Ilmāra Šalta ģimeneŠalts Ilmārs Aleksandra d., dz. 1931, dzīvoja Bauskas apriņķa, Panemunes pagasta, Šaltēs. Izsūtīts 14.06.1941. uz Krasnojarskas novada Bogotolas rajonu, atbrīvots 10.08.1946. LVA, 1987. f., 1. apr. (Bauska), 14934. l. Tēvs: Šalts Aleksandrs Jānis Ernesta d., dz. 1900, dzīvoja Bauskas apriņķa, Panemunes pagasta, Šaltēs. Arestēts 14.06.1941. ieslodzīts Vjatlagā, miris 27.02.1942. LVA, 1987. f., 1. apr. (Bauska), 14934. l.; LVA, 1986. f., 2. apr., P-8474. l. Vecāmāte: Šalta Emma Teņa m., dz. 1875, dzīvoja Bauskas apriņķa, Panemunes pagasta, Šaltēs. Izsūtīta 14.06.1941. uz Krasnojarskas novada Bogotolas rajonu, mirusi 1944. gadā. LVA, 1987. f., 1. apr. (Bauska), 14934. l. Māte: Šalta Olga Rūdolfa m., dz. 1903, dzīvoja Bauskas apriņķa, Panemunes pagasta, Šaltēs. Izsūtīta 14.06.1941. uz Krasnojarskas novada Bogotolas rajonu, mirusi 13.12.1944. LVA, 1987. f., 1. apr. (Bauska), 14934. l. Brālis: Šalts Visvaldis Aleksandra d., dz. 1934, dzīvoja Bauskas apriņķa, Panemunes pagasta, Šaltēs. Izsūtīts 14.06.1941. uz Krasnojarskas novada Bogotolas rajonu, atbrīvots 10.08.1946. LVA, 1987. f., 1. apr. (Bauska), 14934. l. Māsa: Šalta Mirdza Aleksandra m., dz. 1939, dzīvoja Bauskas apriņķa, Panemunes pagasta, Šaltēs. Izsūtīta 14.06.1941. uz Krasnojarskas novada Bogotolas rajonu, atbrīvota 10.08.1946. LVA, 1987. f., 1. apr. (Bauska), 14934. l. |
Dokumenti, fotogrāfijas
Fragmenti no Ilmāra Šalta atmiņām
„Sapratu, ka atmiņas man jāraksta ne tikai mirušo vecāku piemiņai, bet arī kā vēstījums pēcnācējiem. Neviens cits to manā vietā nevarēs izdarīt... Nāves un dzīvības grāmatvedības bilance: aizveda mūs sešus, atgriezāmies trīs. Mums, šiem trim, ir seši bērni un aug četri mazbērni. (Vēl viens klāt pēc grāmatas publicēšanas – A.B.) Dievs, dod viņiem gaišu prātu, spēku un veselību!” (Ilmārs Šalts ievadā savai atmiņu grāmatai “Nolaupītā bērnība. Piecas ziemas Sibīrijā”.
1941. gada 14. jūnija rīts... torīt Bauskas apriņķa Panemunes pagasta “Šaltēs” ar kravas automašīnu bija ieradušies bruņoti vīri. Viņiem līdzi bija orderis nr. 004067 ar Sorokina parakstu, datēts ar 1941. gada 13. jūniju, izsniegts LPSR IeTK VDP darbiniekam (biedra uzvārds nav norādīts) arestam un kratīšanai pie pilsoņa Šalta Aleksandra […]
No lielas brūna koka stiklotās bufetes tika ņemti ārā sudraba un alpaka galda piederumi, vairāku paaudžu krāti, arī mūsu, bērnu, karotīšu komplekti kristībās un dzimšanas dienās ar monogrammām, radu un vecāku dāvināti. ... bēra spilvena pārvalkā, un tas kopā varēja svērt vismaz 10 kg. ... saturu nez kāpēc atdeva “uzglabāšanai” kaimiņiem no “Pakalnu” mājām, kuri bija pieaicināti par lieciniekiem […].
[...] vienam no vedējiem kājās bija saplīsušas kurpes. Tēvs atdeva savus garos hromādas zābakus. Vedējs steidzīgi pārāvās zābakos, caurās kurpes pamezdams turpat mūsu mājas ēdamistabā […].
Ceļā uz Bausku, braucot garām Grenctāles piensaimnieku sabiedrības koppienotavai (viens no tās dibinātājiem bija mūsu tēvs), mašīnu apturēja, un pienotavas vadītājs Akmentiņš iznesa tēvam naudu par nodoto pienu […].
Meitenes stacijā tēvu redzēju pēdējo reizi – ar puskukuli rupjmaizes un šķiņķa gabalu vienā rokā, ar otrai rokai pārmestu aitādas kažoku viņš aizgāja nebūtībā. Pēc 8 mēnešiem Vjatlaga vergu nometnē tēvs mira […].
No vagoniem mūs izsēdināja Ačinskas nomalē, dzelzceļa noliktavu teritorijā, ko apjoza milzīgs koka žogs. Noliktavas jau bija cilvēku aizņemtas. Atceros, viena no tām bija pilna ar izsūtītajiem no Austrumpolijas apgabaliem. Prātā palikuši tumšās drēbēs ģērbtie vecie ebreji ar melnām benītēm galvā.
Izvietojāmies gar sliežu ceļiem, starp zemē ieraktiem koka stabiem – pāļiem. Kaut kā iekārtojušies, starp pāļiem pavadījām vairākas dienas un naktis. Mums, par laimi, laiks pieturējās silts, nelija. Tiesa, vienu dienu uznāca īslaicīgs, spēcīgs lietus, bet glābties nebija kur. Kaut kā apsedzāmies paši, bet iedzīvei uzsedzām segas un palagus […].
Mizgirevkā nonācām jūlija otrā pusē. Pirms mums atvestie latvieši jau bija sākuši strādāt. Nedaudzie vīrieši un jaunie puiši, kas bija starp mums, Čulimas krastā vēla ūdenī baļķus, sēja plostus un dzina tos līdz Ačinskai. Krautuvē strādāja arī sievietes – vēla baļķus, cirta un grieza vicas […]
Sādžas veikaliņā kautrējamies iepirkties, jo krieviski palūgt vēl nepratām […].
Negaidot saslimu ar tīfu. Slimoju smagi, murgoju. Ārsta un zāļu nebija, bet termometrs, ko aizņēmāmies, rādīja pāri četrdesmit […]
Dīvaina sagadīšanās, bet mūsu istabas vieniniekiem – Kļaviņa kundzei un Ērikam Zelmenim – bija saglabājušies mantu un pārtikas maisi, bet mūsu un Vildes ģimenēm ar trim bērniem gandrīz visa bagāža bija nolaupīta Meitenes stacijā […]
Vecāmāte izārdīja līdzpaņemto lielo vilnas lakatu un no tā dzijas adīja cimdus un zeķes apmaiņai pret produktiem. Lakatam sekoja svītrainā Zemgales krāsās austā sega. Vecāmāte bija tā, kas ar saviem adījumiem mūs baroja, jo par mātes algu nevarējām iztikt […]
Pirmā Sibīrijas ziema atnāca negaidīta. Mums nebija ziemas drēbju, bet vislielākās raizes radīja apavu trūkums. Nesaprotu, kā māte varēja izturēt bargo salu mežā, kokus zāģējot. Mugurā viņa vilka līdzpaņemto ar eksotisku zvēriņu ādām oderētu mēteli, taču ādiņas ātri izjuka, palika tikai virsdrēbe. Ko viņa vilka kājās, vairs neatceros. Man bija rudens mētelītis, uz skolu aizskriet pietika, bet, pēc maizes uz Mizgirevku ejot un malku gādājot, salu […]
Irēnas Vanagas bērniņš drīz pēc dzimšanas nomira. Māte lūdza mākslinieku – poli Anatolu uzzīmēt bērniņa portretu. Mazo līķīti šūpulītī novietoja pie leduspuķēm rotātā loga, mākslinieks steidza zīmēt, jo ziemeļu diena ir īsa […]
... uz skolu gājām vasaras apavos, kad tie bija novalkājušies – plikām kājām vai striķu pinuma čabatās. […]
1942. gada Sieviešu dienu – 8.martu – mūsu priekšniecība bija nolēmusi barakā atzīmēt ar latviešu koncertu, jo gaidīja arī NKVD pilnvarotā ierašanos. Atceros, bija brīvdiena, kad ar māti aizgājām uz skolu, kur klasē kaut ko līdzīgu baletam mēģināja Mirdza Vilde. Māte pati bija laba dejotāja. Es ar izbrīnu vēroju pārvēršanos, kad viņa uz sola malas sēdēdama, “Tec, saulīte, tecēdama” melodijas ritmā Mirdzai ar plaukstām sita takti. Tā vairs nebija meža darbos izmocītā sieviete, viņai kaut uz brīdi izdevās atbrīvoties no ikdienas nomācošajām rūpēm […]
Sērkociņus veikalā vairs nevarēja nopirkt, mūsu mātes tos taupīja un izmantoja tikai gadījumos, kad citur uguns nebija pieejama […]
Uzturam izmantojām arvien vairāk nezāļu, tomēr nevarējām iztikt bez taukvielām, miltiem un kartupeļiem, svarīga bija arī sāls; cukurs gan jau bija aizmirsies […]
Mums Latvijas mantu mainīšanai nebija. Nezinu, kā un pret ko māte iemainīja savu laulības gredzenu, taču bojāto zelta rokassprādzi nevienam nevajadzēja – par to solīja tikai spaini kartupeļu […]
Ievu ogas vāca un žāvēja, tad maisos veda uz dzirnavām malt. Ievogu pulveri, vietējie bērni mēdza ņemt uz skolu un ēda sausu [ …]
Nezinu, cik reižu Sibīrijā tiku pārkāpis bausli “Tev nebūs zagt!” […]
Mana grozu pīšanas prasme kaut nedaudz atvieglināja mātes dzīvi un ļāva viņai atkopties pēc slimības […]
Otrais Sibīrijas pavasaris mums atnāca vēl bezcerīgāks par iepriekšējo. Nelaime piemeklēja vecomāti, viņai saplīsa brilles, adīt kļuva vēl grūtāk […]
Kad pāris stundu vārpas bijām lasījuši, mūs pārsteidza jātnieki, jo nebijām pamanījuši viņu tuvošanos no pretējās lauka puses. Lamādamies un pātagas vicinādami, viņi dzina mūs prom, kliedza, ka arestēs un cietumā sapūdēs […]
Mūsu vecāmāte savāca uz laukā pamestās kāpostu lapas, noskaloja strauta ūdenī, sīki sagrieza un salika koka traukā, tās tika ēstas vairākas nedēļas no vietas […]
Vakarā no darba siena pļavā pārnācis, darbu beidzot, izjūdzām zirgus. Volokušas atstājām pļavā un pāri vecupes tiltiņam gar Čulimas krastu soļos jājām līdz Mizgirevkai. Sakas nolikām pie staļļa, zirgus ievedām aplokā un paši devāmies uz baraku… Barakā pārnācis, tāpat neizģērbies iekritu savā guļasvietā uz nārām un aizmigu, nesagaidījis vecāsmātes sagādātās vakariņas […]
Nonākuši pie pirts, nevarējām atvērt durvis ... Ātri paši izģērbāmies, izkārām drēbes virs ārdiem karsēties un sākām mazgāties … Ziepju nebija, berzāmies ar purva zāļu vīšķiem […]
Uz rudens pusi, kad māte bija devusies uz Mizgirevku, ar brāli nolēmām nogāzt un sazāģēt malkā nokaltušu priedi netālu no mūsu būdiņas. Noskatījām, uz kuru pusi gāžam, aizzāģējām un aizcirtām priedi kā nākas. Nozāģētā priede krita uz paredzēto pusi […] Mums pat prātā neienāca, ka pusmetru resnas priedes gāšana nav bērnu darbs, man bija 12, brālim 9 gadi […]
Tikko sniegs meža ceļos atkusis, es devos uz mūsu iepriekšējā gada mītni, kur bedrē rudenī biju noglabājis kartupeļus…, ap celmiem atkusušajās vietās lasīju pārziemojušās brūklenes, saujām bēru mutē. Pēkšņi uzmanību piesaistīja savāda klusa šņākoņa – biju iztraucējis lielu odzi sildāmies pavasara saulē [ …]
Negaidot mūs piemeklēja kārtējā nelaime – ar dizentēriju saslima vecāmāte un māsa. Viņas aizveda uz rajona slimnīcu. Slimnīcā viņas gulēja vienā gultā, kādu rītu vecāmāte vairs nerunāja, viņa bija mirusi... […]
Cerēdama slimību pārvarēt, māte vēl kādu dienu nostrādāja... atveseļošanās neiestājās, viņa mira pirms rītausmas [1944. gada] 13. decembrī. Višķera un Vanaga kundzes māti saposa pēdējam ceļam, atnesa vēstuli no Latvijas, no mātes māsas Vilmas. Kas zina, varbūt tā mātei būtu devusi spēku izdzīvošanai […]
Zārku uz kapiem nesām četratā, ar grožiem ielaidām kapā, brītiņu pastāvējām klusēdami, es pie sevis nedzirdami čukstēju Tēvreizi, domāju, ka to darīja arī mātes likteņbiedres. Tad tāpat klusēdami, sasalušai zemei atsitoties pret zārka vāku, aizbērām kapu. Klusēdams atvadījos no mātes, asaru man nebija. Mājās mani gaidīja neēduši brālis un māsa, nevienam nebija ienācis prātā viņus pabarot […]
Bāreņi. Zaudēts tēvs, apglabāta vecāmāte un māte – mūsu pēdējais balsts […]
Mēs ar brāli pie lopiem kūtīs bijām nodarbināti cauru dienu, tikai uz īsu brīdi skrējām mājās iekost pusdienas. Kartupeļus likām vārīt sešgadīgajai māsai. Dažreiz viņai, rotaļājoties ar vienaudžiem, kartupeļi aizmirsās, kādu reizi viņu par to pat iekaustīju […]
Visvairāk baidījos, ka pēc mātes nāves mūs var izšķirt – brāli un māsu nodot bērnunamā […]
Pirms aizbraukšanas uz Krasnojarsku ar prāmi pārcēlos pāri Čulimai, kapi bija lopu izbradāti, asaroja nozāģēto bērzu celmi. Izstaigājis apgānītos kapus, domās atvadījos no mātes […] Beidzot mēs – 104 cilvēkbērni – sēdējām pasažieru vilciena sastāvam piekabinātā plackaršu vagonā un gaidījām tā izkustēšanos […]
Senču atdusas vietā Šaltu kapsētā vecāku piemiņu glabā granītā kalti vārdi:
Š A L T S
ALEKSANDRS JĀNIS 1900-1942
EMMA, dz. GRŪBE 1875-1944
OLGA, dz. RAŅĶIS 1903-1944
Miruši un apglabāti izsūtījumā Krievijā
Visus Sibīrijas gadus “Šaltes” mums bija ne tikai senču mājas, bet mērķis, kur atgriezties, pat vairāk – brīvības simbols. […]
Ilmāra Šalta atmiņu fragmenti publicēti grāmatā: “Nolaupītā bērnība. Piecas ziemas Sibīrijā”, Rīga, Likteņstāsti, 2001.