Vizmas Rass (dzimusi Rone) ģimeneRone Vizma Kaija Kārļa m., dz. 1929, dzīvoja Jelgavas apriņķa, Elejas pagasta, Muitas mājā. Izsūtīta 14.06.1941. uz Krasnojarskas novada Manas rajonu. 15.09.1946. atgriezās Latvijā. 13.10.1952. atkārtoti izsūtīta uz Krasnojarskas novada Manas rajonu. Atbrīvota 15.05.1956. LVA, 1987. f., 1. apr. (Jelgava), 20001. l. Tēvs Ronis Kārlis Dāvja d., dz. 1892, dzīvoja Jelgavas apriņķa, Elejas pagasta, Muitas mājā. Arestēts 14.06.1941., ieslodzīts Vjatlagā, miris 23.08.1942. LVA, 1987. f., 1. apr. (Jelgava), 20001. l. Māte Rone Mirdza Jāņa m., dz. 1906, dzīvoja Jelgavas apriņķa, Elejas pagasta, Muitas mājā. Izsūtīta 14.06.1941. uz Krasnojarskas novada Manas rajonu. Atbrīvota 15.05.1956. LVA, 1987. f., 1. apr. (Jelgava), 20001. l. Māsa Rone Zaiga Rasa Kārļa m., dz. 1933, dzīvoja Jelgavas apriņķa, Elejas pagasta, Muitas mājā. Izsūtīta 14.06.1941. uz Krasnojarskas novada Manas rajonu, mirusi 25.09.1942. LVA, 1987. f., 1. apr. (Jelgava), 20001. l. |
Dokumenti, fotogrāfijas
Vizmas Rass (dzimušas Ronis) atmiņas par tēvu Kārli Roni
Mana tēva piemiņai.
Mans tēvs Kārlis Reinis Dāvja d. Ronis, dzim. 1892. gada 15. martā Rīgas apriņķa Nītaures pagasta strādnieka ģimenē un beidzis reālskolu. 1915. gadā iesaukts Krievijas cara armijā. Dienējis “Krasnoje Selo” 171. kājnieku pulkā, no kurienes nosūtīts uz praporščiku skolu, kuru beidzis 1916. gada decembrī. Tad nosūtīts uz 540. Suhiņicas pulku, vēlāk uz 537. Tihvinas pulku. 1918. gada 19. februārī demobilizējies. Atgriezies Latvijā un strādājis Cēsīs pie sava tēva, kurš bijis ormanis.
1919. gada 15. jūnijā brīvprātīgi iestājies Latvijas armijā un dienējis 5. Cēsu kājnieku pulkā. Atvaļināts 1922. gada 1. aprīlī. Iecelts par kontrolieri robežapsardzes dienestā. Strādājis uz Igaunijas – Latvijas robežas Ipiķu kontroles punktā Valkas apriņķī. 1924. gadā pārcelts uz Jelgavas apriņķi tai pašā amatā, 1927. gadā uz Liepājas – Aizputes apriņķi, kur darbojies kā kontrolieris uz jūras kuģiem Liepājā. Apprecējies ar Mirdzu Niedri. 1935. gadā ieskaitīts aktīvajā karadienestā Robežsargu brigādē. Kā kapteinis dienējis Aucē. No 1935. gada 7. oktobra bija 7. robežapsardzes rotas komandieris. 1935. gada 17. jūnijā iestājies aizsargu organizācijā un bijis aizsargu 9. rotas komandieris līdz 1940. gadam, kad Latvijas valsts zaudēja neatkarību. Sastāvējis Latvijas Nacionālā Sarkanā Krusta organizācijā.
Saņēmis sekojošus valsts apbalvojumus:
1922. gadā Lāčplēša kara ordenis, 3. pakāpe (Nr. 1437), par piedalīšanos kaujās pret bermontiešiem, jo 1919. gada 22. novembrī viņš kā rotas komandieris naktī ledusaukstā ūdenī kopā ar savu mācību komandu pārpeldēja Lielupi pie Jelgavas un sīvā kaujā negaidīti uzbruka Katrīnmuižai. Viņš vadīja trieciengrupu un iznīcināja ienaidnieku, ieguva ložmetēju, ieņēma Katrīnmuižu, sekmējot turpmāko uzbrukumu. Par to viņam piešķīra arī jaunsaimniecību “Kroņi” Kalncempju pagastā.
Trīszvaigžņu ordenis – 5. pakāpe, par apzinīgu darbu valsts dienestā.
Aizsargu krusts – par labu darbu aizsargu organizācijā.
Viestura ordenis – par ilggadīgu kalpošanu Latvijas armijai.
Latvijas desmitgades medaļa.
Pēc sarkanarmijas ienākšanas Latvijā tēvs zaudēja darbu un visa ģimene pārcēlāmies uz dzīvi pie mammas brāļa Jāņa Niedres Jelgavas apriņķa Lielplatones pagastā “Struņķu” mājās. Netālu no turienes tēvam izdevās atrast darbu Elejas muitas punktā uz Lietuvas – Latvijas robežas, kur plosījās lopu mutes un nagu sērga. Tēvs iekārtojās darbā par veterinārsanitāro uzraugu. Tobrīd mūsu ģimenes sastāvs bija – mana mamma Mirdza Ronis dzim. Niedre 1906. g., māsa Zaiga Taiga Rasa Ronis. dz. 1935. g. un es, Vizma Kaija Merija Ronis, dzim. 1929. g.
1941. gada 14. jūnija rīts izmainīja visu mūsu dzīvi. Dzīvojām Elejas muitas pārejas punkta plīts istabas dzīvoklī, jo arī mamma bija iekārtojusies turpat darbā. Mēs ar mammu vēl gulējām, kad tēvs, piegājis pie loga, noteica: “Man atbraukuši čekisti pakaļ, mums jāatvadās!” Viņš zināja, ka daudzi bijušie Latvijas virsnieki jau sen arestēti un tagad pienākusi viņa kārta... Notika citādi – istabā iebruka vairāki formās tērpti vīri, lika tēvam pacelt rokas un nekustēties, bet pārējiem ģimenes locekļiem saģērbties, sakravāt mantas, cik var paņemt rokās, un doties līdzi. Par represijām mēs nenojautām. Viņi nepieminēja, kur mēs dosimies, tikai teica, ka esam kaitīgi padomju iekārtai, tāpēc mūs arestē. Karavīri lielākoties bija krievi, tāpēc nevienu nepazinām. deportēja mūs visus, mazāk kā stundas laikā lika sakravāties. Viss notika tādā kā šokā, visi raudāja, tēvs tikai klusēja, pacēlis rokas. Neko īpašu nepaņēmu līdz, vien vecāmamma no otras mājas (mammas brāļa) bija paspējusi iepakot kaut kādas drēbes.
Pirmajam šokam pārejot, mamma izmisīgi kaut ko lika palagos, sasēja galus un taisīja “paunas”. Kad viņa gribēja paņemt līdz katliņu no plīts, kurā tobrīd rūga mīkla maizītei, viens no svešajiem izrāva to no mammas rokām un ar lielu troksni meta pret grīdu, nobrēcoties latviski: “Diezgan jūs Latvijas labumus esat rijuši!” Katliņš aizripoja, mīkla izvēlās uz grīdas, bet tēvs ar paceltām rokām bezpalīdzīgi noskatījās. Viņam nebija atļauts kustēties.
Mūs iesēdināja pajūgā, kas jau gaidīja uz ceļa, pie loga. Priekšā sēdēja tēvs ar joprojām paceltām rokām. Viņam blakus divi apsargi, tad mēs uz savām mantām satupuši. Braucām. Netālu, krustcelēs mūs gaidīja vairāki līdzīgi pajūgi. To starpā pamanījām, ka vienā no pajūgiem sēž mammas māte Lūcija Niedre, mana vecmāmiņa un brāļa sieva Elza Niedre ar bērniem Edgaru un Raitu. Raitai tobrīd, ja nemaldos, bija gadiņš. Tātad arī mūsu radi bija paņemti. Sagadīšanās vai liktenis – vismaz vēlāk arī bijām kopā.
Kad mēs piebraucām, visa pajūgu rinda sāka kustēties Meitenes stacijas virzienā. Stacijā tēvu līdz vagonam pavadīja apsardze, neļaujot mums atvadīties. Mums lika iekāpt citā vagonā, kur tikām kopā ar mammas brāļa ģimeni. Izmisums, netīrība, bads un asaras mūs pavadīja visu ceļu, līdz sasniedzām galamērķi. Apstākļi vagonā bija drausmīgi. Tik daudz cilvēku. Tualete, manuprāt, bija vistrakākais – vien cauruma grīdā. Sākumā cietāmies. Taču, cik ilgi. Tad meklējām palagus, vai kādu citu drēbes gabalu, ko aizkārt priekšā, lai vismaz no skatiem norobežotos. Ēst nedeva. Vēlāk gan bija kaut kādas eļļainas prosas biezputras. Labi, ka vecāmamma bija paņēmusi līdz maizi, citādi mēs neizdzīvotu.
Jau brauciena sākumā, liekas Jelgavas stacijā, vagonus ar vīriešiem atkabināja no vilciena sastāva un mūsu tēvus ciešās rindās zem apsardzes aizveda garām mūsu vagona “logam” nezināmā virzienā. Tur arī izšķīrās mūsu ceļi uz mūžu un man vēl šodien ausīs skan tēva pēdējie vārdi: “Ardievu, mīļie bērni!” (vairāk nedzirdējām). Caur logu vagonā tēvs iemeta nelielu plaukstošu ceriņu zariņu, kuru mamma glabāja, līdz tas pilnīgi izžuva un sadrupa.
Kā liecina arhīva materiāli, pēc smagas pratināšanas, atrodoties Krievijas Vjatkas 7. nometnē, mana tēva lieta tika nosūtīta izskatīšanai uz “Osoboje soveščaņije pri NKVD SSSR”, uzrādot apsūdzību pēc 58. panta 4. punkta un pieprasot augstāko soda mēru – nošaušanu. Taču tiesas spriedumu nesagaidot, krimināllieta tika izbeigta, jo 1942. gada 24. augustā mans tēvs, Kārlis Reinis Dāvja d. Ronis mira KPFSR Kirovas apgabala Vjatlagā. Kā nāves cēlonis uzrādīts avitaminozais kolīts (īsto nāves datumu vēl šodien nezinu, jo miršanas apliecībā ir 24. augusts, bet reabilitācijas apliecībā, kuru saņēmu 1992. gadā – 23. augusts).
Braucām apmēram mēnesi, tik pa reizei izlaida kādus bērnus no vagona, lai palīdzētu atnest karsto ūdeni. Ik pa brīdim stāvējām un gaidījām nākamos “biedrus”, tāpēc brauciens tik ilgi vilkās. Daudzi neizturēja un nomira no bada.
Mūs izsēdināja no vagoniem Krasnojarskas apgabalā stacijā “Kļukvennaja”. Tur notika tā saucamā sadale. Kopā ar Niedru ģimeni nokļuvām Krasnojarskas novada Manskas rajona kolhozā “Targinka”. Kad pajūgu grupa iebrauca sādžā, kolhoznieki uzkrītošā veidā saskrēja skatīties uz mums – kādi izskatās tie Latvijas buržuji. Mūs – 4 ģimenes izvietoja nelielā būdā. Vajadzēja ēst, bet kolhozs bija nabadzīgs. Mums izsniedza nelieli graudu devu avansā, kuru atpelnījām tikai līdz rudenim, smagi strādājot. Mamma gāja vissmagākajos darbos. Strādājot pie kuļmašīnas un cilājot graudu maisus, viņa gandrīz gāja bojā, jo uz lauka bija iekritusi kādā milzīgā bedrē. Traktorists viņu atrada. 12 gadu vecumā darbā iesaistījos arī es. Pļāvām sienu, grābām, likām kaudzēs. Uz rudens pusi gājām “pa kluso” uz lauku vārpas lasīt, jo nebija ko ēst. Tā arī kolhozs par nostrādātajām darba dienām neko neizmaksāja, jo viss esot “apēsts” avansā. Mamma staigāja pa vietējo iedzīvotāju būdām, iemainīdama vēl dažas līdzpaņemtās drēbes pret litru piena vai dažiem kilogramiem miltu. Sākumā katru nedēļu vajadzēja iet atzīmēties, ka vēl esam tur, vēlāk reizi mēnesī.
Targinkā vairākas naktis mamma nebija mājā. Viņu izsauca un komendantūru. Sēdējām ar māsu un gaidījām. Rīta pusē viņu pārveda čekas vīri – bālu, negulējušu un izmocītu. Viņa klusēja un atkal devās uz kolhoza darbu. Tikai vēlāk viņa man izstāstīja, ka naktīs esot smagi pratināta par tēvu – vai viņš bijis aizsargs utt., tikusi arī fiziski iespaidota.
Pavasarī aizņēmāmies sēklu un iestādījām kartupeļus, uzlika nodevu ... Taču 1942. gada vasaras sākumā mūs atkal pārvietoja. Lai nokļūtu uz nākošo vietu, mūs aizveda uz Krasnojarsku un izvietoja Jeņisejas krastā, netālu no ostas. Lietū, vējā, aukstumā, zem klajas debess, sēžot uz saviem nedaudzajiem drēbju gabaliem, tur nodzīvojām divas nedēļas. Naktīs, slapjās drēbēs sēdējām cieši saspiedušies kopā, lai pilnībā nenobeigtos. Dienā priecājāmies par katru saules stariņu, kas ļāva mums apžāvēt drēbes. Kad krastmalas laukumā jau bija savākts vajadzīgais izsūtīto skaits (katru dienu kādus pieveda klāt), pienāca kuģis. Mūs “iekrāva”, izvietoja uz klāja un ceļš turpinājās. Naktī mūsu ģimeni un arī dažus citus apzaga, paņemot pēdējās drēbes, kas vēl bija no dzimtenes saglabājušās. Palikām pavisam pusplikas.
1942. gada rudenī mūs izsēdināja Jeņisejas krastā, piestātnē Hantaika. Upe jau drīz taisījās uz aizsalšanu. Sniegs un sals visapkārt. Dzīvojām teltī. Dažam pat guļot mati bija piesaluši pie telts sienas. Tad mūs pārvietoja uz kūtsaugšu, kur apakš bija zirgu stallis, no turienes nāca silts tvaiks. Taču jumts kūtiņai bija caurs, sniegs sniga iekšā. Steidzīgi sākām būvēt zemnīcu, kamēr zeme vēl nav sasalusi, jo sapratām, ka ziemu pārlaist kūtsaugšā nebūs iespējams. Laimīgā kārtā, līdz ar Jeņisejas aizsalšanu zemnīcu izdevās pabeigt. Zemnīcā izvietojāmies 5 ģimenes – Vilsonu, Strazdiņu, Elzas tante ar bērniem (Niedru ģimene), mēs ar mammu, māsa, vecāmāte, kuru mamma paņēma pie sevis un vēl viena vecāka kundze, kuras uzvārdu vairs īsti neatceros (liekas Bulduru kundze). Tā bija viena no visšausmīgākajām ziemām. Aukstums, bads un smagais darbs – ziemā mežā, koku ciršana, pavasarī zivju zveja. Gulējām uz lāviņām, cieši piespiedušies viens pie otra. Ik rītu kāds no mums nepamodās. Viens aiz otra, bada uzpūstiem vēderiem, mira Vilsonu un Strazdiņu ģimeņu bērni, arī Bulduru kundze nomira. Izrakām bedres virs “zemļankas” uzkalniņā un tur viņu mirstīgās atliekas tad arī atstājām. Sākās arī asinssērga. Norima Elzas tante. Bez mammas palika Raita un Edgars. Mana mamma bija izmisumā, jo nebija ko ēst ne viņiem, ne pašas bērniem. Uz laiku pie sevis Raitu paņēma feldšere Jankovica (arī izsūtītā). Viņai, strādājot par feldšeri, bija labāki apstākļi un uz laiku tas Raitiņai bija zināms glābiņš. Kādu nakti pamodos, man blakus guļošā māsiņa Zaiga vairs neelpoja. Pēc trīs dienu bezsamaņas arī viņa bija atstājusi šo pasauli. Apglabājām viņu mūžīgajā sasalumā, tajā pašā uzkalniņā, vietā, kur Hantaikas upīte ietek Jeņisejā.
Pavasarī Raitu un Edgaru izdevās iekārtot bērnu namā – tas bija glābiņš no bada, jo arī mana mamma saslima ar tīfu. Un arī mani piemeklēja tas pats liktenis. Mūs ielika tā saucamajā slimnīcā. Kā mēs izdzīvojām, to es vēl šodien nesaprotu. Zemnīcā palika mana vecmāmiņa Lūcija. Viņa saslima ar cingu, bet tomēr palika dzīva.
1943. gada rudenī mūs atkal pārvietoja. Aizsūtīja uz Taimiras sovhozu, otrpus Jeņisejas, pretī Dudinkai. Cirtām krūmus, pļāvām zāli, zvejojām zivis. Daļa cilvēku būvēja namiņus. Vecāmamma saslima. Viņu pavisam novārgušu nosūtīja uz Dudinkas slimnīcu. Tur viņa pamazām sāka atlabt un sāka tamborēt ārstiem sedziņas, kabatlakatiņus u.t.t. Taču viena no māsiņām aiz skaudības viņai atņēma brilles un darbiņš beidzās.
Pēc zāles pļaušanas Jeņisejas krastu ūdeņos saslimu ar plaušu karsoni un mani aizveda uz Dudinkas slimnīcu. Kādā ziemas svētdienā mamma ar komandantūras atļauju nāca pāri aizputinātajai Jeņisejai (apm. 5 km. platai) uz Dudinkas slimnīcu apraudzīt mūs ar vecomammu. Mājās atgriežoties, virs upes jau satumsa, sākās putenis – “purga”, mamma apmaldījās. Pārgurusi, viņa vairs nespēja iet, nokrita kupenā un palika tur guļot. Evenki ar briežu pajūgu viņai gandrīz uzbrauca virsū un atrada viņu. Tā mēs visas trīs kā invalīdes – kolhoza darbam nederīgas, tikām pārceltas uz Dudinku. Dzīves vieta un darbs bija jāmeklē pašām. Komandantūra stingri raudzījās, lai ik mēnesi ierastos atzīmēties – “otmetjitsja”. Pēc ārstēšanās slimnīcā mēs ilgi klīdām no mājas uz māju, meklēdamas pajumti. Gulējām gan blakus cūkām ēkas piebūvītē, gan žēlīgu cilvēku istabiņā aiz aizkariņiem visas vienā gultā u.t.t.
Beidzot es iekārtojos darbā Noriļskas kombinātā par rokdarbnieci. Krievietēm tamborēju šalles, adīju cimdus. Pie šī darba es tiku, kad mamma Kadru daļas vadītājai uzdāvināja ar atraitnītnēm izšūtu galdautu, kas vēl bija saglabājies no līdzpaņemtajām mantām. Vēlāk arī mamma tur dabūja darbu un izšuva kleitas priekšnieku sievām. Tā mēs tikām pie darba un maizes. Noriļskas kombināts atradās turpat Dudinkas pilsētas nomalē, slēgtajā zonā. Tur bija lielākas maizes devas (cik atceros, 800 g. dienā). Tādejādi pietika arī vecmāmiņai, un mēs beidzot bijām paglābtas no bada. Apstākļiem uzlabojoties, 1944. gadā mamma caur komandantūru pieprasīja Raitu un Edgaru savā aizbildniecībā, jo juta, ka bads ir garām un baidījās, ka viņi var pazust plašajā Krievijā, vai kāds tos var paņemt. Raitu un Edgaru pārsūtīja pie mums. Edgars tika iekārtots apmācībā par galdnieku. Raita dzīvoja ar vecmāmiņu, ciemojās pie feldšeres Jankovicas un mēs kaut kā “galus savilkām”. Karš gāja uz beigām.
1946. gadā ar komandantūras ziņu Dudinkā ieradās kāda sieviete no Latvijas. Viņas uzvārds bija Ustāle. Viņai bija dokumenti par to, ka bāra bērniem, kuriem dzimtenē ir apgādnieki, atļauts atgriezties Latvijā. Raita un Edgars atgriezās Latvijā pie savas otrās vecmāmiņas. Cik legāli, cik nelegāli, bet ar Dudinkas komandantūras atļauju atgriezos arī es, atstājot māti un vecomāti tur, jo tāda bija manas mātes pašaizliedzīgā vēlēšanās. Viņa bija rakstījusi vēstuli tēva drauga, advokāta Ozoliņa ģimenei un viņi piekrita būt man par audžu vecākiem.
Mēs ar kuģi tikām nogādāti uz Krasnojarskas bērnu patversmi, tad kādu mēnesi braucām uz mājām – Latviju. Nežēlīgs bads. Manuprāt, šī atgriešanās nebija īsti legāla, tāpēc arī pārtikas bija ļoti maz. Mūs atveda uz Rīgas bērnu namu, kur nodeva audžu vecākiem.
Tā es 1946. gadā bez vecākiem, bez izglītības un bez iztikas līdzekļiem biju atgriezusies Latvijā. It kā sākās jauna dzīve. Iestājos Auces pamatskolas 6. klasē, jo pirms kara bija pabeigusi 4 klasītes. Tad mani pārlika uz 8. klasi, jo daudz un cītīgi mācījos. Liku iestājeksāmenus uz 10. klasi Rīgas 1. ģimnāzijā. 1949. gadā skolas direktors bija uzzinājis, ka mani un manus audžu vecākus grasās izsūtīt uz Sibīriju. Viņš teica, lai es jau tajā pašā naktī bēgot pie savu audžu vecāku meitas – manas bērnības draudzenes Birutas uz Jelgavu. Tā arī izdarīju. Nākošajā rītā gāju pie audžuvecākiem uz dzīvokli, bet neviens neatbildēja. Tikai pēc tam uzzināju, ka audžuvecāki izsūtīti un es esot meklēta pat ar suņiem.
Pārcēlos uz Cēsīm un iestājos Cēsu vidusskolā. Nedaudz vairāk par Cēsu 1. vidusskolu. Tolaik tās direktors bija Anatolijs Jekarševs. Viņš, kā vēlāk izteicās, esot pazinis manu tēvu vēl pirms izsūtīšanas laikiem (laikam jau tas bija iemesls, kādēļ mani uzņēma skolā bez problēmām). Skolas direktoram izstāstīju visu patiesību, kas esmu un kādēļ bēgu. Cēsīs mācījos tikai vienu – pēdējās klases mācību gadu. To atceros ar dalītām jūtām. Tas bija viens no visskaistākajiem manas dzīves posmiem, bet noslēdzās ar melnu punktu uz “i”. Mācījos 11. b klasē. Tā bija meiteņu klase, taču mācību klasi papildināja ar diviem zēniem no 11. a klases, kuri tā it kā tika sodīti par kaut kādiem grēkiem. Būtībā tie bija brīnišķīgi cilvēki un man personīgi labi draugi – Jānis Brengmanis (vēlāk Cēsu muzeja direktors), un Uldis Sisenis (vēlāk vadošs darbinieks Cēsu un Limbažu rajonos). Vispār klases kolektīvā es iekļāvos no pirmajām dienām, iegūstot sirdsdraudzenes – Skaidrīti Priedi un Felicitu Rubīnu. Klases audzinātāja Zenta Ošiņa, kluss un sirsnīgs cilvēks, bija fanātiska latviešu valodas pasniedzēja. Ar cieņu atceros arī matemātikas skolotāju Celmu un ķīmijas skolotāju Stangaini, kuras strādāja ar augstu profesionalitāti un sirsnību. Skolā es pamazām aizmirsu savu ciešanu pilno pagātni, jo neviens nekad par to netika atgādinājis. Tiesa, mācījos tikai teicami un biju sabiedriski aktīva. Darbojos skolas teātrī un dziedāju Gido Kokara organizētajā meiteņu ansamblī u.t.t. Tā pienāca izlaiduma diena – 1950. gada 20. jūnijs. Zināju, ka man atestātā būs tikai teicamas atzīmes, saņemšu medaļu un iestāšos jebkurā augstskolā bez eksāmeniem. Taču notika citādi. Kad direktors Jekarševs zālē nosauca visus medaļniekus, mans vārds neizskanēja. Kas notiek? Prieks par skolas beigšanu vējā. Birst asaras, taču jāsaņemas, nedrīkst nevienam izrādīt. Vēlāk skolotāja Ošiņa centās mani mierināt, saudzīgi skaidrojot, ka tas saistīts ar manu ģimeni. Un tad es sapratu, ka šai valstī uz visiem laikiem būšu politiski vajāta persona. Par ko? Kāpēc?
Mēģināju iestāties Latvijas Universitātes Juridiskajā fakultātē. Nepieņēma. Mēģināju uz ķīmiķiem. Izdevās.
Mācības un dzīve dzimtenē pārtrūka 1952. gada 13. oktobrī, kad mani kā Latvijas Universitātes Ķīmijas fakultātes 3. kursa studenti arestēja un pa etapiem nosūtīja “na sojediņenije s semjoij”. Tomēr šī “atgriešanās” nebija pie mammas uz Dudinku, bet gan tiku nosūtīta uz Krasnojarskas novada Manskas rajona “Ļespromhoz” meža darbos. Tiku pie pasta un aizsūtīju mammai vēstuli, ka esmu kaut kur citur, nevis tur, kur vajadzēja būt. Mamma centās pierunāt komandantūru, lai mani atsūta pie viņas. Neizdevās, neesot tādas naudas. Tad mamma savāca naudu no kaimiņiem, un es ar lidmašīnu, protams ar apsardzi, atceļoju pie savas ģimenes. Strādāju par normētāju Noriļskas kombināta ostā pie kuģu izkraušanas.
Dudinkā apprecējos ar līdzīga likteņa cilvēku Rahuleidu Rass – igauni. Pēc Staļina nāves 1957. gadā atbraucām uz dzīvi Latvijā. Atkal sākās jauns dzīves posms ar daudzām grūtībām, jo mūsu pagātne ik pa brīdim sevi atgādināja. Studijas tā arī neizdevās pabeigt. Krasnojarskā mēģināju iestāties augstskolā, lai tās turpinātu. Rakstīju uz universitāti, lai atsūta man dokumentus, ka biju 3. kursa studente. Atsūtīja izziņu, ka neesmu apmeklējusi lekcijas un tikusi atskaitīta. Augstskolā nepieņēma. Pēc atgriešanās grūti bija dabūt darbu. Ģimenē izaudzinājām divus dēlus – Svenu un Eero. Māmuļa atgriezās Latvijā kā invalīde, ilgi un smagi slimoja, bet tomēr nodzīvoja garu mūžu.
Vizmas Rass atmiņas no grāmatas: Atmiņas nākotnei: politiski represēto stāsti. (sast. A. Opoļska). [Cēsis], Latvijas Politiski represēto Cēsu biedrība, 2012, 114.-119. lpp.