar saulespuķu eļļu. Tādu barību redzējām pirmo reizi. Ēstgribas jau vispār nebija, grauzām, kas nu kuram līdz bija paņēmies. Biezputru tikpat kā neviens nespēja ēst un tā viņa izlidoja pa tualetes caurumu uz dzelzceļa stigas. Pēc tādas necieņas par ēdienu ne reizi vien bija jācieš sirds pārmetumi – tad, kad pienāca brīži, kad nekā nebija ko ēst, izņemot 600 gr. maizes dienā un bieži tās pašas nebija. Tad atcerējāmies ne reizi vien šo aplamo, grēcīgo izdarību ar prosas putru.

Brauciens bija ilgs. Daudzreiz bija jāstāv uz blakus sliedēm vairākas dienas, kad bija jāpalaiž garām uz rietumiem braucošie ešeloni ar karamateriāliem. Braucām turpat vai divus mēnešus. Augusta sākumā nonācām Ačinskā uz Čulimas upes krasta. Mūsu vilcienu iebrauca dzeloņstieplēm iežogotā laukā, kur visapkārt kur visapkārt bija garas barakas ar cilvēkiem pilnas. Te mūs izlādēja. Meklējām, kurā barakā apmesties, bet kāda sieviete – lietuviete, bija teikusi, lai barakās neejot, jo tur apzogot. Tā mēs no mūsu vagona un vēl citi cēsnieki nolēmām uzcelt no segām un palagiem teltis, jo laiks bija silts. Atradām vienu brīvu laukumu, no kura gandrīz mūs padzina, jo izrādījās, ka tas ir laukums komandantūras priekšā. Bet mēs pastāvējām uz savu nodomu, uzcēlām turpat teltis un neviens mums vairs neko neaizrādīja. Tā kā mums bija apsolīts, ka mūsu vīri gala punktā mūs sagaidīs, tad gājām pie komandanta prasīt, kur tad tie vīri ir. Es kā dūšīgākā gāju pa priekšu, jo man iemācīja prasīt: „Gde naši mužja?”(Kur ir mūsu vīri?). Tad komandants, pēc izskata ļoti līdzīgs Staļinam, parādīja ar pirkstu uz debesīm un teica: „Tam oņi vas vstrečaķ budut”(Tur viņi jūs sagaidīs). Tas bija drausmīgs pārdzīvojums. Bet darīt tur neko nevarēja – jāskatās patiesībai acīs, lai kādas sāpes dvēselē bija...

Tad no nometnes sāka izvadāt pa dzīves vietām. Atbrauca sušķaini kolhoznieki ar plušķainiem zirdziņiem, šķībiem, greiziem ratiem. Dažas ģimenes aizveda. Mūs pagaidām lika mierā. Pēc dažām dienām viens no kolhoznieku aizvestiem, liekas baltkrievs, raudādams atnācis atpakaļ, stāstīja, ka viņi aizvesti dziļi taigas vidū, izlikti laukā un pateikts, lai cērt kokus, būvē mājas, lien līdumus, iekārto laukus un dzīvo. Vai tas vispār cilvēcīgi ir saprotams?. Tad mēs tie, kuri dzīvojām teltīs, sapulcējāmies un nozvērējāmies, ka ar zirgiem nekur nebrauksim, tikai vai nu ar mašīnu, vai kuģi. Pa reizei arī mūs uzaicināja braukt ar zirgiem, vienreiz komandants bija pavisam noskaities. Bet mēs palikām pie savas apņemšanās un nekur nebraucām. Tā vienā jaukā, saulainā dienā komandants pie mums pieveda vienu virsnieku un lika mums sapulcēties. Tas virsnieks tāds sīks puisis bija, sāka ar mums laipni runāt (maz jau bija mūsējo, kas prata krievu valodu – tos mēs izvēlējām par runātājiem). Izrādījās, ka šis virsnieks, liekas pēc pakāpes bija kapteinis, piesolīja mūs visus kopā aizvest ar kuģi un no kuģa ar automašīnām. Mēs bijām ar mieru. Tajā pašā dienā mūs salādēja baržā (liellaivā) un kuģītis mūs vilka pa Čulimas upi uz leju, uz ziemeļiem. Otrā dienā bijām gala punktā – Biriļusu rajona pilsētiņā. Bet mums bija uzkritusi liela bēda. Tā kā jādzer bija Čulimas upes ūdens, mēs visi dabūjām dizentēriju. Tad nu gāja grūti. Man par laimi bija saglabājušies no mājas paņemtie sausiņi. Tad ar vīra māti tos grauzām. Mūs ievietoja milzīgā ugunsdzēsēju šķūnī. Otrā rītā mums abām ar vīra māti bija temperatūra 400. Es jau vairs necerēju, ka mēs paliksim dzīvas. Viena ģimene, tā pati Piņņu no Liepas, kaut kur bija iemainījusi aitas gaļu un vārīja bērniem un sev zupu. Man bija tāda kāre pēc zupas. Domāju, ja šķīvi zupas, kaut dažas karotes, es apēstu, es izveseļotos. Un tā es piegājusi pie Pinnes, lūdzos, lai iedod kaut mazu šķīvīti zupas. Tā nu tiešām no manas puses bija nekaunība, jo viņi paši bija četri cilvēki un zupas katliņš mazs. Tomēr viņa man vienu šķīvīti zupas ielēja. Pateicos un lēnām vilkos (paiet jau spēka nebija) pie vīra mātes un abas šo šķīvīti iztukšojām. Un brīnumi arī notiek, ar to pašu mums dizentērija izbeidzās. Tas tiešām ir neiedomājams brīnums. Brīnumainā kārtā bez zālēm, bez ārstu palīdzības neviens no saslimušajiem nenomira.

Kādu dienu atbrauca atkal tas laipnais komandieris, kurš mūs šeit atveda un sāka sadalīt pa nomešanās vietām. Cēsu pilsētas sievietes uz kolhoziem negribēja iet un vairākas no tām palika Biriļusos dažādos arteļos, kā šūšanas, adīšanas, aušanas u. c. Daļu aizveda turpat Biriļusu tuvējos kolhozos. Tur bija samērā sakopti kolhozi. Bet mūs, kuri bijām visaktīvāk darbojošies Ačinskā, kādas 12 ģimenes, (jo mēs atkal atteicāmies braukt ar zirgiem), komandants aizveda sev līdzi ar kuģīti pa kādu Čulimas pieteku, kur galapunktā krastā mūs sagaidīja dažas kravas automašīnas, lai aizvestu mūs uz kolhoziem. Tas bija Podkamenskas ciems ar lielu platību. Mūs izdalīja pa trijiem kolhoziem. Tie bija kolhozi, kuros bija izsūtītie 1927.–1928. gadā no Ukrainas – ukraiņi un Pievolgas vācieši. Kad mūs pieveda pie pirmā kolhoza „Poļevoje”, komandants apstādināja mašīnas un teica, ka viņš taču neesot melojis, mēs esot vesti ar kuģi un mašīnām un vēl teica, ka tagad jūs esiet mani latvieši un es domāju, ka satiksim labi, es par jums rūpēšos un jūs centīgi strādāsiet. Tiešām bija laipns puisis. Mūs četras ģimenes – mani ar vīra māti, Bones ģimeni ar diviem zēniem (tā bija Jāņumuižas kādreizējā īpašnieka Kampes meita. Kampe bijis vienīgais muižnieks – latvietis Latvijā). Tad vēl Ozolu ģimeni – tēvu, māti un meitu un Harju ģimeni ar diviem maziem bērniem. Pārējos aizveda uz diviem citiem kolhoziem – „Abeļska” un „Bakavoji”. „Abeļskā” nonāca arī Latvijas Izglītības ministra Auškāpa sieva, veca slima sieviete, gāja un strādāja visādos darbos, vēlāk bērnu dārzā strādāja par veļas mazgātāju. Kolhozā „Poļevoje”, kur mūs nometināja, mūs ievietoja nelielā mājiņā, zirgu kopēju telpā. Viss bija tīri izbalsināts, grīda tīri izmazgāta, izgatavotas gar sienām dēļu nāras gulēšanai. Pēc dažām dienām mūs pārvietoja uz pastāvīgiem dzīvokļiem. Ozolu ģimeni pie kolhozniekiem, bet mums trijām ģimenēm iedeva atsevišķu mājiņu. Arī šeit viss bija tīri izbalsināts un grīda balti izberzta. Komandants no kolhoza bija sarunājis mums izsniegt avansā pa 200 gr. graudu un nedaudz kartupeļus. Ar tādu produktu daudzumu jau iztikt nevarēja. Un tad bija jāsāk iemainīt produkti no kolhozniekiem pret drēbēm, apaviem, Un te nu es ne reizi vien biju pateicīga tiem krievu virsniekiem, kuri man vēlēja un palīdzēja salikt drēbes maisos. Tā mēs ar vīra māti šo rudeni un ziemu apmierinoši varējām iztikt. Rudenī gājām kolhoza darbos līdz sniegam, bet sniegs jau tur uzkrīt oktobrī. Rudenī plūcām linus. Linus tur neskaita saujām, bet iedod kādu gabalu un tas jānoplūc, jāsasien lielos kūļos, Tā kā pie mums labību sien. Tā viņus saved lielās kaudzēs (kā pie mums salmus), tad vēlāk no tiem pašiem liniem uzbūvē garas novietnes, kur iekšpusē gar abām malām novieto platus dēļus – plauktus un, tad, kad ziemā ir ap 450-500 sals, tad jāiet kult linsēklas, jo pie siltāka laika sēklas nelec laukā no pogaļām. Kulšana notiek tā kā mums veļu velē – ar lielām veļas vālēm sit pa pogaļām, nu tā ir tā kulšana. Norma – jāizkuļ 250 kūļi. Ja esi izkūlis, vari iet mājās. Bet tas jau bija neiespējami, vairāk par 150 kūļiem izkult nevarēja līdz pašam vakaram. Tad var gan iedomāties, ka visu dienu jāstāv 450-500 salā un kādi tad tie apģērbi bija, tāpat apavi. Taisni brīnums, ko cilvēks spēj izturēt! Vispirms strādājām ar krievietēm vienā brigādē, bet viņas bija slinkas, vairāk dancoja, sildījās un mums latvietēm bija jāstrādā viņu vietā. Reiz noskaitāmies, ka brigadieris atnācis rājās, ka maz padarīts. Tad pateicām iemeslu un kategoriski prasījām, lai dala brigādi, mēs latvietes strādāsim atsevišķi. Protams, bija liels tracis, bet brigadieris mūsu prasību uzklausīja un atļāva mums strādāt atsevišķi. Mēs izgudrojām darba „racionalizāciju” – lielās linu kopiņas sadalījām, divās, trijās daļās un nu mēs normu izpildījām un jau ap pusdienas laiku varējām iet mājās. Darbu sākām plkst. 8 no rīta. Mājās ejot, linsēklas sabērām aiz vaļinieku stulmiem un mājās izsijājām, sagrauzdējām un mērcējām tajā pulverī maizi. Bija garšīgs paēdiens. Malku mums pieveda kolhozs. Reiz bija atveduši ap 2m diametrā (!) egli... Nu mēs kā sienāži lēkājām eglei apkārt un ar cirvjiem kapājām skaidas, jo tādam kokam zāģis nebija pielietojams. Vismaz bija ar ko istabu kurināt.

1942. gada februārī iesākās traktoristu kursi mūsu sādžā, jo mūsu sādžā bija Podkamenkas MTS. Es daudz negudroju un pieteicos kursos, kaut krievu valodu ļoti slikti zināju, bet toties zināšanas man par traktoru bija teicamas, jo 1936. gadā abi ar tēvu pabeidzām trīsnedēļu traktoristu kursus Valmierā. Mums traktors nebija, bet kaimiņam Jānim Sietiņsonam „Irbītēs” bija mazais „Fordiņš”. Viņš pats braukt ar traktoru nevarēja, jo viņš bija ar vienu roku un viņš ierosināja, ja tēvs vai es mācētu braukt ar traktoru, tad varēs viņa laukus un arī „Kalāču” laukus uzart. Tā kā man bija liela patika uz mehanizāciju, tad uz Valmieras traktoristu kursiem braucām abi un tos nobeidzām teicami. Tikai dažādu apstākļi dēļ Latvijā man ar traktoru braukt neizdevās. Es esmu pirmā sieviete – traktoriste Latvijā. Ja neiznāca mājās braukt ar traktoru, tad to ar uzviju varēju panākt Sibīrijā. Un tā pieteicos kursos. No sākuma gāja slikti – nemācēju krievu valodā tehniku izstāstīt un tā man divniekus vien lika, kaut gan novēroju, es biju daudz gudrāka mehanizācijā par mūsu pasniedzēju – inženieri. Mani kursa biedri to bija ievērojuši un pateikuši MTS direktoram, ka te notiek netaisnība. Tad direktors bija inženierim uzlicis par pienākumu man nevis mutiski atbildēt, bet gan praktiski. Un tad jau tā lieta gāja. Tā kursus beidzu tikai ar piecniekiem. Par labu kursu nobeigšanu saņēmu no kolhoza produktus – 2 kg sviesta, 2 kg medus, 4 kg gaļas, 50 kg kviešu graudus. Mums turpat kolhozā bija dzirnavas, kurās varēja samalt rupjā malumā. Tur mala arī kaltētas ievu un vilkābeļu ogas. Šīs ogas daudz tur auga un izkaltētas un samaltas labi garšoja ar ūdeni un pienu.

Tā 1943. gada pavasarī saņēmu traktoru – kāpurķēžu HTZ-52. Nu bija jāstājas vagā. Ko tur nu var izstāstīt, kā visādi tur gāja. Es skaitījos zinošākā traktoriste MTS. Mani parasti sūtīja uz vis attālākiem kolhoziem 70 km rādiusā, jo es pati mācēju remontēt traktoru. Parasti strādājām divās maiņās. Man maiņas traktoristi iedeva galīgi nezinošu, kura zināja tikai traktoru vadīt pa vagu, bet, ja gadījās kāda kļūme, tad piekabinātājs (toreiz nebija automātiski paceļami ne arkli, ne ecēšas, bet uz piekabes sēdēja 14 gadus vecs puišelis un cilāja rokturus) atskrēja pie manis, lai ejot palīgā un tā man nebija ne dienu, ne nakti miera, vienmēr bija jāiet remontēt. Mehāniķis jau pie manis nebrauca, jo zināja, ka tikšu pati galā. Gadījās arī tā. Strādājam kādā kolhozā – 70 km no MTS. Tas bija agri pavasarī. Salūza kāds zobrats. Jātiek uz MTS atremontēt. Vajadzētu zirgu, ar ko detaļu (kas svēra ap 30 kg) aizvest uz MTS. Bet pavasaros zirgi ar bomjiem bija jāceļ uz kājām, un nedrīkstēja ļaut apgulties, tad vairs neuzcelt. Man iedeva pašu „labāko” zirgu – kolhozs priekšsēdētāja jājamo zirgu (!) Zirdziņi tur maziņi, man kājas līdz zemei, un tā lēnām sākām tipināt. Pēc pāris kilometriem jūtu, ka zirdziņam ļoti gribētos apstāties, sāk tā kā ļodzīties. Nobijos, un ja nu viņš noguļas zemē, ko tad es iesākšu? Nokāpu no zirdziņa, detaļu (zobratu) piesēju pie segliem, paņēmu zirdziņu pie pavadas, pavadu pār plecu un sāku vilkt viņu uz priekšu, tā vismaz varēja apmierināties. Tā kā bija jau pavasaris un dažā mitrā, saulainā vietā bija jau zaļa zālīte, tas tajās vietās ļāvu zirdziņam drusku paēst. Un tā, lūk, plkst. 3.00 no rīta izgāju no kolhoza, velkot zirdziņu aiz sevis – pēcpusdienā ap četriem bijām nostaigājuši 70 km līdz MTS. Nodevu detaļu saremontēšanai, kuru man solīja tā ap plkst. 24.00 būt gatavai. Zirdziņu piesēju zaļā pļaviņā un pati devos pie vīra mātes. Kā minēju – tanī kolhozā viņa dzīvoja, bija šo to no kolhozniekiem iemainījusi, paēdināja mani un tad ap 23.00 devos uz MTS. Detaļa bija gatava, un tāpat kā šurp nākot, čāpojām pa nakti atpakaļ. Gandrīz visu ceļu tikai pa taigu. Brīnums, ka ne lāči un vilku nesatiku. Vasarā šie zvēri bija labi paēduši un tā neuzbruka cilvēkam. Īpaši sievietēm lāči neuzbrūkot, un ja vēl viņai bērns esot līdzi, paostot un aizejot.

Strādājām 12 stundas dienā un 12 stundas naktī. Ja uzarām 4,25 ha – tad mums aprēķināja 5 darba dienas un katras darba dienas apmaksa bija 3 kg kviešu graudu un 3 rbļ. naudā. Tā tad – 5 x 3 kg = 15 kg dienā! Naudai jau nebija nekādas vērtības, bet vismaz tik daudz, ka par nopelnīto naudu mums atvilka par ēšanu kolhozos. Nu ēdināja traktoristus ļoti labi. Kolhozniekiem visiem bija ļoti trūcīgi ar ēšanu, bet traktoristiem deva to labāko un lēti pie tam. Pa traktora darba laiku no pavasara līdz ziemai (kaut gan arī ziemā bija pa reizei jāstrādā – jādarbina kuļmašīnu vai pusi ziemas un pie tam 30 grādu salā. Sākumā kombainu nebija, bet kad tie sāka parādīties, tad traktoristiem sākās bēdu dienas, jo kombaini nebija pašgājēji, bija ar traktoru jāvelk. Kombainam lūza detaļas, ķepēja ciet sieti un tā daudz iznāca dīkstāves. Kombainieram rēķināja par iekultām graudu tonnām (birumi bija ļoti labi) ar visām dīkstāvēm norma sanāca. Bet mums traktoristiem norma bija 20 ha, bet ar visām kombainu dīkstāvēm dienā ne vairāk par 10 – 15 ha varēja kombainu vilkt. Tā maz nopelnījām, par ēšanu samaksājām 200 – 300 rubļu pa visu darba laiku tā laika naudā, jo produktus rēķināja par pašizmaksu. Pa visu laiku tikai vienā kolhozā gāja bēdīgi. Tas bija švaks kolhozs, vairāk ar zivju zveju nodarbojās (tur bija liels ezers). Tur mūs ēdināja ar žāvētām un pārsālītām zivīm un maizi cepa no auzu miltiem, tādiem kā mums maļ lopbarībai, ar visām sēnalām. Traktoristiem deva, cik apēd, kolhozniekiem pa 200 gr dienā. Neko teikt! Bet šinī laikā mūsu gremojamie orgāni bija visveselākie!

Traktoru ar šķidro degvielu darbojās, bet ar malku ar maziem klucīšiem apmēram 6 – 10 km2 lielumā. Bēra tos klucīšus „bunkuros” (tādas kā mūsu apaļās dzelža krāsnis dzīvokļos 7), kur tie sadega un ar šo deggāzi darbojās motors. Kolhozos klucīši bija laikus jau sagatavoti un izkaltēti. Bērzu klucīši labi cieši bija laikus jau sagatavoti un izkaltēti. Bērzu klucīši labi dega, bet nedrīkstēja būt klāt bērzu mizas. Tad traktors pārvērtās par darvas tecināmo cepli un nekustēja no vietas, jo visas motora iekšējās dzenošās daļas saķepēja ar darvu. Nu ko? Kolhoza pavārs savārīja milzu katlu ar karstu ūdeni un tur peldinājām traktora motoru līdz izkusa darva un motora detaļas varējām traktora motoru līdz izkusa darva un motora detaļas varēja atdalīt. Tā bija milzu ķēpa. Pie tam taču – sējas laiks, darbi jāsteidz, un tā pa reizei dienu un nakti cīnījāmies ar kolhoznieku neizdarību – nenotīrot bērzu klucīšiem mizu. Par laimi tādu kolhozu bija maz. Atbraucām uz kolhozu – klucīši nenotīrīti, griežam traktorus riņķī – brauksim prom. Te nu lūdzās mūs, ka tūlīt likšot visām sādžas sievām klucīšus sagatavot darbam. Piekritām arī – žēl jau nesastrādāto laiku un nokavētās stundas. Ne reti gadījās, ka nebija smēreļļu. Tad atkal dīkstāve. Vienu reizi, kad strādājām netālu no MTS, atkal nesola eļļas ātrāk kā pēc trim četrām nedēļām. Nu paldies dievam sējas darbi bija pabeigti, sākās lauku aršana. Tā dzīvojām mājās un skaišamies, ka ir laiks, ir peļņa (par dīkstāvi mums nemaksāja) iet zudumā. Te izdzirdu, ka vienā attālā Poļevojes (mūsu) siena pļavā nekā neejot ar siena pļaušanu, lūstot „rociņas” (tās bīda izkapti pļaujmašīnā) un neesot īsta pļāvēja tai mašīnai. Tā man bija kā prieka ziņa – jo es jau „Kalāčos” jaunībā nopļāvu visus āboliņa un siena hektārus un tēvs iemācīja mani remontēt mašīnu un izkapti. Pieteicos kolhoza priekšsēdētājam, lai sūta mani uz to pļavu (līdz tam pļāvām pa taigas pļavām ar rokas izkapti. Tur vēja tikpat kā nav un karstums pie 30 grādiem, jāsaģērbjas garos zābakos, biksēs, piedurkņu gali jāsien ar aukliņām, galvā odu necaurlaidīga maska un tad pļauj nu, lūdzu, kur pie tam vēl izkapti pie zemes nevar laist, jo jāpļauj pa celmiem un kritušiem kokiem.) Mani jau gribēja arī sūtīt uz tām taigas vidusdaļas pļavām, bet es pastāvēju uz to, ka ar izkapti nekad neesmu pļāvusi. Bet nu radās iespēja tikt projām. Kolhoza priekšsēdētājs gan tā neuzticīgi vēroja mani, bet tā kā bija bezizejas stāvoklis, tad piekrita, lai pamēģinot. Aizbraucām uz tālo 25 km pļavu. Tā bija pēcpusdiena. Parāda man to pļaujmašīnu, apskatos un brīnos kā vispār ar tādu var pļaut, jo izkapts zobi, kuriem jābūt gludā līnijā, viens par otru ne tikai milimetrus, bet pat centimetrus augstāki. Pieprasīju visādus daiktus remontēšanai un sāku strādāt. Visi siena vācēji un pļāvēji apstājas ap mani un zobo mani kā nu katrs māk. Es neko. Strādāju tik. Nu tā līdz krēslai mašīna man kārtībā un zinu, ka varēšu pļaut. Jāsāk pļaut 3.00 no rīta līdz 24.00 naktī – jo naktis ir gaišas. Pusdienas laikā notiek zirgu pāra maiņa. Pirmo rītu man iedeva tādu zirgu, ar kuru neviens nebija ticis galā (otrs bija lēns) viņu sauca Čiganka. Viņu par nepaklausību bija situši un dauzījuši, un man to zirgu iedeva, lai par mani pasmietos. Un pirmā dienā smējās ar, jo par viņas niķiem es sākumā arī netiku galā. Bet ar laipnību un mīlestību un dažu maizes kumosiņu panācu to, ka man šis zirgs bija labākais. Zāle pļavā bija tik gara, kā mums rudzu lauks. Zirgu galvas vien varēja pāri zālei redzēt. Pēc piecpadsmit dienām pienāca ziņa, ka smēreļļas ir saņemtas un man jābrauc pie sava traktora. Šinī laikā bija nopļāvusi 45 ha bez vienas avārijas. Visi bija jau sen beiguši brīnīties. Saņēmu dažādus produktus no kolhoza par labāko sasniegumu. Žēl bija šķirties no siena pļavas, no iemīļotās Čigānietes. Un bez tam, šinī apgabalā nebija gandrīz nemaz odu (briesmīgākā sodība Sibīrijā, jo pa reizei to ir tik daudz kā migla) un varēja brīvi ar vieglu apģērbu strādāt un bez odu „muča”. Visapkārt plašajai siena pļavai tecēja upe un reiz upes otrā krastā no rīta redzēju vairākas meža govis, (ne briežus, ne aļņus) viņas tādas pašas kā mūsu mājas govis.

Tā nu sākās atkal darbs uz traktora. Eļļas bija gan pienākušas, bet tās sadalīja gan savādāk. Gandrīz visas traktoristes bija jaunas skuķes, bet brigadieri jauni puiši. Un rad nu bija tā, brigadieri ar meičām uzturēja intīmus sakarus. Tā kā es biju kategoriski pret to, ka kāds brigadieris man uzmācās, tad, lūk, es arī saņēmu vismazāk mašīneļļu, un mans traktors stāvēja visvairāk, kā citām, bez darba, un, protams, arī bez atalgojuma. Bet tā kā tīrumi bija jāapstrādā, tad tomēr bija jārēķinās ar manu traktoru, lai kādas asas attiecības ar mani bija traktoru brigadieriem.
1942. gada rudenī, kad jau zeme bija sasalusi, manu traktoru norīkoja uz apmēram 50 km attālu kolhozu, kur pāri purviem (sasalušiem) vienīgi varēja turp aizbraukt. Kad piebraucām sādžā, visi ļaudis saskrēja to brīnumu – traktoru – skatīties. Jo tur neviens ar traktoru nebija strādājis. Atstājām traktoru šķūnī līdz pavasarim, un es un maiņas traktorists (to norīkoja sibīrieti, vecāku vīrieti, kas jau dažus gadus uz traktora bija strādājis, lai man būtu palīgs pie avārijām. Braucām ar zirga pajūgu 30 grādu salā atpakaļ un MTS, kur darbnīcās visi traktoristi strādāja remonta darbos. Mani nopelnītie kviešu graudi (traktoristiem deva tikai sēklas kviešus) un vīra mātes izaudzētie kartupelīši un citas saknes palīdzēja mums ziemu apmierinoši aizvadīt. Pret graudiem mainījām no kolhozniekiem citus produktus. Tā kā bija arī kāda ģimene ar diviem maziem bērniem, kuru māte – Harju Alvīne bija slimīga un strādāja skolā par apkopēju. Mēs dzīvojām kopā un tad arī viņiem palīdzēju ar miltiem (kurus samala turpat kolhoza dzirnavās) vai izceptu maizi. Vīra māte par tādu manu „izšķērdību” ļoti dusmojās, mēs pašas palikšot bez maizes, bet pietika mums visiem.

Bija jau arī dažādas nedienas. Tur auga tāda zāle, ja ar viņas aso lapu ievaino kājas, tad uzmetās tādas ūdeņainas čulgas, tās pārplīst un jēlās rētas ļoti sāp. Ārsts nedeva atbrīvojumu, jo uzskatīja, ka pats ar šo zāli saskrāpējis kājas, lai nebūtu jāstrādā. Man ar tā gadījās, kādu dienu vasarā mājās ejot, gāju ar basām kājām. Uz traktora jau strādājām garās biksēs un zābakos, bet man tā čūla nebija liela un ātri pārgāja. Citādi – jāstrādā ar visu strutojošo kāju. Kādu dienu ziemā cirtu sasalušu gaļas gabaliņu un gandrīz nocirtu visu kreisās rokas pirksta galu, tikai mazā ādas plēvītē turējās. Pirmais ko šinī mirklī iedomājos – nevarēšu vairs spēlēt klavieres! Nevis, ka nevarēšu ilgi uz traktora strādāt – bet spēlēt klavieres! Tas man bija sirds prieks. Varbūt pie instrumenta netikšu vairs. Saturēju pirksta galu stingri pie pirksta, ieskrēju mājā, paņēmu piku salda sviesta, uzliku virsū un stingri ar lupatiņu apsaitēju. Aizgāju pie ārstes, bet tā nelikās ne zinis, ar tādu pirkstu varot strādāt. Nu ko lai dara, lai cik grūti bija – strādāju ar. Vēl tagad redzama rēta.

1943. gada pavasara pusē mums bija atlikuši tikai sīkie mazie kartupelīši. Maizes ar vairs nebija, bijām notērējušas to, ko no viena kolhoza bijām dabūjušas. Otrā kolhozā bija gandrīz 800 kg, bet nedeva mūsu kolhozs zirgu ko braukt pēc graudiem. Un tikai tad, kad mani darba biedri bija izstāstījuši manu likstu MTS direktoram, tad kolhozs graudus atveda. Bet es gulēju slimnīcā, (sādžā bija viena ārste un maza slimnīciņa ar 10 vietām). Jo ēdot mazos kartupelīšus ar visu mizu aiz taupības, es biju pamatīgi saindējusies, un pāris nedēļas pagāja līdz izveseļojos.
Vietējie kolhoznieki gan ukraiņi, gan Pievolgas vācieši ar mums uzturēja labas attiecības (tie bija izsūtīti 1928.–1929. g.), kā jau minēju. Un laikam tāpēc, ka paši bija pārdzīvojuši deportācijas briesmas, satika ar mums labi. Bet no sākuma vietējie kolhoznieki citos kolhozos īstie sibīrieši, pret mums izturējās ļoti naidīgi, jo viņiem bija iestāstīts, ka mēs esot necilvēki, bandīti u. t. t. Bet vēlāk, kad sāka mūs pazīt vairāk, tad arī attiecības kļuva draudzīgākas, vairs ar suņiem mūs nerīdīja, kad gājām kādas drēbes mainīt. Vēlāk viņi paši nāca pie mums.

1943. gada vasarā mani no traktora darba izsauca komandants Komarovs, un pavēstīja, lai sapakojot mantas un man ar citām kolhozniecēm un arī Bonei Annai ar dēliem Juri un Ivaru būšot jābrauc citur strādāt. MTS direktors bija ļoti sašutis, ka tieši spraigā darba laikā viņam noņem labāko traktoristi (tas bija no tā kolhoza 50 km attālumā). Komandants teica, ka viņam piesūtīta pavēle, viņam pašam ar tas nepatīkot, bet viņš pretoties nevarot. Tā mūs kādus 100 cilvēkus, gandrīz tikai sievietes, no kurām daudzas bija paņemtas no tādām mājām kur neviens nepalika. Tās jau nu atkal bija šausmas! Mūs aizveda pa upi ar kuģīti līdz rajona centram – Biriļusiem un Čulimas upes krasta un nākošā dienā piebrauca kuģītis, lai mūs vestu uz Ačinsku, kuru vietējie sauca par „suņu pilsētu”, jo tur gandrīz katram iedzīvotājam ir suns, pat divi. Pilsēta celta stāvos kalnājos un tā ar suņiem vietējie brauc pēc malkas, pēc ūdens un uz tirgu. Biriļusos kāpām jau kuģī, kad dzirdu no krasta manu vārdu saucam. Atskatos – komandants Komarovs stāv krastā ar kādu papīru rokās un māj man, lai es ejot atpakaļ. Izrādījās, ka viņš un MTS direktors man izgādājušo broņu (tā ir apliecība, ka mani nevar uz zināmu laiku pārvest uz citu vietu), un tā es atkal braucu atpakaļ pie sava traktora.

Pēc iespējas vairāk vajadzēja domāt par darbu, par ikdienišķām lietām, lai klusinātu sāpīgās ilgas pēc dzimtenes. Bet nekas nezaudēt sīko cerību stariņu – varbūt šo sāpi sirds visslaptākā stūrītī, bet nekad to nezaudēt. Cik reizes dienā bija sev pašai jāskaita „Es nedrīkstu domāt par ļauno likteni, ir jāiztur, ir jādomā tikai par darbu, darbu, darbu. Zenta Mauriņa reiz kādā referātā Mūrmuižā teica šādus vārdus: „Nav briesmīgākas nelaimes un sāpju, grūtā stundā atcerēties laimes brīžus.’’ Bet ne tikai es, bet mēs daudzi izsūtītie par to vien varējām, kopā sanākot runāt, par tiem gaišiem laimes brīžiem, izdzīvotiem mūs tālajā Dzimtenē, un tas atvieglināja mūs lielo sāpi un darīja gaišākas domas un dažus skumju brīžus.

Darbā, pārpūles pilnajā, pagāja 1943. gada vasara, rudens. Biju kādu pusotru tonnu graudu nopelnījusi un par laimi bija iespēja tos atvest mājās pie vīra mātes. Sākām traktoru remontus. Decembra sākumā komandants atkal izsauca mani. Lai krāmējot lietas kopā, esot jābrauc uz citu vietu. Prasu, vai vīra māti ar var ņemt līdzi. Nē, to nevarot, jo viņai pašai esot personīga „dela”(lieta) un viņa nepiederot pie vīra un manas ģimenes. Es esot ierakstīta vīra „delā”(lietā), man personīgas neesot, es tikai vīra dēļ esot pārvietota uz austrumu apgabaliem. Tā nu man bija jābrauc vienai, kopā ar vairākiem sādžiniekiem. Devāmies ceļā 45 grādu aukstumā ar zirgu pajūgiem. Domāju, ka katram ir saprotams kāds šis brauciens – ap 280 km līdz Ačinskai bija, par to nav ko sīki stāstīt. Man bija viens liels labums, man bija ļoti silti „vaļinki”, pašdarināti, kurus pirms gada vīra māte bija iemainījusi pret savu mēteli no kādas kolhoznieces. Tie manas kājas glāba. Šur tur pārnakšņojot kādā sādžā, pēc 4 dienām sasniedzām, Ačinsku. No turienes ar vilcienu (ap 400 km) mūs aizveda un Krasnojarskas sadales – nometināšanas barakām, lai pa grupām ar smagajām automašīnām vestu tālāk uz darba vietām. Uzzinājām, ka mūs vedīs uz 400 km tālo Jeņisejas – Obas kanāla rakšanu. Un ārā – 45 grādu aukstums!

Kad dzirdēju, kur mūs vedīs, ienāca prātā gadījums mūsu sādžā. No šī kanāla rakšanas (1942. gadā aizvestā) bija atbēgusi viena sieviete. Viņai sādžā bija 16 gadus vecs dēls un 18 gadus veca meita. Pie tiem viņa (savā mājā) bija atbēgusi. Bet komandants bija saņēmis pavēli, ka šī sieviete jāsūta atpakaļ, licis viņai sagatavoties, ka rītu viņu vedīs projām. Maza atkāpe – šī sieviete strādāja, kāda tur dzīve un kāds darbs pie tā kanāla. Tās bija vienas šausmas! Tur visi dzīvojuši pusbadā un badā un ir ziemu un vasaru ar rokām (protams – lāpstām) notikusi tā rakšana. Izņemot vienu latvieti, puisi Ābeli, kurš pie vienas vietējās sādžinieces ierīkojies par mājas draugu un tam jau nekas netrūcis. Vēlāk gadījās šo puisi satikt (man liekās, ka viņš vēl arvienu strādā Cēsu mežniecībā). Un tā – paziņots šai sievietei par atpakaļ braukšanu. Bet no rīta bērni ieraudzījuši viņu priekšnamā pakārušos, un atstājusi zīmīti, ka tikpat pie tā kanāla viņa nomiršot, jo to jau nevarot izdzīvot, tad labāk lai mājās, kapsētā viņu aprokot. Tad var gan iedomāties kāda nu mums dūša bija, kad uzzinājām, ka arī mums tur jābrauc. Tanīs barakās nodzīvojām apmēram vienu nedēļu vai 10 dienas. Vienu dienu atkal pieved baru sieviešu – latvietes. Nu tās par cilvēkiem nevarēja vērtēt. Vienās lupatās un skrandās ģērbušās. Kājas aptītas ar lupatām – šausmīgs skats. Un pašas novājējušas, cik nu cilvēks var novājēt, lai vēl kājās turētos. Izrādījās, ka tās ir latvietes, atvestas no meža darbiem Krasnojarskas apkārtnes kalnu mežos. Tur ir tādi kalni, simtiem kilometru, kā salikti konusi viens pie otrs. Ļoti augsti un pašās ielejās saule nemaz neiespīd. Un tur nu šīs nabaga sievietes no 1941. gada strādājušas un tagad sūtīšot uz Obas – Jeņisejas kanāla rakšanu. No elles uz lielāku elli. Mežā vismaz ogas, sēnes, bet tur – plika smilts! Visām bērnus atņēmuši tūlīt pēc ievešanas Krasnojarskā 1941. gadā. Un neviena nezināja, kur ešelons ar bērniem aizvests.

Tad tagad man bija tikai viena doma – kā izkulties no aizvešanas uz kanālu. Katru dienu no Krasnojarskas rūpnīcām nāca darbaspēku vervēt. Aizveda daudzus – kalējus, kokamatniekus, atslēdzniekus, u. c. Es ar pa reizei pieteicos, ka esmu traktoriste, bet tādu nevienam nevajadzēja. Pašā pēdējā dienā, kad mums jau paziņoja, ka ap pusdienas lauku vedīs projām, no rīta atnāk atkal kāds jūrnieka mundierī tērpies vīrs pēc strādniekiem. Es izmisumā metos pie viņa un saku, ka esmu atslēdzniece (jo tā jau es strādāju MTSā). Viņš tad smaidīdams paskatās uz mani un saka: „Nu, što, budjem rabotatj?”(nu, ko strādāsim?) – un pieraksta pašu pirmo sarakstā. Kad savāca visu grupu kopā – izrādījās bija arī divi latviešu puiši – „galdnieki”, kuri cirvi rokā bija turējuši malku skaldot. Bet izmisums liek visu arī samelot. Pieved mūs 25 cilvēkus pie vaļējas mašīnas. Es viena pati sieviete. Šoferis, baltraibi melnraibā teļādas kažociņā, pienāk pie manis un jautā: „A što vi rabotaete?”(bet ko Jūs strādājat?) Es saku, ka esmu atslēdzniece. Viņš pasmejas un jautā – kādas kategorijas? Un te nu man mute ciet. Tad viņš prasa – nu ko tad Jūs īsti strādājiet? Atbildu, ka divus gadus Strādāju MTS kā traktoriste un ziemā pie remontiem kā atslēdzniece. Nobijos, ka viņš tūlīt sūtīs mani projām. Bet viņš? Priecīgi rokas berzēdams, saka, ka viņš esot garāžas priekšnieks un viņam esot trīs traktori un neviena traktorista. Nu tas nu esot labi, ka es esot traktoriste. Paldies, Dievam! Kanāls man vairs nedraud. Tikai ļoti žēl to cilvēku, kuriem uz turieni jābrauc. Bet ko es tur varu darīt. Katram jācīnās par savu izdzīvošanu, un ja es arī būtu aizvesta uz to kanālu, nevienam nekas labāks no tā nebūtu. Es vēl biju pārliecināta, ka mani mājās gaida meitiņa, Ieviņa un vecāki. Bet pēc kara beigām, kad varēja sarakstīties arī šis gaišais sapnis izputēja kā pelni no izdzisuša ugunskura... Māmiņa bija mirusi 1943. gadā un tētis ar Ieviņu kaut kur tālu pasaulē, kur tos bija izprovocējusi mana vīra māsas ģimene, kuri no Lizuma (savas mājas) bija atbēguši „Kalāčos”, baidīdamies no kara darbības Lizumā, bet nu izrādījās, ka tieši Liepā norisināsies cīņas, un tad nu vīra māsa ar savu ģimeni gatavojās bēgļu gaitām. Ieviņa tolaik nav bijusi „Kalāčos”, jo pēc māmiņas nāves nodota kādai paziņu bezbērnu ģimenei audzināšanā, jo „Kalāčos” vairs nav bijis neviena, kas bērnu pieskata. Un tā 1944. gada rudenī vīra māsa ir savus bērnus, ir Ieviņu (kuru paņēmusi no Cēsīm, kur meitiņa dzīvoja), neskatoties uz mana tēva protestu, ar kādu paziņu vieglo mašīnu aizvedusi uz Kurzemi. Tad paši braukuši projām. Tētis, negribēdams Ieviņu atstāt likteņa varā, pasaulē vienu pašu, braucis līdz. Kad nonākuši Kurzemē, kur bērni bijuši nometināti, vīra māsas ģimene tēti, Ieviņu un vēl tēta māsīcu ar meiteni, kas braukuši tētim līdz, pametuši likteņa varā, nošķirdamies no viņiem, aizbraukuši nezināmā virzienā. Vīra māsas nodoms bijis, (kā vēlāk uzzināju no citiem cilvēkiem Ventspils pusē, kur tētis pēc tam apmeties) tēti un Ieviņu aizvest pasaulē un lai viņi (Ieviņu un tētis) kara ceļos ietu bojā un tad viņas bērni mantotu (pēc kara) „Viņķeļus”!!! No Ventspils ostas daudzi cilvēki kuģos pārcēlušies uz rietumiem. Kādu dienu tētis, aiziedams uz ostu paskatīties, saticis manas mātes māsīcas ģimeni, kuri gaidījuši kuģi, lai brauktu projām. Tie tēti pierunājuši braukt līdzi ar savējiem. Un tā tētis, neredzēdams nekādu citu izeju no radušās situācijas, jo cik ilgi tad dzīvosi pie citas ģimenes, kur viņi bija apmetušies. (Šī ģimene 1969. gadā bija atbraukuši uz „Kalāčiem” un man visu to pastāstīja). Viņiem pašiem bijuši grūti apstākļi. Un tā tētis pievienojies satiktajai radu ģimenei un braukuši uz rietumiem, kur gala punktā nonākuši Eilenburgā, uz Šveices robežas uz Reinas upes abiem krastiem (tāpat kā Rīga). Dzīvojuši barakās Eilenburgas Reinas upes kreisajā krastā – rietumos. Kara beigās bijusi ļoti stipra apšaudīšana, tā kā dienām no patversmes nevarējuši iziet... Vairāki bērni saslimuši. Arī Ieviņa – ar difterītu. Kad varējuši virszemē iziet, tad jau Ieviņas stāvoklis bijis smags, ar Ieviņu uz rokām drupās meklējis kādu ārstu, kurš arī atradies (kurš glābis cilvēkus no sagruvušām mājām), tas pateicis, ka neko vairs Ieviņai nevar palīdzēt, jo difterīta baciļu inde jau ir saindējusi visu organismu. Un turpat, tētim uz rokām Ieviņa mirusi 1945. gada 5. maijā. Tas arī manas deportācijas upuris. Vēlāk tētis ar paziņām aizbraucis uz Austrāliju, Melnburnu, kur viņš mira 1965. gada 25. oktobrī. Urnu ar viņa pelniem atsūtīja mājās un to apglabājām 1967. gada 20. maijā, blakus māmiņai Veidenbaumu kapos Liepas ciema kapsētā...

Krasnojarskā mūs aizveda uz Jeņisejas baseina kuģu remontu (jeb kā vietējie sauca – „Zatonu”) rūpnīcu. Vispirms mani ievietoja sieviešu kopmītnē, kur vienā telpā bija ap 20 gultu. Tā bija liela baraka, kaut arī no ķieģeļiem celta, ar centrālo apkuri. Dažas no iedzīvotājām, kuras strādāja nakts maiņā, bija mājās. Mani uzņēma laipni. Izjautāja mani, kāpēc esmu šeit un no kurienes. Naktī man apkārt kaut kas līda un koda. Domāju, ka tās ir blaktis, bet no rīta noskaidrojās, ka tās ir utis. Viņas līda pa grīdu, pa gultas kājām uz augšu. Es biju ļoti sašutusi, bet sievietes tik smējās un teica, ka šādā kopējā dzīvē ar šiem kukaiņiem būšot vien jāsarodot, jo viņas nekā nevarot iznīcināt. Tad jau nu, protams, pielīda viss apģērbs pilns. Kā par brīnumu, dienā utis nelodāja un nekoda, laikam no nakts darbiem nogurušas bija un dienā atpūtās mūsu apģērbā.
No rīta bija jādodas uz darbu garāžā. Izrādījās, ka starp vīriešiem – šoferiem esmu viena pati sieviete. Arī ieģērbusies kā jau Sibīrijā pierasts, vatētās biksēs, fufaikā ar vīriešu ziemas cepuri galvā un vaļinkiem kājās. Un humors bija liels, (kad pavasarī sāku ģērbties vieglās drēbēs) kad visi ieraudzīja, ka es esmu sieviete, jo visu ziemu bija domājuši, ka esmu vīrietis ar smalku balsi. Garāžā bija nonākuši arī tie divi latviešu puiši no tiem, ko atveda uz „Zatonu”. Viens bija nedaudz strādājis Latvijā ar traktoru, otrs – šoferis. Un tā mums iedeva katram pa traktoram. Man tādu milzeni, kurš darbojās ar malkas klucīšiem un uz viņa bija gāzes bunkurs, tik liels kā apaļā metāla krāsns, kādas ir istabās, apkurei, un visādas trubas un vadi visapkārt mašīnai. Traktors bija līdzīgs mūsu buldozeriem. Tam vienam puisim iedeva šķidrās degvielas ratu traktoru. Tas bija Valentīns Ābele – tā Ābeles brālis, kas bija Jeņisejas – Obas kanāla rakšanā. (Pašlaik viņš – Valentīns – strādā kādā Valkas rajona kolhozā par galveno inženieri). Otrs puisis, kurš bija šoferis – Ilmārs Grīnvalds – Ventspils rajona Zūru muižas īpašnieka dēls. Pie viņa vēlāk atsūtīja arī māti, un pie tās tad pa reizei aizgāju ciemos, mēs bijām tikai divas latvietes. Grīnvaldes vīrs tikai kaut kādas nejaušības dēļ bija palicis mājās, un viņa vienmēr stāstīja, cik viņi saticīgi un uzticīgi dzīvojuši, ka viņiem bijusi kāda mājas ārste, ar kuru viņi draudzējušies. Grīnvalde ļoti cerēja, ka vīrs pēc kara Latvijā darīs visu, lai viņa tiktu ar dēlu mājās, bet..., kad pēc kara varēja sākt sarakstīties, viņai atrakstīja, ka tūlīt pēc viņu izsūtīšanas, vīrs ar to dakteri steigā aizlaidušies uz Vāciju. Tas Grīnvaldei bija smags trieciens, viņa ļoti sabruka un nepagāja ilgs laiks, kad viņa nomira.
Mans darbs ar traktoru bija vest no remontējamiem kuģiem bojātās detaļas uz rūpnīcas cehiem un atpakaļ pēc atremontēšanas. Viens cehs bija slepenais cehs, pie kura piebraucot ar traktoru, to ceha teritorijā ieveda cits traktorists un man bija jāgaida, kamēr viņš traktoru izbrauks. Darba laiks bija no septiņiem rītā līdz 10-11 vakarā. Ja nebija vairs dienas gaismas, tad prožektori to atvietoja. Darbs bija ļoti smags un pie tam vienalga cik grādu salā ārā vai 15 vai 50 grādu. Pie tam traktoram nebija kabīnes un tā dabūju pamatīgi izsaldēties. Taisni brīnums, ka slimības nepiemetās. Vienīgi stunda siltumā bija pusdienas ēdnīcā. Ko tad deva pusdienās – ļoti šķidru zupu ar pāris lapiņām kāpostu vai čeremšu ( meža ķiploku lapas, kuras izskatās pēc mūsu maijpuķītēm) ar īkšķa gala lielumā gaļas gabaliņu, ir tā kādreiz nebija un otrā ēdienā – vienu ēdamkaroti prosas putras (tagad gan atcerējos to briesmīgo nejēdzību, kad brauciena laikā 1941. gadā mēs prosas putru ar spaiņiem gāzām no vagona laukā caur tualetes lūku), un 200 g maizes. Bija jau dienas norma 600 g., bet mēs to dalījām uz trim ēdienreizēm, jo citādi brokastīs un pusdienās nebija nekā ko ēst. Tā bija bada dzīve. Uz produktu kartiņām izdeva – tā saucamā sausā pajoka mēnesī 400 g gaļas, 800 g putraimi, 200 g cukura, 400 g taukvielas. Pirmo mēnesi – janvāri 1944. gadā arī es iedomājos paņemt sauso pajoku un pati gatavot sev ēst, izdeva – žāvētas zivis, cukura vietā – 200 g prjaņiku (pirmo reizi ar tiem iepazinos), 400 g augu eļļas, putraimu vietā 800 g apsalušus kartupeļus. Atnesu visus šos produktus mājās, atsēdos uz gultas un raudāju, jo, ko gan es tagad ēdīšu? Kāpēc klausīju sievām un nepiestiprināju kartiņu pie ēdnīcas, vismaz kaut kas būtu trīs reizes ko paēst. Tagad pati nevaru vairs izprast, kā to laiku pavadīju. Tas bija īsts bada laiks. Bet smagais darbs jāstrādā bija. Man vēl bija saglabājies dažs drēbes gabals, bija arī manu vecāku kāzu gultas baltā sega. To glabāju kā svētumu. Un tomēr pienāca diena, kad asarām acīs šo dārgumu nesu uz tirgu un apmainīju pret spaini kartupeļu... Rakstīju vīra mātei, vai kāds no kolhozniekiem uz Ačinsku, brauc mēģināšu tikt pretim, gan pati nezinādama, kā to izdarīt. Saņēmu no vīra mātes telegrammu, ka kāda ģimene no kolhoza pārbrauc uz Krasnojarsku un 15. janvārī būs Ačinskā, lai es braucu pretim. Parādīju telegrammu garāžas priekšniekam un tas bija ar mieru mani atlaist uz divām dienām. Bet kā tikt uz Ačinsku? Kara laikā tikai ar speciāliem komandējumiem varēja tikt vilcienā. Protams, man tāda nebija, bet, kad esi pusbadā, tad kaut kas ir jāizdomā. Aizgāju uz staciju, uzzināju, kad vilciens iet uz Ačiskas pusi. Kā ielavījos uz perona, to vairs neatceros. Biju aizņēmusies no vienas sievietes mēteli jo pašai nebija, laikam aizņēmos no Grīnvaldes. Tā es daudz neatšķīros no pārējiem. Pienāca vilciens, bet mani bez biļetes nelaida nevienā vagonā. Tikai pašā pēdējā kāda laipna pavadone man atļāva iekāpt, bet, lai es uzturoties tikai tamburā. Laukā bija ap 30o auksts, mētelītis paplāns, es ļoti salu. No pāris saujām pret drēbēm iemainītajiem miltiem biju izcepusi ļepjoškas (tas ir: miltus iemaisa ūdenī, no pabiezas mīklas izveido plaukstas lielumā plāceņus un uz karstas plīts virsas izcep). Ienāca vagonā pavadone, es viņai iedevu divas ļepjoškas, pašai palika viena uz divām dienām. Tad viņa mani ielaida vagonā, lika uzkāpt uz augšējā plaukta un piespiesties pie sienas, lai mani nevarētu redzēt. Bet tomēr, ka nāca kontrolieris, mani ieraudzīja, lika nokāpt un paskaidrot, kas es esot un uz kurieni braucot. Parādīju telegrammu un izstāstīju, kur strādāju, arī priekšnieka zīme bija, ka atļauts no darba atsvabināt uz divām dienām. Kontrolieris ar to nebija mierā un veda cauri visiem vagoniem pie vilciena priekšnieka. Izrādījās, ka viņš bija ļoti labs cilvēks. Izlasīja telegrammu, pajautāja, kad es braukšot atpakaļ. Es teicu, ka rītdien ap šito pašu laiku un vilcienu, saņemšu tikai man atsūtītos produktus, jo esmu pilnīgi pusbadā. Priekšnieks lika mani aizvest atpakaļ uz manu vietu un piekodināja, lai tikai ar šo pašu vilcienu braucot atpakaļ. Ačinskā sameklēju atbraucējus no bijušā mana kolhoza. Tie taisījās braukt uz Krasnojarsku dzīvot. Tolaik bija tā, uz katra pasažiera varēja ņemt līdzi tikai noteikta svara bagāžu. Viņiem bagāžas bija vairāk kā cilvēku un tā viena biļete palika brīva, viņi to atdeva man. Nu jau es biju priecīga, ka man arī ir biļete. Otrā rītā devāmies uz to pašu vilcienu ar kuru man bija jābrauc. Vīra māte man bija atsūtījusi ap 20 kg miltu, drusku speķi un sviestu. Pienāca vilciens, kāpām droši iekšā. Īpaši es, jo man jau taču bija biļete! Bet īsi bija prieki, jo nāca tas pats kontrolieris biļetes pārbaudīt un, ieraudzījis mani un manu biļeti, teica, ka tā biļete nepiederot man un viņš nākošā stacijā mani izsēdināšot. Lūdzu, lai mani aizved pie vilciena priekšnieka, ko viņš ar lielu nepatiku darīja, vēl citu pasažieru pierunāts. Vilciena priekšnieks mani ieraugot, bija laipns, mani uzslavēja, ka es esot turējusi vārdu, sarāja kontrolieri un lika, lai liek mani mierā līdz Krasnojarskai. Tā bija jācīnās par izdzīvošanu! Nākošā mēnesī produktu kartiņu piestiprināju ēdnīcā! Vismaz trīs reizes dienā bija kaut kas ēdams. Brokastīs glāze tējas, ēdamkarote prosas putras ar eļļu un 200 gr. maizes. Tas pats arī vakariņās. Kas bija pusdienās – par to jau iepriekš minēju. Tā pagāja ziema. Darba bija pa pilnam, un labi, ka tā nebija nekas cits jādomā jāmācās nedomāt par to, kas dvēselē sāp, nedomāt par to, ka gribas ēst, nedomāt par utīm, kas naktīs uzbrūk. Visus prātus un domas pielikt pie darba.

Pavasarī, kad Jeņiseja sāka atkust, man ar traktoru bija jāvelk baržas (liellaivas) no ledus lauka. Liellaiva trose piesieta un man ar traktoru jāatkāpjas un spēcīgi jārauj uz priekšu, tā vai reizes desmit. Tas bija grūts un bīstams darbs, jo, ja trose trūkst, varēja dabūt ar troses galu pa galvu. Man tā negadījās. Tikai vienu reizi, iedarbinot traktoru (pie šī darba traktors bieži vien „nosmaka”) ar lauznīti, spara rats negaidot iedarbojās un lauznītis, ar ko iedarbināja motoru, izrāvās man no rokas un dažus centimetrus no manas galvas aizlidoja pa gaisu. Varēja trāpīt pa galvu, tad man šīs zemes dzīve beigtos. Laikam nebija vēlēts! Īpatnējs laiks bija, kad kuģi sāka iziet no remontostas. Nosvilpj viens un izbrauc, nosvilpj otrs un tā cits pēc cita. Tāda sērīga sajūta radās, kā gāju putnam gribējās līdzi doties... Bet kur gan var skriet, ja esi neredzamām važām saistīts pie vienas vietas...

Tā kā vasarā visi kuģi un baržas ir braucienos pa Jeņiseju, tad jābrauc uz rūpnīcas palīgsaimniecību 25 km no pilsētas Vorezovas sādžā. Braucām ar diviem traktoriem, Valentīns Ābele ar savu „ratinieku” un es ar gaziku. Jāstrādā visi lauku darbi no sējas līdz pļaujai. Drīzi vien palika ar vienu savu traktoru, jo otram traktoram trūka degvielas. Bet Valentīnu apvainoja, ka viņš esot sabotažņiks, negribot strādāt un aizsūtīja uz fabriku, lai viņu par sabotāžu sodītu. Par to deva dažus gadus „aiz restēm”, tāds bija kara laika režīms. Bet tavu brīnumu – īpaši palīgsaimniecības vadītājam, pēc kāda mēneša Valentīns atbrauca uz palīgsaimniecību ar pustonnīgo smago automašīnu! Fabrikā bija sapratuši, ka viņš nav vainīgs un likuši mācīties par šoferi. Tā nu viņš visus nākošos gadus strādāja kā šoferis, bija labāks par vecajiem vietējiem šoferiem.

Ar Valentīna aiziešanu mans darbs palielinājās. Jāstrādā bija līdz 20 stundām dienā pie ļoti slikta uztura. Es gan biju iestādījusi kartupeļus, bet tie jau lietojami kļuva tikai rudenī. Kāds no saimniecības bija kaut kur dabūjis kartupeļus un mazā katliņā vārīja, bet katliņš apgāzās un kartupeļi iekrita plītī, viņš atmeta ar roku un aizgāja. Bet es izlasīju no pelniem tos kartupelīšus un ar gardu muti apēdu, jo ar to, ko deva virtuvē mēs vienmēr bijām izsalkuši. Tīrumos, kur strādāju ar savu traktoru, blakus bija pļava, kurā auga skābenes un zemenes. Brīžiem apturēju traktoru un gāju paplūkt vai nu skābenes vai zemenes, lai remdētu izsalkumu. Mežos auga daudz sēņu, tad mums vārīja sēņu zupas bez kāda aizdara. Kad traktoram darba nebija – sējas darbi bija beigušies, tad arī traktoristam bija jāiet lauku darbos, siena pļavā un citur. Darba apmaksa bija naudā – 1200 rbļ., mēnesī (tagad būtu 12 rbļ.) Neko nopirkt par to naudu nevarēja. Piena litrs maksāja 100 – 450 rbļ., 16 kg rudzu miltu 1200 rbļ., kviešu miltu 1500 rbļ., gaļa kilogramā 1300 rbļ. Tas viss bija tirgū pērkams, veikalu plaukti bija tukši. Tādēļ jāturas bija pie ēdnīcas. Kad traktora darbi saimniecībā bija beigušies, bija jābrauc atpakaļ uz fabriku, jo dabūju gultas vietu pie kādas sievietes, ar kuru biju iepazinusies saimniecībā. Utu kari nu bija beigušies, bet sākās blakšu kari. Gultas kājas bija jāliek ūdens taukos, tad nelīda no grīdas, bet tas kukainis bija gudrs, uzrāpjas pie griestiem un virs gulētāja krīt virsū. Līdzēja vēl viltus vērmele, jeb kā krievi sauca poļin, kuru noliek zem gultas maisa un tad bija miers. Ar ēšanu bija mazliet labāk, jo no saimniecības atvedu maišeli kartupeļu, kuri glabājās turpat zem grīdas pagrabā.

Darbi bija tādi paši kā iepriekšējā gadā, ziemā. Nekas sevišķs negadījās, izņemot to, ka ar sava milzu traktora bunkurkrāsni, braucot caur zem augstsprieguma vadiem, pārrāvu tos un tie dzirksteļodami krita abpus traktoram zemē. Cilvēki, kas to redzēja, bija sastinguši aiz bailēm, jo, ja strāva skārtu traktoru, tad es būtu pagalam. Tas nenotika un es aizbraucu sveika un vesela. Ne reizi vien notika atgadījumi darbā ar un pie traktora, reiz par dažu centimetru tiesu gandrīz pakļuvu zem sava traktora kāpurķēdes, jo strāvot un remontējot dzinēja bloku uz kāpurķēdes, pēkšņi traktors sāka kustēties, jo stāvēju slīpā vietā un ķēde mani rāva līdzi. Pati vēl tagad neapveru, kā es biju nolēkusi vai nokritusi zemē un traktors aizdrāzās dažus centimetrus no manis pa nokalni. Reiz, regulējot traktora ratiņu atsperi, tā lūza un milzu atslēga, ar kuru piegriezu uzgriezni, svilpdama aizlidoja man gar ausi... Un, ja nu... Bet bija vēlēts cīnīties dzīvē, kāda arī tā nebūtu, tālāk.

Tā pienāca 1945. gada pavasaris. Jau aprīlī ar traktoru bija jādodas uz palīgsaimniecību. Pie mums atbrauca ORS (Strādnieku apgādes nodaļas) direktors, kura pakļautībā bija arī palīgsaimniecība. Viņš sapulcināja strādniekus un lūdza pēc iespējas laikā nebeigt pavasara sējas un stādīšanas darbus, jo citādi, ja mēs tos nokavēšot, tad viņam kā sabotažņikam draudot 25 gadi aiz restēm. Viņš bija ļoti labvēlīgs cilvēks. Vēl tagad atceros viņa uzvārdu – Keserevs. Apsolīja mūs apgādāt ar labiem produktiem, ko viņš arī izpildīja – visu sējas laiku mums veda dažādus amerikāņu konservus. Es atkal strādāju viena ar savu traktoru. Uz traktora darbiem bija galvenā slodze – apart, safederēt un apsēt. Strādāju dienu un nakti, ne reizi vien pa 24 stundām. Vienreiz pat dienu, nakti un dienu! Tad gan sējot miežus ar trim sējmašīnām, biju aizmigusi un iebraukusi ar visām sējmašīnām kartupeļu tīrumā, jo sējmašīnu vīri baidījušies pa tievajām piekabēm „žonglēt” līdz traktoram. Beidzot viens bija uzdrošinājies un pamodināja mani. Izbrīnā skatos, kā tad es esmu nokļuvusi kartupeļu tīrumā! Pacēlu sējmašīnas, izbraucu no tīruma un atteicos kategoriski, bez pagulēšanas vairāk sēt. Tad no krūmiem izlīda traktoru brigadieris Saša. Viņa brigādē taču viens pats traktors vien bija! Pa reizei, kad biju ļoti nogurusi, lūdzu pastrādāt ar traktoru. Tad viņš atbildēja, ka es jau saņemšot darba algu ne viņš. Bet šoreiz bija vien jākāpj uz traktora, jo sēju jau nekavēt nedrīkstēja... Šo darba sparu mums visiem iedeva Kesereva laipnība un patiesā gādība. Un otrs iemesls bija – darbā aizmirsties, neatcerēties to, kas sirdī sāp, neatcerēties drausmīgos notikumus 1941. g. 14. jūnijā un sekojošo beztiesību, netaisnību, pazemojumus... Kaut arī visās manās darba vietās neviens nelika sajust atšķirību no citiem.

Kad pavasara lauku darbus bijām beiguši, un Krasnojarsks apgabala priekšniecība bija izrēķinājusi, kā katrai ORSa palīgsaimniecībai veicies ar sējas darbiem, tad mūsu fabrikas un ORS direktoriem tika paziņots, ka mūsu palīgsaimniecība bija pirmā pa visu apgabalu (tas taču ir milzīgs apgabals, ap 2000 km garumā un 1000 km platumā), kura laikā beigusi sējas darbus. Fabrikas direktoram piešķīra (pat ne ORSam) 10000 rbļ. prēmiju. Bet mēs ko dabūjām? Man 500 rbļ., slinkajam brigadierim Sašam 1000 rbļ. Kur palika pārējā nauda, tā arī neuzzinājām. Keserevs atbrauca pie mums un sirsnīgi mums pateicās, ka esam viņu izglābuši no cietuma, jo tā tas kara laikā bija paredzēts, par dažādām sabotāžām, (kuras nemaz nebija), likt cietumā. Mums, saimniecības ļaudīm tika sarīkota liela balle ar ēšanu un dzeršanu. Mani piesēdināja pie priekšniecības galda, jo visi atzina, ka sējas laika rezultāti ir galveno kārt mans nopelns. Un tā jau arī bija... Pēc sējas darbiem Keserevu pārcēla uz kādu citu kuģu remontu fabriku. Mums bija ļoti žēl mūsu ORS direktora. Viņa vietā par direktoru iecēla kādu nejauku ebreju. Viņa pirmais darbs pret mums strādniekiem bija – Kesereva doto amerikāņu konservu un citu labāko produktu devas samazināšana. Viena ceturtā daļa no pamata produktiem, jo Keserevs esot izdevis produktus nesamērīgi daudz un tos nu valstij jāskaitot atpakaļ. Šausmas! Kas tagad sākās! Mūs burtiski turēja badā (vasarā jau vairāk uz traktora nestrādāju, bet lauku darbos). No bada mums uztūka rokas un kājas tā, ka tām plīsa āda pušu. Bet direktors tikai smējās, ka mēs esot slinki un nevarot aiziet uz tīrumu ravēt. Tad lika sajūgt zirgu un mūs ar lieliem ratiem aizveda uz tīrumu, kur mūs izlika laukā. Nostāvēt jau nevarējām, tikai uz ceļgaliem rāpojot visu dienu ravējām un vakarā atkal atbrauca pēc mums. Bija brīdis, kad nevarēju vairs guļvietā piecelties un domāju, ka ir pienācis pēdējai dzīves brīdis. Bet iznāca pavisam citādi. Uzzināju, ka Vodorezovas sādžā, kur bija mūsu saimniecības miteklis, dzīvo kāda latviete, kura strādā pienotavā. Viņa dzīvoja netālu no mūsu mītnes. Kaut kā aizvilkos līdz viņai un lūdzu, lai palīdz man, citādi aiziešu bojā. Tad mēs norunājām, ka dzīvosim kopā, kaut arī tā bija ļoti maza mājiņa ar lielo krievu krāsni, kura aizņēma turpat ceturto daļu istabas. Viņai bija arī meitiņa tā ap 7 gadus veca. Vera – tā sauca to sievieti, saņēma tikai 400 g maizes un meitiņai nedeva nekā. Man bija 600 g – tad kopā iznāca 1 kg pa trim. Vera no pienotavas dabūja piena produktus. Tā mēs iztikām tīri labi un es sāku atgūties no bada laika briesmām, Verai bija arī nedaudz pērnie kartupeļi. Arī es biju iestādījusi saimniecības tīrumā kartupeļus, no kuriem rudenī sanāca laba raža, kurus atstāju Veras pagrabā, daļu aizvedu uz pilsētu. Rudenī, pēc lauka atstāju pabeigšanas, atkal biju jādodas darbā uz fabriku ar savu milzeni traktoru, kurš lauku darbos – aršanā bija spējīgs pavilkt tikai divlemešu zirga arklu, bet tomēr mēs abi kopā – savu darbu paveicām spīdoši.

Laikam jau latvietis kā kaķis, svied kā gribi, vienmēr krīt uz kājām... Vai citādi mēs būtu izturējuši rūgtos, ļaunos Sibīrijas gadus.

Piemirsu piebilst, ka 1944. g. decembrī mani izsauca uz Krasnojarskas NKVD, naktī plkst. 1 bija jāiet uz komandantūru. Bija jāiet gandrīz cauri visai Krasnojarskai, tas bija bīstami, jo dažādas nevalodas bija dzirdētas par nakts gājējiem pilsētā. Un man atkal laimējās. Neviens mani neaizkāra. Komandantūrā man paziņoja, ka mans vīrs Leitis Jānis Jāņa d. ir miris 1944. gada 10. decembrī ar sirds nepietiekamību PSRS (?!!!), kur tieši, to nepateica. Atpakaļ tomēr baidījos iet caur pilsētu. Komandantūrā uzzināju par kādu nakts patversmi un tur arī pārnakšņoju šausmīgi netīros apstākļos. No rīta atkal plkst. 800 bija jābūt darbā.

1945.–1946. g. ziema noritēja braukājot pa fabriku ar traktoru, ar parastajiem darbiem. Nekādu īpašu notikumu nebija. Ar ēšanu bija apmierinoši, jo pašai tagad bija kartupeļi, kurus vajadzēja atvest pa reizei no Vodorezovas. Dzelzceļa stacija no Voderezovas bija 8 km. Četri kilometri pret kalnu, četri kilometri uz leju. Braucām abi ar otru traktoristu (1945. g. vasarā man palīgs traktoristu, kurš vairāk nodarbojās ar dzeršanu, toreiz dzēra koka spirtu, jo īsto šņabi nedabūja pirkt) dienā braucām turpu, bet naktī bija jāiet atpakaļ uz staciju, lai no rīta būtu fabrikā. Dienā redzējām, ka pie stacijas blakus taciņai izraktas dziļas telefona stabu bedres. Bet vakarā atpakaļ ejot to biju aizmirsusi un vienā momentā zeme pazuda zem kājām un es stāvus iekritu dziļā bedrē, pat galva nebija laukā. Traktorists, kurš gāja aiz manis (bija taču tumsa) pārsteigts apstājās un sauca mani, jo tepat es biju un pēkšņi vairs nav! Atsaucos, ka esmu bedrē un tad ar lielām pūlēm (jo bedre bija ļoti šaura, palocīties nevar) mani izvilka laukā.

Tur kur bija stacija, bija mazs ciematiņš, tur dzīvoja kādas četras latviešu ģimenes. Tad Ziemassvētkos atbraucu no pilsētas un nu mēs visi devāmies uz Vodorezovu pie Veriņas svinēt svētkus, jo tai bija ar ko mūs pacienāt – piens, sviests, krējums, siers – brinza. Bijām tik laimīgi būt kopā, dziedāt mūsu dziesmas. Vispirms dziedājām „Dievs svētī Latviju”. Viena meitene Zigrīda nodeklamēja Friča Bārdas dzeju „Sauciens tālē”.

Ak, mana balss ir tik vāja un spēks man tika niecīgs.
Ziedoņa vējš smiedamies sarausta saucienu manu.
Tomēr man gribētos septiņām tālēm kliegt pāri.
Ak, kaut šai brīdī es kļūtu par raudošu dūcošu zvanu!
Jums gribas dziedāt un raudāt – Jūs izdzītie Latvijas bērni.
Ceļinieks, ceļinieks, dzimtenes kuram vairs nava,
Visu, kas zaudējis, visu kam laupīja, ņēma,-
Ceļiniek! Dzimtenes spēka tu nepamet sava!
Avota vilnis, kas mirdzēdams aizrit pār krastu,
Mūžam gan nevarēs avotā atpakaļ griezties.
Ziedpārsla sārtā no vakarā irstošā zieda
Mūžam pie zieda vairs otrreiz sieties.
Dzimtene tava, ak, ceļiniek, tagad ir izplūdis avots,
Latvija, ceļiniek, tagad ir vējā iziris zieds.
Tomēr, lai svešumā vētras vai kur tevi nestu-
Latvijas birzī lauzts spieķis lai dzimteni aizmirst tev liedz!
Debess un zeme ja šķiet tevi atstājuši,
Dienas ja tavas kā kraukļi jūk laidienā žiglā-
Ceļiniek! Zini Staburags asaras par tevi
Dzimtenē raud katru nakti un Zilaiskalns nopūšas miglā.
Zini, nāks diena, kad skanēs pār Latviju taures
Miglaino galvu tad Zilaiskalns purinās priekā.
Saulītē plandīsies ērglis gaiša, blāzmainie spārniem
Latvijas jumti grims ziedu un karogu sniegā.
Nāks tad tā stunda, kad mutuļos upuru dūmi
Latvijas debešos jaunajam Latvijas rītam.
Ceļiniek, ceļiniek – lai tu kur būdams tad būtu –
Jātiek tev dzimtenē, mājās un atpestītam!
Neprasi, ko tu tad darīsi gruvekļos, pelnos un drupās,
Neprasi, cik tev būs spēka, ko varēsi! Ceļiniek dzirdi
Viens ir, ko varēsi tomēr tai lielajā dienā –
Nolikt uz Latvijas altāri sadegt daudz cietušo sirdi.

Šo dzeju mēs klausījāmies asarām plūstot, arī pati deklamētāja 15 gadus vecā Zigrīda, brīžiem nevarēja parunāt. Tad pielūdzām dievu, lai viņš ļauj šīs dzejas vārdiem piepildīties (nu tie ir piepildījušies). Tad dziedājām Ziemassvētku dziesmas un bijām laimīgi, kaut aiz mazā lodziņa auroja vējš un putināja vāliem vien sniegu. Pabijām kopā līdz trijiem naktī un tad atkal bija jāiet grūtais Sibīrijas ceļš – vētrā un putenī līdz stacijai, kur citiem bija dzīvošana, bet man vēl bija jābrauc līdz Krasnojarskai un plkst. 8 no rīta jāsēžas uz traktora. Tam visam klājās pāri kā mirdzošs šķidrauts, kopā pavadītā Ziemassvētku nakts. Un atkal bija uzpūsta sīkā cerību liesmiņa – varbūt... varbūt...

1946. g. vasaru atkal ar savu traktormilzi strādāju Vodorezovas palīgsaimniecībā. Tagad man bija divi maiņas traktoristi, bet 1945. gada sējas darbu rezultātus nesasniedzām. Kā saka – kopus cūka nebarojās... Tovasar mani pie sevis dzīvot uzaicināja Veriņas „pirtiņas” saimniece. Vispār šī sieva bija ļoti skopa, bet savu skopumu izrādīja apbrīnojami savādi – apveltīdama visus, kas ko no viņai bija iepatikusies, jo no manis viņa nekādu palīdzību saņemt nevarēja, jo strādāju no gaismas līdz gaismai. Kad atnācu vakarā vēlu no darba, man cepeškrāsniņā jeb lielajā maizes krāsnī bija siltas vakariņas – cepti kartupeļi ar gaļu un krūzes piena. Es teicu, ka es taču nevaru viņai atlīdzināt, tad viņa noprasīja tīri, „bargi”, vai tad viņa ko no manis prasot! Nu tā jau bija. Viņa teica, ka esot palicis mūs žēl iepriekšējā vasarā, kad mēs trīs dzīvojām Veriņas mazajā namiņā, kur brīvs grīdas laukums bija ne vairāk kā 2 m2, pat ne tik daudz.

No palīgsaimniecības pēc maizes bija jābrauc pa reizei pašiem (citreiz atveda noliktavas pārzinis). Uz 10 dienām izdeva 6 kg maizes (1945. g. vasarā šie kilogrami noēdās pāris dienās, jo bads mocīja. Un tā kā noliktavas pārzinis pa reizei atveda pa kukulim zaļi sapelējušas maizes, tad gājām lūgties to pašu sapelējušo un grauzām to ar visu pelējumu. Un brīnums, ka neviens nesaslima un nenomira no tās sapelējušās maizes).

Tā vienreiz atkal braucām ar maizes devu no pilsētas atpakaļ un mums līdzi brauca fabrikas politiskais darbinieks. Viņš tā aizdomīgi pa reizei paskatījās uz mani, tīri neomulīgi palika, jo ar politisko ievērību nav joki... Beidzot viņš griezās pie manis ar jautājumu, kur es esot agrāk dzīvojusi. Teicu, ka Podkemenskas ciemā, Biriļusu rajonā, Poļevojes sādžā. Tad viņš priecīgi iesaucās, ka es esot viena no viņa labajām latvietēm no Poļevojes, kur viņš esot bijis komandants. Tas bija labais komandants Komarovs no Poļevojē, jo viņš ar MTS direktoru esot man izgādājuši „broņu”. Teicu, ka decembrī 1943. gadā mani tomēr mobilizēja. Tad viņš pateica, ka tajā rudenī viņš esot pārcelts uz citu vietu un viņa vietā atnācis cits komandants, kurš nebija vairs tik vēlīgs. Tā arī bija. Tad jautāju viņam kāpēc pēc 1945. gada pavasara darbiem citi strādnieki saņēmuši talonus dažādu drēbju iegādei. Komarovs atbildēja, lai es neskumstot, jo mans vārds fabrikas goda grāmatā esot zelta burtiem ierakstīts. Es neskaitos un teicu, lai skrāpē to zeltu nost un iedod man ko maizi nopirkt! Pati nobijos no savas pārdrošības, jo tas jau tajā laikā bija bīstams teiciens un varēja tikt aiz restēm. Bet Komarovs tikai pasmējās un teica, ka gan jau es viņa teikto pieminēšot. Un pieminēju arī, ne tikai vienu reizi vien. Kādu dienu saimniecības lauku brigadiere atbrauca no pilsētas un stāstīja, ka viņas un mana „lietas” pa slepeno pastu aizsūtītas uz Maskavu. Mēs nu bijām vareni nobijušās, jo tā nebija joka lieta. Tā tikai var gadīties, ja esi ko pretvalstisku pastrādājis. Es tūlīt iedomājos par to zeltu, ko es teicu Komarovam. Ilgi par to fantazēt neiznāca laika, jo bija ar visu sparu jādodas darbos, gan lauku, gan ar traktoru. Un tā arī aizmirsās tā lieta.

Par mūsu lauku darbu sasniegumiem ORS direktors Keserevs atveda parādīt drēbes gabaliņu – melnu angļu ševiotu, ka tādus kostīmus mēs abas ar lauku brigadieri Šuru saņemšot. Keserevs aizbrauca un tā šī lieta apklusa. Beidzot sāku klaušināt noliktavas pārzini (Šura bija viņa sieva), kad viņš mums to „angļu ševiotu” atvedīs? Viņš apsolīja, ka nākošreiz, kad braukšot pēc produktiem, tad atvedīšot. Tā nu mēs abas ar Šuru priecīgas gaidām. Un atveda arī! „Īstu ševiotu” – pusvilnas, no pluču dzijas austu, biezu, tumši zilu drēbi. Te tev nu bija angļu ševiots! Noliktavas pārzinis pastāstīja, ka nākošreiz, ka mūsu ševiots esot fabrikas direktoram, galvenajam inženierim un vēl slinkajam traktoru brigadierim Sašiņam mugurā! Jā, nebija vairs taisnīgā Kesereva.

No manas pluču drēbes kaimiņu ciema šuvēja – latviete izšuva tiešām glītu mēteli (ar kuru arī 1947. g. atbraucu mājās) un no lupatiņām izšuva cepuri – kubanku ar vāverādas apmali, kuru man uzdāvināja kāda latviete (kuras nodarbošanās bija ķert suslikus – (graudu tīrumu posts), par ko pretī saņēma produktus un vāverādiņas. Tā es tiku pie lepna ansambļa!

Vienu dienu mani atsauca no prosas pļaušanas (pļaušana notika ar garkāta izkapti un tā kā prosas stiebri ir mīksti, tad dienā varēja nopļaut veselu hektāru), lai darbinot traktoru un braucot uz zāģētavu pēc dēļiem. Attālums ap 4 km un pie tam jābrauc pāri upītei, kuras krasti bija ap 4 – 5 m augsti un pāri pavisam šaubīgs tilts. Uzbraucu lēnām uz tilta, tas krakšķēja un ļodzījās, bet pāri tiku laimīgi. Atpakaļ jābrauc ar kravu un piekabi. Šausmas – domāju, ka nu gan salauzīšu tiltu. Tomēr braucu virsū. Tilts gan krakšķēja un ļodzījās, bet nesabruka. Un tā pārbraucu četras reizes pāri un tilts tomēr izturēja. Lai dievs nedod, ja tilts būtu sagāzies! Tad dzīvei būtu beigas. Nezinu, kāda laimīga likteņa roka mani sargāja nevienā vien kļūmīgā gadījumā. Bija lemts dzīvot!

1946. g. rudenī un ziemā strādāju atkal rūpnīcā ar savu milzīgo „zirgu”. Viņš mani labi klausīja. 1946. g. 5. decembrī – Konstitūcijas dienā fabrikā gatavojās lieliem svētkiem. Es par tiem neinteresējos, jo ko gan es tur darīšu, mani darba biedri bija tikai vīrieši, sievietes tikai dažas zināmas, no ēdnīcas un no kantora. Kad nāca svētki tuvāk, mūsu garāžas partorgs man pateica, ka man obligāti jāiet uz klubu. Neteica kāpēc. Teicu, ka neiešu, jo man nav ko mugurā vilkt, bet viņš stingri piekodināja, ka man jāiet. Nu ko! Pienāca 5. decembris. Es „uzpucējos”, uzvilku savu pluču mēteli, uzliku kubanku uz vienas auss un ar lielu nepatiku gāju uz klubu. Nebija vēl daudz cilvēku sanākuši. Ieraudzīju vienā telpas stūrī klavieres – flīģeli. Mani sāka velniņš dīdīt – pamēģināt vai mans sacirstais pirksts (pati sadziedēju ar svaigu sviestu) ir spēlēšanai derīgs. Nekas, gāja tīri labi, lai arī seši gadi pie klavierēm nebiju tikusi. Sākās svinības, referāti u. t. t. Un tad sāka dalīt kaut kādas medaļas, gandrīz vai visiem fabrikas cilvēkiem. Tiek atkal izsaukts kāds vārds, bet neviens neiet saņemt. Te nu mūsu partorgs Saša pienāk pie manis, tas taču esot man, lai ejot saņemt. Dzirdu, ka sauc atkal to vārdu, bet tas taču nav mans! „Berruta Lettis Goļevna”. Saša tikai bīdīja mani, lai ejot saņemt, ka esot radusies kļūda manos iniciāļos. Nu, ka tā. Eju pie prezidija galda, man pasniedza medali un pateicās par teicamu darbu kara laikā aizmugurē.

Aizmugure? Tūkstošiem kilometru no frontes līnijas! Bet tā arī ir taču aizmugure. Te nu, lūk, bija tie zelta burti! Arī brigadiere Šura saņēma medali. Tā medaļa saucās „1941.–1945.”. Tā nu es nozākātā, nozaimotā, deportētā kļuvu par valsts apbalvojumu cienīgu cilvēku! Toreiz jau es to vēl nezināju, ka Maskavā jau noskaidrots, ka es neko pret valsti nebiju noziegusies, bet esmu sava vīra „aresta” dēļ, pārvietota uz austrumu apgabaliem. Ar vārdu sakot biju brīva pilsone brīvā valstī! Par to uzzināju pēc pusgada 1947. gada aprīlī. Pēc šiem svētkiem es smagi saslimu, ārsts konstatēja vēdera tīfu un 12. decembrī mani ievietoja Krasnojarskas slimnīcā. Bija ap 450 auksts. Slimnīcas telpās mazliet pāri nullei. Lika iet vannā, vannas istabā sienas apsarmojušas. Vannā ielieti kādi trīs spaiņi ūdens, mazgājies nu! Un man 400 temperatūra! Pārcietu arī šo procedūru. Pēc tam iedeva slimnīcas drēbes, plānas bikses un jaku un kaut kādu plānu halātu, kailās kājās iedeva lēzenas tupelītes un tad veda mani uz nodaļu. Jāiet bija pāri pagalmam ap 50 m pa sniegotu taciņu ar gandrīz kailām kājām un tik plānā apģērbā! Sanitāre, kura mani veda, bija ģērbusies fufaikā un vatētās biksēs un pa virsu baltais halāts. Bet ar mani pēc šī gājiena nekas nenotika, varēju taču dabūt plaušu karsoni. Laikam jau jātic kāda gudra vīra vārdiem! „Neviens tik daudz nevar izturēt kā cilvēks”. Slimības process risinājās savā ierastajā gaitā, tikai ārsti brīnījās, ka es pie tik augstas temperatūras nemurgojot, slimojot ar „skaidru galvu”, bet vēlāk teica, ka tas neesot labi, ka nemurgojot, jo tad šī slimība atstājot smagas sekas uz nervu sistēmu. Šī kaite vēl tagad nestājās. 1947. gada februārī biju atveseļojusies, ka varēju braukt mājās. Bet sākās ārkārtēja aukstuma vilnis. Termometrs rādīja 60 – 650. Tad Krasnojarskā valdīja tāda migla, ka dažu soļu attālumā cilvēks cilvēku nevarēja saredzēt. Viss pilsētas transports tika apturēts. Pat vietējie vilcieni negāja, izņemot Maskavas – Vladivostokas ātrvilcienu. Kaut biju izveseļojusies, pēc manis no rūpnīcas nevarēja atbraukt lielās miglas dēļ. Mani ievietoja atsevišķā istabiņā, lai nebūtu kopā ar slimniekiem. Istabiņas logs bija uz ielas pusi. Tiku redzējusi pareizticīgo ūdens svētīšanas procesiju, gan ļoti miglaini, mācītājs gāja pa priekšu ar kailu galvu (!!!), bet cilvēki aiz viņa satinušies tā, ka tikai no lakatiem acu spraudziņas varēja saskatīt. Un tā viņi uz Jeņiseju ūdens svētīšanas svētkos. Katram bija līdzi kāds trauks.

Kādu nakti mūs visus pārbiedēja pirmajā stāvā slimnīcas darbinieku dzīvoklī no pārkurinātas krāsns izcēlies ugunsgrēks. Es ieraudzīju dūmus gar koridora krāsns malu spiežamies uz augšu. Pateicu dežūrmāsai. Tā izsauca ugunsdzēsējus, bet mūsu – tīfa nodaļu sāka evakuēt laukā pie 660 sala!!! Bet ugunsdzēsēji bija ļoti veikli rīkojušies un pusstundas laikā nelaime bija novērsta. Tad atkal visus nesa atpakaļ palātās. Es bija tā pārbijusies no šī notikuma, ka man vēlāk dzīvoklī bija paniskas bailes no kurošas plīts. Marta sākumā sals mazinājās un mani atveda mājās. Es ļoti cietu no vismazākiem nervu uzbudinājumiem. Ārsts deva gan zāles, bet nepalīdzēja. Tā es izdomāju atkal triecienu nerviem – nokāpu pagrabā pēc kartupeļiem un... mans apcirknītis gandrīz tukšs!!! Pie tam man palika apcirknis pilns, ko atvedu no Vodorezovas. Saimnieces apcirknis bija pilns. Viņa gan dievojās, ka manus kartupeļus esot žurkas izvazājušas. Bet kāpēc tad ne viņas? Jāsamierinās vien bija, kaut arī nervu šoks bija pamatīgs. To nācās atkal ārstēt pirtī.

Nedēļu pabiju mājās, biju ļoti sagurusi, nespēcīga un domāju, kā gan varēšu strādāt uz sava lielā zirga, jo tur vajadzēja spēku un izturību. To saprata arī garāžas priekšnieks un citi priekšnieki, bet ko nu darīt? Kādu laiku strādāju garāžā pie remontiem. Marta vidu rūpnīca bija saņēmusi no Amerikas elektrometināšanas mašīnu uz vienas šasijas ar divcilindru dīzelīti, kurš darbināja mašīnu. Tas bija ļoti viegli iedarbināms – jāpiespiež attiecīga poga un dīzelis sāk darboties, tad jāpieslēdz metināšanas aparāts un viss kārtībā bez spēka pielietošanas, tikai jāseko ūdens un eļļas monometriem. Tad priekšniecība bija izlēmusi, ka šo skaisto, balto „kasti” (tā bija četrkantaina kaste ap 2 m garumā un 1,5 platumā) uz riteņiem nodot manā rīcībā, paturot traktorista algu 1500 rbļ. (tagad 15 rbļ.) Tas bija tiešām darbs man pa spēkam. Agregāts pats negāja, kuram vajadzēja metināšanu un strādnieki pie kuģa pievilka vadus, es ieslēdzu motoru un darbs sākās. Bet man vairāk darba, brīva dzīvošana! Tad uzkāpu uz kāda luksus lainera, vai „Ordžonikidze”, vai „Ļeņina”, vai „Staļins” (to, kuru pašlaik remontēju), izmeklēju kādu luksus kajīti un likos uz mīkstiem dīvāniem atpūsties. Bet vienmēr bija jāiet pārbaudīt agregāta monometri, kaut gan tur nebija ko pārbaudīt, jo „Amerikānis” strādāja bez kļūmēm.

Tā strādāju pusi martā un aprīlī. Aprīļa sākumā sāka Jeņisejā iet ledus un ūdens dokā (ostā) strauji ūdens cēlās. Tikko nenoslīka mans „Amerikānis”. Pusstundas laikā ūdens cēlās pa veselu metru un teju jau sāka apskalot agregātu ratus. Biju pārbijusies. Bet par laimi augšā uz krasta (motors jau stāvēja tuvu pie ūdens) nāca kāda smagā mašīna un tā veikli uzveda motoru krastā un tajā vietā, kur stāvēja motors tūlīt griezās ūdens straume.

Tā kā ar Latviju jau varēja sarakstīties 1946. gadā, tad uzzināju līdzīgas vēstis, par kurām jau iepriekš rakstīju. Sarakstījos ar vairākām paziņu ģimenēm, bet vēl arvien nezināju, kur atrodas mans tēvs. To uzzināju tikai 1954. gadā, kad biju jau no otrās izsūtīšanas atgriezusies. Kad saņēmu no Amerikas J. Stukmaņa (Ustupi) vēstuli un atsūtītās zāles Jānītim, kurš pēc Sibīrijas „labās dzīves” bija saslimis ar TBC smagā formā, tad arī Stukmanis atsūtīja man tēva adresi Melburnā. Tēvs zinājis, ka esmu mājās, bet baidījies rakstīt man, ka ar mūsu sarakstīšanos man nedraudētu kas ļauns. Lai arī kas man draudētu, savu tēvu es ne mūžam nenoliegšu, jo visu labo, ko viņš un māmiņa man mācījuši, mani izvadīja droši cauri visai dzīvei, visām nebūšanām.

Mani draugi Latvijā 1947. gadā, uzzinājuši, ka esmu bijusi smagi slima, tūlīt bija sagatavojuši paciņu ar dažādiem labiem produktiem. Vienu paciņu atsūtīja Vallija Makare ar māsu Veltu un vēl citiem paziņām, otru saņēmu no Cēsīm no manas Ieviņas audžu vecākiem Radziņiem un viņu draugiem. Pēc slimības šie atsūtītie produkti man bija vērtīgāki par zeltu, jo varēju atkopties no tīfa izslimošanas. Mūžam esmu un būšu pateicīga šiem iejūtīgajiem, labiem cilvēkiem, kaut arī vairāki no viņiem nav vairs šai pasaulē.

1947. gada aprīļa beigās mani izsauca NKVD komandants un jautāja man, kādēļ es nebraucot uz Latviju, jo es esot brīva pilsone un varot braukt kur gribot. Viņš sagatavoja man dokumentus ar kuriem saņēmu brīvu pasi un varēju braukt mājās. Protams, tūlīt nokārtoju visas formalitātes ar pasi, ar darba vietu – fabriku. Atlika izņemt sauso pajoku uz produktu kartītēm, lai būtu uzturs ceļam. Bet tas bija ļoti trūcīgs ēdiens. Mūsu šoferis – Grīnvalds, kuram pazīstama bija kādas produktu noliktavas pārzine (jo viņš ar mašīnu veda viņai vienmēr preces), izgādāja man uz vienkāršās kartiņas tā saucamo „litera pajoku” – tas ir tāds, ko kungiem dod – dažādi amerikāņu konservi, tikai maize bija pašai jānopērk.

Tā kā gribēju tikt ātrāk mājās, nolēmu braukt ar lidmašīnu, lai gan grūti bija dabūt biļetes. Lidostā kāds no kalpotājiem par 100 rbļ. Apsolīja man dabūt ātri biļeti. Iedevu viņam 700 rubļus – biļetes cenu, kaut gan pašai sāka bailes mocīt, ka viņš to naudu nepiesavinās. To ceļa naudu man atsūtīja Vallija Makare ar draugiem, jo pašai tādas nebija. Pagāja diena pēc dienas un biļeti kā nevar tā nevar dabūt. Produkti arī mazinājās, lai gan ļoti taupīgi ēdu. Pēc dienām 10 gāju prasīt uz vilcienu. Tagad nu gan man bija bailes, ja nu lidostas darbinieks man to naudu neatdod, tad... grūti bija iedomāties, kas notiks. Tomēr cilvēks bija godīgs un uz mana lūguma tūlīt bez vārda runas to, 700 rbļ. Atdeva. Bija jau arī godīgi cilvēki pasaulē, pie tam nekāds lepnais vīrs, bet vienkāršs lidostas kalpotājs. Nākošā dienā ar Ilmāra Grīnvalda palīdzību dabūju biļeti uz vilcienu Vladivostoka – Maskava.

Kupejā, kur bija mana vieta, es biju uz augšējā plaukta. Ar mani kopā brauca divas ebrejietes ar saviem bērniem. Biju ļoti nogurusi, jo bija jau pievakare, tūlīt kāpu augšā gulēt. Pateicu krievu valodā: „Labdien!” un viņas man tāpat atbildēja. Biju ģērbusies savā zilajā mētelī ar vāverādas apkakli un kubanku galvā. Arī kleita bija vēl no Latvijas laikiem saglabājusies, laikam izskatījos „zolīda”, ko gan nevarēja teikt par manām kupejas biedrenēm. Augšā guļot, dzirdēju, ka manas kaimiņienes runā latviski! Oho! Sāka aprunāt mani, nezin, kas es esot par dāmiņu, ka tik forši ģērbusies, neesot jau no vienkāršām, droši vien esot kāda kunga draugaļa. Hm! Nu labi, nolēmu ne vārda pa latviski nerunāt, tikai pa krieviski, tad redzēs kādas sarunas vēl turpināsies! Un turpinājās arī! Īpaši ēdienreizēs. Mani amerikāņu konservi viņas tā satrieca, ka pār mani bira visneizmeklētākie vārdi dažādos locījumos! Es nelikos ne zinis. Es taču esmu krieviete!!! Un tādā „atmosfērā” nobraucām divas nedēļas līdz Maskavai. Viens vilciens konduktors bija man pateicis, ka bez stacijas šķērsošanas var tikt no sliežu ceļa laukā – caur izlauztu sētas dēli, kur parasti stāvot smagās mašīnas, kuras vedot tos pasažierus. To dzirdēja arī manas kaimiņienes un nu lūdzās krieviski, lai es viņas ņemot līdzi, jo pie stacijas taksometriem esot garas rindas. Nu, ko! Lai nāk vien! Un tā, kuras jābrauc uz Rīgu. Bet, kad par taksi bija jāmaksā, tad izrādījās, ka manām „draudzenēm” nav naudas. Nu, ko! Samaksāju es, par slaveno aprunāšanu! Stacijā bija jākompostrē biļetes uz Rīgu. Šausmas, rinda kilometra garumā! Bet Rīgas vilcienam pēc stundas jāpienāk. Ko nu darīt? Te nejauši dzirdu man blakus divus vīrus sarunājamies, ka uz vilcieniem esot augstākām Maskavas iestādēm rezervētas vietas vilcienos, bet, ja kādai iestādei atliekot brīvas vietas, tad, ja tikai īsto vīru varot sameklēt, kurš esot no iestādes, tad par samaksu – 100 rbļ. Viņš tūlīt biļeti nokompastrēšot. Viens no viņiem rāda otram kādu jūrnieka formā tērptu augstāku virsnieku, ka tas, lūk, esot īstais. Sava čemodānu atstāju pie ebrejietēm, jo tāpat viņas pie manis turējās, un steidzīgi devos pie jūrnieka. Saku: tā nu tā, biļete jākompostrē steidzīgi, jo jābrauc projām. Ielieku viņam kabatā simtnieku (nauda man bija tādēļ, ka lidmašīnai bija saglabājusi 700 rbļ., bet vilciens maksāja tikai 350 rbļ.), iedevu viņam savu biļeti un viņš aizsteidzās. Atkal bažas, kas nu iznāks. Un ja nu... Bet viņš ātri atgriezās, iedeva man nokompostrēto biļeti un prasa, kur mana bagāža. Teicu, ka pati tikšu galā, bet viņš būšot mani pavadīt līdz vagonam un vagonā. Oho! Pieejam pie ebrejietēm, tās tīri uztraukušās, ka es jau braucu projām, jo viņām vēl ilgi, pat dienas jāgaida līdz kompostrēšanai. Tā viena pienāk un klusi lūdz, vai es nevarot viņām drusku naudu atstāt, lai uzdodot savu adresi Rīgā, viņas man to naudu atnesīšot. Nu labi. Viņām četri bērni, ko lai dara, iedevu 200 rbļ. Un teicu – bērnu dēļ. Pateicības vārdi bira kā no maisa tāpat kā vagonā lamu vārdi par mani!

Jūrnieks paņēma manu koferīti (tas nu gan nebija „glauns”, no finiera izgatavots, zaļi nokrāsots), pieveda mani pie eleganta vagona, ieveda iekšā, vieta man pie loga, atsevišķa. Atsveicinājās no manis, noskūpstīja (!) man roku un novēlēja laimīgu ceļu. Apsēdos un sāku apskatīt savus kupejas biedrus. Oi, oi, oi! Ģenerāļi un ģenerālienes, virsnieki un dāmas! Visi skatījās uz mani kā uz brīnumu. Kā nu ne. Augstāks jūrniecības ministrijas vīrs mani ievedis un vēl roku nobučojis! Labi, ka viņi nebija dzirdējuši kādā valodā es atvados. Vilciens sāka kustēties un līdz ar to sākās arī manis izjautāšana. Bet es? Tik saku „nesaprotu, nesaprotu”. Nu es esmu atkal latviete. Par ko man ar viņiem runas jāved? Tā viņi no manis nogriezās un visu ceļu līdz Rīgai lika man mieru.

Vai kādam un kādiem vārdiem to var pasacīt, kādas izjūtas pildīja dvēseli šķērsojot Latvijas, mīļās, dārgās dzimtenes robežu? Ir viņpus robežas bija pļavas, birzis, lauki, bet, iebraucot Latvijas zemē viss uzplauka citās krāsās, citās izjūtās. Likās, ka birzis ir zaļākas, baltākas, pļavas valgi mirdzošas. Tas jau bija Latvijas mēnesis. Pirmā pietura bija Daugavpils. Nevarēju nociesties vagonā, izskrēju laukā, kaut minūti pastāvēt uz Latvijas, dzimtenes zemes. Braucot caur vagona logu nepārtraukti skatījos tik mīļās, pazīstamās ainavās. Kaut arī esmu no Cēsu puses, tad daba taču visur ir vienāda. Dzimtenē! Latvijā!

Rīgā neviens mani nesagaidīja, jo nebija jau zināms, kad tieši iebraukšu. Bet mani sagaidīja Rīga pati. Kāda laime bija iet atkal pa Rīgas ielām! Devos pie savas tantes Lāčplēša ielā. Tante, mani ieraugot, bija bezgala priecīga. Atkal pēc gandrīz septiņu gadu neredzēšanās. Daudz bija ko runāt ir viņai ir man. Pie tantes pavadīju pāris nedēļas. Un tā slepeni gaidīju, vai tās ebrejietes man to naudu atnesīs vai ne. Tā vienu dienu ejot pa ielu, redzu, ka pretīm nāk viena no tām ebrejietēm ar kādu ebreju. Mani viņa bija pazinusi, pienāca klāt un atvainojās, ka neesot varējusi vēl parādu atdot, bet šajās dienās pie manis atnākšot. Protams – runājām krieviski! Tiešām pēc pāris dienām zvana kāds pie tantes durvīm. Tante iet atvērt, es biju otrā istabā. Dzirdu, ka prasa mani. Tante saka (protams, latviski): „Biruta, te kādas dāmas atnākušas pie Tevis”. Sapratu, ka tās nu ir ebrejietes. Izeju priekšnamā un latviski saku: „Ak Jūs esat atnākušas, priecājos, ka vārdu turējāt”. Nu, ziniet, tas bija pērkona spēriens. Kā viņas pārbijās, iegrūda to naudu tantei rokās un pašas viena otru grūzdamas, ne vārda nesacīdamas, tenterēja pa līkumotām trepēm lejā. Nez’ kā vēl nenositās! Lūk, tā darbojas slikta sirdsapziņa, jo nu viņas skaidri apjauta, ka es visas viņu ņirgāšanās vilcienā esmu sapratusi, un vēl viņām izlīdzējusi!

Tā kā manu tuvinieku vairs Latvijā nebija, apmetos Cēsīs pie tās ģimenes, pie kuras mana Ieviņa bija kādreiz nodota audzināšanā. Es jau no Rīgas nevienam nepaziņoju, tikai no Sibīrijas, ka braucu mājās. Kāds bija manu draugu pārsteigums, mani ieraugot, tas nav izstāstāms. Viņi tūlīt paziņoja Kārlim Eglem un Andrejam Upītim par manu atgriešanos. Kārlis Egle atrakstīja, lai braucot uz Rīgu, jo viņš un Andrejs Upītis mani gaidot, lai mani iekārtotu dzīvot, kur es vēlētos. Protams, tie būtu „Kalāči”, mana bijusī vecāku māja, bet tās domas bija jāliek pie malas, jo tur bija ierīkots bērnu dārzs un dzīvoja vairākas ģimenes. Tā Cēsis bija mana vienīgā apmešanās vieta, gan pilsētā pie draugiem, gan Cēsu apkārtnē uz laukiem. Maniem paziņām, kuri pieņēma mani, bija diezgan nepatīkami mani, represēto pie sevis izmitināt. Tā jau tieši neko neteica, bet jūtams tas bija.

Kārļa Egles uzaicinājumam sekojot, aizbraucu uz Rīgu. K. Egle bija ļoti priecīgs, laipni mani uzņēma, parunājāmies kādu brīdi un tad gājām pie Andreja Upīša. Arī A. Upītis bija ļoti laipns, iztaujāja, kā man Sibīrijas ceļos gājis. Jautāja, vai es jau kaut kur esot pierakstījusies. Teicu, ka Cēsīs mani negrib pierakstīt. Tad A. Upītis uzrakstīja man tādu rakstu, lai mani pieraksta Cēsīs. Tikām runājuši par izsūtīšanu. Andrejs Upītis teica, ka tā esot bijusi liela neapdomība... Ja vajadzējis ko izsūtīt, tad tikai īsti vainīgos, bet tas jau tā esot, ka tajos brīžos, tādā ekstāzē ne viens vien nodara daudz ļauna. Viņa izteiciens bija: „Laikmetu griežos ne viens vien vērtīgs grauds tiek samalts pārvērtību laika dzirnakmeņos”.

Ar no A. Upīša saņemto rakstu devos Cēsīs pie pilsētas izpildu komitejas. Man liels pārsteigums bija, ka šī lieta jākārto izpildu komitejā pie Zušmaņa (bijušā Liepas ciema padomes priekšsēdētāja, kurš organizēja manu izsūtīšanu 1941. gadā. Man bija pārsteigums, bet Zušmanim neizsakāmas bailes mani redzēt. Brīžiem viņa seja bija kaļķa balta, brīžiem ugunssarkana un rokas tā trīcēja, ka zīmuli nevarēja rokā noturēt. Laikam viņam likās, ka viņš redz spoku savā priekšā, jo ne mūžam taču nevarēja iedomāties, ka es atgriezīšos. Jeb viņš domāja, ka esmu nākusi atriebties par viņa nelietībām. Nē, atriebīga es neesmu, lai kas man nodarīts. Pati dzīve ļauniem cilvēkiem atriebjas. Un tā tas notika arī ar Zušmani.

Dažus gadus vēlāk, braucot naktī pa Cēsu – Bērzkroga – Vecpiebalgas ceļu, ceļš bijis aizsprostots ar bomi, jo tur notikuši ceļa remontdarbi. Bet Zušmanis, naktī braucot, to nav ievērojis, būdams ieriebis, un ietriecās ar galvu bomī. Tas noticis naktī. Otrā rītā piena vedēji ieraudzījuši uz ceļa guļošo motociklu un asiņainu sliedi, kura vedusi netālu esošās Veselavas kapsētas virzienā. Tur tad arī atraduši Zušmani ar pārsistu galvu uz bērkambara trepēm mirušu. Tāda bijusi likteņa tiesa.

Toreiz, kad griezos pie Zušmaņa izpildu komitejā, viņš deva piekrišanu pierakstīties Cēsīs, ar drebošu roku parakstīdams šo atļauju. Un pie tam vēl piedāvāja palīdzēt iekārtoties darbā. Šo palīdzību man nebija jāizmanto, ar to es pati tiku galā. Braucu pie paziņām laukos strādāt un 1949. gada 15. jūlijā tiku pieņemta pat Cēsu patērētāju biedrības veikalā Nr. 31. kur nostrādāju ar atzinībām līdz 1950. gada 26. aprīlim, kad mani arestēja /no veikala/, jo es esot patvarīgi izbēgusi no izsūtīšanas Sibīrijā. Bet tas ir atkal cits stāstījums. Kur piecus gadus, bez vainas vainīgā, pavadīju smagā darbā un kur man arī piedzima dēliņš Jānis /16.01.51/. Un tikai 1955. gada janvārī varēju atgriezties mājās.

Bet liktenis bija lēmis manam dēlam Jānim 22 gadu vecumā aiziet pa mūžības taku – aizmūža dārzos.

Visi mani tuvinieki ir jau aizmūža takās, esmu palikusi viena – kā koks ar nolauztiem zariem. Tāda ir dzīve...

Biruta Leite,
Eduarda Veidenbauma māsas Karlīnas meita

Cēsu rajona Liepā 1989. gada 25. maijā.
(Atmiņu oriģināls glabājas Liepas pagasta bibliotēkā)