Silvas Linartes (dzimusi Skrinda) ģimene Skrinda Silva Veronika Antona m., 1939, dzīvoja Daugavpils apriņķa, Līksnas pagasta, Zabolotišķos. Izsūtīta 14.06.1941. uz Krasnojarskas novada Ilanskas rajonu. 15.11.1946. atgriezās Latvijā. 29.09.1950. nosūtīta atpakaļ uz Krasnojarskas novadu. Atbrīvota 03.03.1956. LVA, 1987. f., 1. apr. (Daugavpils), 19430. lieta. Tēvs Skrinda Antons Jāzepa d., 1902, dzīvoja Daugavpils apriņķa, Līksnas pagasta, Zabolotišķos. Arestēts 14.06.1941., ieslodzīts Vjatlagā, miris 20.03.1942., apglabāts 7.nometnes kapsētā. LVA, 1987. f., 1. apr. (Daugavpils), 19430. lieta. Māte Skrinda Marija Antona m., 1910, dzīvoja Daugavpils apriņķa, Līksnas pagasta, Zabolotišķos. Izsūtīta 14.06.1941. uz Krasnojarskas novada Ilanskas rajonu. Bēgusi 11.08.1947. uz Latviju. 29.09.1950. nosūtīta atpakaļ uz Krasnojarskas novadu. Atbrīvota 13.03.1956., mirusi 05.04.1956. LVA, 1987. f., 1. apr. (Daugavpils), 19430. lieta. Māsa Skrinda Lidija Antona m., 1936, dzīvoja Daugavpils apriņķa, Līksnas pagasta, Zabolotišķos. Izsūtīta 14.06.1941. uz Krasnojarskas novada Ilanskas rajonu. 15.11.1946. atgriezās Latvijā. 29.09.1950. nosūtīta atpakaļ uz Krasnojarskas novadu. Atbrīvota 25.05.1957. LVA, 1987. f., 1. apr. (Daugavpils), 19430. lieta. Māsa Skrinda Ģertrūde Antona m., dz.1936, dzīvoja Daugavpils apriņķa, Līksnas pagasta, Zabolotišķos. Izsūtīta 14.06.1941. uz Krasnojarskas novada Ilanskas rajonu. 15.11.1946. atgriezās Latvijā. 29.09.1950. nosūtīta atpakaļ uz Krasnojarskas novadu. Atbrīvota 25.05.1957. LVA, 1987. f., 1. apr. (Daugavpils), 19430. lieta. Māsa Skrinda Marija Antona m., 1940, dzīvoja Daugavpils apriņķa, Līksnas pagasta, Zabolotišķos. Izsūtīta 14.06.1941. uz Krasnojarskas novada Ilanskas rajonu. Mirusi 1941. gadā izsūtījumā. LVA, 1987. f., 1. apr. (Daugavpils), 19430. lieta.

Dokumenti, fotogrāfijas

No Zanes Melānes intervijas ar Silvu Linarti 2017. gada martā

Kas ir pirmais, ko Jūs vispār atceraties no bērnības? Pašas pirmās atmiņas?

[…]Atmiņas no bērnības man saistās atkal ar to pašu Sibīriju, jo ceļu vai, teiksim, tēvu es absolūti nemaz neatceros. Nekādas asociācijas man ar to nav. Bet tāda ļoti īpatnēja situācija. Pavasaris, saulaina, saulaina diena, un es atrodos uz viena milzīga nozāģēta koka celma. Tas celms man bija teritorija, kur es varēju skriet pat, jā. Milzīgs koks ir bijis. Un es uz tā celma sēžu, kūko dzeguze – tā man uz visu mūžu vismīļākā skaņa, kādu vispār es saistu ar dabu. Un tāds šaušalīgs paskats – sešas Latvijas sievietes velk arklu, ar zemi. Tas laikam tad bija kāds pirmais vai otrais gads pēc izsūtījuma, kad tika iedota kaut kāda zemīte tām latviešu sievietēm, jo vīrieši nebija. Vīrieši jau Nīcgalē tika nodalīti no ģimenēm, melojot (tie meli visu mūžu visur nāca līdzi), ka jūs satiksieties tur, Kanskā, galā. Un sievietes un bērni vienā vagonā, un vīrieši – citā vagonā. Bet sievietes redzēja, ka tas vilciens ar tiem vīriešu vagoniem pabrauca garām. Nu daudzām jau laikam bija pareiza nojauta, ka nekādas tikšanās nebūs. Un, kad aizbrauca uz Kansku, tad, protams, neviena vīrieša tur nebija. Bet traģiskākais bija tas, ka mantas bija pie vīriešiem. Ja arī ļāva, ne visās mājās drīkstēja ņemt kaut ko līdzi. Tas atkarīgs no cilvēka, kā visur, kāds gadījās. Daži bija tādi, kuri pat paši, redzot, ka cilvēki ir izmisumā un nespēj adekvāti rīkoties tai situācija, viņi paši ņēma kādu segu un sameta mantas un teica: “Jums noderēs.” Bet bija arī tādi, kuri [teica]: “Ātrāk, ātrāk!” Tur desmit minūtes, mašīnā iekšā un prom bez mantām. Bet lielākoties, protams, vīrieši tās mantas paņēma [nest], sievietes – bērnus. Un aizbrauca galā, nav ne apģērba, ne lupatiņas, ne absolūti nekā, jo tas viss palika pie vīriešiem. Un mūsu ģimenei bija tieši tā, ka viss palika pie tēva un mēs atradāmies tie četri bērni pilnīgi bez jebkā. Jo tur galā varēja par katru kaut kādu lupatu kaut ko iemainīt – vai tur pusspaini kartupeļu, vai kas jau tur vietējiem bija. Arī nabadzība neiedomājama, bet nu tomēr nebija tāds totālais bads, kādu piemeklēja tās izsūtītās sievietes, ģimenes. Lūk, un aizbrauca uz Kansku, un, bez šaubām, neviena vīrieša tur nebija, to jau arī filmā “Melānijas hronikā” parāda. Un tad vairākas ģimenes vienā istabā, zem viena jumta. Sākums tāds bija. Un tur jau es mazliet sāku atcerēties, kā dzīvojām. Tāda Cīruļa kundze, skolotāja no Vaboles, viņai puisītis Viesturs [Cīrulis] bija. Un viņš kopš neatkarības [atjaunošanas] visus gadus bija Kokneses pilsētas mērs […]

Vēsturnieces Zanes Melānes intervija ar mākslinieci un pedagoģi Silvu Linarti Daugavpils Marka Rotko mākslas centrā 2017. gada 22. februārī un 1. martā.

Digitālais ieraksts (274 min.) glabājas DMRMC Mutvārdu vēstures krājumā, kataloga numurs 10 (DMRMC MVA:10).

 

No Silvijas Linartes atmiņām grāmatā “Sibīrijas bērni”

[…] Dzīvojām Latgalē Līksnas pagastā, lauku mājā, vecākiem bija dzīvoklis pie skolas Kalupē. Man stāstīja, ka mammai tolaik bija trīsdesmit gadi, tēvam trīsdesmit septiņi. Viņi bija ļoti sabiedriski aktīvi cilvēki, brauca uz Rīgu uz Dziesmu svētkiem, sporta svētkiem, ekskursijās. Tētis dziedāja un spēlēja ģitāru, gleznoja.

Tagad, atjaunojot lauku mājas, bēniņos atradu albumu, redzu, kādi svētki svinēti Kalupē, simti cilvēku, apgarotas sejas, kādi mammai tērpi – Parīzes mode […].

[…] Pagājušajā gadā ASV Anapolisā satiku mammas māsīcu, viņa stāstīja, ka zvanījis vectēvs un satraukts kliedzis: “Aizveda, aizveda! Marija pat aizmirsa meitiņas drēbītes.”[…]

Vecākajai māsai bija seši gadi, man pusotra un vidējai trīs gadi. Par prombraukšanu mamma stāstīja: “Skaists, saulains rīts. Bērni gulēja otrajā stāvā. Pēkšņi ierodas un bez tiesas un apsūdzības jābrauc prom.” Tā vardarbība ir šausmīga. [..] Mazā māsiņa vagonā saslima. Nebija piena. Līdz galam viņa aizbrauca, bet pēc mēneša nomira. Viņai bija daži mēneši.

Sibīrijā Teļačajā Novopokrovkā Ilanskas rajonā kopā brauca vairākas skolotājas – Cīruļa kundze, Bubeņa kundze, sākumā dzīvojām zem viena jumta. Pamatuzturs Sibīrijā bija kartupeļi, maize bija rets brīnums.

[…] Viss sākās ar badu. Mana pirmā atmiņa – nākamais vai aiznākamais pavasaris – ciemata galā bija nozāģēts milzīgs koks. Sēdēju uz celma, saule spīdēja. Astoņas sievietes vilka arklu zirga vietā. Viņas arī bija badā, bet kartupeļi bija jāiestāda. Kādu rudeni kvieši izauga, bet lielu lauku nepaguva novākt. Vīrieši visi bija prom karā. Lauku apsargāja un neļāva tās vārpas novākt. Tā viņas palika zem sniega. Pavasarī, kad nokusa sniegs, visi gāja lasīt vārpas. Nevienam nebija doma, ka graudi ir kļuvuši neēdami. Zem sniega vārpām kaut kas bija noticis, graudi izskatījās pelēki. Vārījām putru, un masveidīgi sāka mirt bērni un pieaugušie. Nedēļas laikā nomira divdesmit septiņi cilvēki. Nespēja taisīt zārkus, nesa uz kapiem, kā mācēja. Izrādījās, ka graudi zem sniega bija saindēti. Tika dota ziņa uz Krasnojarsku un ieradās ārsts. Ņēma asinis no pirksta un konstatēja, kuri jau ir saindējušies. Mamma un vecākā māsa bija slimas. Mēs ar Lidiju palikām mājās. Slimos salika skolā uz grīdas uz salmiem [...].

Tas bija izmisuma brīdis. Bads ir palicis atmiņā. Ja pavasarī absolūti nekā nav, tad kanniņā paņēmām sniegu – pavasarī tas ir graudains –, nesām iekšā un ēdām tik ilgi, līdz kuņģis bija pilns ar ūdeni, ka pa degunu tecēja ārā.

[…] Apbrīns par mūs mammām, par to emocionālo dzīves pusi. Sievietes vienojās, ka pēc darba sanāca kopā kādā mājā un katra pēc kārtas stāstīja savu dzīvesstāstu – kā kino. Tie bija viņu seriāli, viņu teātris. Atcerējās svētkus un svētku galdus.

Otra lieta, kas nebija raksturīga vietējiem, bet latvietēm. Mūsu mammas nenāca no taigas ar tukšām rokām. Tas dabas skaistums. Tur ziedēja lilijas – sievietes nogurušas pēc darba nesa puķes un lika uz palodzēm māla podos. Vietējie brīnījās, kāpēc mājās jānes zāle?

[…] Kad mūs otrreiz aizveda, mācījos ceturtajā klasē, Lidija saslima, viņai bija augonis, un astoņpadsmit kilometru tālāk Prokopjevkā bija feldšeris, kuram bija ihtiols. Ārstu nebija, zāļu nekādu. Visiem bija jāiet darbā, man bija jāiet astoņpadsmit kilometrus pa taigu. Čūskas mudžēja, man bija bail. Čūskas pielāgojās videi pēc krāsas, viņas bija grūti pamanīt. Kā es skrēju, aizskrēju, un tur suņi savā vaļā staigā, bet man no suņiem visu mūžu bijis bail. Atradu to māju, dabūju ihtiolu un skrēju atpakaļ. Astoņpadsmit kilometrus. Bija prieks un bailes par to dabu. Zinājām, ka tur ir vilki un lāči. Kad mācījos piektajā klasē, mani sāka ņemt darbā. Bija jāvāc sveķi. Smagos koka spaiņos ar metāla stīpām. Rokas ir izstieptas no tā smaguma. Bija spēka izsīkums […].

[…] 1946. gada septembrī paziņoja, ka bērnus vedīs uz Latviju. Mamma nedēļu rīvēja kartupeļus. Katrai no mums uz muguras bija maisiņš ar kartupeļu pankūkām. Gājām kājām sešdesmit kilometrus uz Ilansku. Mamma mūs pavadīja. Tā bija desmitā un laikam pēdējā vešana. Ilanskā apmetāmies pie skolotājas Cīrules, tur satikām māsīcu un brālēnus no mammas brāļa ģimenes. Tad vagonos braucām uz priekšu un atpakaļ. Līdzi bija maizīte. Nāras bija četros stāvos. Augšējie bieži krita lejā, tad mūs iemācīja piesieties. Vienā pieturā – mums bija līdzi trauciņi no bērza tāsīm – vecākā māsa un māsīca stacijā aizskrēja pēc “kipjatoka” un mūsu vagons aizbrauca prom […]

Rīgā iebraucām 15. novembrī. Cilvēki stāvēja strīpās un uz mums skatījās. Man bija fufaika mugurā [...].

Braucām pāri Daugavai. Veda uz pirti, uz dušām, nesapratām, kā tās darbojas, kā tek silts ūdens. Nesapratām, vai mums ir jāmazgājas vai jātiek no tā ūdens ārā. Tur sēdēja tantīte un viņai blakus bija kastes ar drēbītēm. Viņa man saka: “Tu vari izvēlēties, paskaties, kura kleitiņa tev labāk patīk.” O! Mīļais Dievs! Man pat ļāva uzlaikot. Izvēlējos sarkanu ar baltām puķītēm un sarkanu bordi apakšā. Kad atbrauca mamma, viņa teica, ka tas ir Latvijas karogs[…]. Apģērba mūs un veda uz ēdnīcu, tur nākošie brīnumi. Daudzus produktus nepazinām. Zinājām kartupeļus, ķieģelīti. Tur bija cepumi, un mēs neēdām, es noslidināju zemē. Bija tāds sirms kungs, viņš saprata situāciju un lika vārīt kartupeļus. Tad uz galda parādījās sešas bļodas ar kartupeļiem un visi ēdām. Tad bija tīras gultiņas, balti paladziņi. Drīz sāka bērnus dot prom […].

[…] Vecākā māsa ātri uzrakstīja vēstuli mammai, viņa sazinājās ar savu brālēnu, kas dzīvoja Tēriņu ielā, un sarunāja, ka mūs nogādās uz laukiem pie vectēva. Vectēvs dzīvoja viens lauku mājā, viņu neaizveda. Tēriņu ielā saslimu ar masalām. Mēs jau bijām atkopušās un vakaros dziedājām “častuškas”, viņu paziņas nāca un skatījās uz mums kā uz cirku. Nesa mums ēdienu. Tā mēs izklaidējām latviešu sabiedrību. Tad mūs aizgādāja uz laukiem pie vectēva. Ziemu nodzīvojām, bet vectēvam jau arī ar mums, trīs bērniem, bija savas problēmas. Viņam bija lopiņi, maize pašu cepta. Viņš centās un gādāja, bet mēs vienalga katru nakti likām maizi zem spilvena. Viņš runāja ar kaimiņiem – vai tie bērni nav paēduši? Viņš tā cenšas. Maizi likām zem spilvena, jo neticējām, ka rīt būs tas pats. Tā ilgā bada sajūta lika gādāt uz priekšu [...].

[…] Mamma sarakstījās ar vectēvu, un vectēvs pārdeva visu un aizsūtīja naudu mammai. Mamma samaksāja komandantam par to, ka divas nedēļas neziņos par viņu, un uz lapiņas uzrakstīja, ka Marija Skrinda brauc atvaļinājumā uz divām nedēļām. Citu dokumentu nebija. Viņa atbrauca uz Latviju.

[…] Tāpēc, ka mammai uzvārds bija mainīts, mūs aizveda pēdējos, jau 1950. gada septembrī. Kad tiesāja Farbtuhu, māsa Lidija piedalījās tajās tiesās un dabūja redzēt mūsu personīgo lietu. Bija daudzi mammas meklēšanas dokumenti. Atbildes bija – tādas nav. Tad vienā lapā uzrakstīts – “našol” (atradu). 29. septembrī mamma raka kartupeļus. Es sēdēju un mizoju kartupeļus, lai vārītu kartupeļu klimpas. Mani vilka paskatīties uz vārtiem. Uzmetu acis un vārtu apakšā redzu astoņus melnus vienādus spīdīgus zābakus. Atveras tie vārti, sanāk miliči, runā krievu valodā. Jautā, kur mamma? Mašīna bija atstāta pie ceļa. Aizgāju un pateicu mammai. Viss bija skaidrs. Ienāca mājā un nolasīja pavēli – 83. pants – bēgšana. Bērniem jābrauc līdzi uz Daugavpils cietumu [...] Piebrauca mašīna. 1949. gada janvārī mammai piedzima meitiņa, viņai, Irēnītei bija jāpaliek mājās. Vectēvam jau bija astoņdesmit trīs gadi. Irēnītes tēvs katru dienu strādāja uz dzelzceļa.

Iepazinām cietuma dzīvi. Vienmēr bija jāgriežas ar seju pret sienu. Kameru biezie stikli bez atspīduma uz tilta pusi. Bija bailes no tās bada zemes. Ar šīm bailēm dzīvojām jau no 1949. gada, izmisumā, ka vedīs.

[…] Tad aizveda uz Ilansku un palaida brīvus, bija jāiet pieteikties komandantūrā. Tur bija jādzīvo kādu nedēļu. Mammai bija naudiņa, viņa nopirka ķieģelīti un sarkanu sīpolu. Tad atbrauca ar zirdziņu no tās pašas Novopokrovkas, kur agrāk dzīvojām, un smējās: “Es teicu, ka nav kur braukt, re, kā atveda atpakaļ.” Mūs aizveda uz blakus ciematu Čeremšanku, tur bija barakas pilnas ar cietumniekiem. Mūs pielika pie kādas lietuviešu ģimenes.

[…] Pirmajā izsūtīšanā mūsu ģimene saņēma informāciju, ka būs deportācija. Otrajā reizē sākās problēmas ar skolu. Latvijā jau bijām mācījušies. Sākās atkal viss krieviski. Elektrības nav, petrolejas nav, naktī mēnesnīcā grāmata ārā, dzejoļi jāmācās no galvas. Darījām, ko varējām. Bija skolotāja no Maskavas, viņa krievu bērniem teica: “Kāpēc latvieši krievu valodu zina labāk par jums? Un arī vācu valodu?” Tie atbildēja: “Viņi taču ir fašisti!” […] Strādāju jau skolā, un stunda bija jāsāk ar idejisko audzināšanu. Kāda skolotāja bija ļoti idejiski domājusi. Viņa jautā: “Kāpēc viņus izsūtīja?” Atbildes bija: “Viņi bija fašisti.” – “Pareizi, Gena, sēdies.” Un skolotāja piebilda, ka nevajadzēja izsūtīt, bet gan nošaut. Un man jāpaliek tai stundā ar šiem bērniem kopā. Krievu bērniem nebija primāri iegūt izglītību […].

Darbs taigā bija līdz vēlam rudenim. Mēs jau septembrī neaizgājām uz skolu, gājām vēlāk. Tas bija smags, bērniem nepiemērots darbs, un tie šausmīgi smagie spaiņi. Apavi bija lieti gumijas formā, visiem viens izmērs. Kā gumijas laivas, piesēja ar striķiem pie kājas. Tad pienāca diena, kad mamma nopietni saslima, māsa aizbrauca uz Krasnojarsku, iestājās profesionāli tehniskajā skolā, jo tur bija kopmītne un uzturs. Viņu uzaicināja uz Krasnijperekopas ciematu par skolotāju. Saņēma aldziņu, nopirka sev skolotājas kleitiņu. Vēlāk arī otra māsa aizbrauca uz Krasnojarsku uz profesionāli tehnisko skolu.

Tad pienāca laiks, kad varēja braukt mājās tie bērni, kuriem abi vecāki miruši un kuri nav pilngadīgi. Mēs ar mazo māsu Irēnīti pirmās devāmies prom no turienes.

[1955. gada 5. aprīlī mamma nomira] Mamma palika Uļukuļu kapos. Šis mums bija sarežģīts periods. Es tur nepabeidzu vidusskolu, atbraucu uz Latviju, bet mani nekur neņēma pretī sekmības rādītāju pēc. No manis atteicās visās skolās. Tad man Izglītības nodaļā pateica, ka varu nokārtot eksāmenus eksternā – jānokārto visi vidusskolas priekšmeti […]. Kārtoju eksāmenus mākslas skolā, man laimējās [...].

Sibīrijā, kad nomira Staļins, mani atstāja skolā, atnesa finieri, papīru un tušu. Pirmais mans mākslas darbs bija “Staļin umer. No ģelo jevo bessmertno” (“Staļins ir miris. Bet viņa lieta ir nemirstīga.”). Burti bija lieli, lieli. Tad vīrieši tos uzlika uz skolas jumta [...].

Mākslas skolā sākās cīņa par to, kā cilvēki runā. Man jau bija krievu valodas zināšanas, bet te visi runā latviski. Puišeļi pēc astotās klases bija nežēlīgi. Es nākamajā pavasarī eksāmenu mākslas vēsturē kārtoju latviešu valodā. Aizsūtīja mūs uz kolhozu kartupeļus rakt, mēģināju tikt galā ar valodas problēmām. Tā bija cita vide, cita sabiedrība.

[…] Interesants moments – mamma Sibīrijā saņēma vēstuli, svešs cilvēks paziņoja, ka tēvs ir miris. Pirmā darba vieta man bija Rēzeknes mākslas skola. Saņēmu vēstuli no Vācijas. Nobijāmies. “Tai vēstulei jāpazūd, un atbildes nedrīkst būt,” teica vīrs. To vēstuli bija rakstījis Henrihs Labinskis. Viņš rakstīja, ka ir bijis ar manu tēvu vienā kamerā. Tiesāja cietumā uz vietas, viņus sita, lai paraksta papīrus, ka cīnījušies pret padomju varu. Tēvs to papīru neparakstīja un viss beidzās. Miršanas apliecībā bija rakstīts, ka viņš miris ar plaušu karsoni [...] Vairākas reizes tikos ar Labinska kungu un atvainojos, ka toreiz neatbildēju uz vēstuli. Viņš atbrauca uz Dziesmu svētkiem, satikāmies Rīgā. Otro reizi aizbraucu uz Minsteri un satikāmies tur. Viņš pēc papīra parakstīšanas veda mirušos ar zirgu uz bedri […]. Viņš ēda zirgu auzas un tā izdzīvoja. Vēlāk viņš apprecēja Volgas vācieti un nokļuva Vācijā […].

Silvas Linartes (dzimušas Skrindas) atmiņu fragmenti no grāmatas: Sibīrijas bērni: mums bija tas jāizstāsta. 2. sējums. [Rīga: Fonds "Sibīrijas bērni", 2007], 917. – 921. lpp.