Ainas Leikartes ģimeneLeikarte Aina Pētera m., dz. 1931, dzīvoja Rīgas apriņķa Līgatnes pagasta Ratniekos, izsūtīta 14.06.1941. uz Krasnojarskas nov. Kozuļkas rajonu, atbrīvota 01.10.45. Lieta Nr. 17303. Tēvs Leikarts Pēteris Jāņa d., dz. 1885, dzīvoja Rīgas apriņķa Līgatnes pagasta Ratniekos, arestēts 14.06.1941. ieslodzīts Sverdlovskas apgabala Sevurallagā, miris 16.02.42. Lieta Nr. 17303. Tēva sieva Leikarte Elizabete Andreja m., dz. 1911, dzīvoja Rīgas apriņķa Līgatnes pagasta Ratniekos, izsūtīta 14.06.1941. uz Krasnojarskas nov. Kozuļkas rajonu, atbrīvota 26.02.57. Lieta Nr. 17303. Brālis Leikarts Varis Pētera d., dz. 1940, dzīvoja Rīgas apriņķa Līgatnes pagasta Ratniekos, izsūtīta 14.06.1941. uz Krasnojarskas nov. Kozuļkas rajonu, pēdējās ziņas lietā 1952. gada jūnijā. Lieta Nr. 17303. Tēva māsa Veisberga Anna Jāņa m., dz. 1878, dzīvoja Rīgas apriņķa Līgatnes pagasta Ratniekos, izsūtīta 14.06.1941. uz Krasnojarskas nov. Kozuļkas rajonu, mirusi 1943. gadā. Lieta Nr. 17303. Tēva māsas vīrs Veisbergs Augusts Mārtiņa d., dz. 1881, dzīvoja Rīgas apriņķa Līgatnes pagasta Ratniekos, arestēts 14.06.1941., ieslodzīts Sverdlovskas apgabala Sevurallagā, miris 14.12.41. Lieta Nr. 17303. |
Dokumenti, fotogrāfijas
Ainas Leikartes atmiņas
Esmu dzimusi 1931. gadā. Kad mūs izveda uz Sibīriju, man bija 10 gadi, tomēr savu bērnību atceros ļoti skaidri. Māte nomira, kad man bija 2 gadi, dzīvoju pie tēva Pētera Leikarta Līgatnes pagasta "Ratniekos". Par mani allaž rūpējās tēva māsa, kurai pašai bērnu nebija. Kad sāku iet skolā, tēvs apprecējās, un 1940. gadā piedzima mazs brālītis. Dzīvojām laukos, kur tēvam bija saimniecība. Mans tēva tēvs bija kalējs. Tajā laikā šis amats bija ienesīgs, un viņš bija nopircis no muižas zemi un uzcēlis māju, ko pēc sava tēva nāves mantoja mans tēvs. Tēvs bija Saeimas deputāts no sociāldemokrātu partijas un, Ulmanim nākot pie varas, 10 mēnešus nosēdējis cietumā. No radu stāstiem zinu, ka arī aizsargu organizācijā tēvs nebija. Cik viņa saimniecībai bija liela zemes platība, to nezinu, bet kūtī bija 20 govis un 3 zirgi. Visu zemi ar saviem spēkiem apstrādāt nevarēja, tādēļ palīgā bija jāņem strādnieki. Saimniecībā pastāvīgi strādāja puisis un meita, ražas novākšanas laikā palīgā bija jāņem vēl citi strādnieki. Tēvs rūpīgi kopa zemi, mēslotas tika arī visas pļavas. Tīrumos vienmēr bija laba raža. Jāstrādā bija visiem. Arī es no 7 gadu vecuma gāju ganos, labi atceros savas gotiņas un palīgu – sunīti Lācīti. Dzirdēju saimi runājam, ka mans tēvs esot skops, ja ganos sūtot tādu knīpu un neturot ganu. Tēva vārdus atceros labi: "Kādēļ man jāņem gans, ja man pašam ir meita, vai pieņemtais būtu citāds bērns un tam nebūtu grūti?" Ganu gaitās gāja visādi. Dažreiz viss ganāmpulks saskrēja labībā vai dunduru laikā ezerā. Tad bira asaras, un allaž domāju, ka tēvs mani nemīl. Bet vēlāk biju pateicīga, ka viņš man mazai jau mācīja strādāt, darīt, patīk vai nepatīk. Kad mājās pārveda mazo brālīti, arī tas bija jāauklē, bet ne ilgi, jo bija pienācis 1941. gada pavasaris.
14. jūnijā agri no rīta mani modināja tante un teica, lai ejot uz māju pie tēva. Nobijos, jo istabā stāvēja vairāki sveši vīri, vienam no tiem bija šautene. Bija agrs rīts, gluži samiegojusies skrēju pie tēva, bet arī tur redzēju to pašu ainu. Vēlāk domāju, ka varēju paslēpties lielajā kokā, kas bija pa ceļam uz tēva māju, un es nebūtu izvesta, bet tad tāda doma prātā neienāca. Tēva mājā visas skapja atvilktnes bija izvilktas, to saturs izgāzts uz grīdas, fotogrāfijas izmētātas, tēvs nosēdināts krēslā, svešais ar šauteni stāvēja viņam aiz muguras. Pamāte noraudājusies, ar mazo brālīti klēpī sēdēja uz gultas. Tad pateica, lai ātri sakravājoties, jo mums pavēlēts pārcelties uz dzīvi Krievijā. Istabas vidū bija nolikts liels grozs ar vāku, tajā tad arī ielika visu, ko steigā varēja iedomāties. Kurš to darīja, neatceros, tikai zinu, ka es paņēmu savas mātes albumiņu, kuru man glabāšanā bija nodevusi mātes māte kā piemiņu no mātes. Tajā brīdī manam bērna prātam tas likās vissvarīgākais. Kad smagā mašīna sakustējās, mans suns Lācītis tik žēli gaudoja – viņš laikam saprata, ka notiek kaut kas briesmīgs. Kūtī māva gotiņas, jo slaukšanas laiks jau bija garām, vajadzēja laist ganos. Govis apkopt uzticēja vienam kalējam, kas pie mums dzīvoja un jaunsaimniekiem, kuriem bija piešķirta daļa mūsu zemes.
Kad piebraucām pie Siguldas stacijas, tēvam bruņoto vīru pavadībā bija jāizkāpj. Viņam uz pleciem bija lielais zemnieka kažoks (agrāk tādi kažoki bija vajadzīgi, jo ziemā ar zirgiem bija jābrauc lieli attālumi un bija auksti), tēvs to uzlika uz pleciem savai sievai, kurai klēpī bija mazais dēliņš, atvadījās no mums visiem un aizgāja tikai ar to, kas bija mugurā, jo visas mantas un pārtika bija kopā lielajā grozā, neviens iepriekš nebrīdināja, ka tiksim šķirti. Tas bija 1941. gada 14. jūnija rītā, kad pēdējo reizi redzēju savu tēvu. Līdz šai dienai nezinu, kur viņu aizveda un par kādiem noziegumiem mēs tikām sodīti un pārvietoti. Tā sākās mūsu ceļš pretī nezināmajam uz Sibīriju.
Braucām aizrestotos lopu vagonos, vagonā bija apmēram 40 cilvēku – bērni, sirmgalvji, arī daži vīrieši un bērni. Vagona abos galos bija dēļu lāvas divos stāvos, paredzētas sēdēšanai un gulēšanai. Vidus bija piekrauts ar koferiem, groziem, dažādām paunām, ko nu katrs steigā bija varējis paņemt līdz. Vagona malā, iepretim durvīm bija lūka dabisko vajadzību kārtošanai. Katrā galā bija mazs, aizrestots lodziņš, durvis drīkstēja atvērt lielajās stacijās, kad gāja pēc ūdens. Tad arī mums, bērniem atļāva izkāpt pastaigāties. Atceros, kā reiba galva gaisa un gaismas trūkumā, smacīgajā vagonā. Reizi dienā deva kādu kukuli maizes un prosas biezputru. Braucot vēl badu nejutām, jo organismā vēl bija rezerves un bija arī līdz paņemts šis tas no ēdamā, to, ko deva, reti kāds ēda. Atceros, ka pamāte allaž man iedeva karotīti medus, un man ar to arī pietika. Vienā vagonā ar mums bija arī mana mātes māsa ar savu dēlu un vīra māti. Kad kādu laiku bijām braukuši, saslimu ar šarlaku. Vilcienā brauca kāda krievu tautības ārste vai feldšere, kura lika mani ievietot atsevišķā, pilnīgi tukšā vagonā, lai nesaslimtu citi mazie bērni. Tā kā mans brālēns gulēja man blakus, arī viņu drošības pēc atveda uz tukšo vagonu. Mana tēva māsa, uzzinājusi, ka esmu slima, izlūdzās no uzraugiem atļauju būt pie manis. Manai pamātei uz rokām bija 9 mēnešus vecais brālītis. Arī mātes māsai atļāva pārvietoties uz tukšo vagonu pie sava dēla. Tur vismaz bija gaiss, ko elpot un, galvenais, varējām sēdēt un gulēt pie vienīgā loga, kas arī bija aizrestots. Bija stacijas, kurās vilciens stāvēja vai visu dienu, tādēļ brauciens ilga divdesmit vienu dienu. Brauciena gala punkts bija Ačinska Krasnojarskas apgabalā.
Ačinskā mūs ievietoja slimnīcā, lai karantīnā pavadītu 40 dienas, lai gan bijām jau veseli. Pārējie tika ievietoti bijušajā zvēru dārzā, kuru apjoza sēta. Tur bija jāgaida tik ilgi, līdz no kolhoziem atbrauca pēc darba spēka. Mēs ar brālēnu nemācējām sarunāties krieviski, tādēļ daktere atļāva manai mātes māsai palikt pie mums. Kad pagāja karantīnas laiks, no kolhoza pēc mums atbrauca ar zirgu. Kolhozs bija kādus 40 km tālu un bija jābrauc divas dienas. Likās, ka šim braucienam nebūs gala. Braucām pa mežiem, tīrumiem – pilnīgi bez ceļa. Atceros, cik izmisīgi iekrampējos ratos, jo likās, ka tūlīt, tūlīt tie apgāzīsies. Otrs pajūgs vilka siena vezumu, tur tad arī pārlaidām nakti. Visbriesmīgākie bija tie knišļi – tādas mazas, sīkas mušiņas, kas līda acīs un visur koda. Kodieni izsauca niezi, ja pakasīja, acis aiztūka. Tur tos kukaiņus sauca moškara. Kad nonācām kolhozā, izrādījās, ka mana pamāte ar mazo brālīti aizvesti uz citu kolhozu. Mani sagaidīja tēva māsa un es paliku pie viņas. Tad sākās pārtikas trūkums. Vienīgais, ko varējām dabūt, bija kartupeļi, ko kolhozs atļāva parakt. Atceros, ka rakām vakaros, kad visi strādājošie pārnāca no darba. Cik sarakām, tik uz galviņām izdalījām – tāda neliela bļodiņa iznāca. Strādājošiem deva 500 gramus maizes, kas nestrādāja, dabūja 200 gramus. Tā bija vienīgā alga par darbu. Nebija nekādu trauku, reti kuram kas kāds bija paķerts līdz. Kad izēdām kādu konservu bundžiņu, malas kārtīgi izklapējām un lietojām gan kā bļodiņu, gan kā krūzīti – pēc vajadzības. Kāds drēbju gabals nu katram bija paņemts līdz, to gājām pie vietējiem iedzīvotājiem apmainīt pret piena litru vai kartupeļu spaini. Visi domājām par mājām, tēviem, vīriem – par viņiem nebija nekādu ziņu, kur aizvesti, vai ir vēl dzīvi, vai miruši. Daudzi cerēja, ka viss notikušais ir kāds pārpratums un drīz atkal atgriezīsimies mājās.
Nāca skolas laiks. Mana tante man lika iet uz skolu. Es gauži raudāju, negribēju iet, jo nemācēju sarunāties krieviski. Tad viņa pierunāja vēl divas latviešu meitenes un mēs kopā gājām uz skolu. Katrā kolhozā bija četru klašu skola ar vienu skolotāju. Rēķināt mācējām labi, bet ne lasīt, ne rakstīt krievu valodā nemācējām. Pamazām to apguvām. Daudzi latvieši, cerēdami uz drīzu atgriešanos, pirmajā ziemā savus bērnus skolā nesūtīja. Nāca ziema, aukstums un tumsa. Gulēšanai no dēļiem sasitām lāviņas, uz kurām uzlikām salmus. Maisus, kur iebāzt salmus nevarējām atļauties, labi, ja kaut ko varējām uzklāt virsū. Visu, līdz pēdējai lupatai apmainījām pret kartupeļiem, miltiem un pienu. Visbriesmīgākās bija blaktis, kas arī bija badā. Tās krita mums virsū bariem. Atceros, ka naktī modos no kodieniem, blaktis ap manu galvu bija kā kronis, tās ar roku pabraucīju nost un atkal iekritu miegā. Nebija ziepju, ar ko mazgāties un mazgāt veļu. No pelniem taisījām sārmu, kurā mērcējām un mazgājām veļu. Ieviesās arī utis, galvas bija pilnas, ka nevarēja glābties. Nebija ne biezas ķemmes, ne arī citu līdzekļu, ar ko tās apkarot. Mēs, bērni caurām dienām cita citam tīrījām galvas ( ar vārdu sakot, kāvām utis).
Vakaros latvieši sapulcējās un pie skala uguns kopīgi zīlēja ar tasīti. Izzīlēja arī, ka drīz priekšā stāv tāls ceļš. Kāds ceļš gan tas varētu būt? Visi domāja tikai vienu, ka tas ir ceļš atpakaļ uz mājām. Tā mēs kolhozā nodzīvojām līdz 1942. gada janvārim. Komandants katru mēnesi pārbaudīja, vai kāds nav aizbēdzis. Tā kā ziemā kolhozā nekāda darba nebija, visus darba spējīgos sūtīja uz taigu tecināt sveķus. Es un mana tante, kas bija pensijas vecumā, skaitījāmies darba nespējīgas. Mūs un vēl kādas trīs ģimenes aizveda uz miestu dzelzceļa līnijas Maskava – Vladivostoka malā, kur bija kokzāģētava. Tur arī pavadīju visus četrus gadus. Tātad braukšana iznāca, tasītei bija taisnība. Atkal bija brauciens ar zirgiem. Bija auksta, saulaina ziemas diena. Cik ilgs bija brauciens, to neatceros, zinu tikai, kas brīžiem skrējām kājām, jo bija ļoti auksti. Tur ziemā sals sasniedza - 500 , bet gaiss bija sauss, tādēļ salu varēja izturēt. Tā beidzās manas skolas gaitas tajā ziemā. Atkal ar savām drēbēm gājām pie vietējiem iedzīvotājiem, lai iemainītu ko ēdamu. Jo tuvāk nāca pavasaris, jo grūtāk bija ko iemainīt, jo vietējie iedzīvotāji arī bija trūcīgi – viņu vienīgais iztikas avots bija govs un dārziņā izaudzētie kartupeļi. Kolhozs par izstrādes dienām deva kādu kilogramu graudu. Katram kartupelim, ko iemainījām, nogriezām galu ar asnu actiņām un taupījām, lai pavasarī būtu ko iestādīt. Uz mājās braukšanu vairs necerējām, vienīgā doma bija, kur dabūt ko ēdamu, lai varētu izdzīvot. Daba tur bija dāsna, vasarā mežā varēja salasīt upenes, zemenes, jāņogas, bet ziemai ogas nevarējām saglabāt, jo nebija cukura. Vienīgi kaltējām ievu ogas. Katram nestrādājošam dienā deva 200 gramus maizes no auzu miltiem ar sēnalām. Dažreiz visu dienu nostāvējām rindā, lai tika vakarā saņemtu vienu šķēlīti maizes. Biju tik izsalkusi, ka pa ceļam uz mājām pa mazai kripatiņai vien apēdu visu maizi un tantei nekas nepalika. Visu dienu mocīja tikai viena doma – atrast kaut ko ēdamu. Tajā pavasarī bija bads. Daudzi neizturēja un mira, it sevišķi gados vecākie. Ar nepacietību gaidījām zālīti. Kad sētmalēs sāka dīgt nātres, tad mans darbs bija visu dienu lasīt tās. Vēlāk bija jālasa arī balandas un usnes. Tā bija mūsu vienīgā pārtika līdz jūlijam, kad dārziņā varējām izurbināt kādu kartupeli. Nevarējām vien sagaidīt, kad varēs sākt rakt kartupeļus. Tur zeme bija laba, kartupeļi izauga vareni. Vārdu sakot tie, kuri izturēja pavasari, palika dzīvi. Bērnus, kuriem nomira mātes, nosūtīja uz bērnu namu. Mana tante pirmo pavasari izturēja, bet nākošajā – 1943. gada pavasarī nomira, jo saslima ar dizentēriju. Ūdeni dzeršanai nesām no upes, kas pavasaros pārplūda un ūdenī tika ieskaloti visi mēsli, jo atejas ziemā bija aizsalušas un katrs savas dabiskās vajadzības kārtoja aiz mājas stūra, ziemā noslaucījās ar sniega piku, vasarā ar zālīti.
Atkal bija pavasaris un atkal tās pašas nātres, jo visi kartupeļu krājumi bija apēsti. Tagad, izlasot Vladimira Solouhina grāmatu "Zāle", saprotu, ka toreiz nātres izglāba manu dzīvību, jo, kā viņš raksta, nātres satur ļoti daudz organismam tik nepieciešamu vielu.
Rudenī sāku iet atkal uz skolā un atkal otrajā klasē. Nu jau valoda bija apgūta, tikai ar rakstīšanu bija grūtāk, nevarēju izšķirt, kur rakstāmas zīmes "ъ", "ь", bet līdz Jaunajam gadam māka bija rokā. Skola, kurā gāju, skaitījās dzelzceļa un tur katru dienu deva 50 gramus maizes. Kā mēs gaidījām starpbrīdi, jo tā bija īsta maize!!!
Kad tante nomira, mani pieņēma mana tēva māsīca. Par pamāti neko nezināju, jo arī viņu aizsūtīja uz taigu tecināt sveķus. Pēc tantes nāves apmainījām viņas kažoku pret mazu kaziņu. Pa vasaru ganīju un mums ziemā bija arī pa piena litram, turējām arī pāris vistiņas un badu vairs necietām. Mana tēva māsīca labi prata krievu valodu, viņa sāka strādāt zāģētavā par grāmatveža palīgu. Viņa prata adīt visādas jakas un lakatus, arī mani iemācīja. Tad adījām abas. Dzijas gan bija tādas cietas, bet toreiz jau nevienam nebija izvēles un nekā labāku cilvēki par mūsu adījumiem cilvēki nebija redzējuši un tie bija lieliski. Par adījumiem mēs dabūjām pārtiku. Nebija sāls un sērkociņu. Uguni nedrīkstēja galīgi izlaist, atceros to mūžīgo pūšanu, lai atkal iekurtu. Pa dzelzceļu, gar mūsu māju uz platformām veda sāli, tas nobira arī zemē. Dažreiz visu dienu staigāju un lasīju sāls graudus, tos nomazgāju un bija ko lietot. Kad beidzās karš ar Vāciju, pa dzelzceļu bieži nāca ešeloni ar karavīriem. Bērni sēdēja ar bļodiņām pie dzelzceļa, un, ja vilciens apstājās, karavīri viņus pabaroja. Es gan netiku tur gājusi, jo tad mums vairs tik briesmīgs bads nebija, bet, ja apstājās vilciens, kurā veda sāli, tad gan skrēju citiem līdz, lai varētu pagrābt bļodiņā. Man tas bija ļoti nepatīkami, bet nepieciešamība spieda to darīt.
1944. gada janvārī - 500 salā no Kalmiku autonomās republikas atveda kalmikus, vēl nelaimīgākus par mums. Viņus, radušus dzīvot siltumā atveda tādos pašos lopu vagonos kā mūs, viņiem nebija silta apģērba. Atceros, kā viņi dzelzceļa malā, aukstumā trīcēdami, tinās savos tepiķos. Man trūkst vārdu, lai aprakstītu tās šausmas. Viņi bija pilnīgā badā, rakājās pa atkritumu kaudzēm, meklēdami kaut ko ēdamu, bet tur nekā nebija, jo paši apēdām katru miziņu. Viņi gāja un bezspēkā krita un mira. Vietējie iedzīvotāji nespēja viņus ziemas salā apglabāt. Tā tauta bija nolemta pilnīgai iznīcībai. Viņi nomira visi, izņemot vienu mazu puisīti, kurš gāja pie visām māju durvīm un dziedāja. Katrs no sava mazumiņa viņam iedeva ko ēdamu. Tā viņš izturēja. Izdzīvoja arī viens vīrietis – skolotājs. Kad pienāca pavasaris, viņi salīga par ganiem pie vietējiem iedzīvotājiem.
Tajā pavasarī izcēlās epidēmija – izsitumu tīfs. Arī es saslimu. Mani aizveda uz slimnīcu Krasnojarskā. Kā mani aizveda nezinu, jo biju bezsamaņā. Kad pēc nedēļas slimnīcā atmodos, nebija vairs spēka piecelties. Pirmais, ko atceros, man atnesa ēst tādu zilu tauku putru, kurā peldēja, burtiski, pāris putraimu. Tā, bez spēka piecelties, gulēju līdz daktere nāca un katru dienu mani pati piecēla, sākumā sēdus, vēlāk arī stāvus. Tā tur bija vienīgā ārstēšana. Par spīti visam es tomēr atlabu. Bija jāmācās no jauna staigāt, to darīju pa koridoru, gar sienām turoties. Mati man, kā visiem, kas nokļuva slimnīcā, bija nogriezti līdz ādai, jo citādi no utīm nevarētu atkauties. Tā kā biju bērns, savu traģisko stāvokli toreiz nemaz nevarēju novērtēt. Atceros, ka blakus gultā gulēja kāda sieviete, kas man iedeva padzerties ķīseli, kas viņai bija atnests, sacīdama: "Es nevaru noskatīties, ka šim bērnam neviens neko neatnes." Tad man likās brīnumgards, to garšu atceros vēl tagad. Kas gan lai pie manis nāktu, jo tantei nebija ne ar ko atbraukt, ne ko nest. Es biju likteņa varā un man tomēr bija lemts izdzīvot. Kad mati atauga, tā bija tikai tāda pūka, tad tos nogrieza vēlreiz līdz ādai, un tikai tad tiku pie īstiem matiem. Visu vasaru nostaigāju ar lakatiņu galvā, un rudenī skolā jau varēju rādīties kaut cik normālā izskatā. Nu jau skolā bijām teicamnieki, brīvi lasījām un rakstījām krievu valodā.
Kad beidzās karš, visi steidzās rakstīt vēstules uz Latviju. Nebija ne papīra, ne aploksnes, tad sūtīja tāpat salocītus trijstūrīšus, vienalga uz kāda papīra. Arī man gribējās rakstīt, bet nezināju, kam lai rakstu. Uzrakstīju uz "Ratniekiem" – tēva mājām. Tad pamazām sāka nākt atbildes. Mana tante saņēma no sava brālēna pastkartīti. Uz kartiņas bija Brīvības piemineklis un tautu dēls ar trim tautu meitām. Visi latvieši gribēja redzēt šo kartiņu, paturēt to rokās, jo tā bija nākusi no mājām, no Latvijas! Vēl šodien atceros šo kartiņu, man tā likās pats skaistuma iemiesojums, un, kad tante neredzēja, stundām ilgi tajā raudzījos.
Mana vēstulīte nebija aizgājusi uz "Ratniekiem", jo tur tajā laikā jau dzīvoja sveši cilvēki. Pazīstami cilvēki pastā to bija nodevuši manai vecaimammai (mātes mātei). Mana vecāmamma bija ļoti uzņēmīga, viņa bija sapratusi, ka esmu palikusi viena, un tūdaļ steigusies uz Rīgu pie savas draudzenes, kuras radinieks bija Iekšlietu ministrs Eglītis. Viņa bija aiznesusi Eglītim iesniegumu ar lūgumu mani kā bāreni atbrīvot un atļaut braukt uz Latviju, un teikusi, ka tikmēr projām nebrauks, kamēr ministrs tādu atļauju dos. Vecmāmiņa man par to atrakstīja, bet es vēl neticēju, ka tā var notikt. Pēc kāda laika tiešām saņēmu atļauju braukt uz Latviju. Man tad bija 14 gadi. Ceļš bija tāls un bīstams. Doma, ka tā varētu būt vienīgā izdevība tikt uz Latviju, un tāda vairāk var nebūt, deva man drosmi. Tā 1945. gada 4. oktobrī posos ceļā. Biļeti, vai pareizāk sakot atļauju, atnesa komandants, kuram joprojām bijām pakļauti. Vecmāmiņa man bija atsūtījusi arī trīs červoncus, kurus ieliku zeķē zem pēdas, lai nenozog. Mugurā man bija tā pati skolas kleita, kurā mani izveda, pa četriem gadiem neko daudz nebiju augusi. Bija jau rudens, tādēļ no lielā lakata man pašuva svārkus un jaku, ko uzvilkt kleitai virsū. Zābaki bija no dažādiem pāriem – viens lielāks, otrs mazāks. Tante atdeva savas vilnas zeķes. Nebija nekā, ko paņemt līdz, un nebija arī kur ielikt. Tādā nelielā kulītē tante ielika dažas novārītas olas un prjaņikus, bet manu albumiņu, kuru visu laiku glabāju, man nebija kur ielikt, tādēļ fotogrāfijas izņēmu un ieliku kabatā, bet albumiņš bija jāatstāj. Neviens nevarēja paredzēt, kāds ceļš man priekšā stāv, tādēļ, neko nedomājot, devos ceļā uz Latviju, uz mājām, pēc kurām tik ļoti mēs visi ilgojāmies. Toreiz tikai es biju tā laimīgā, bet pēc gada atļāva atgriezties visiem bāreņiem. Bija jābrauc uz rajona pilsētu, kur piestāja Maskavas vilciens, mani pavadīja tante un viņas draudzene – inteliģenta krievu sieviete. Kad pienāca vilciens, izrādījās, ka visi vagoni slēgti un nevienu pasažieri neuzņem. Gribēju braukt, stāvot uz trepītēm ar savu kulīti rokā, bet mani pavadītāji to neatļāva. Nekas cita neatlika, kā mēģināt atkal nākošajā vakarā. Kā mēdz teikt, nav ļaunuma bez labuma. Nākošajā vakarā stacija bija pilna ar cilvēkiem. Izrādījās, ka visa sādža pavada divus virsniekus, kuri bija bijuši atvaļinājumā un atgriezās uz savu daļu Kēnigsbergā. Viens no viņiem bija jauns, otrs gados vecāks. Manas pavadītājas mani pamudināja viņiem pajautāt, uz kurieni viņi brauc. Piegāju pie vecākā virsnieka, izstāstīju savu bēdu stāstu un lūdzu ņemt mani sev ceļa biedros. Izrādījās, ka viņš ir skolotājs un pašam ir četri bērni. Kad pienāca vilciens, tāpat kā iepriekšējā vakarā, vagoni bija slēgti, un pasažierus neuzņēma, bet tagad man bija ceļa biedri, un nekas cits neatlika, kā uz tām pašām trepītēm braukt līdz nākošai lielākai pilsētai. Atceros, ka vilcienam sakustoties, virsnieka sieva vēl sauca: "Только не остовляй девочку !" (Tikai neatstāj meiteni!). Visiem bija brīnums, kur šajā laikā brauc tāds meitēns, bet drīz jau visiem bija zināms, ka esmu apaļa bārene un braucu pie vecmāmiņas uz Latviju. Kad nāca nakts, kāda sieviete pavēra durvis uz vagonu un iebīdīja mani iekšā, tur atkal bija mazs koridoriņš, no kura varēja ieiet tualetē. Durvis uz vagonu bija pusvirus un redzēju, ka tas ir vagons ar slēgtām kupejām, un tur brauc kāds augstāks armijas virsnieks ar saviem pavadītājiem. Denščiks laikam visu nakti dežūrēja un viksēja zābakus, kas bija nolikti rindā. Vagonā bija arī liels vilku sugas suns. Kad viņi nāca uz tualeti, es bailēs ierāvos kaktiņā. Jaunākais no karavīriem neko neteica, vecākais gan kaut ko rūca, tomēr mani ārā nedzina. Nākošajā dienā mans ceļabiedrs tomēr bija varējis iekļūt kādā vagonā. Kādā no pilsētām, kur vilciens ilgāk stāvēja, viņš arī mani ieveda vagonā. Nu mēs bijā zem jumta, bet vietu, kur sēdēt nebija, braucām jau trešo dienu, un nogurums mani bija nomocījis. Tajā vagonā brauca divas jaunas krievu sievietes, kuras atgriezās no Japānas frontes. Viņas brauca jau no pašas Vladivostokas un katrai no viņām bija sava lāviņa, kur gulēt. Viņas uz maiņām ļāva man pagulēt savās lāviņās. Lielajās stacijās vilciens stāvēja un visi izkāpa, lai pastaigātos un dabūtu ūdeni, bet es baidījos, ka netikšu atpakaļ vagonā, un nekustēju no vagona ārā. Atceros, ka izņēmu no zeķes savus červoncus un par vienu manas labdares atnesa man divus sārtus ābolus, tā bija mana vienīgā vēlēšanās. Āboli bija ļoti garšīgi, tos apēdu ar neiedomājamu kāri. Olas manā kulītē bija sabojājušās un prjaņiki sadrupuši. Par ēšanu vairāk neko neatceros, droši vien mans ceļabiedrs mani ar kaut ko pacienāja. Tā mēs iebraucām Maskavā, kur man bija jāpārsēžas uz Rīgas vilcienu. Rīgas stacijas uzgaidāmās telpas bija pārpildītas. Cilvēki nedēļām gaidīja rindā, lai dabūtu biļeti uz Rīgas vilcienu. Tur pat nebija vietas, kur stāvēt, vienas vienīgas paunas un uz grīdas guļoši cilvēki. Mans pavadonis kā armijas cilvēks savu biļeti varēja pārkompostrēt bez rindas, bet ar manu biļeti viņš aizgāja pie stacijas priekšnieka, un dabūja atļauju arī to pārkompostrēt bez rindas. Tā mēs tajā pašā dienā varējām doties tālāk uz Rīgu. Mans pavadonis bija nolēmis nogādāt mani līdz vecmāmiņai. Kad jautāju viņam, vai viņš nebrauks tālāk uz Kenigsbergu, viņš atbildēja man: "Хочу видеть твою бабушку" (Gribu redzēt tavu vecmāmiņu).
Kad sākās iekāpšana vilcienā, satracināto cilvēku pūlis vēlās uz vagoniem, cilvēki spiedās, domājot tikai par sevi, daži pat iekāpa vagonā pa logu, jo bija skaidrs, ka visiem sēdvietu nepietiks. Es jau, protams, vagonā iekāpu pēdējā, bet mans pavadonis bija jau priekšā, un līdz Rīgai varējām sēdēt. Dzelzceļš pēc kara bija tikko atjaunots un vilciens gāja ļoti lēni, vismaz salīdzinājumā ar to, kas nāca no Vladivostokas.
Cik ilgi braucām no Maskavas līdz Rīgai, neatceros, bet atmiņā palicis skats, kas pavērās, kad pārbraucām Latvijas robežu – arvien vairāk iekoptu lauku ar vareniem ozoliem to vidū. Tas man arvien vairāk atgādināja māju, jo laikam gan nekur citur pasaulē tā nav. Šie ozoli tīrumos jau tad manā bērna dvēselē bija atstājuši neizdzēšamas pēdas, kas ir saglabājušais līdz pat šai dienai.
Mana tante bija iedevusi man līdz vēstulīti ar savu paziņu adresi Rīgā, lai būtu kur apmesties, ja iebrauktu vēlu vakarā. Tā noderēja, jo vilciens no Rīgas uz Valmieru tad gāja reizi divās dienās. Uz vilcienu nebija ko cerēt. Pārgulējām pie paziņām, kur pēc četriem gadiem atkal gulēju gultā baltos palagos. Tā bija neaprakstāma sajūta – reizē vilinoša un šausmīga. Ieguļoties baltajos palagos, tā pa īstam apjēdzu, cik es esmu netīra.
Otrā rītā ar tramvaju aizbraucām līdz pilsētas galam un tad ar kādu gadījuma mašīnu līdz Līgatnei. Kad pa ceļu gājām uz vecmāmiņas māju, tad gan gājēji, gan braucēji atskatījās uz mums, tik neparastiem ceļiniekiem – virsnieks formā un maza, pelēka meitenīte lielos zābakos un drēbēs no rūtainā lakata.
(Publicētas žurnālā "Kino" Nr. 5/89, 17.–20. lpp.)