2013. gada otrajā pusē apritēja 30 gadi kopš Latvijas Padomju Sociālistiskajā Republikā notika virkne politisko prāvu, kuru rezultātā astoņi cilvēki – Gunārs Astra, Jānis Barkāns, Ints Cālītis, Lidija Doroņina-Lasmane, Gunārs Freimanis, Boriss Grezins, Jānis Rožkalns un Jānis Vēveris par ″pretpadomju aģitāciju un propagandu″ tika notiesāti un ieslodzīti PSRS ″labošanas darbu kolonijās″, bet Ģedertam Melngailim par to tika piemērota piespiedu ārstēšana ″speciāla tipa psihiatriskajā slimnīcā″. Šie 1983. gada notikumi iegājuši vēsturē kā pēdējā vērienīgā PSRS okupācijas varai nepakļāvīgo cilvēku vajāšanas kampaņa Latvijā. Lai arī arestēti tolaik tika deviņi cilvēki, tomēr kratīšanas notika vismaz 50 dažādu cilvēku dzīves vietās, savukārt pratināto cilvēku skaits sniedzas simtos. Lai arī varai nevēlamo cilvēku aresti, tiesāšanas vai pat tikai izsekošana notika arī turpmākajos gados, tomēr nekad pēc tam, līdz pat PSRS sabrukumam, politisko represiju apjoms Latvijā nesasniedza tādu intensitāti kā 1983. gadā.

Par politiskajām prāvām šajā izstādē tiek saukti tie tiesas procesi, kas 1983. gadā tika ierosināti pamatojoties uz Latvijas PSR Kriminālkodeksa 65. pantu (pretpadomju aģitācija un propaganda) un kurus izmeklēja Valsts Drošības komiteja. Viens no būtiskākajiem aspektiem, kas jāņem vērā runājot par šīm represijām ir fakts, ka formāli šo cilvēku tiesāšana notika parastu krimināllietu ietvaros – viņi tika tiesāti pēc konkrētiem, tolaik spēkā esošā Kriminālkodeksa pantiem. Līdz ar to no formālā viedokļa, viņi bija uzskatāmi par kriminālnoziedzniekiem, ko arī allaž centās uzsvērt padomju propaganda. Taču jāņem vērā, ka Padomju Savienībā par ″pretpadomju aģitāciju un propagandu″ tika uzskatīts praktiski jebkas, kas kaut nedaudz atšķīrās no oficiālās propagandas. Līdz ar to, ja kāds cilvēks mēģināja izmantot PSRS Konstitūcijā garantētās tiesības uz vārda un uzskatu brīvību, vai starptautiskajās konvencijās paredzētās tiesības uz apziņas un ticības brīvību, viņu jebkurā brīdī varēja arestēt un tiesāt par ″pretpadomju aģitāciju un propagandu″. Tieši tādēļ šie 1983. gada tiesas procesi ir uzskatāmi par politiskajām prāvām. Pieminot šos notikumus Latvijas Nacionālais arhīvs ir izveidojis virtuālo izstādi: ″1983. gada politiskās prāvas okupētajā Latvijā″.

Izstādē ir maz vizuāli atraktīvu materiālu – pārsvarā dokumenti ar tekstuālu saturu, jo ekspozīcijā uzsvars ir likts uz tiem dokumentiem, kas parāda 1983. gada vajāšanas kampaņas politisko saturu un vēršanos pret jebkādu uzskatu brīvību Padomju Savienībā, kā arī Latvijas neatkarības ideju izpausmēm.