Apzīmējumi:
.. - ja teikums apraujas
- pauze, kur daudzpunktu skaits atbilst pauzes garumam
[ ] kvadrātiekavās slīpajā rakstā komentāri par intervijas norisi vai stāstītājas intonāciju
[..] izlaidumi tekstā
Fragmenti no dzīvesstāsta pierakstīti atbilstoši stāstītājas runas veidam
Hilda Zemzare . Strādājām mierīgi. Un 41. gadā.. kāds datums bija?.. Vai 11.jūnijs bija... Visiem vīriešiem bija jābrauc uz Krustpili taisīt aerodromu uz trim dienām. Man brālēns Ernests arī bija. Daudzi aizbrauca. Tas bija ar nolūku, tos tur paņēma, sievietes paņēma mājās. Agri no rīta 14. jūnijā. Nezinu, vai bijām ēduši brokastis vai nē. Es mīcīju saldskābmaizīti, pat neieliku krāsnī. Ienāca trīs vīri, mans kaimiņš, kuru mammīte baroja, 4 klašu izglītība; Liepājas prokurors, tāds Rikers. Vēlāk pats nošāvies. Tad viņiem līdzi bija viens milicis. Tas bija labs. Ja tas nebūtu, tad es nekā nebūtu paņēmusi līdzi. Tas Rikers tik saka: Jūs tikai pārvietos uz citām mājām. Maita tāds! Ar zirgu aizveda līdz Sēlpils stacijai. Atļāva līdzi ņemt 100 kg. Jānītis iejūdza zirgu... tas puika. Ja nebūtu milicis, tad neko nebūtu paņēmusi. Viņš sakrāmēja siltās drēbes un visu. Man vēl roka sāpēja es ravēju rozes un biju iedūrusi pirkstā. Vispirms jau nekā neteica vecīšiem abiem diviem, lai taisās, tad es teicu, ka braukšu līdzi. Tagad viņi saģērbušies, tad tas Rikers teica: Taisies tu arī. Viņam acis zvēroja sarkanas. Aizveda uz staciju, tur bija smagā mašīna. Mēs bijām pēdējie. Visās stacijās laida pēc ūdeņa.
Inta Kraskēviča. Jūs zinājāt, kur jūs ved?
Hilda Zemzare . Atdzīvināt ziemeļus. Visās stacijās laida pēc ūdeņa. Es gāju kā jaunākā. Bija aizsarga priekšnieka meita, 16 gadi, tētis bija jau prom. Bija Kukuļu Jautrīte, meitene. Tad braucām uz Krustpili.
Inta Kraskēviča. Bet par ko jūs paņēma ciet?
Hilda Zemzare . Dzimtenes nodevēji. Mēs jau nezinām, kādu dzimteni nodevām. Ar izsūtījumu uz mūžu. Mana mamma bija atskrējusi, jau uzzinājusi, kad vēl stāvējām, lai es atdodot meiteni. [..]
Hilda Zemzare . Nu tad braucām uz turieni, ilgi stāvējām uz vietas. Pirmajā vakarā bija drausmīgs negaiss. Daba raud. Vagonā bija sievietes un bērni, veci vecīši. Tad ielika klāt Kazāku ģimeni. Nu tad bija robežsargu ģimene, tā bija tāda boikovaja sieva, teica: Nošaujiet mani, es nekur nebraukšu, kamēr neatļausiet man paņemt līdzi kaut ko ēdamu. Tad bija miltu maiss līdzi, tauku kanna. Viņai bija meita un dēls. Ielika Krustpilī tādu šuvēju Elzu ar mazu bērniņu nekas nebija. Vienu frizieri ielika ar puisīti, tad kasieri vienu Minnu, Zālīšu kundzi no Zalves bībele bija līdzi koka vākos, lasīja pa to laiku. Viss jau piepildās: kādi valdnieki nāks, kā zags, kā melos, sarkanais jātnieks pārjās piecas pasaules daļas, tad vēl degs zeme un ūdens, cilvēki ies tālu, lai atrastu cilvēku pēdas smiltīs. Tās visas lielpilsētas nosauca par maukām. Pirmā kritīs Vācijas mauka. Kad gulēju jau Igarkas slimnīcā, tad vienu rītu visi skrēja un kliedza: Pobeda! Pobeda! Es jau to vārdu lāga nesapratu. Kā tad tā var būt vācietim tak labi gāja!
Inta Kraskēviča. Kur tad bija jūsu pieturu punkts?
Hilda Zemzare . Krustpilī dienu nosēdējām sāka braukt, tad Daugavpilī tur varēju izbēgt, bet kur es bērnu un māti atstāšu? Katrā stacijā apstājās. Gājām pēc ūdens. Kaut kādu zupu tur deva. Tad vienā naktī tas vilciens šausmīgi skrēja, tad bija vienā stacijā vēl viens ešelons pilns ar moldāviem tādas resnas sievas ar gredzeniem, auskariem. Rāva mūs to nakti, un tikām Jeņisejskā, tur nosēdējām pāris nedēļas. Tur dzina darbā, kaut ko darījām, rakām. Labi, ka nebija lietus.
Inta Kraskēviča. Vai pa ceļam daudzi nomira?
Hilda Zemzare . Mūsu vagonā neviens nenomira. Par citiem nezinu.
Inta Kraskēviča. Ko jums deva ēst?
Hilda Zemzare . Zupu kaut kādu pļuru Mums labi, ka tā, bet vīriešiem deva kaut kādas sāļās zivis, ūdeni nedeva. Izgājis jau no atmiņas. Krievu sievas stacijās nesa vārītus kartupelīšus, pārdeva.
Inta Kraskēviča. Tad jūs vīru vairs nesatikāt?
Hilda Zemzare . Tas arī bija viss, nesatiku vairs. Viņus aizveda uz Karagandu. Mira 53. gada marta mēnesī. Viņam bija operācija. Es tad biju atbraukusi atvaļinājumā, un stāstīja viens, kas ar viņu kopā bija bijis, kā viņš miris uz operācijas galda. Kad atsvabinājos, tad arī man rakstīja, ka miris. Tagad atsūtīja reabilitāciju no Augstākās tiesas. Arhīvs man atsūtīja īstu apsūdzības rakstu, ka es neieredzot komunistus, ka tēvs bijis šausmīgs, ka vīrs šāvis cilvēkus. Braucām mēs līdz pus jūlijam. Tad mūs izsēdināja Ačinskā. Tur jau bija pajūgi priekšā, ratos divi zirgi. Tad mūs veda taigā, tālu veda. Vienu nakti gulējām baznīcā.
Inta Kraskēviča. Kur jūs izmitināja?
Hilda Zemzare . Taigā. Aizveda uz strādnieku ciematu Tamožinka, upes Čuļimas krastā. Tur bija milzīgas egles kedras . Tur bija maza skoliņa, veikaliņš. Nabadzība tur bija. Tēvs tur gāja pļaut sienu. Gulējām uz grīdas skolā.
Inta Kraskēviča. Tur jūs tikai bijāt?
Hilda Zemzare . Nē, tur bija vairākas ģimenes. Tur tāda maza klasīte bija. Pilns tur gulēja. Tur tās orhidejas ziedēja pa tiem kalniem, tādas puķes, kas dārzā zied, bet viņas nesmaržo. Zāle bija tik liela, bagātīgi, tikai nav saimnieka. Tad vienā rītā viņš gāja pļaut, tad tur bija tāda Bumbiers Vera mēs sadraudzējāmies. Viņai bija mazs puisītis Jānītis. Ārdījām to sienu, slaistījāmies jau.
Inta Kraskēviča. Vai tad jūs nedzina darbā?
Hilda Zemzare . Dzina jau visus, bet slaistījāmies. Kaimiņi mani bija, Nīči bija, ar trim bērniem Arnolds, Edgars un Gunārs. Arnolds bija drusku ķerts. Edgars bija nobeidzis vidusskolu, bet Gunārs bija pavisam mazs. Visi, kas bija no Sēlpils. Vienā jaukā dienā tētis saslima. Pagulēja maz. Pēc pazīmēm es sapratu, ka ir vēzis. Urīnu nolaida, mute smirdēja pēc tā varēja pateikt.
Inta Kraskēviča. Vai tur nebija ārsta neviena?
Hilda Zemzare . Viņam jau bija pēdējā stadijā. Nebija jau ārsti. Viņš nomira. Viņu paglabājām pie upes Čuļimas. Visi bija bērēs... kādas tur bēres paglabāšana. Viņam bija tāds smalks kostīms no smalkas pelēkas vadmalas to uzvilka. Tie vīrieši bija gudrāki tad to kostīmu sagrieza ar žiletēm, lai neatrok un nenovelk nost. Bikses arī sagrieza. Tad nāca rudens.
Inta Kraskēviča. Ko jums deva ēst?
Hilda Zemzare . Kaut kādu zupu deva... vairs jau neatceros. Pašiem nekas nebija. Tad bija jāsāk iet mežā zāģēt kokus, jāgarina, tad viņus pludināja projām. Es biju ļoti vāja, tos darbus nevarēju strādāt, tad gulēju dienā... tas mazais meitēns, vecāmāte, es tur nederēju. Tad rudenī mūs aizveda uz kolhozu Borsika. Teica tur tā: Ja gribiet, ejiet strādāt, bet ko ēst mums nav ko dot. Tur tāda Niedru Anna bija, dēls Uldis, Minna bija.
Inta Kraskēviča. Ko jūs tur darījāt?
Hilda Zemzare . Gājām labību vētīt tāda mašīna bija. Tad tos kviešus nesām mājās un sutinājām, izmalām, taisījām biezputru. Tad gājām uz kolhozu mainīt mantiņas pret produktiem. Gājām lielu gabalu. Miltus nesām mājās. Malku nesām no meža, ar ko kurināt to istabu. Galvenais, ka zagām tos kviešus.
Inta Kraskēviča. Vai tur nebija uzpirkti nodevēji?
Hilda Zemzare . Tur nebija, lēģerī bija. Pavasarī mūs aizveda uz sovhozu Krasnopoļanska. Tur bija tāda Jansone par kolhoza direktori. Tur bija auksti. Govis stāvēja aukstos staļļos. Tajā Borsikā mums rādīja, kur bija lopu kapsēta. Bija atsūtītas Latvijas brūnās govis, tur viņas visas nosprādzināja. Šķūņi bija plāniņi, siena nebija. Visas nosprāga. Viņiem tur bija tā: viena istabiņa, lielā krāsns, viena gulta, bet uz gultas neguļ visi guļ uz grīdas, apakš gultas vistas, sivēni, ja piedzimst teļš, tad stāv istabā. Bet gulta kā mēbele... galds un soli vēl. Govs viena staigā pa āru. Mūsu lopi jau neizturēja to. Krasnopoļanskā kur kuru norīkoja darbā. Man bija jātīra no kūts laukā mēsli. Auksti bija. Vienu reizi noberzu roku un ar to cimdu ierīvēju, ka man saindējās tā roka, palika visa zila. Tā kā mammīte gāja uz pienotavu, tad atnesa vājpienu. Saraudzējām un likām kompresi, un tad sadzija. Kādu mēnesi tā nodzīvoja. Viena krieviete atnesa mums maizīti.
Inta Kraskēviča. Vai vietējie bija izpalīdzīgi?
Hilda Zemzare . Paši jau bija ubagi, bet deva jau. Viena mums to maizīti nesa garšīgu. Tad mani nozīmēja par slaucēju. Tad jau bija pavasars, jau govis gāja laukā. Man bija jāslauc 14 govis. Cik nu tas piens bija katrai litrs. Tad tās sievas tur nodzērās resnas, bet es nevarēju dzert siltu pienu. Tad iemācījāmies pienu zagt: piesēja zem svārkiem pudelīti un ielēja pienu tā nesām mājās. Kad es pirmo reizi zagu, tad es paliku slima sāpēja galva, trīcēju, bet vēlāk jau zagu mierīgi. Tad jau bija piens. Mamma nesa vājpienu, sējām sieru, lai kāds, bet bija. Tā visu vasaru nodzīvojām. Tur bija Pētersils Alvīne, tādas nodzērās to pienu. Es nevarēju, tas man jau no bērnības nevarēju dzert pienu. Mājās kad dzīvojām, tad bieži pienu sajauca ar olu, putas taisīja. Es tikai olu vārītu ēdu. Tur bija jāiet sienu grābt, ar Veriņu gājām.
Inta Kraskēviča. Kurš gads tas bija?
Hilda Zemzare . Tas bija 42. gads. Pēc tam augustā atbrauca pakaļ mums vedīs mūs uz zveju. Tai Veriņai Jānītis bija saslimis, bija difterīts. Rubens Minna bija, Nīče... veda mūs uz Nosobojevu. Nebijām tālu, kad skrēja kāds pakaļ un kliedza, ka Veriņai Jānītis nomiris. Viņš jau smaka nost. Veriņa palika tur. Tur, Nosovojā dzīvojām palatkās .
Inta Kraskēviča. Cik cilvēku jūs bijāt?
Hilda Zemzare . Daudz bijām, kādi 200 cilvēku. Tur bijām kādu nedēļu. Tad aizveda uz Agapitovu. Tur bija zvejnieku ciemats. Tur bija Volgas vācieši. Tas bija 42. gada oktobrī. Tur uzcēla palatkas , vidū ielika mucu, lai silts. Tur deva ēšanai miltus. Tad tos maisījām ūdenī un cepām uz tās mucas ļepjoškas . Tur bija tāda ārste Aļeksandrovna un Korna kundze, zobārste. Tā Aļeksandrovna kaut kā to Elgu iemīļoja. Viņa bija smuka. Smuks mētelītis bija, šallīte un cepurīte. Tad viņa izrakstīja viņai maizīti 200 grami pa dienu vai... Tad gulējām tur tā, un piesala ledus, kaut arī visu nakti kurinājām. Pašiem bija jāiet strādāt. Jeņisejā bija plosti iesaluši, un tie bija jācērt laukā un jāvelk malā lieli baļķi. Mums brigadieris bija tāds Leonīds no Latgales. Viņam bija divi brāļi un māte tāda gara. Tie bija latgalieši. Tur bija vēl Radziņ kundze no Gulbenes, Natāras kundze ar meitu Maiju. Vāja tāda meitenīte. Tad tos kokus lauzām no ledus laukā un vilkām krastā, likām štāpeļos, un vienā jaukā reizē tas viens baļķis spruka vaļā un man piespieda kāju. Labi, ka sievas noķēra to baļķi. Tad man tā kāja sāka augt. Vēl tur bija tādi lieli striķi. Tos tad cirtām un zagām, un izžāvējām, pinām pīnes un šuvām tādas laptjas , ko aut kājās. Mums jau nekā nebij, tikai kurpītes. Tad bija silts.Tad tur tā bija.
Inta Kraskēviča. Cik jūs bijāt cilvēku tajā teltī?
Hilda Zemzare . Kādi piecdesmit, es tiešām nepateikšu, gara tā telts bija. Mēs bijām malā, man mammīte labā pusē gulēja... Es sildīju ķieģelīti, viņai pie kājām liku, viņai kājas sala briesmīgi. Un tad vienā vakarā jau vēls bija, sildīju un liku pie tām kājām tos ķieģelīšus, uz vienas reizes jūtu, ka viņa nekustas... Un nomirusi bija... Un tad es aizskrēju pie Nīčienes, pie tās savas kaimiņienes, lai man palīdz. Tad vēl speciāli bija tur tāda palatka , speciāla palatka bij, kur tos mirušos visus liek iekšā. Tur jau daudz bija nomiruši... Tos, kurus nepaspēja apglabāt, tiem bija suņi galvas apgrauzuši... tiem miroņiem... tie zvejnieku suņi. Tā Nīčiene man palīdzēja. Tad es aiziet pie zvejniekiem, sarunāju dēlīšus, uztaisīja zārciņu. Tāpat nē, no tiem dēlīšiem, tur skaidiņas ielikām un ko tur ielikām... Zeme bij sasalusi briesmīgi. Un tad Kom kundze un Lazdiņš Maijiņa, un tāda Fleiberg Ksenija ... mēs visas aizgājām to kapiņu izcirst. Mums ierādīja, kur tie kapiņi ir. Bet mēs jau nevarējām dziļi izcirst, mēs viņu sekli, sekli, visa tā zeme šausmīgi sasalusi. Un tad tāda pievakare bija, kad mēs viņu uzlikām uz ragaviņām, sniedziņš sniga. Tad mēs viņu tur aprakām. Tuvu pie 80 viņai bija. Tad tur vēl viens žīdiņš bija nosalis tur pie Jeņisejas, kas bija gājis mainīt mantiņas uz to otru kolhozu . [..] Tad, kad Lazdiņ kundze mira, es nezinu, kā to Lazdiņ kundzi paglabāja... Es tad biju slima stipri, kad viņu glabāja. Bet vispārīgi, kas mira vēlāk tur izmira veselas ģimenes. Veselas ģimenes izmira. Tāda Ragaiļu ģimene bija, viņi bija pieci cilvēki, tie laikam gandrīz visi nomira. Ragaiļi. Voicīši... tie gandrīz visi nomira, vienā zārkā ielika to māti un puisīti Andrīti. Valentīna... nē, Paulīne nosala uz upes. Lazdiņ kundze bija no Daugavpils, tai nomira dēls Konrāds. Nīčiem nomira dēls Arnolds. Līdz pavasarim nomira kāda puse. Mēs uz tāda krasta bijām, un tad bija tāda ieleja un atkal tāds uzkalns. Uz tā uzkalna bija izrakta liela, liela bedre, tur nesa visus augšā un visus tur sameta visus tamā bedrē ziemā izrakt nevarēja tur taču ziemeļi jau skaitījās, Agapitovā, skaitījās pie ziemeļiem. Tur visus stiepa augšā un meta tamā biedrē iekšā bez zārkiem, bez kaut kā, tāpat plikus meta iekšā. Visu to redzu acu priekšā. Tad pavasarī apraka.
Inta Kraskēviča. Cik ilgi jūs tur bijāt?
Hilda Zemzare . Mums brigadieris bija vācietis... Tad, kad biju slima ar kāju, mani ielika slimnīcā. Tur bija... tur gulēju ar visu meiteni līdz 44. gadam. Tā kā es skaitījos no labiem strādniekiem, tad man maizīti izrakstīja, kā strādājošam. Tad jau mēs pārgājām dzīvot zemļankās . Pa vidu bija grāvis, ūdens lējās iekšā.
Inta Kraskēviča. Tur vīrieši nebija?
Hilda Zemzare . Nē, tikai zēni tādi un vēl vecīši, kas bija palicis kāds. Kad es jau Elgu nevarēju uz pirti aiznest, tad tādam Paulītim, puikam, lūdzu, lai aiznes viņu uz pirti. Tad gulēšana tajās zemļankās bija divos stāvos. No sākuma es biju apakšā, tad mani uzcēla augšā. Viena veca dāma negāja darbā un kurināja uguni. Tad mums deva kaut kādu Amerikas palīdzību olu pulveri, mannā, miltus drusku. Tas jau bija 43. gadā. [..] Blaktes tur bija šausmas. [..] Sēnes vārījām, sāls mums bija. Mēs to sāli piezagām un tad vārījām. Sēņu briesmas taisni, tas ir neaprakstāmi, cik daudz. Tad mēs atkal gājām upenēs, briesmīgi lielas... Kaut bez cukura, bet ievārījums bija, un ēdām, tikai tur bija jābaidās no vilkiem. Pa vasaru jau bija labi, tad bija sīpoli, lauku sīpoli. Tad 43. gadā mūs sūtīja zvejot uz Jeņisejas. Zivis nebija, ēst nedod. Mūs ar Korn kundzi aizsūta pāri Jeņisejai zvejot. Tur tādas zvejnieku būdas bija. Bērnus atstājām būdā, ejam zvejot pa nakti uz ezeriem tālāk, lai būtu ko ēst. Es airēju, Korn kundze meta to ņevodu tanī upē. Vienu reizi jābrauc pēc maizītes uz to mūsu īsto nometni. Korn kundze aizbrauc pēc maizītes, es palieku ar tām meitenēm viena pati. Korn kundze saka, es būs atpakaļ rītu, bet saceļas vētra, jūs saprotiet. Un nevar tikt atpakaļ, šausmīga vētra, šausmu viļņi... Es vienu nakti atstāju meitenes vienas pašas un ari eju zvejot. Visu nakti nostāvu un izzvejoju vienu šitādu te zivīti. Atnāku mājās, izvārīju to, izdalīju uz pusēm meitenītēm, pašai nekā. Vienreiz atkal bij tā aizbraucām mēs tos tīklus likt, saceļas vētra, mūs izmet laukā krastā, vētra pāriet. Aizbraucam mājās, meitenes salijušas slapjas, lietus tek virsū, jumts caurs. [Aizlūst balss] Vai, šausmas. Toreiz veselas četras dienas bez ēšanas. Upe tik vārās un vārās, tīkli saplēsti, atkal nekā no maizes, nekā. Vienreiz atceros, briesmīgi skaista nakte bija, jau pusnakts bija. Mēs metam tos tīklus, es airēju, Korn kundze laiž tos tīklus, saulīte pieiet pie tās upes un atkal ceļas augšā... Tur jau ziemeļi... Tā palicis atmiņā. Vienu reizi atkal bijām izmestas laukā, kurinājām uguni. Tās šausmas nav aprakstāmas.
Inta Kraskēviča. Bet jūs jau cerējāt atgriezties mājās?
Hilda Zemzare . I cerējām, i necerējām...
Inta Kraskēviča. Bet kas deva spēkus izdzīvot?
Hilda Zemzare . Es nezinu, kas deva dzīvojām. Runāja jau ļaudis, ka brauksim, bija tāds cerības stariņš, tāds cerību stariņš jau bija. Kad bija vīra mamma dzīva, viņa vienu rītu saka tā: Jūs ar Elgu aizbrauksiet mājās, bet es neaizbraukšu. Viņa bija redzējusi sapni. Nomira taisni manā dzimšanas dienā. [..]
Elgu atsūtīja 46. gadā. Es biju uzrakstījusi uz mājām, lai man atsūta kādu avīzi, lai zin kaut ko no Latvijas. Tad jau varēja sarakstīties. Vienu reizi tās avīzes bija apmainītas pret žurnāliem vācu, Laikmets saucās. Nezinu, kas to bija izdarījis. Elgu jau biju izņēmusi no bērnudārza. Tanī rītā visi skatās tos žurnālus un visi tagad ņem lasīt uz mājām. Uz viena žurnāla vāka bija taiga: nolaists koks, kokā iecirsts cirvis un sēd cilvēks, uzrakstīts: Ilgas pēc dzimtenes tālās Sibīrijas taigā. Otrā pusē balti krustiņi bez gala un uzrakstīts: Balto krustu mežs aicina uz sīvu un nesaudzīgu cīņu. Virs tā vēl uzskaitīti visi nošautie, nomocītie, izsūtītie. Nu, un kāds bija nodevis, tāds Ozoliņš. Apcietināja Korn kundzi, Rubļevas kundzi, Maiju, Ausmu mēs vesela armija bijām. Man jau tad bija dzīvoklītis, tur vēl dzīvoja žīdiete ar diviem bērniem. Es redzu sapni vienā naktī, ka es aunu kājas, melnas zeķes aunu kājās sapnī. No rīta atnāk mani apcietināt. Daudzus mūs apcietināja. Par tiem žurnāliem. Bet no maniem radiem nevienu neapcietināja, ja būtu viņi sūtījuši, tad kāds būtu apcietināts. Tas bija speciāli izdarīts, apmainīts, kā advokāte vēlāk teica. [..] Ieliek mūs Igarkā cietumā. Ko tur liegties skaidra bilde. Elga tad bij ielikta bērnudārzā. Tad mums ar Korn kundzi atveda bērnus uz cietumu atvadīties un tad viņas ielika bērnudārzā. Visām mums iedeva pa 8 gadi, citām 5 gadi. Mēs bijām desmit gabalas. Pirms tiesas redzēju sapni, ka mēs visas lēcām. Es saku: Nu būs tiesa. Nu tad mūs notiesāja.
Inta Kraskēviča. Vai nepratināja?
Hilda Zemzare . Katru nakti sauca pratināt, un vienu un to pašu prasa. Tas bija 46. gadā, kad mūs arestēja aprīļa mēnesī. Es strādāju cietuma darbnīcā. Šuvām pufaikas. Tad man atnāca vēstule, ka mazos var sūtīt uz Latviju vajag tik lūgumu. Tad abas ar Korn kundzi uzrakstījām. Tad ar pēdējiem kuģiem viņas aizveda. Uzrakstīju brālim uz Krustpili, lai paskatās, kurā bērnunamā viņa ira. Brālim bija puisītis Jurītis miris, tad viņš paņēma viņu pie sevis. Korn kundzei māsa audzināja. Viņa bija bīskapa Pommera brāļa meita. Un tad 47. gada februārī ar vertoļotu mūs aizveda uz Noriļsku, un tur tūlītās ielika pa lēģeriem. Tad aizveda uz citu lēģeri, uz Podgornaju aizveda. Tad gāju rakt lielo kanālu, gāju uz būvēm uzlika tādu āzi uz muguras un nesām blokus augšā. Būvējām aptieku.
Inta Kraskēviča. Kā tur bija dzīvošana?
Hilda Zemzare . Dzīvojām barakās, divos stāvos bija. Man vienmēr apakšā iznāca tā gulēšana.
Inta Kraskēviča. Vai tur bija tikai politiskie?
Hilda Zemzare . Bija arī kriminālisti, tie mūs kārtīs nospēlēja, apzaga un ko tik visu nedarīja. Nestrādāja vai arī strādāja virtuvēs, tur visi bija paēduši. Tur gāja ārpus žogiem bija caurlaides. Tur precējās, bija bērni viņiem. Tur bija bērnudārzi tamos lēģeros.
Inta Kraskēviča. Vai ar vīriešiem bijāt kopā?
Hilda Zemzare . Nē, bet viņi satikās un precējās, dzīvoja. Tāda Mojesējeva bija no bandas Melnais Kaķis, no Maskavas. Tad viņa jau cik bērnus bija piedzemdējusi cietumā. Viņai bija vīrs. Viņa tāda izskatīga bija, gara auguma. Vienā reizē viņai bija jāiet laukā un viņa atkal kādu nosita, un atkal sodu pielika... Mums to ēdienu deva divas reizes pa dienu. Sasaluši kartupeļi un sapuvušas zivis. Kad vārīja, tad smirdēja viss lēģeris.
Inta Kraskēviča. Tur bija tikai latvieši?
Hilda Zemzare . Nē, tur bija krievi, igauņi, leiši, visādas tautības. Politiskie.
Inta Kraskēviča. Vai kriminālie jūs neaiztika?
Hilda Zemzare . Ja nospēlēja kārtīs, tad aplaupīja veselas barakas. Man nozaga vienu čemodānu, kur nekas nebija iekšā, kamēr biju darbā. Tādu džemperi nozaga mamma bija atsūtījusi. Tā jau nost nesita. Vienu nakti strādāju, mazgāju grīdas. Ejam istabā, kur apģērbi, bet durvis ciet, atlaužam nav vairs nekā nozaguši. Tad to džemperi redzēju vienai kriminālistei. Aizgāju, pateicu un tad viņai atņēma.
Inta Kraskēviča. Vai jūs kopā ar vīriešiem strādājāt?
Hilda Zemzare . Tur bija brīvie vīrieši.
Inta Kraskēviča. Vai nebija jābaidās, ka uzbrūk?
Hilda Zemzare . Nē, man nekas negadījās. Varbūt, ka bija kaut kur. Vīrieši gāja pa brigādēm. Mums bija tikai sievas. Šahtā es ilgi nebiju. Bija jāmet ogles uz lentas. Tur kala un urba...
Inta Kraskēviča. Cik ilgi jūs bijāt tur?
Hilda Zemzare . Mani izlaida par labu strādāšanu pusotru gadu ātrāk, 52. gada septembrī. Bija skaists laiks, reti silts bija. Bez tiesībām izbraukt. Tad varēja noslēgt līgumu ar kombinātu man sāka maksāt ziemeļu piemaksu.
Inta Kraskēviča. Jūs dzīvojāt ārpus lēģera?
Hilda Zemzare . No tās mazgāšanas atlaida, tad tai Lidiņai... viņa strādāja brīvo slimnīcā, viņa mani bija ieteikusi vecākai māsai. Man pienāca aicinājums iet tur. Strādāju par sanitāri. Vecākā māsa bija poliete Kira Aļeksandrovna. Terapijā strādāja viens vīrietis par saimniecības māsu. Tad es pieteicos tur. Viņš mani bija apšmaucis, kad pieņēmu veļu. 52. gadā man jāiet laukā, bet mani nelaiž laukā. Bet lēģera priekšnieks Rozenblūms mani klapatoja ārā kā labu strādnieku. Žīds tas bija, tāds sirms kungs. [..] Man bija tāds interesants gadījiens. Mani nelaiž laukā. Vienu rītu barakā ienāk maza čigāniete visiem zīlē. Visiem izzīlē tad man. Skatījās laikam rokā, teica: Jums jāiet no lēģera laukā. Šodien jūs neatbrīvos, bet parīt noteikti iziesiet. Es arī ticu. Tad man vienā vakarā ienāk un saka: S veščami! . Es kā krišus nokritu. Ko viņa man teica, piepildījās burtiski! Vēl viņa saka, ka satikšu gaišu cilvēku, ātri: Jūs saiesiet kopā, dzīvosiet ne bagāti, bet ilgi kopā nebūsiet.
Labi. Es neliekos ne zinis vairs par to. Paņemu savas mantiņas, eju atzīmēties. Strādāju slimnīcā, un tanī istabiņā slimnīcā nodzīvoju pusotra gada. Nekur jau braukt nevarēja, vajadzēja katru nedēļu atzīmēties. [..] Slimnīcā man paziņa strādāja, pulkveža Veimaņ kundze par saimniecības māsu, iepazināmies. Bija daudz paziņu. Strādāja tur arī Baltgailes kundze no Rīgas, gājām kopā. Pēdējā laikā jau maksāja naudiņu. Tad uzšuvu mētelīti, nopirku blūzīti, sarafāniņu, vaļenciņus melnus. Pirmā balle, kur es biju, pie frančiem. Un visu vakaru nodancoju vaļenciņos. Jā, es labi izskatījos, man bija daudz pielūdzēju. Svinējām jau svētkus. Krievi brīnējās, ko tie latvieši cauru nakti dzer un dzied, un nav piedzēruši...Visus 18. novembrus un dzimšanas dienas, cauras naktis...
Inta Kraskēviča. Tas jau bija pēc Staļina nāves?
Hilda Zemzare . Tas vēl nebija pēc Staļina nāves vai varbūt bija... Es tikko biju atbrīvojusies. Tad salauzusi biju roku kritu uz ielas. [..] Tad vēl strādāju. Meitenes man palīdzēja. Tā roka sadzija. Tad vienā ballē biju slima, nosēdēju visu nakti pie galda, ka nevienu kumosiņu neapēdu. Pārnācu mājās un nokritu ar infarktu Tad nevarēju iet atzīmēties, komandants pats pie manis atnāca. Vienai māsai uzticējos devu noliktavas atslēgas, kad izveseļojos viņa bija visu izsaimniekojusi.
Inta Kraskēviča. Cik ilgi tā bija tie lēģeri?
Hilda Zemzare . Kamēr Hruščovs nāca, Ņikita, tad jau visi lēģeri palika tukši.
Intervijas fragmenta beigas.
