Pieturzīmju (.,!?) lietojums tradicionāls
Ar atkāpi no lapas malas parādīti tie intervētājas jautājumi, kuri uzdoti, pirms vēl stāstītāja ir beigusi runāt
.. - ja teikums apraujas
- pauze, kur daudzpunktu skaits atbilst pauzes garumam
jā - pasvītroti vārdi un frāzes, kurus stāstītāja uzsver īpaši
( ) - apaļajās iekavās likti stāstītājas vārdi, kas paskaidro situāciju vai sarunas priekšmetu un intonatīvi vai pēc runas ātruma atdalās no pārējā teikuma
[ ] kvadrātiekavās slīpajā rakstā komentāri par intervijas norisi vai stāstītājas intonāciju.
[..] izlaidumi tekstā
Fragmenti no dzīvesstāsta pierakstīti atbilstoši stāstītājas runas veidam
Alma Dreimane: Tagad pienāk 14. jūnijs.. Pienāk tas 14. jūnijs, un tai iepriekšējā dienā tur vīram tālākā mājā radinieki ir, un tā radiniece atnāk, viņa saka, ka viņa grib braukt uz Jelgavu rītā. Vai es nevaru tām mātēm aiziet palīgā tur lopus sakopt un ... Jā, labi ir. Un es aizeju tai vakarā, bet, zinat, tai naktī es gulēt nevaru kaut kā tādi
tādi kādi mellumi nāk virsū, tādi murgi. Un no tā rīta ... Jā, un pulksten 3.00 brauc uz to staciju tas vīrs vedīs to sievu. Un es saku: Es braukšu. Ej, pagulies vēl. Nu, jāiet uz lauka, jāar. Es saku: Pagulies vēl. Es aizvedīšu uz to staciju. Aizbraucu, pārbraucu mājās, sakopju lopus. Tās mammas mani dzen gulēt: Tu visu nakti neesi gulējusi jau no 3.00. Ej, pagulies. Nevaru gulēt. Nē. Izmazgāšu virtuvi un sakopšu, lai viņām nav ... Tagad ienāk viens ... [..]
Un tagad ienāk viens tur ar mūsu puisis, bet nu aktīvs darbinieks bija. Viņš saka: Tev ir jānāk mājās. Tev jābrauc uz Tukumu tur kādi dokumenti parakstīt, tas puisis man saka. Jā
Un tagad ... Nu, ja jānāk jānāk. Nākam. Viņš pēc visiem likumiem nāk man aizmugurē, nevis blakus. [ Uzsvērti ] Tur atkal vienos blakus kaimiņos viens puisis, mans skolas biedrs ar, tas pašreiz strādā aŗ. Pienāk pie tā, nu, tās ceļmalas. Un viņš saka: Kur tu, Almiņ, iesi? Es saku: Es nezinu, kur mani vedīs. Vai liks cietumā vai šaus nost.'' Viņam tā nokrīt rokas gar sāniem uz leju. Un tas saka: Ko tu, ko tu, ko tu, tas ņurd man aizmugurē. Bet, re, kā es tā ... [ Iesmejas ] Galvenais tas gājiens viņš nāk man aizmugurē. Jā. Redzu uz ceļa stāv pilna mašīna. Es esu pēdējā. Nu ieejam, nu, lai es to..to mantu ... Redzu mazi bērni arī ira.
Baiba Bela: Mašīnā?
Alma Dreimane: Jā. Tagad es ... Es nesaprotu, es nesaprotu
ko ņemt, ko ne.
Baiba Bela: Un ja jums saka, ka tikai līdz Tukumam dokumentus parakstīt, neko vairāk nē?
Alma Dreimane: Jā. Un tas krievs man saka, lai es ņemu visu savu mantu, tas krievu virsnieks.
Baiba Bela: Un ko viņš saka? Tas nesaka, ka tālu ved?
Alma Dreimane: Tas latvietis, tas nē. Jā. Un es tagad, nu ko... Nu viņš saka: Ņem. Es paņemu spilvenu, segu un vienu palagu. Viņš saka ... [..] Viņš saka: Vozmitje vsjo posteļ. Ko tad es ņemšu ārā tīši? Jā. Tagadīt
Baiba Bela: Un kaut kādas drēbes ? Vai neko?
Alma Dreimane: Ziniet, es aizbraucu tas, kas mugurā.
Baiba Bela: Un tikai to sega, palags, ja? Un kaut kas
Alma Dreimane: Jā, jā. Un tagad nu, kā jau es biju atnākusi, man taču bija šis tas neizpakāts, piemēram, liels grozs ar dzijas kamoliem. Es rokos, rokos, beigās paņemu tādu dzijas kamoliņu. Priekš kam, kāpēc es ņēmu, to es nezinu vēl šodien. Nu un tagad es ... [..] Tas krievs saka: Kā Jūs gribat. Un, zinat, man pieleca, kad meta no tām mājām ārā nu, mums deva maizi līdzi uz tiem 3 mēnešiem. Un es prasu 3 cilvēkiem. Viņš saka: Kā 3 cilvēkiem? Tāda tantiņa bija atbraukusi ciemā. Tā tantiņa arī jūsu apgādā? Es saku: Nē, man ir meita. Tad es domāju, ka viņš mani samīs. [ Tālāk ļoti izteiksmīgi izspēlēts dialogs ] Viņš tik pa solim man tuvāk: Jums ir meita? Meita jums ir? Kur viņa ir, tā meita? Es saku: Kā?! Pa skolas laiku viņa pa ziemu ir pie manas mammas. Tur ir tuvāk skola. Ak, meita, viņš saka, Kā jūs gribat. Nu, protams, es jau izšķīros neņemt, braukt viena pate.
Baiba Bela: Tas grūti arī droši vien bija izšķirties?
Alma Dreimane: Viņu paņēma šarlaks. Tāpat viņa aizgāja. [ Ļoti domīgi ] Un viens tāds jauns pāris ... tai mašīnā tāds mazs bērniņš, viņš nācis no tās, nu, ko nu tur mantiņu paņēmis... Savu dārgāko mantu es ņemu sev līdzi to bērniņu. Nu abi palika tur.
Baiba Bela: Tas pāris un tas ...?
Alma Dreimane: Nē, tas vīrs. To jau aizveda prom uz lēģeri, un tas bērniņš nomira turpat Krasnojarskā vēl. Un tad mēs sākām braukt.
Baiba Bela: Un jūs kaut kādu pārtiku ar paņēmāt līdzi, kaut kādu maizīti jeb ...?
Alma Dreimane: Zinat, tikpat kā nē. Es par to maizi neatceros. Zinat, tādu mazu žāvētu gaļu, tādu gabaliņu, laikam kādu šķēli maizes arī kur tad nu ...
Baiba Bela: Un kā bija pēc tam? Ar to mašīnu jūs aizveda uz Tukuma staciju?
Alma Dreimane: Uz Tukumu, ar mašīnu uz Tukumu. Sargkareivji klāt, divi vai kā tur bija katrā pusē ar ieročiem, lai mēs ...
Baiba Bela: Neaizmūkat, ja.
Alma Dreimane: Lielījās ... Sākumā viņi jau bija kādos 4.00 no rīta sākuši. Tur jau drausmīgi cilvēki gultā, ieiet iekšā, uz gultas gala noliek šauteni un liek, lai ceļas augšā un ģērbjas. Jā. Un mani bija ciema sekretāre gribējusi glābt. Kad piebraukuši pie tā cie....atkal, nu, ka jābrauc pie manis vēl ira. Viņa teikusi: Viņa nav mājās. Viņa aizbrauca uz Rīgu. Tas puisis, kas man atnāca pakaļ, tas teicis: Nē. Es viņu vakar vakarā redzēju. Jā. Tā tā lieta beidzās. Un mēs sākām braukt. Jā.
Baiba Bela: Cik jūs bijāt vagonā tur cilvēku apmēram?
Alma Dreimane: Zināt [ nopūšas ] , nezinu, bet mēs bijām pulka. Mēs bijām daudz sievas ar bērniem. Un tad viens ...
Baiba Bela: Un tos vīrus atdalīja uzreiz nost?
Alma Dreimane: Tikai līdz Tukumam. Tos atsevišķā ... Ar vārdu sakot, mēs nezinām, kur viņi palika. Un tagad
Tad viens vecs virsnieks, kas palīdzēja sievai un bērniem ienest tās paunas iekšā, viņš sev nekā neņēma. Vīri, tādi vecāki, lielākoties tās mantas paturēja pie sevis, jo tai sievai būs grūti (kam nu bija tā manta kaut cik līdzi).
Baiba Bela: Kāpēc viņi tā darīja? Viņiem teica, ka galā satiksies? Tāpēc viņi tās mantas ņēma?
Alma Dreimane: Neko, neko ..
Baiba Bela: Neko neteica nemaz?
Alma Dreimane: Tā bija mūsu doma, ka tā tas būs, ka viņš tikai tās ģimenes tur iekšā un mūs ... Un kad viņš ienesa tās paunas iekšā, viņš teica: Mēs brauksim tālu. Viņš novilka savu laulājamo gredzenu, izņēma pulksteni, izņēma
nu visu, kas viņam bija kādi dokumenti, kas viņam bija kabatā, maku...
Baiba Bela: Atdeva tai sievai, ja?
Alma Dreimane: Atdeva visu tai sievai, jā. Viņš vienīgais zināja. Un tāds vecs kārtībnieks, pāris arī veci cilvēki, tas visu, lai tai sievai būtu vieglāk, tas visu paņem prom un visu ceļu tā tante saka man, viņa saka: Mēs dzīvosim visi 3 kopā. Jūs būsiet mūsu meita. Jūs ar veco iesiet darbā, es jūs apkopšu. [ Izteiksmīgi ] Un, kad aizbraucām galā, tad, izrādās, tādi, kas nevar strādāt, tiem maizi nedod. Tikai, piemēram, ja man ir māte vai man ir bērni, tad tie dabon to nestrādātāja pabalstu, to maizīti.
Baiba Bela: Kas ir vieni paši?
Alma Dreimane: Kas ir vecīši vieni paši, tie nedabūja nekā. Nu un tad mēs pieņēmām ...Piemēram, es pieņēmu to tanti par savu mammu, un.. un vēl tur pilnīgi svešus cilvēkus pieņēma klāt, lai ... lai
Baiba Bela: Lai tie nenomirst gluži badā.
Alma Dreimane: Lai viņi nenomirst badā, jā.
Baiba Bela: Bet kā bija, jūs aizveda līdz kurienei ar to vilcienu?
Alma Dreimane: Mēs braucām pamazām. Mēs jau nezinājām, ka sācies karš. Kad
To mēs tikai uzzinājām Maskavā.
Baiba Bela: Par to kara sākumu?
Alma Dreimane: Jā. Un kā mēs uzzinājām?
Mēs iebraucam Krievijā, sākam ilgi stāvēt stacijās, jo iet ešeloni ar armiju, ar zaldātiem. Nu, ka viņi iet, tad mums ir jāstāv, kamēr ... kāda nu viņiem tur ir tā kārtība. Un Maskavā pretī stāv tukšs ešelons, un viens vīrietis staigā pa to ... nu, kaut ko tur kārto. Un tagad viņš tā stāv un skatās uz mums. Nu, mums attaisītas durvis, mēs varam iziet ārā. Un
tagad viņš izņem avīzi, parāda mums. Parāda to avīzi un saloka smalki, nu cik
kā var iebāzt papirosu kārbiņā. Iebāž tai papirosu kārbiņā, vēl tur pašeptējas un nāk ārā. Iedams pāri tā.. . [..] Nosviež tur zemē.
Baiba Bela: It kā papirosu?
Alma Dreimane: Jā, to papirosu tukšo paciņu nosviež zemē. Labi. Tagad vienai
m
tāda maza meitiņa, bet kas jau prot runāt un kas saprot. Tā nes to čurināt uz tām ... Aiznes līdz tai paciņai un tagad tura ... un saka: Paņem, Mārīt, to paciņu. Tu redzi, kur ir paciņa. Un tā mēs uzzinājām, ka ir sācies ... Kad ir sācies
Mēs bijām priecīgi - nu jau drīz, drīz, nu jau drīz, drīz mēs tiksim mājā. Jā. Un tā mēs nobraucām līdz Krasnojarskai
Visu laiku mēs bijām nemazgājušās, tikai ūdens nodzerties. [ Skumji ]
Baiba Bela: Un kā bija ar to ūdeni? Tur tā deva?
Alma Dreimane: Stacijās vārīto ūdeni ienesa spaini un kaut kādu biezo putru. Ar vārdu sakot, spanni ūdeni un spanni tās biezās putras. Bet mums jau viņa negaršoja, un ..e
tā. Nu kas bija pats iegrauzis, kas nu tur bija līdzi ... Un tad jau mūs Krasnojarskā izlādēja tur pie
pie tādas barakas uz pāļiem. Pašreiz lielie plūdi bija, tie skābā ūdens plūdi bijuši. Dubļi vēl bija. Un ..e
Jā. Un tad mēs veselīgi upē nomazgājāmies. Un tad tur kādas dienas mēs... Jā, un tagad uzreizi vienā rītā pavēsta mums, kad ... Gadās tāda būdiņa, un tur sēž cilvēks ar papīriem iekšā. Un tagad mums jāparaksta ir, jāiet parakstīties, ka mēs labprātīg i esam uz 20 gadiem izbraukuši. Un man tā caur smadzenēm izskrien: Ā! Tad man būs 52 gadi, kad es braukšu mājā. Jā, tā es, braukdama, nemaz nezināju, cik man gadu ... Un
e.. Jā, un ...
Baiba Bela: Un kā? Jūs parakstījāt to papīru?
Alma Dreimane: Nē. Un es skandalējos: Nu, kas tas ir! Tiem pazīstamiem es saku: Uz kāda pamata tad es varu parakstīt, kad es neesmu pati braukusi! Un alfabēta kārtībā sāka. Tai pirmajā dienā līdz tam D burtam netika. Un ar to tā lieta beidzās. Otrā dienā vairs...
Baiba Bela: Tiem vairs nevajag ...
Alma Dreimane: Nē, nē, nē [ smejas abas ar intervētāju ]. Tie varēja braukt tūlīt atpakaļ, es tā domāju [ smejas abas ar intervētāju ] . Jā. Un tagad mūs salādē baržās, un sākam braukt uz leju. Sākam braukt uz leju un nobraucam vairāk kā 200 km.. Un tagad vienā tai pristaņā mūs izsēdina. Tas tā vakarā vēlu bij. Un nu mēs turpat, kā nu kurš, satinamies un guļam.
Baiba Bela: Turpat tanī pieturā? Pieturvieta arī upes krastā?
Alma Dreimane: Tai upmalā, jā. Uz tā krasta. Un
un nezinām, ka tādi kukainīši, kurus sauc par moškām. Nu mēs jau nekas, kā saka. Sāk traucēt apsedzās un satinās. Bet tad bērniņi, kas bija ratiņos, tie no rīta vairs nebija viņiem bija pilli deguniņi, pillas ausis, pillas mutītes
Viņus bija apēdušas tās moškas. Ar vārdu sakot, viņi bija noslāpuši. [ Nopietni ]
Baiba Bela: Tur bija daudzi tādi bērniņi?
Alma Dreimane: Tās moškas, nu drausmīgi.
Baiba Bela: Un tie bija daži tie bērniņi tādi? Tie zīdainīši?
Alma Dreimane: Tas ir tāds, kas ratiņos ... Vienai bija ratiņi līdzi. Ar, kas tā pie sevis bija turējusi, sasegusi, tie nē. Bet tur kādos ratiņos, pāris bija ar ratiņiem. Tie no rīta ... bērniņš ir nosmacis. Ar vārdu sakot, tās moškas .... Un tagad sākas nu tā ...... Sāk braukt tie vergu tirgotāji. Un es sapratu, ka ir tiem kolhoziem paziņots, lai nu nāk, ka nu ir darbaspēks savests. Labi ira. Un tagad, kas pirmais atbraucis, tas ņem tos spēcīgākos un, ar vārdu sakot, kam mazākas ģimenes.
Baiba Bela: Ā! Skatījās, vai nav bērni tiem, ko izvēlas?
Alma Dreimane: Jā, jā, jā. Jā, jā. Nu viņš to sarakstu apskatījies ir, un viņš ņem tādas. Un labi ira. Tagad es tikai vēl guļu, es dzirdu, ka mani izsauc. Es aizeju ... Jā
Un nu, un tagad tā tantiņa, kas nu teica, ka viņa pieņems mani par meitu, un tā saka ... mm
. Es saku: Nu mani izsauca. Paga, paga, viņa saka, es braukšu līdzi.
Baiba Bela: Tas jau bija tanī brīdī jau tiem vecajiem cilvēkiem, kad nedeva to maizi?
Alma Dreimane: Nē, nē. Tad vēl nezināja.
Baiba Bela: Tad vēl nezināja.
Alma Dreimane: Tad vēl nezināja. Viņa tikai gribēja, kā saka, ar sava pagasta cilvēku ...
Baiba Bela: Jūs no vienas puses?
Alma Dreimane: Jā, jā, vienas puses. Tagad viņa atnāk un saka (starp citu, viņa ļoti labi krievu valodu zināja, viņa 1. pasaules karā bija bijusi jau tur; bērniņš arī viņai tur guļ kaut kur), un tā rājas: Kā tad jūs tā? Manu meitu ņemat un mani nē. Izsauc to. Nu mums katrai savs vārds. Viņa saka: Viņa ir precējusies. Ā! Nu labi ir.
Baiba Bela: Tā jau ir, ka precējusies.
Alma Dreimane: Jā, jā, viņš saprot to un paņem to tanti ar. Tagad visas tās manas pagasta sievas..... Jā. Viņš saka: Tikai radiniekus. Ahā! Tad nu mēs gribam visas būt kopā. Tās nāk viena man māsa, viena švēģerene, un cik mēs tās pagasta sievas bijām [ intervētāja sāk smieties un stāstītāja arī ], tās mēs visas tikām tai kolhozā. Paldies Dievam, mums laimējās. Mēs
mēs tikām pie ukraiņiem, kuri 28. gadā bija tādā pašā ceļā izsūtīti. Jūs negribiet kolhozu? prasīts viņiem, kolhozus kad sāka dibināt. Nē, mēs negribam. Ai, die, tur ir zeme, sēta. Un līdz 33. gadam. 33. gadā bez vārda runas, mmm..., bija pārvērsts, jā, tai kolhozā. Laimējās. Par fašistiem mūs nesauca, viņi mūs saprata. Viņi dalījās ar mums.
Baiba Bela: Arī tanī pašā maizītē, kas viņiem bija?
Alma Dreimane: Jā, jā. Ja viņam bija divi kartupeļi un viens gurķis, tad viņš (mežā strādājām), viņš pārdalīja to uz pusēm, un mēs ļoti labi bijām paēduši abi divi.
Baiba Bela: Ar to ukraini?
Alma Dreimane: Ar to ukraini, jā, jā. Ar kādu no tiem.
Baiba Bela: Ar to tantīti arī, ja?
Alma Dreimane: Jā. Mēs mežā ...
Baiba Bela: Un kā jūs tur dzīvojāt?
Alma Dreimane: Mežā strādājām. Vasarā ...
Baiba Bela: Pie meža darbiem, ja?
Alma Dreimane: Jā, jā. Tas kolhozs ar saucās, nu, patiesībā tas īstais vārds bija Novarjabuha, bet viņu par Smoļakovu sauca. Tur, ar vārdu sakot, tecināja sveķus
Vasarā no priedēm. Griezām un tecinājām. Un ziemā lauzām celmus, un sveķainos.. atkal kurinājām, un likām katlos un.. un uz skipidāra, un darvu tecinājām. No kaimiņu kolhoziem brauca - to darvu priekš ratu smēres pirka. Un skipidārs aizgāja kaut kur armijas vajadzībām. Un
[ Nopūšas ] Un tā.
Baiba Bela: Un kā jums bija tajos smagajos darbos? Nebija šausmīgi? Veselība?
Alma Dreimane: Maizi bija jāpelna, norma man bija jāizstrādā.
Baiba Bela: Un, teiksim, tās ziemas drēbes. Jums jau nekā nebija. Kā jūs tās dabūjāt?
Alma Dreimane: Piemēram, es izārdīju savu mēteli, uzšuvu
m
kā saka, bikses. Un tur jau nevarēja tā viegli staigāt, kaut ar karsts, jo šite bija jānosien, te bija jānosien, un, ja jums kaut kur te bija mežā pārgājis pušu, tad mājās pārnākot, bija liels asins plankums, jo tās moškas salīda iekšā. Tas bij kas briesmīgs.
Baiba Bela: Un viņas visu vasaru bija?
Alma Dreimane: Visu vasaru mēs strādājām pie tiem ...lasījām tos sveķus. Es jau griezt negriezu. Bija tādas spēcīgas sievas, kas grieza ar. Bet es biju piekomandēta pie viena vīrieša griezēja. Un
un ziemā to malku ... Tad tur jau sievas vien tikām galā. Pašas laidām, pašas ...
Baiba Bela: Bija jātiek, ja.
Alma Dreimane: Pašas skaldījām, pašas zāģējām.
Baiba Bela: Un kur tā tantīte vecā?
Alma Dreimane: Tā bija mana māte, viņa bija manā maizē [ iesmejas ] , jo viņa dabūja to nestrādājošo 200gr miltu. Maizi tur necepa, mums miltus deva.
Baiba Bela: Un kā jūs tikāt no tiem miltiem pie maizes?
Alma Dreimane: Ļepjoškas cepām.
Baiba Bela: Kā tas bija?
Alma Dreimane: To mīklu ar ūdeni, tādu pankūku, sataisa un uzmet uz plīts malas, un izcep. Un ka jūs zinātu, ku gards!
Baiba Bela: Tikai milti ar ūdeni?
Alma Dreimane: Milti ar ūdeni. Ar ko tad? Un zupu vārījām baltuhu .
Baiba Bela: Kas tas?
Alma Dreimane: Tā ir tāda... Vai! Ļoti laba recepte: tos miltus bišķi ar ūdeni tā, tādas maziņas saveļ ...
Baiba Bela: Tā kā klimpas?
Alma Dreimane: Tā kā klimpiņas, bet tādas sadrupina un uz pannas bišķi izkarsē, lai tādas ... un tad ieber ūdenī vārošā. Un, ja vēl sāls ir klāt Oi! Šito gardumu! Jā, tā mēs dzīvojām. Un, kā saka, izdzīvojām, daļēji ar pateicoties tiem, ka mēs bijām tādā sādžā, kur, kā saka, neviens mūs nelamāja, neviens mūs par fašistiem nesauca
Un tie bija
Baiba Bela: Tie bija paši pārsvarā tie ukraiņu izsūtītie?
Alma Dreimane: Jā, jā, tie 28. gada. Un pat zināt
kā lai to saka
tik inteliģenti cilvēki. Es te neesu tādus ...nu, jāsaka, man nav tāda gadījiena, tāds gadījiens nav bijis. Tāds onkulis, kurš šodien.. todien varēja būt man tēvs, nu viņš man stāsta, kā nu viņiem visa tā lieta sākusies ir un pavisam...
Baiba Bela: Bet jūs varbūt varat pastāstīt arī drusciņ par to. [Runā vienlaicīgi ]
Alma Dreimane: Par tām, jā. Nē. Nu man nebija sevišķas tās krievu valodas zināšanas, lai es sīkumos saprastu, kad
Viņš saka: Nu žēl, ka es neprotu latviski. Tad es gan tev pastāstītu. Jā
Nu, vai jūs to varat saprast? Jā, viņš saka, žēl, ka es nemāku latviski. Jā, un tā mēs dzīvojām. Tā mēs dzīvojām un tagad
Baiba Bela: Teiksim, to pirmo ziemu pārlaidāt. Bet tanī otrā vasarā jums jau bija kaut kāda iespēja kaut kādu mazu dārziņu ierīkot...?
Alma Dreimane: Jā, jā. Nu mēs varējām kartupeļus iestādīt, un mēs to arī darījām. Mēs kaut kā ieguvām
Nu, ar vārdu sakot, kaut kādu kartupeļu spaini un tās miziņas ar tiem asniņiem klāt tās nomizojām un krājām. Tā mums bija tā sēkla.
Baiba Bela: Ak! Tādā veidā to sēklu dabūja?
Alma Dreimane: Jā, jā. Jo mums taču nebija par ko nopirkt kartupeļus. Un kad, kā saka, ja tu biji nopircis, tad to gribējās apēst. Un
Jā, un tā mēs nodzīvojām līdz 47. gadam. Un tagad - nu ir karš 45. gadā beidzies nu jau. Jā. Un avīzes nāca tikai
m
kantorī. Ļoti jau gribējās zināt to...
Baiba Bela: Un tad jūs gājāt uz kantori lasīt?
Alma Dreimane: Jā, jā. [ Smejas ]
Baiba Bela: Visi?
Alma Dreimane: Nu pietika jau, ka viens aizgāja, izlasīja. Tad jau tas izstāstīja, kā mēs
kas nu īsti ira. Nu labi ira. Tie krievi jau vispār brīnējās, ka mēs esam tik grāmatnajas , ka mēs tās sievas un vecenes skrienam tās avīzes lasīt.
Baiba Bela: Un vai tad viņi paši tur daudz nemaz nemācēja lasīt?
Alma Dreimane: Nē, nē, nē. Kad smējās viena no mums. Aizgājusi un tagad paskatīja avīzē, ka nu tagad tā fronte stāv. Un tagad viņa saka tā lielā karte pie sienas. Viņa paskatīsies, kā un cik tad tālu, kā tas ira. Nu ko tu, bābuška, skaties. Ko tu tur saproti. Viņa saka: Un tad, kad es sāku stāstīt.... Jā, nu tā. Bet nu mēs dikti gribam ... karš taču ir beidzies, mēs taču gribam mājā. Nu vai die, kā gribam mājā [ lēni, ļoti izteiksmīgi ]
. ļoti gribam. Labi ira. Tagad viņi ... Viņi, starp citu
reizi mēnesī viņi brauca pie mums no rajona uzskaitīt, vai mēs neesam kāds pazudis. Nu labi bija, tā lieta gāja. Bet tagad mēs nu kašķējamies virsū, ka mēs gribam mājā. Viņi saka: Nu karš ir beidzies. Mēs domājam, ka jūs varat braukt ar. Un viņi mums izdeva dokumentus, lai mēs braucam mājās.
Baiba Bela: Tur tie kolhoza priekšnieki, ja?
Alma Dreimane: Nē, ne kolhoza priekšnieki.
Baiba Bela: No centra?
Alma Dreimane: Bet rajona ie
. nu iekšlietu daļas darbinieki, kas, ar vārdu sakot, mūs apsargāja.
Baiba Bela: Vai cik interesanti!
Alma Dreimane: Jā! Pirms tam tos bērnus... Tā Lūses kundze... Jūs zināt tā, kas dabūja to lēģeri.
Baiba Bela: Mm.
Alma Dreimane: Nu bija uzdots cilvēkiem, lai evakuēto bērnus savāc, ka visus nevar mājā pārvest, bet bērnus ... Un tā atkal ņem to lietu
Tai, kā saka, mēs esam pie sirds. Tā atbrauc un lasa mūsu bērnus kopā, un ved mājā uz Latviju, bērnus vien . Nu un tagad pēc tam viņa dabūja lēģeri par to. Es nezinu, kas tie citi darbinieki, es atceros Lūses kundzi.
Baiba Bela: Un kas tā Lūses kundze? No kurienes tā ir?
Alma Dreimane: Es nezinu. No Rīgas viņa.. viņa bija nozīmēta braukt pakaļ. Un tad veda tos bērnus mājās. Jā, un
[ nopūšas ] dažādi ... Vienai mammai 3 tie bērni 2 dēli un meita, un viņa palaiž ... Aizbrauc tie jaunākie, nu visi tādi skolas bērni, un tā meita. Un es saku: Nu, kā tad. Es nebūtu to meiteni laidusi, es būtu tos puikas. Tad viņa man ar asarām teica: Es nevienu nesūtīju, bet teicu, ka tur varēs maizi ēst, cik grib. Un viņi bija tūlītās braucēji abi divi. Kamēr, viņa saka, vecākais dēls pateica: Mamma, kā tu iztiksi, tā es arī. Nu ar skolnieks gan. Jā, redzat, tā.
Baiba Bela: Un tie bērni aizbrauca uz Latviju un bija laimīgi? ?
Alma Dreimane: Tie bērni aizbrauca, jā. Nu un tagad, kad nu mēs tiekam...
Baiba Bela: Jums tos dokumentus sagatavoja?
Alma Dreimane: Jā, ka nu mums dokumenti, mēs braucam mājā. Un smuki pārbraucām ar.
Baiba Bela: Un kā jūs tikāt no tās sādžas atpakaļ?
Alma Dreimane: Nu no sādžas mēs aizbraucām, ar vārdu sakot, kā varēdami. Tur, piemēram, iet smagā mašīna. Mēs tur...
Baiba Bela: Un tā sādža saucās tāpat kā tas kolhozs Smoļakova?
Alma Dreimane: Jā, jā, jā. Un tas otrs nosaukums viņai, jā. Un.. un tagad pārceļamies pāri Jeņisejai, aizejam uz pristaņu un uzkāpjam uz kuģa, un braucam. Atbraucam Krasnojarskā, iesēžamies vilcienā. Un
un, ar vārdu sakot, jau to naudiņu dikti krājām. Mums jau maksāja ar, tā jau nebija ...
Baiba Bela: Kaut ko?
Alma Dreimane: Jā, jā. Mums jau maksāja par to darbiņu, un ja vēl normu izpildīja. Tā pārbraucām. Pārbraucam un dzīvojam. Man pat te izdeva jauno pasi.
Baiba Bela: Ā! Ka padomju pilsonis tomēr esat?
Alma Dreimane: Jā, jā. Kuru man, protams, pēc tam atņēma. Un tagad tā nodzīvojām līdz 50. gadam.
Baiba Bela: Līdz 50.. Un tad jūs atpakaļ pie saviem vecākiem?
Alma Dreimane: Jā, jā. Jo man jau citur ...
Baiba Bela: Kur jūsu vīrs tanī laikā bija?
Alma Dreimane: Vīrs bija vācu laikā, nu, kad sākās tas karš, atnācis uz māju. Atnācis uz māju un aizgājis uz savām mājām, un sācis
e
dzīvot. Savācis, cik tos lopus bija. Piemēram, aitas bija izdalītas, izpārdotas. Tās bija cilvēki nopirkuši, un tās bija pavēlēts dot atpakaļ, bet tur jau bija sajaukts jēriņi iedoti pie citām ... Tā, ka tur nekas liels nebija. Nu tas tā. Un
.. un tad pienāca
pienāca mūsu laiks atkal ...
Baiba Bela: Un tā viņš, arī ienāca krievi pēc kara, un tā viņš palika mājās saimniekot?
Alma Dreimane: Nē. Viņš palika
slims bija palicies un aizbraucis uz Dobeles slimnīcu. Un tajā brīdī, kad viņi nāca iekšā, tajā laikā viņš Dobeles slimnīcā bija. Dobeles slimnīcā. Un vienā dienā ... Tur viena meitene pazīstama, kura bija uz mīnu tur uzskrējusi, sakropļota. Viņa saka: Ienāk tie bijušie pagasta vīri, tie varas vīri, un meklē, vai vīrietis kāds ar te ir no mūsu pagasta. Nav, nav. Nu tad tā diena tā pagājusi. Otrā dienā vīrs bija paņemts un aizvests. Jā.
Baiba Bela: Un tā neviens nezin vairāk, kur viņš palicis?
Alma Dreimane: Nē, nē. Es pēc tam meklēju to ... Ar vārdu sakot, es domāju, ka viņš ir kaut kur aizsūtīts uz lēģeri, ka viņš ir pārdzīvojis, kā saka, ticis līdz kādam lēģerim. Un tad jau aizrakstīju, toreiz jau mēs dikti meklējām. Ar vārdu sakot, bija ...
Baiba Bela: Un tad, kad jūs atgriezāties no izsūtījuma?
Alma Dreimane: Nē, nē. Es vēl izsūtījumā biju, kad sāku ...Es nezināju, man tikai no mājām rakstīja, kad
. nu, ka viņš ir paņemts. Nu tad kaut kur viņš ira. Un aizrakstīju. Atnāk man atbilde, ka ir tur tie lēģeri pārbaudīti, nav
viņa nav. Aizsūtīts uz Rīgu tālāk meklēšanai. Nu, ļoti jauki, vai ne. Jā, un tad atnāca miršanas apliecība
Ar vārdu sakot, ar Aleksandra Pelēča vārdiem runājot, viņš čekā ir nosists. Un.. un, jā, tā slimība sirds vājums.
Baiba Bela: Pierakstīts.
Alma Dreimane: Un tā esot zīme, tā Pelēcis domā, ka tur ir nosists. Tā, ka viņš palicis turpat čekā... Līdz 50. gadam neviens mani netraucēja.
Baiba Bela: 49. gada izvešana arī netraucēja?
Alma Dreimane: Nē, nē. Tas mani ne ... Jo es jau nabaga biju, es jau vairs budzene nebiju tad jau budžus veda ārā. Tad jau politiskos neaiztika. Un labi ira. Tagad, kad tā ... Vienā dienā man atbrauc pakaļ un saņem cieti. Jā, jau dzirdēju, ka ir tādi kā, kas pārbraukuši, tie aizsūtīti uz lēģeri. Bet es nezinu, bija jau ātrāk jau. Bet man bija, es nezinu kāpēc,
e
es biju tur palikusi vēlāk. Tā, ka es lēģerī netiku, bet tikai Jelgavā izmeklēšanas cietumā. Es nosēdēju mēnesi vai vairāk
. vairāk gan.
Baiba Bela: Un tad meitu jums neaiztika, ja?
Alma Dreimane: Kā lūdzu?
Baiba Bela: Meitu ...
Alma Dreimane: Nē.
Baiba Bela: Un ko viņa tanī laikā darīja?
Alma Dreimane: Viņu jau šarlaks bija paņēmis. Viņa vairs nebija.
Baiba Bela: Kad jūs atgriezāties, jūs viņu nesatikāt vairs?
Alma Dreimane: Nē, nē viņa jau vairs ne ... Es jau brīnējos, kad
kad ... Jā, un par tām grāmatām ar. Vecākiem arī bijis jābēg prom ārā no tās mājas. Un sākās tā sarakste. Tēvs man nerakstīja, ka viņi pārbraukuši mājās un ka nav kur gulēt, nav kur ēdienu nolikt, viss, viss, kā saka, izlaupīts, visskas sadedzināts. Ej, tu sazin. Bet viņš rakstīja: Mums grāmatu krājums viss gājis zudumā. Tā, ka viņam sāpēja tas.
Baiba Bela: Bet citu viņš neko neteica? Tik tās grāmatas, kas gājušas zudumā?
Alma Dreimane: Jā, jā. Es domāju, ka tikai tās grāmatas gājušas zudumā. Nu un tā es mēnesi.
Baiba Bela: Un kā jums bija tanī izmeklēšanas cietumā? Varbūt par to jūs ar varat tuvāk pastāstīt?
Alma Dreimane: Zinat, nē. Man nekāda pratināšana nebija. Tur
tur cilvēkus
sievas sauca uz pratināšanu, viņas atnāca raudādamas. Bet es nezinu, kāpēc es nekur nekā nebiju iejaukusies.
Baiba Bela: Jūs tur tikai sēdējāt?
Alma Dreimane: Es tikai sēdēju.
Baiba Bela: Un cik jūs bijāt kamerā vienā sievietes?
Alma Dreimane: Pilla kamera mēs bijām. Bija tādas, bija citādākas tur tās, kuras sauca. Un bija kādas pāri ar tādas, ar ko es kopā biju. Nu es nebiju kopā tai kolhozā, bet tagad es iepazinu tai cietumā tādas pat 41. gada izsūtītās. Un viena pat tāda, kas bija atbraukusi un apprecējusies. Un, un neskatoties uz to, viņa paņemta. Jā, jā, jā. Viņa paņemta. Tad aizsūtīja
paziņoja, ka bērna ... Ar vārdu sakot, uz mājām ... Man neteica, paziņots uz mājām bija, lai aizved bērnu, nu šito puisi [ rāda uz savu dēlu ] , kad toreiz viņš nebija tik liels kā tagad ... [ Iesmejas ] Un lai atved to bērnu. Un tagad to bērnu atved.
Baiba Bela: Mazu bērnu.
Alma Dreimane: Jā, atved to puiku. Nu ko kamerā bērnu nedrīkst likt. Bet mani ārā nelaiž
Baiba Bela: Jums bērniņš bija?
Alma Dreimane: Jā. Puika. Un labi ira. Tagad, ka tā, šie nu visādi mēģinājuši viņu nomierināt viņš bļauj. Tad beigās mani izņēma no tās kameras ārā un mantu noliktavā ieslēdza ar visu puišeli. Nu un tad no rīta braucām. Viena mamma teica (viņa bija lēģerī pasēdējusi cik tur)... Viņai tāds 9 gadi atvests tas puika, un nav kur likt. Viņa vēl no tā lēģera nav atvesta. Un tad tas šoferis apžēlojies par to bērnu un vadājis sev līdzi, kamēr
kamēr atbrauca. Un tā mēs sākām atkal braukt.
Baiba Bela: Ar visu puiku?
Alma Dreimane: Sākām atkal visi braukt.
Baiba Bela: Un atkal nesaka, uz kurieni, ja?
Alma Dreimane: Uz bijušo dzīves vietu, jo mēs tagad vairs nebijām nekādi politiskie mums bija bēgšana. Mēs bijām bēguši. Un bērni, kas bija pārbraukuši ar tām mammām un kaut kas ar bija pārbraukuši, ko tā Lūses kundze bija pārvedusi, tie, ko radi bija adoptējuši, tie palika, bet tie, kas bija uz ... tiem bija jābrauc atpakaļ. Tos atkal atveda pie mātēm, un.. un tie brauca atpakaļ.
Baiba Bela: Un vilcienā kādos vagonos tagad veda?
Alma Dreimane: Nē, tagad mēs tikai ar mašīnām.
Baiba Bela: Mašīnām?
Alma Dreimane: No vienas ...
Baiba Bela: Tas nebija vēl grūtāk?
Alma Dreimane: Kā nu bij, tā bija. Jā. Ar mašīnām. Un tā mēs aizbraucām no Rīgas līdz Maskavai. Tas bija smags brauciens, jo pavadonis bija
bija drausmīgas. Viņš mani tur grūstīja. Es nedusmojos uz viņu, bet es domāju, kas tam cilvēkam darījis tādu ļaunumu, ka viņš ir tik briesmīgs. Kas viņam ir nodarīts, ka viņš ir tik ļauns. Un tagad visu ceļu līdz tai Maskavai. Puika pieiet un piebāž galvu pie tā režģa. Viņš iet garām mums, spļauj viņam sejā. Un sargkareivis, tāds jauns puisis, tas bij bišķiņ paķiķīnājis. To viņš izpļaukāja. Aizbraucām Maskavā. Tur viņš... Nu vienam otram bija
Man nebija nekas atkal sevišķs, bet vienam otram.. vienai otrai bija atkal tādi mantu maišeļi. Man tik bija tāds čemodāns.
Baiba Bela: Un kas jums to čemodānu iedeva, jeb jūs braucāt uz to cietumu ar visu čemodānu?
Alma Dreimane: Nē, nē. Viņa puikam iedeva līdzi, puikam, jā. Puikam bija iedots līdzi tas čemodāns, kas nu tur bija sapakāts. Vairāk man nekā nebija. Un tagad tie, kas mūs Maskavā saņem, nevarēja piebraukt (ļoti dziļš sniegs bija), ka nevarēja piebraukt tur, kā saka, tai pieturā... bišķiņ atpakaļ... Un nu tur bija
m
tādu gabalu jāiet. Un tagad tie, kas mūs saņem, tie nu saka: Vai! Vai! Vai! Mantas ir tik daudz un kā nu... Ko nevar paņemt, lai guļ sniegā, paliek, viņš uzbļauj. Tagad es esmu izlikusi ārā nu jau uz to ... Nē. Nu, jā. Mēs braucām. Ko es runāju? Mēs braucām līdz Maskavai ar mašīnām. No Maskavas mēs sākām, tas ir, ar vilcienu. No Maskavas mēs sākām braukt ar mašīnām. Nē, nē, viņš saka, tas maskavnieks, Mēs nekā sniegā nepametīsim. Nu tur ir tie puikas, kas tur bija, tie ...Tur visādi tie cietumnieki, ar vārdu sakot, kas bija uz to izsūtīšanu nozīmēti, brauca. Tiem izdalīja, tiem, kam tā manta bija, lai nes to. Un man tas čemodāns tika, un es esmu nolikusi tā uz tā vilciena ārpusē. Un tagad nokāpju lejā un sniedzos pēc tā vilciena .. Un viņš sper to čemodānu, lai ... ar domu, lai man trāpītu sejā. Un nošņācās: Latvijas sauli jums vairs neredzēt. Un tagad sākām braukt. Jā. Salādē mūs iekšā.
Baiba Bela: Tas bija vilcienā?
Alma Dreimane: Nē, tagad tai mašīnā. Un aizveda uz Krasnij Presņju. Tur tie pavadoņi saka: To bērnu nebāzīsim iekšā, lai viņš paliek pie mums. Pie tiem sargkareivjiem. Labi. Un tagad aizbraucam tur. Tur mēs kādu laiku bijām, tai Krasnij Presņā. Puika sadraudzējās ar tām slēdzējām, ar tām meitenēm, un tās saka: Mēs to kameru neslēgsim ciet. Lūdzu nenākat ārā. Mēs gribam, lai tas puika paskraida pa koridoru. Jā. Un tā mēs sagaidījām tur Jauno gadu. Jaungada rītā viņas bija atnesušas viņam, kas nu nāca, kas nu katrai bija kādu ļepjoškiņu, kādu cukura graudiņu. Viena bija kartiņu atnesusi. Kā redzams, viņai nabagam nebija nekā. Un tā tevi tur izcienāja.
Almas Dreimanes dēls: Es jau biju mīlulis. [ Dēls pēc tējas pauzes ir pievienojies sarunai ]
Baiba Bela: Cik tad gadu jums bija toreiz?
Almas Dreimanes dēls: Turpat 5, 4
Alma Dreimane: Nē, kādi 6.
Almas Dreimanes dēls: Nē, 4 5.
Alma Dreimane: Pareizi, pareizi. Jā, jā, pareizi. Labi. Tagad nu sākam braukt atkal. Tagad nu mūs ved... Tur mēs labu laiku bijām, tai Krasnij Presņā. Un tagad nu sākam braukt uz savu bijušo dzīves vietu. Atkal braucām smuki. Mēs iekšā tai būdā, puika mūs sargā pie sargkareivjiem. Un katru reizi viņam kabatā kaut kas bija iebāzts vai nu suhariņš vai cukura graudiņš.
Baiba Bela: Ka viņam vieglāk bija tādā ziņā, ka nebija no tām briesm ...? Un ko jums deva ēst?
Alma Dreimane: Nē, nu mēs no pārsūtīšanas cietuma līdz pārsūtīšanas ... Tad mēs ...
Baiba Bela: Bet kaut ko ēst jau arī deva tur?
Alma Dreimane: Jā, jā, kas nu tur viņiem kuro reizi bija. Kamēr nonācām Kazačenskā, tai rajona pilsētiņā, kur mēs jau bijām. Tiem nolaidās rokas, mūs ieraugot. Viņi saka: Jūs nu gan mēs negaidījām. Nu pastaigājiet, pameklējiet kaut ko, kādu darbu ! [..] Tā mēs pamazām aizbraucām. Jā, viņi saka: Pameklējiet paši kādu darbu, pastaigājiet. Viņi pat mūs ... Mēs bijām savi cilvēki viņiem. Jā, jā, jā. [ Priecīgi ] Tā, ka mēs pazīstami bijām. Jā. Viņi nenozīmēja mūs nekur. Viņi saka: Pastaigājiet, pameklējiet kaut ko.
Baiba Bela: Un ko jūs atradāt?
Alma Dreimane: Nu ko mēs atradām. Tur bija ...Nu gudrojām, ko nu iet, ko nu ... Atnāk viens ... Nu viņiem tur katru mēnesi par tik, par cik tai rajona pilsētiņā, viņiem nebrauc klāt... Bet tie lēģernieki, kas 10 gadus bija nosēdējuši, tos mājās nelaida, bet tur Krasnojarskas krajā viņi varēja brīvi, kā saka, staigāt. Un viens tur no tā vietējā kolhoza atnācis uz to atskaitīšanos, parādīties, ka viņš ir. Tas ierauga, sākam runāties tāda lieta... Vai, viņš saka, mūsu kolhozā vajag. Un tūlīt ved mūs prom uz kantori. Un tur smejas, ka nu viņš salasījis sev meitenes. Jā. Un tā mēs tikām tai Kazačinskā, tai kolhozā.
Baiba Bela: Turpat tajā pilsētā?
Alma Dreimane: Pie tā rajona, tai kolhozā, kas tur rajona malā bija. Tā, ka mēs neaizbraucām vairs uz to savu bijušo dzīves vietu, otrā pusē tai Jeņisejai. Jā.
Baiba Bela: Un kādā kolhozā tad jūs nokļuvāt? Kā to sauca?
Alma Dreimane: Jāprasa ir dēlam, kā viņu sauc.
Baiba Bela: Un kā tur ar tiem darbiem bija un dzīvošanu?
Alma Dreimane: Nu, zinat. Par tik, par cik mēs tai ciemā iegājām, mēs tikām fermā pie lopiem. Es tiku pa priekšu teļus kopt, pēc tam par slaucēju. Un tā, ka labi bija. [..]
Baiba Bela: Jā, varbūt pastāstiet, kā jūs iepazināties.
Alma Dreimane: Mēs vienā kolhozā tikām. Jo es jau teicu tur jau lasīja tos strādniekus, kādi nu viņi bija. Un tai ģimenē viņiem vecāki bija paņemti un divi brāļi. Un tas viens brālis aizgāja par ... nu tur, kur vīri. Un tas otrs brālis kā ģimenes loceklis. Un tā mēs sākām kopā strādāt, kamēr sastrādājām to puišeli.
Baiba Bela: Un kā tas bija? Tur nebija grūti arī šausmīgi? Praktiski tomēr bez medicīnas jūs tanī ciemā dzīvojāt.
Alma Dreimane: Jā. Tur tādas krievu tantiņas. Tās bija gudrākas par mūsdienu mediķiem. Tāda lieta bija, ka man te kājā tāds augonis sākās. Un tik briesmīgi sākās, ka es nevaru ne stāvus, ne guļus, it nekā. Dzintara tēvs rājas, ka tik jēls cilvēks var būt, ka tāds augonītis, un no tā mocās. Un tagad ienāk viena latviete, apskatās. Viņa saka: Vai dien! Dreimaņkundze, jums ir roze, kas pazīst. Nu ko. Nu atkal dabū to pašu tantiņu, kas to Oskari ķēra. Nē, es to Oskari pati noķēru, to Dzintaru es pati noķēru. Man tagad jūk tas Oskars ar to Dzintaru. Tas ir mans mazdēls. Un tagad .. Jā. Viņa atnāk, kaut ko skaita. Un, zinat, tik briesmīga sāpe man izskrien cauri visai tai kājai, un papēdī atdurās tā sāpe. Nu un sāka dzīt. Ar vārdu sakot, man tā sāpe vairāk nebija. Jā. Un tā tantiņa...
Baiba Bela: Tad tā tante, viņa bija tāda, kas tur visus tā ārstēja?
Alma Dreimane: Jā, jā. Viņa tur visu, visu ... Ar vārdu sakot, kam kāda vaina bija, tas griezās pie viņas.
Baiba Bela: Un kā jūs vēlāk vēl sat........? Jūs tad aizbraucāt uz mājām visi kopā jeb atpakaļ tanī 47. gadā?
Alma Dreimane: Jā, jā. Mēs aizbraucām Dzintars, Dzintara tēvs, mēs aizbraucām pie maniem vecākiem. Un viņa vecāmāte un vecaistēvs aizbrauca uz savu māju, uz Kandavu. Viņi kandavnieki. Nu tad viņus neaiztika, viņus otro reizi vairs neaizsūtīja.
Baiba Bela: Un tanī 50. gadā tad jūs vienu pašu ar dēlu aizsūtīja?
Alma Dreimane: Jā, jā.
Baiba Bela: Kur tad viņš palika?
Alma Dreimane: Viņš kā brīvs pilsonis ar pasi kabatā atbrauca pie mums.
Baiba Bela: Uz turieni, uz to Sibīrijas ciemu?
Alma Dreimane: Uz turieni, jā, jā. Bet nu dikti lielīgs.... .
Alma Dreimane: Beigās tas
. milicijas priekšnieks aizsauc viņu. Viņš saka: Paga, paga. Kā tu pie tās pases tiki? Dod pasi šurp!''
Baiba Bela: Atņēma, ja? [ Intervētāja sāk smieties, stāstītāja arī ]
Alma Dreimane: Atņēma to pasi, jā. Palika tāds pats izsūtītais, jā. Tikai ar to starpību, ka nebrauca šurp caur cietumu, bet ...
Baiba Bela: Pats atbrauca, ja.
Alma Dreimane: Bet ... Jā, jā. Tā tā lieta bija.
Baiba Bela: Un kādos darbos tad jūs tur gājāt pēc tam?
Alma Dreimane: Es fermā strādāju. Tas lēģernieks aizveda mūs uz to savu kolhozu un ...
Almas Dreimanes dēls: Pēc tam jau dārzniecībā. [ Dēls iesaistās sarunā ]
Alma Dreimane: Ko?
Almas Dreimanes dēls: Pēc tam jau dārzniecībā. Alma Dreimane: Jā, jā. Pēc tam. Bet sākumā jau es biju fermā. Un tad atnāca viena lēģerniece, kaut kāda
kaut kāds studēts cilvēks, kas nosēdējis 10 gadus lēģerī. Un tad atvēra to dārzniecību. Sāka to... Un tad mēs sākām tirgoties, braucām uz
audzējām visu ko.
Baiba Bela: Ko, piemēram?
Alma Dreimane: Nu puķu kāpostus, kurus viņi nepazina, tādus kāpostus, tomātus, sīpolus. Sīpolus mēs tādās lielās koka mucās skābējām un sūtījām prom, gāja uz ziemeļiem. Jā. [..] Tagad tā mūsu priekšniece, tā lēģerniece, tā tai kantorī prasa: Varbūt mēs svētdienās varam uz tirgu braukt? Ē, viņš saka, te jau mēģināja gaļu vest uz to tirgu. Tur nekāda peļņa nav. Bet kādi jau nu mēs esam tie latvieši muļķi.
Baiba Bela: Spītīgi, ja. Ko iedomā, to izdara.
Alma Dreimane: Ko mums... Divas latvietes mēs braucām uz to tirgu. Ko mums
[ ieklepojas ] ko mēs pārdodam, to mēs aiznesam uz kantori.
Baiba Bela: Ā! Ļoti godīgi. Un kā jums gāja tā tirdzniecība?
Alma Dreimane: Labi bija. Jā, jā, labi. Mēs pārdevām ...
Baiba Bela: Ar tiem pašiem dārzeņiem, ko jūs tur izaudzējāt?
Alma Dreimane: Jā, jā, ar tiem pašiem dārzeņiem. Sākumā puķu kāpostus viņi nepazina, viņi prasīja: Kas tas ir? Biezpiens ? [ Klepo ] Nu un tad, es saku, tos sīpolus mēs sūtījām prom tiem ziemeļniekiem uz tiem lēģeriem, kur viņi gāja. Un tā mēs tur dzīvojām.
Baiba Bela: Un kā jūsu puikam? Taču skolā bija jāsāk iet? Kā tas?
Alma Dreimane: Jā, jā. Un ar to skolu...
Almas Dreimanes dēls: 4 klases nobeidzu.
Baiba Bela: Krievijā, ja?
Alma Dreimane: Un pārbrauca mājā, un gribēja iet ... Kaimiņos, tur Kaķeniekos tur krievi un tur krievu skola. Viņš gribēja iet uz krievu skolu, bet sarunājām tur ar to mūsu latviešu skolas direktori...
Baiba Bela: Ka ņem latviešu skolā tomēr.
Alma Dreimane: Viņa saka: Pietiks tepat darba. Lai tik pasēž vienu gadu tai pašā klasē.
Almas Dreimanes dēls: Tā, ka es dabūju 2 gadus sēdēt 4..
Baiba Bela: Valodas dēļ. Un kā jūs tikāt līdz tai, kad jūs atbraucāt atpakaļ uz Latviju? Kurā gadā paziņoja, ka jūs esat brīvi un varat atgriezties mājās? Kā tas notika?
Alma Dreimane: Nu, nezinu, kā. Tas ir izgājis no prāta. Bet zinu tikai to, ka nevienu dienu negribēju ... Priekšsēdētājs gribēja, lai vēl paliekās, jā, un to gadu nostrādā, bet nē. Nevarēju, ļoti gribējās mājā. [..]
Baiba Bela: Un te ir par tiem apcietinājumiem. Tas man ir pašai apmēram pierakstīts. Bet te ir viena ... Pārsūtīšanas cietumā jūs fotogrāfēja?
Alma Dreimane: Jā, jā.
Baiba Bela: Un kā tas bija, ka viena bilde tāpat, ja, līdz krūtīm?
Alma Dreimane: Nē. Abas vienādā garumā, tikai dēlis uz krūtīm.
Baiba Bela: Vienai. Un kas tur rakstīts?
Alma Dreimane: To es nezinu. To man uzkāra. Vai tad man bija prāts toreiz meklēt...
Baiba Bela: Skatīties.
Alma Dreimane: Jā, skatīties, kas tur. Tāpat bija domu pilla galva. Bet tās man nav. To man tagad, kad nu skatīja to reabilitēto lietu, nu, to izsūtīto par to reabilitāciju. Tad to man atsūtīja, to vienu. Tā ir šite bijusi Jelgavā vai Rīgā, kur nu viņa ir bijusi. Bet tad tā otra, ar to dēli uz tām krūtīm, tā, kā redzams, nākusi man līdzi uz to...
Baiba Bela: Turieni.
Alma Dreimane: Es tā secinu, jo tā ir atsūtīta.
Baiba Bela: Un kāda bija tā sajūta? Parasti tā kā tādus noziedzniekus fotogrāfē.
Alma Dreimane: Jā, jā.
Baiba Bela: Nebija briesmīgi tobrīd jeb tad jau viss bija zināmā mērā vienalga?
Alma Dreimane: Tad jau bija tā... Domāšana par to nemaz nebija. [..]
Baiba Bela: Deva jums to māju jeb jūs nopirkāt?
Alma Dreimane: Jā, jā. Atdeva. Viņa te būtu palikusi tukša. Ar vārdu sakot, atļāva mums tur ieiet. Un tagad ienāk tā viena latviete, un saka, ka nu tā priekšsēdētāja sieva ir teikusi, ka mēs esam grjaznajas ženščinas . Nu, bet viņa stāsta...
Baiba Bela: Tāpēc, ka jūs to grīdu .... (?) .
Alma Dreimane: Jā. Bet viņa saprot par ko ir runa. Ko, viņa saka, šitā krievu cūka sauks mūs.... Viņa tagad pieskaita sevi pie mums. Mūs sauks par grjaznajām ženščinām ! Kur es esmu divreiz diennaktī mainījusi kreklu? Bet viņa saka: Šodien man ir utis, un es nekaunos no tā, ka man ir utis. Un ļoti apvainota viņa ar bija, kad mūs tā ...
Baiba Bela: Nosauc.
Alma Dreimane: Mūs tā, jā.
Baiba Bela: Bet jums jau nebija tā māja tik netīra, tāpēc ka jums lopiņiem bija sava kūtiņa.
Alma Dreimane: Nē, nē. Tikai mēs. Mums jau ...
Baiba Bela: Krieviem tie lopiņi dzīvoja pa viņu istabu?
Alma Dreimane: Jā, jā, jā. Visi istabā. Piemēram, sivēni zem krāsns. Viņiem jau tā krāsns ir tik augsti koks, tāda koka kaste, vidus tukšs, un lūka priekšā, kur var...m...
Baiba Bela: Ieskriet.
Alma Dreimane: Jā, jā. Un tur sivēni vai vistas, kas nu kuram ir, tur dzīvo. Nu un teļš pie gultas piesiets. Jā.
Baiba Bela: Un kā jūs viņiem ...? Jums taču ar bija lopiņi vēlāk kaut kādi?
Alma Dreimane: Bija, bet...
Baiba Bela: Un kā viņiem? Jūs kūtiņu uztaisījāt kādu?
Alma Dreimane: Viņi kūtiņā. Jā. Viņiem kūtiņa bija. Pirmo reizi mums nebija, tikai cūka bija.
Baiba Bela: Kur jūs to turējāt?
Alma Dreimane: Viņai bija tāda būdiņa no kokiem uzcelta sētā.
Baiba Bela: Un ziemā kā viņa?
Alma Dreimane: Ko?
Baiba Bela: Tā cūciņa ziemā? Un pa vasaru?
Alma Dreimane: Nē, nē. Viņa tikai... Mēs jau tādu prāvu nopirkām, kaimiņu kolhozs bija iegājis naudas grūtībās, un tas pārdeva tādas paprāvas. Nu toreiz mēs jau tajā mežā labi pelnījām.
Baiba Bela: Un jums arī to naudiņu uz rokas deva?
Alma Dreimane: Jā, jā. Uz rokas deva. Pat vienreiz tāda lieta pienāca, ka kolhoza priekšsēdētājs ienāca, vai es nevaru palienēt, iedot viņam naudu, ko nopirkt miltus. Viņam nav priekš mums, ko miltus nopirkt. Protams, viņš jau atdeva.
Baiba Bela: Viņš atdeva?
Alma Dreimane: Jā, jā.
Baiba Bela: O! Tad jau solīdi.
Alma Dreimane: Tad jau viņš atkal mums tos miltus izdalīja, tad jau atkal atdeva. Jā.
Baiba Bela: Ārkārtīgi solīds.
Alma Dreimane: Un veikaliņš bija. Nu tāda...
Baiba Bela: Ko tanī veikaliņā varēja dabūt?
Alma Dreimane: Nu ko tur varēja dabūt šņabi. Es nezinu, vai tur vēl kas bija.
Baiba Bela: Teiksim, ziepes, kur jūs ņēmāt?
Alma Dreimane: Ziepes mums dalīja. Jā. Par cik mēs bijām tie meža strādnieki un vasarā tie podsočkenieki , tad mums dalīja ziepes un priekšautus. Un kas tie priekšauti arī bija tādi, kā nu saka, tādi svētdienas priekšauti. Kādi nu kuro reizi bija atvesti. Un tad interesanti ar tām ziepēm. Zinat, nekad nevajag būt ... nav labi, ka vecāki iemāca bērnam smalkjūtību [ ļoti nopietni ] . Piemēram, veselu gabalu nedeva, bet pārgrieza uz 4 daļām to, nu šito gabalu. Nu ja, cik ta viņš tāds ir. Un tagad nu puses gabals es ieeju pēc tām savām ziepēm. Viņš griež, un iznāk viņam viena puse mazāka un viena lielāka. Nu. Man tā nosāp sirds. Bet es paņemu ... Viņš man neiedod rokā vienu, bet viņš noliek uz roku, un lūdzu. Nu es paņēmu to mazāko, kaut gan žēl..
Baiba Bela: Pašai pieklājība neļāva ņemt lielāko.
Alma Dreimane: Nē. Neļāva ņemt.
Baiba Bela: Bet tiešām... bet kā tad drēbes varēja mazgāt, teiksim? Tur taču tas gabaliņš ziepju nepietiek tām drēbēm.
Alma Dreimane: Nē, nē, nebija. Uztaisījām pelnu, kā saka, pelnus ...
Baiba Bela: Tā kā vecos laikos....
Alma Dreimane: Jā, jā. Tur nebija ... labi, ka bija rokas ko nomazgāt. Tādas lietas nebija.
Baiba Bela: Paši kaut kā pirtī varēja iet jeb ...?
Alma Dreimane: Paši kaut kā... Pirtī aizgājām. Pirts bija. Jā, pirts katram bija pie mājas. Un, par cik es dzīvoju pie vieniem krieviem, vienā krievu ģimenē, tad man jau tur bija tai ziņā labi, ka es tur tai pirtī. Un atkal tur visu dara sievas, vīri neko. Piemēram, tai ģimenē, kur es biju, sievai kādi 10 bērni bija. Vecākai meitai jau pašai bērniņš, un mazais šūplītī, pēdējais. [..]
Baiba Bela: Bet otrreiz jau bija tie apstākļi arī tur labāki jeb tā neko nevar teikt daudz?
Alma Dreimane: Ziniet, mēs bijām varbūt iedzīvojušies. Un vispār jau uz mums
nu vispār jau uz mums skatījās kā uz augstākiem radījumiem. Tā. ka mums tādas... nu tur ar priekšniecība ... Tie ar skatījās citādāk kā uz tiem vietējiem. Vietējie tie valdības vīri, kas mūs pārbaudīja, tā ... Nu kur, kad pasaka: Ej un meklē kaut ko pats sev darbu. Kur tad mēs neko nesūta, nekur neved, ej un meklē, kur tu atrod kaut ko labu. Jā, jā, jā. Tā, ka tai ziņā, es saku ...Peldējāmies Jeņisejā
.. Un tagad pagājušo ziemu... Mums mazā rajona avīzīte nāk, Saldus Zeme, un tur arī nāk reizi mēnesī vai kā tāda nodaļa, kur ..m
tie dzejnieki
e
raksta. Un mums te viens skolotājs bija uzrakstījis dzejoli: Nu sveika mana ziema baltā, / Mums vēlreiz abām tikties lemts. [ Ļoti izteiksmīgi ] Un, zinat, es visu laiku nezināju, kad es atkal esmu satikusies ar ziemu. Un šo ziemu es
kad es izlasīju to dzejoli, tad es taču 88. reizi satiekos. Un man tas palika tā kā sakāmais vārds, tā kā lūgšana, kad es no rīta gāju ārā, tad es teicu Nu sveika, mana ziema baltā,/ Mums abām vēlreiz tikties lemts. [ Ļoti izteiksmīgi ] Vai mums vēl būs vēlreiz tikties ... ? Un tad es tā pārdomāju visu to. Es domāju, es varēju aizpeldēt, ar vārdu sakot, Jeņisejā, kad es peldējos, tur bija vispār jau ļoti strauja. Piemēram, kad tie puikas, kas peldās, kas tie tādi pussportisti, laiva brauc līdzi, tad viņi 2 km nopeldēja uz leju. Jā, tā, ka ļoti strauja ... Es domāju, es taču varēju nepakustināt rokas un kājas tādā brīdī. Jo mums turpatās, tas bija otrreiz, kad es biju, turpatās tai Jeņisejas malā mēs bijām. Mēs gājām, bērni gribēja iet ..m.. peldēties, un jāiet līdzi bija. Un tad es ar pie reizes...
Intervijas fragmenta beigas.
