1983. gadā Latvijā par ″pretpadomju aģitāciju un propagandu″ tika tiesāti 9 cilvēki. Septiņi no viņiem (Gunārs Astra, Ints Cālītis, Lidija Doroņina, Gunārs Freimanis, Ģederts Melngailis, Jānis Rožkalns un Jānis Vēveris) 1983. gadā tika arestēti to krimināllietu ietvaros, kuras sākotnēji bija ierosinātas pret ″Gaismas akciju″. Pārējie divi – Jānis Barkāns un Boriss Grezins tika arestēti atsevišķi, bez saistības pārējiem septiņiem.

Var rasties jautājums – ar ko šī VDK 1983. gada represiju kampaņa ir tik ievērojama, ja tās rezultātā tika arestēti un ieslodzīti tikai deviņi cilvēki? Protams, salīdzinājumā ar Staļina laika masveida represijām, kad arestēto, ieslodzīto un izsūtīto skaits sniedzās tūkstošos (bet visas PSRS mērogā pat miljonos), deviņu cilvēku tiesāšana var izskatīties nenozīmīga. Taču šajā gadījumā jāņem vērā, ka represiju politika pēc Staļina nāves Padomju Savienībā būtiski mainījās. Lai arī arestēto skaits 1983. gadā bija salīdzinoši neliels, toties kratīšanu skaits bija mērāms desmitos, bet pratināto skaits – simtos. Lai noskaidrotu precīzu kratīto dzīvokļu, vasarnīcu un darba vietu skaitu, kā arī pratināto cilvēku daudzumu šajos 1983. gada notikumos, būtu nepieciešams detalizētāks pētījums. Taču arī esošā informācija ļauj secināt, ka šīs 1983. gada kampaņas mērķis bija ne tikai ieslodzīt tos, kas pēc Komunistiskās partijas un VDK vadītāju domām bija varai visbīstamākie, bet arī iebaidīt citus – varai potenciāli nepakļāvīgos cilvēkus.

Pētot tā laika VDK izmeklēšanu un politisko tiesas procesu dokumentus, jāņem vērā, ka ne viss tajos rakstītais ir uztverams tiešā veidā. Piemēram, viena no nerakstītajām tā laika izmeklēšanas un tiesvedības prasībām bija, ka apsūdzētajam / tiesātajam nepieciešams ″izdarīto nožēlot″, ″atzīt savas kļūdas″ u.tml. To tiesa varēja ņemt vērā kā ″vainu mīkstinošu apsākli″ un piespriest mazāku sodu. Tādēļ advokāti dažkārt pat speciāli ieteica saviem aizstāvamiem pieminēt ″nožēlu″ par izdarīto un solīt ″laboties″. Saprotams, ka šāda ″nožēla″ gandrīz vienmēr bija formāla un ar attiecīgā cilvēka patiesajiem uzskatiem tai nebija nekāda sakara. Tādēļ pratināšanu protokolos vai tiesas sēžu protokolos atrodamās ″nožēlas″ un solījumi ″laboties″ ir uztverami aptuveni tikpat nopietni, kā Komunistiskās partijas programmā atrodamais solījums, ka esošā ″padomju cilvēku″ paaudze dzīvos komunismā.

Aplūkojot šajā sadaļā eksponētos tiesas sēžu protokolus, redzams, ka 1983. gada politiskajās prāvās advokāti nereti prasīja tiesai pārkvalificēt savu aizstāvamo apsūdzību no Latvijas PSR Kriminālkodeksa 65. panta uz 183¹. pantu, ar vēlmi ″mīkstināt″ viņiem piemērojamo sodu. Šādai taktikai pamatā bija divi iemesli: pirmkārt, 183¹. pants neatradās Kriminālkodeksa nodaļā ″Sevišķi bīstami valsts noziegumi″, otrkārt 183¹. panta sankcijā paredzētais sods (brīvības atņemšana uz laiku līdz trīs gadiem) bija ievērojami mazāks par 65. panta I daļas sankcijā paredzēto sodu (brīvības atņemšana uz laiku no sešiem mēnešiem līdz septiņiem gadiem). Principiālu advokātu, kas politiskajās prāvās prasītu savu aizstāvamo pilnīgu attaisnošanu (kā to darīja vairāki advokāti Maskavas politiskajās prāvās 60.-70. gados) tolaik Latvijā nebija.

Vēl viena raksturīga 1983. gada politisko prāvu īpatnība ir tā, ka vairumam no tiesātajiem, tiesa piesprieda salīdzinoši mazākus sodus vai vismaz nedaudz atvieglotus soda režīma izciešanas noteikumus nekā prasīja prokurors. Šī tendence ir tiešā pretrunā ar tradicionāli pieņemto uzskatu, ka padomju tiesa politiskajās pravās parasti piesprieda tieši tādu sodu kā prasīja prokurors. Vai tā bija tikai 1983. gada politisko prāvu īpatnība, vai arī šai parādībai ir senākas saknes, to šobrīd nav iespējams pateikt un atbildei uz šo jautājumu nepieciešams speciāls pētījums.

Šajā izstādes sadaļā eksponēti dokumenti par katru 1983. gada politiskajās prāvās tiesāto cilvēku. Dokumentu kopums par katru no viņiem sākas ar fotogrāfiju, kas bija ievietota viņa ″arestētā anketā″. Tai seko aresta dokumenti, fragmenti no kāda pratināšanas protokola, fragmenti no apsūdzības raksta, tiesas sēdes protokola un sprieduma. Beigās eksponēta VDK sastādītā uzskaites kartīte par attiecīgo cilvēku un noslēdz sadaļu reabilitācijas dokumenti. Atsevišķos gadījumos eksponēti arī citi dokumenti, kas parāda kādu specifisku aspektu šā cilvēka kriminālvajāšanā. Šajā izstādē nav ievietoti dokumenti par Gunāra Astras kriminālvajāšanu, jo dokumenti par viņu ir eksponēti atsevišķā virtuālā izstādē: ″Tiesas procesi pret Gunāru Astru″.

Izstādes sagatavošanas laikā darba grupai neizdevās sazināties ar Jāni Barkānu un Borisu Grezinu, kuri jau vairāk nekā 20 gadus nedzīvo Latvijā, ne arī ar Gunāra Freimaņa tuviniekiem, tādēļ no eksponētajiem dokumentiem par viņu tiesāšanu ir izņemtas ziņas, kas uzskatāmas par sensitīviem personas datiem.