Priekšvēsture
1983. gada politisko prāvu pirmsākumi iestiepjas jau iepriekšējos gadu desmitos, jo vairums no 1983. gadā tiesātajiem par ″pretpadomju noziegumiem″ bija tiesāti un izcietuši dažāda ilguma ieslodzījumus jau iepriekšējās desmitgadēs, bet trīs no viņiem – Lidija Doroņina (tolaik – Lasmane), Ints Cālītis un Gunārs Freimanis – pirmoreiz bija tiesāti un ieslodzīti PSRS ″labošanas darbu nometnēs″ jau pēckara laikā 1946.-1949. gados. Kopš Staļina nāves Padomju Savienībā bija izmainījusies gan politisko represiju kvantitāte, gan daļēji arī to veidi. Ja līdz 1953. gadam praktiski jebkāda opozīcijas izpausme nozīmēja gandrīz drošu arestu un ilgus gadus ″labošanas darbu nometnēs″, tad septiņdesmitajos gados represiju prakse bija būtiski izmainījusies. Saņemot ″signālu″ par kāda cilvēka ″politiski kaitīgajiem″ izteikumiem, šādu cilvēku nereti vispirms kādu laiku novēroja, sauca uz ″profilaktiskām″ sarunām, ″brīdināja″ un centās iebiedēt, lai tādā veidā piespiestu viņu pārtraukt ″pretpadomju″ aktivitātes vai vismaz samazināt to intensitāti. Līdz ar to arests un ieslodzījums vairs nebija neizbēgamas un tūlītējas sekas par varai nevēlamām darbībām un / vai izteicieniem.
Arī vairums no 1983. gadā tiesātajiem bija nonākuši Valsts Drošības komitejas ″redzeslokā″ vismaz kādu laiku pirms viņus izlēma saukt pie kriminālatbildības. Saprotams, ka VDK uzraudzīja un pat diezgan atklāti izsekoja tos, kas jau agrāk bija tiesāti par ″pretvalstiskiem noziegumiem″, taču dokumenti liecina, ka arī tos, kuri pirms tam nebija tiesāti, arī ″profilaktēja″, ″operatīvi izstrādāja″ un uzraudzīja jau vairāku gadu garumā. Līdz ar to krimināllietas ierosināšana un šo cilvēku arests bija vairāku gadu ilga procesa rezultāts. Termini ″brīdināšana″, ″profilaktēšana″ un ″operatīvā izstrāde″ bija padomju ideoloģiskā žargona eifēmismi, kas praksē nozīmēja to, ka šie cilvēki tika izsekoti, viņiem tika draudēts vai viņus mēģināja vervēt par VDK ziņotājiem, prasot sniegt informāciju par viņu radiem, draugiem un paziņām. Tas arī liecina, ka šie cilvēki nevarēja ″dzīvot normāli″, bet viņiem pastāvīgi bija jārēķinās ar to, ka jebkurā brīdī pret viņiem VDK var uzsākt kriminālvajāšanu. Kopumā šajā sadaļā eksponētie dokumenti ilustrē tā laika PSRS varas institūciju represīvo politiku. Astoņdesmito gadu sākumā varai nevēlamie cilvēki netika vajāti uzreiz, pēc pirmā ″signāla″ saņemšanas, bet gan par viņiem tika vākts ″materiāls″. Kad ″materiāls″ bija savākts pietiekami, vai arī kad varas institūciju augstākās amatpersonas uzskatīja par nepieciešamu (piemēram, saņēma ″signālu no Maskavas″), tad arī sākās varai nevēlamo cilvēku kriminālvajāšana.
Šās sadaļas sākumā eksponēti dokumenti, kas liecina par 1983. gadā arestēto cilvēku ″brīdināšanu″ un ″profilaktēšanu″ jau 70. gadu otrajā pusē – 80. gadu sākumā. Tiem seko dokumenti, kas parāda ″apzinīgo padomju pilsoņu″ un varas institūciju pārstāvju ziņojumus par ″pretvalstiskiem″ materiāliem. Izstādē eksponēts arī raksts 1982. gada 28. decembra laikrakstā ″Cīņa″, kas acīmredzami bija 1983. gadā sāktās represiju kampaņas ″ideoloģiskais nodrošinājums″ un liecina, ka praktiska gatavošanās šai kampaņai bija sākusies jau 1982. gada beigās. Savukārt noslēdz šo sadaļu lēmums par krimināllietas ierosināšanu pret ″Gaismas akciju″ 1983. gada 5. janvārī.
1. Brīdinājuma pasludināšanas protokols Gunāram Freimanim. 1976. gada 8. oktobris.
LVA, 1986. f., 1. apr., 45322. l., 1. sēj., 47.-48. lp. Oriģināls.
1976. gada jūlija beigās G. Freimaņa dzīvoklī, vasarnīcā un darba vietā notika kratīšanas, bet Gunārs Freimanis un viņa sieva tika pratināti par paša G. Freimaņa rakstīto dzejoļu saturu, viņu mājās glabāto literatūru, G. Freimaņa brāļa Laimoņa viesošanos Latvijā, kā arī par viņu paziņām. Tobrīd nekādas represijas pret G. Freimani uzsāktas netika, taču 4. oktobrī viņš tika izsaukts uz Valsts Drošības komiteju – uz ″pārrunām″. Pārrunu gaitā VDK piespieda G. Freimani uzrakstīt paskaidrojumu par to kā viņš sacerējis dzejoļus, lasījis tos citiem un beigās parakstīt solījumu, ka turpmāk viņš apsola savus dzejoļus ″citiem nelasīt un arī savos izteicienos kontrolēt sevi″, kā arī turpmāk ″konfliktā ar likumu nenonākt″. Četras dienas vēlāk G. Freimanim tika izteikts oficiāls ″brīdinājums″, ka ″nacionālistiska un politiski kaitīga satura″ dzejoļu rakstīšana un izplatīšana, kā arī dalīšanās ar saviem paziņām ″savos nacionālistiskajos uzskatos″ ir ″pretrunā ar PSRS valsts drošības interesēm″ un var novest pie ″nozieguma ar saukšanu pie kriminālatbildības″. Līdzīgi ″brīdinājumi″ par rīcību, kas ir ″pretrunā ar PSRS valsts drošības interesēm″ 1979. gada decembrī tika izteikti arī Gunāram Astram, Intam Cālītim, Uldim Ofkantam un Jurim Ziemelim (iespējams arī citiem).
2. Latvijas PSR Valsts Drošības komitejas daļas priekšnieka S. Zukuļa vēstule prokuroram V. Laiviņam par oficiāla brīdinājuma izteikšanu Intam Cālītim 1979. gada 3. decembrī. 1979. gada 4. decembris.
LVA, 1986. f., 2. apr., P-9274. l., 1. sēj., 39.-40. lp. Kopija.
No šī dokumenta redzams ne tikai fakts, ka I. Cālītim 1979. gadā pasludināts ″brīdinājums″, bet arī tas, ka ″brīdinājums″ viņam izteikts par piedalīšanos igauņu, latviešu un lietuviešu pārstāvju centienos izveidot ″Baltijas republikās vienotu nacionālistisku grupu″. Faktiski šis ″brīdinājums″ tika izteikts par to, ka I. Cālītis un citi Baltijas republiku pārstāvji tikai īstenoja 1975. gada Helsinku konferences Nobeiguma aktā deklarētās tiesības. Tā kā Nobeiguma aktu bija parakstījuši arī PSRS pārstāvji, tad faktiski I. Cālīša u.c. kriminālvajāšana bija šajā aktā deklarēto tiesību pārkāpums.
Šādu ″brīdinājumu″ izteikšana tika ieviesta 1972. gada decembra beigās ar PSRS Augstākās Padomes prezidija pieņemto dekrētu. Šis dekrēts PSRS oficiālajos normatīvo aktu krājumos netika publicēts un tam bija grifs ″nav publicējams″. Rezultātā paši ″brīdinātie″ par šāda dekrēta eksistenci parasti uzzināja tikai no sarunām ar VDK darbiniekiem. Līdz ar to šāda dekrēta likumība no tradicionālās likumdošanas viedokļa ir apšaubāma, taču tas neapšaubāmi bija pieņemts ″brīdināmo″ cilvēku iebaidīšanas nolūkos. ″Brīdināšanas″ laikā VDK parasti darīja zināmu attiecīgajam cilvēkam par to – kuras no viņa darbībām tiek uzskatītas par ″pretvalstiskām″ vai ″sabiedriski bīstamām″, tādā veidā arī liekot saprast ″brīdinātajam″, ka par viņa aktivitātēm ″viss ir zināms″ un arests var sekot jebkurā brīdī.
3. Latvijas PSR Valsts Drošības komitejas apakšvienības priekšnieka vietnieka A. Upenieka ziņojums Izmeklēšanas daļas vadītājam N. Ņevickim par Jāņa Vēvera ”profilaktēšanu” 1981. gada 5. martā. 1983. gada 16. augusts.
LVA, 1986.f., 1.apr., 45323.l., 7.sēj., 100.lp. Oriģināls.
No šā dokumenta redzams, ka PSRS okupācijas laikā cilvēku varēja ”profilaktēt″ (t.i. saukt uz ″pārrunām″ ar VDK pārstāvi un draudēt par iespējamu saukšanu pie kriminālatbildības vai cita veida nepatikšanām) tikai par to, ka tas glabājis grāmatu ar ″idejiski kaitīgu saturu″ un iedevis šo grāmatu izlasīt kādam citam.
4. Rucavas ciema padomes izpildkomitejas priekšsēdētāja vēstule Valsts Drošības komitejai. 1980. gada 20. novembris.
LVA, 1986. f., 1. apr., 45323. l., 7. sēj., 147. lp. Oriģināls.
Latvijas Neatkarības kustības un Latvijas demokrātiskās jaunatnes savienības pārstāvji J. Rožkalns un J. Vēveris jau no 1980. gada regulāri izgatavoja dažādas skrejlapas ar uzsaukumiem un citiem ″pretpadomju aģitācijas″ materiāliem. Šos materiālus viņi ievietoja dažādu dzīvojamo māju pasta kastītēs, kā arī izsūtīja pa pastu uz nejaušām adresēm dažādās Latvijas pilsētās un apdzīvotajās vietās. Liela daļa no vēstuļu saņēmējiem izrādījās ″apzinīgi padomju pilsoņi″ un saņemtos materiālus nodeva tuvākajām VDK nodaļām vai citām varas institūcijām, kuru amatpersonas šos materiālus tāpat nodeva VDK. Šeit eksponēta Rucavas ciema padomes izpildkomitejas priekšsēdētāja vēstule Valsts Drošības komitejai, kurā viņš ziņoja par ″pretpadomju satura lapiņām″, kuras saņēmis kāds vietējais iedzīvotājs. Lietā par J. Rožkalna un J. Vēvera tiesāšanu atrodami vairāki desmiti ″padomju pilsoņu″ iesniegumi, paskaidrojumi, kā arī amatpersonu ziņojumi par ″pretpadomju satura″ materiālu saņemšanu 1980. un 1981. gadā. Jāatzīmē, ka šie materiāli zināmā mērā kliedē mītu par VDK varenību un informētību par visu notiekošo, jo, saņemot informāciju par šo ″pretpadomju satura″ materiālu izplatīšanu Latvijā, VDK līdz pat 1983. gadam nespēja atrast šo materiālu izplatītājus.
5. Ērika Kārkliņa iesniegums Valsts Drošības komitejai. 1982. gada 31. augusts.
LVA, 1986. f., 2. apr., P-10894. l., 1. sēj., 3.-3.o.p. lp. Oriģināls.
1982. gada vasarā Ģederts Melngailis lūdza savam paziņam Ē. Kārkliņam pavairot vairākus ārzemēs izdotus materiālus. Tas atteicās un, pēc Ģ. Melngaiļa aiziešanas, Ē. Kārkliņš par to ziņoja Valsts Drošības komitejai. Šāda rīcība bija tipiska tā laika padomju pilsoņa ″modrības″ izpausme. Plašākā kontekstā tas arī parāda, kā tolaik darbojās PSRS iedzīvotāju uzraudzīšanas mehānisms – pārsvarā to darīja nevis VDK štata darbinieki, bet ″modrie″ padomju pilsoņi, kas paši viens otru uzraudzīja un, vajadzības gadījumā, par saviem novērojumiem ziņoja VDK, Komunistiskās partijas vai citiem valsts varas ″orgāniem″.
 3.lpp.jpg)
6. L. Švarca un B. Čehoņina raksts ″Pieķerti nozieguma vietā″. 1982. gada 28. decembris.
Cīņa. 1982. gada 28. decembris, Nr. 297, 2. lpp. Laikraksts eksponēts no Latvijas Nacionālās bibliotēkas Digitālās bibliotēkas ″Periodika.lv″ krājuma.
Gatavojot politiskās prāvas, PSRS varas institūcijas parasti veidoja tām ″ideoloģisko nodrošinājumu″. Šis raksts vienlaikus tika publicēts 1982. gada decembra beigās gan Latvijas Komunistiskās partijas Centrālās komitejas laikrakstā ”Cīņa”, gan arī Latvijas Komjaunatnes Centrālās komitejas laikrakstā ”Padomju Jaunatne”, kas bija viena no tā laika populārākajām Latvijas avīzēm. Tā kā 1983. gada janvārī VDK ierosināja krimināllietu pret ″Gaismas akciju″, šis raksts nepārprotami tika publicēts, lai jau iepriekš radītu iespaidu, ka ″Gaismas akcija″ ir organizācija, kas veic ″ideoloģiskas diversijas″ pret Padomju Savienību ASV Centrālās Izlūkošanas pārvaldes uzdevumā un tagad ir ″pieķerta nozieguma vietā″. No raksta publicēšanas laika var secināt, ka 1982. gada decembra beigās faktiski jau bija pieņemts lēmums par represiju kampaņas sākšanu.
7. Latvijas PSR Valsts Drošības komitejas Izmeklēšanas daļas priekšnieka N. Ņevicka dienesta vēstule Desmitās daļas priekšniekam. 1983. gada 6. janvāris.
LVA, 1986. f., 2. apr., P-10894. l., Uzraudzības lieta., 1. lp. Oriģināls.
Dokumenta labās puses augšējā stūrī ir atzīme, ka šī vēstule bija slepena. Vēstules uz šādām veidlapām VDK Izmeklēšanas daļas priekšnieks rakstīja VDK Desmitās daļas (Uzskaites un arhīva daļa) priekšniekam un tajās bija minēts lietas ierosināšanas pamats.
No eksponētās vēstules redzams, ka krimināllietai, kas 1983. gada janvārī tika ierosināta par ″pretpadomju aģitāciju un propagandu″ faktiskais pamats bija VDK 5. daļas (Ideoloģiskās diversijas apkarošana) materiāli – divas VDK ″operatīvās izstrādes lietas″ (ДОР № 5303, ДОР № 5308), viena ″operatīvās pārbaudes lieta″ (ДОП № 2975), kā arī viena ″operatīvās izstrādes lieta grupai″ (ДОРГ № 5313). Līdzīgas vēstules, kurās pieminētas VDK operatīvās izstrādes lietas (ДОР № 5302, 5309, 5316, 5382), atrodamas gandrīz visās 1983. gada VDK izmeklētajās krimināllietās, kuras bija ierosinātas par ″pretpadomju aģitāciju un propagandu″. Tas nozīmē, ka, vairums (ja ne visi) no 1983. gada politiskajās prāvās tiesātajiem cilvēkiem tika ″operatīvi izstrādāti″ jau ilgāku laiku pirms krimināllietu ierosināšanas un aresta. Vairums no šīm ″operatīvajām lietām″ 1989. - 1991. gadā tika aizvestas uz Krieviju, daļa iznīcinātas un/vai šobrīd nav pieejamas, tādēļ nav zināms kāda informācija un par kādu laiku tajās bija savākta.
8. Latvijas PSR Valsts Drošības komitejas pulkveža B. Šteinbrika ziņojums Izmeklēšanas daļas priekšniekam N. Ņevickim. 1983. gada 4. janvāris.
LVA, 1986. f., 2. apr., P-10894. l., 1. sēj., 6.-7. lp. Oriģināls.
Jau 4. janvārī (t.i. dienu pirms krimināllietas ierosināšanas) VDK pulkvedis B. Šteinbriks ziņoja, ka ″pēc esošajiem datiem″ Ģederts Melngailis ″ar mērķi veikt pretpadomju darbību″ uztur sakarus ar ārzemēm. Turklāt ″ir pamats uzskatīt″, ka ″pretpadomju sacerējumi″ atrodami vēl 18 citu cilvēku dzīvokļos. Tā kā tas tika rakstīts vēl pirms bija uzsākta oficiāla izmeklēšana, var secināt, ka dokumentā minētie cilvēki un/vai to dzīvokļi tika novēroti jau kādu laiku pirms krimināllietas ierosināšanas. Līdz ar to ļoti iespējams, ka šajā dokumentā ir minēti tie cilvēki (vai daļa no tiem), kurus Latvijas PSR VDK ″pārbaudīja″ un ″izstrādāja″ iepriekš minēto ″operatīvo lietu″ ietvaros (sk. 7. dokumentu).
9. Latvijas PSR Valsts Drošības komitejas lēmums par krimināllietas ierosināšanu. 1983. gada 5. janvāris.
LVA, 1986. f., 2. apr., P-10894. l., 1. sēj., 1. lp. Oriģināls.
Šis dokuments bija juridiskais pamats, ar kuru sākās varai nevēlamo cilvēku kriminālvajāšana 1983. gadā. Dokumenta oriģināls ir iekļauts krimināllietā pret Lidiju Doroņinu un Ģedertu Melngaili, taču lēmuma kopijas ir iekļautas arī citās tā laika krimināllietās (pret G. Astru, I. Cālīti, G. Freimani, J. Rožkalnu un J. Vēveri), kuras 1983. gada maijā tika izdalītas no šīs janvārī ierosinātās krimināllietas kā atsevišķas lietas. Lēmumos par lietu sadalīšanu minēts, ka sadalītajās lietās apsūdzētās personas ″savā noziedzīgā darbībā″ nav saistītas ar citām šajā lietā pie kriminālatbildības sauktām personām. Šāda argumentācija gan nešķiet pārliecinoša, jo līdz ar to nav saprotams – ja viena daļa no krimināllietas sakarā arestētajām personām nav saistītas ar citām tās pašas krimināllietas sakarā arestētajām personām, tad kādēļ visas šīs personas tomēr ir arestētas vienas krimināllietas ietvaros. Turklāt, šajās sadalītajās lietās atrodami materiāli, kas attiecas uz kādu citu no sadalītajām lietām. Kopumā lietas sadalīšanas rezultātā iznāca, ka šis lēmums faktiski kļuva par pamatu četrām 1983. gada politiskajām prāvām, kurās kopumā tika tiesāti 7 cilvēki. Zīmīgi, ka šajā lēmumā nav nekādas norādes uz VDK Izmeklēšanas daļas priekšnieka N. Ņevicka vēstulē minētajām ″operatīvās izstrādes″ un ″operatīvās pārbaudes″ lietām (sk. 7. dokumentu). Tātad jau kopš paša krimināllietas ierosināšanas sākuma VDK slēpa tās faktiskos ierosināšanas iemeslus.
