Virtuāla izstāde - Prāgas pavasara un Hartas 77 atskaņas Latvijā/Baltijā

1977. gada 1. janvārī vairāki simti Čehoslovākijas intelektuāļu parakstīja Hartu 77. Tajā skanēja aicinājums Čehoslovākijas valdībai ievērot 1975. gada Helsinku konferences Noslēguma akta punktus par vārda brīvību.

1979. gada 23. augustā vairāk nekā 40 Baltijas disidentu parakstīja savu – Baltijas hartu. Hartas vārdu baltieši pieņēma Hartas 77 ietekmē. Baltijas hartas parakstītāji kā okupētu valstu pārstāvji iekļāva tajā politiskas prasības. Viņi pieprasīja Baltijas tautu tiesības lemt savu likteni. Arī atjaunot valstiskumu. Baltijas harta bija aicinājums PSRS, VFR, VDR valdībām, Atlantijas hartu parakstījušo valstu valdībām un ANO ģenerālsekretāram anulēt 1939. gada 23. augusta Molotova–Ribentropa paktu un novērst tā sekas. Vēlāk Baltijas harta pasaulē ieguva apzīmējumu – Baltijas memorands.

Baltijas hartas pieņemšanu organizēja disidenti no Lietuvas Brīvības līgas. Lietuvā cilvēktiesību aizstāvības kustībai bija senākās tradīcijas Baltijā. 1976. gadā tika dibināta Lietuvas Helsinku grupa, kas prasīja 1975. gada Helsinku konferences noslēguma dokumenta prasību ievērošanu Lietuvā.

Baltijas hartā cilvēktiesību aizstāvji aicināja pasauli atzīt Baltijas tautu tiesības uz nacionālo suverenitāti.

Baltijas hartu atbalstīja arī PSRS cilvēktiesību aizstāvji. Pazīstamākais no viņiem bija akadēmiķis Andrejs Saharovs. Vienīgā viņu piebilde bija tāda, ka Baltijas valstu iedzīvotājiem par neatkarību jālemj referendumā.

1979. gada 23. augusta Baltijas hartas teksts latviešu valodā. Oriģināls krievu valodā. No krievu valodas to tulkojis Latvijas disidents Gunārs Astra, kuru vara apsūdzēja arī par Baltijas hartas tulkošanu. Tulkojums kā lietiskais pierādījums pievienots Gunāra Astras krimināllietai.
Latvijas Valsts arhīvs, 1986. f., 1. apr., 45322. l., 13. lp.

Lietuviešu disidentu parakstītais 1979. gada 23. augusta Baltijas hartas variants.
Lietuvas Sevišķais arhīvs, K-1. f., 58. apr., 47753/3. l., 10. sēj., 664.-11. lp.

Lietuviešu disidentu parakstītais 1979. gada 23. augusta Baltijas hartas variants.

Baltijas hartas parakstītāji uzsvēra, ka PSRS un Vācijas 1939. gada 23. augusta neuzbrukšanas līguma slepenais protokols – Molotova–Ribentropa pakts pārkāpa Baltijas valstu nacionālo suverenitāti. Tas neatkarīgās Baltijas valstis faktiski likvidēja. Baltijas hartas parakstītāji atzīmēja, ka Molotova–Ribentropa pakts 1979. gadā juridiski joprojām bija spēkā. Disidenti uzsvēra, ka pasaules sabiedrības klusēšana atbalsta bijušos, esošos un topošos agresorus. Tādēļ Baltijas hartas parakstītāji vērsās pie PSRS valdības ar lūgumu pilnībā publicēt PSRS ārlietu ministra Vjačeslava Molotova un Vācijas ārlietu ministra Joahima Ribentropa slepeno protokolu par Baltijas valstu iekļaušanu PSRS ietekmes sfērā un atzīt Molotova–Ribentropa paktu par spēkā neesošu kopš parakstīšanas brīža. Arī Vācijas Federatīvās un Vācijas Demokrātiskās republikas valdības Baltijas disidenti aicināja atzīt paktu par spēkā neesošu un palīdzēt Padomju Savienībai likvidēt pakta sekas – izvest padomju karaspēku no Baltijas. Atlantijas hartu parakstījušās valstis baltieši aicināja stingri nosodīt Molotova–Ribentropa paktu un tā sekas. Savukārt Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālsekretāru Baltijas hartas parakstītāji aicināja iekļaut Baltijas valstu jautājumu tuvākajā organizācijas sesijā, jo Baltijas tautas okupācijas dēļ pašas nevar lemt par savu likteni.

Igauņu disidentu Marta Niklusa, Endela Ratasa, Enna Tarto un Erika Udama atbalstītās 1979. gada 23. augusta Baltijas hartas variants.
Igaunijas Valsts arhīvs, 130 SM. f., 1. apr., 8838. l., 2. sēj., 113.–114. lp.
Igauņu disidentu Marta Niklusa, Endela Ratasa, Enna Tarto un Erika Udama atbalstītās 1979. gada 23. augusta Baltijas hartas variants.
Informācija par 1979. gada 23. augusta Baltijas hartu nelegālajā disidentu samizdata “Aktuālo notikumu hronikā” Maskavā. Dokumentā norādīts, ka 48 baltieši 1979. gada 23. augustā pasaules valstīm prasījuši atcelt Molotova–Ribentropa paktu un novērst tā sekas. No Krievijas disidentiem aicinājumu atbalstījis akadēmiķis Andrejs Saharovs, pieci Maskavas Helsinku grupas biedri un vēl citi disidenti.
Biedrības “Memoriāls”, PSRS citādi domājošo vēstures arhīvs (Krievija), 153. f., hronika Nr. 54.
Informācija par 1979. gada 23. augusta Baltijas hartu nelegālajā disidentu samizdata “Aktuālo notikumu hronikā” Maskavā. Dokumentā norādīts, ka 48 baltieši 1979. gada 23. augustā pasaules valstīm prasījuši atcelt Molotova–Ribentropa paktu un novērst tā sekas.

Antans Terlecks – organizācijas “Lietuvas Brīvības līga” izveidotājs, 1979. gada 23. augusta Baltijas hartas parakstītājs. Notiesāts 1980. gada 19. septembrī par pretpadomju darbību, arī par Baltijas hartas parakstīšanu. Foto no Arvīda Anušauska personīgā arhīva.	Antans Terlecks – organizācijas “Lietuvas Brīvības līga” izveidotājs, 1979. gada 23. augusta Baltijas hartas parakstītājs.	1979. gada 23. augusta Baltijas hartas parakstītājs, par pretpadomju darbību tiesātais latvietis Ints Cālītis. Latvijas Valsts arhīvs, 2197. f., 1-v. apr., 63. l., 2. lp .	1979. gada 23. augusta Baltijas hartas parakstītājs, par pretpadomju darbību tiesātais latvietis Ints Cālītis.
Antans Terlecks – organizācijas “Lietuvas Brīvības līga” izveidotājs, 1979. gada 23. augusta Baltijas hartas parakstītājs. Notiesāts 1980. gada 19. septembrī par pretpadomju darbību, arī par Baltijas hartas parakstīšanu. Antans Terlecks bija “Lietuvas Brīvības līgas” izveidotājs. 1978. gada 15. jūnijā tās dibinātāju grupa paziņoja savas darbības programmu: veicināt reliģisko, nacionālo un politisko apziņu un izvirzīt jautājumu par Lietuvas brīvību starptautiskos forumos. Viens no līgas uzdevumiem bija panākt 1939. gada Molotova–Ribentropa pakta slepeno protokolu publicēšanu un atzīšanu par pretlikumīgiem. Tas nozīmētu Lietuvas valstiskuma atjaunošanu, ko šis pakts iznīcināja. Lietuvas Brīvības līga organizēja Baltijas hartas parakstīšanu 1979. gada 23. augustā. Lietuvas PSR VDK uzsāka represijas un arestus. 1979. un 1980. gadā “Lietuvas Brīvības līgas” dalībnieki Antans Terlecks, Jūlijs Sasnausks un Aļģirds Statkevičs tika arestēti, un līgas darbs līdz 1987. gadam kļuva mazāk aktīvs. 1987. gada 23. augustā A. Terlecks kopā ar citiem organizēja protesta mītiņu pret Molotova–Ribentropa paktu Viļņā pie dzejnieka A. Mickēviča pieminekļa.		Ints Cālītis par pretpadomju darbību tiesāts trīs reizes. 1949. un 1958. gadā Intu Cālīti – jauniešu pretpadomju grupas dalībnieku – notiesāja par pretpadomju aģitāciju un propagandu. 1983. gada 23. septembrī Intu Cālīti notiesāja uz sešiem gadiem ieslodzījumā par pretpadomju aģitāciju un propagandu. Par noziegumu tiesa atzina arī LPSR VDK apsūdzībā minēto 1979. gada 23. augusta Baltijas hartas parakstīšanu un izplatīšanu. Jau 1977. gadā Ints Cālītis kopā ar agrāk par pretpadomju darbību sodītajiem – Viktoru Petku (Lietuva), Viktoru Kalniņu (Latvija), Martu Niklusu (Igaunija) centās izveidot Lietuvas, Latvijas un Igaunijas nacionālās kustības galveno komiteju. 1977. gada 24.–25. augustā PSRS disidenta Pjotra Grigorenko dzīvoklī Maskavā bija paredzēta baltiešu nacionālās kustības preses konference ārvalstu žurnālistiem. VDK šo nodomu izjauca (1968. gadā P. Grigorenko kopā ar Latvijas disidentu Ivanu Jahimoviču vērsās pret iebrukumu Čehoslovākijā). I. Cālītis bija to LPSR Augstākās Padomes deputātu skaitā, kuri 1990. gada 4. maijā nobalsoja par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu.

PSRS VDK priekšsēdētāja Jurija Andropova un PSRS prokurora Romāna Rudenko 1975. gada 12. aprīļa ziņojums PSKP CK par cilvēktiesību aizstāvja inženiera Andreja Tverdohļebova saukšanu pie kriminālatbildības. Dokumentā uzsvērts, ka viņš PSRS 1970. gadā izveidojis Cilvēktiesību komiteju un cieši kontaktējies ar disidentu akadēmiķi Andreju Saharovu. A. Tverdohļebovs un vēl vienas viņa organizētās organizācijas “Starptautiskās amnestijas PSRS sekcija” dalībnieki uzturot sakarus arī ar Baltijas cilvēktiesību aizstāvjiem. Pēc J. Andropova un R. Rudenko domām, tā tiekot uzkurināts baltiešu ekstrēmistiskais noskaņojums.
Krievijas Valsts Jaunāko laiku vēstures arhīvs, 89. f., 37. apr., 11. l., 1.–3. lp. Kopija.

PSRS VDK 1976. gada 15. novembra ziņojums PSKP CK “Par tā sauktās “Helsinku vienošanās izpildes PSRS atbalsta grupas” naidīgo darbību. Dokumentā norādīts, ka PSRS Helsinku grupa, ko organizējis Armēnijas PSR Zinātņu akadēmijas korespondētājloceklis Jurijs Orlovs, vāc faktus par to, ka PSRS nepilda 1975. gada Helsinku Drošības un sadarbības konferences noslēguma akta saistības cilvēktiesību jomā.
Krievijas Valsts Jaunāko laiku vēstures arhīvs, 89. f., 37. apr., 4. l., 1.–3. lp. Kopija.

Vēlākais PSRS Helsinku grupas dalībnieks Aleksandrs Ginzburgs jau 20. gs. 60. gadu vidū sāka kontaktēties ar vairākiem Lietuvas disidentiem un cilvēktiesību aizstāvjiem. 1979. gada 23. augusta Baltijas hartu atbalstīja pieci Maskavas Helsinku grupas dalībnieki. Lietuvas Helsinku grupas sakari ar Maskavas disidentiem nodrošināja PSRS disidentu atbalstu Baltijas hartai.

Gunārs Astra LPSR Valsts drošības komitejas ēkā 1988. gada janvārī.
Latvijas Valsts kinofotofonodokumentu arhīvs, arh. nr. 165312N. Līvijas Astras foto.

Latvijas disidents Gunārs Astra (1931–1988) – Baltijas hartas tulkotājs latviešu valodā. Gunāru Astru par pretpadomju aģitāciju notiesāja 1983. gada 19. decembrī uz septiņiem gadiem ieslodzījumā. Tiesā teiktais Gunāra Astras pēdējais vārds kļuva par skaļu protestu pret Latvijas okupāciju. Atstāstīts Rietumu radioprogrammās, tā teksts nonāca atpakaļ Latvijā un izraisīja rezonansi sabiedrībā.
Fotoattēlā Gunārs Astra redzams LPSR Valsts drošības komitejas ēkā 1988. gada janvārī.

Baltijas hartas parakstītājs Igaunijas disidents Marts Nikluss.
Foto no M. Niklusa personīgā arhīva.

Baltijas hartas parakstītājs Igaunijas disidents Marts Nikluss. 1980. gada 29. aprīlī Martam Niklusam izvirzīja apsūdzību par sistemātisku “padomju valsti un sabiedrisko iekārtu nomelnojošu melīgu izdomājumu izplatīšanu”, t. sk. par Baltijas hartas parakstīšanu. Igaunijas PSR prokuratūras izmeklētājiem viņš liecības nedeva, uz jautājumiem neatbildēja un dokumentus neparakstīja. 1981. gadā M. Niklusu notiesāja uz 10 gadiem ieslodzījumā.

Atklātne, kuru Rietumvalstu iedzīvotāji sūtīja PSKP ģenerālsekretāram Mihailam Gorbačovam ar prasību M. Niklusu atbrīvot.
M. Niklusa personīgais arhīvs.

Atklātne, kuru Rietumvalstu iedzīvotāji sūtīja PSKP ģenerālsekretāram Mihailam Gorbačovam ar prasību M. Niklusu atbrīvot. Pēc atbrīvošanas no ieslodzījuma 1988. gadā M. Nikluss aktīvi iekļāvās sabiedriski politiskajā kustībā.

Baltijas hartas parakstītāji – lietuvieši 1979. gada septembrī.
1. rindā no kreisās (sēž) Aļģimants Andreika, Roberts Grigs, Jons Volungevičs Ķestutis Subačs.
2. rindā no kreisās (stāv) Kastītis Matulevičs, nezināma, Mečislavs Jurevičs, Sigits Tamkevičs, Antans Terlecks, Aļģirds Statkevičs, Ļutaurs Kazakevičs, Leonora Sasnauska, nezināms.
Lietuvas Genocīda un pretošanās kustības izpētes centra Genocīda upuru muzejs, RF174/21.

1979. gada 23. augusta Baltijas harta nokļuva Rietumos. Ar Rietumu radiostaciju palīdzību baltiešu valodās informāciju par hartas prasībām uzzināja arī Baltijas iedzīvotāji. Vairāku simtu tūkstošu lielajai baltiešu trimdinieku saimei visā pasaulē Baltijas harta bija pamudinājums vēl aktīvāk cīnīties par Baltijas valstu neatkarības atjaunošanu.

1980. gada oktobrī Eiropas Drošības un sadarbības konferences laikā Madridē notika Pasaules brīvo latviešu apvienības (PBLA) rīkotas demonstrācijas, prasot Latvijas neatkarības atjaunošanu. Konferences laikā – 2. oktobrī – PBLA izplatīja paziņojumu presei, kurā pasaules sabiedrību informēja par 1979. gada 23. augusta Baltijas hartu.

PBLA Informācijas birojs aktīvi sniedza ziņas Eiropas Parlamenta un Eiropas Padomes politiķiem. Baltiešu trimdas organizācijas politiķiem atgādināja, ka bez Baltijas valstu jautājuma atrisināšanas nebūs iespējam stabilitāte Austrumeiropā.

Aktīvs baltiešu centienu atbalstītājs bija Eiropas Parlamenta deputāts Oto fon Habsburgs. Tas lielā mērā ir viņa nopelns, ka 1983. gada 13. janvārī Eiropas Parlaments pieņēma rezolūciju par situāciju Igaunijā, Latvijā un Lietuvā. Tajā tika atgādināta 1979. gada 23. augusta Baltijas hartas parakstītāju prasība par Molotova–Ribentropa pakta anulēšanu un tā seku novēršanu.

Pasaules brīvo latviešu apvienības (PBLA) 1979. gada 8. oktobra vēstule VFR kancleram Helmutam Šmitam. Tajā Pasaules brīvo latviešu apvienība VFR kancleru informēja par 45 baltiešu disidentu 1979. gada 23. augustā parakstīto Baltijas hartu. Vēstulē uzsvērts, ka baltiešu disidentu aicinājumu novērst Molotova–Ribentropa pakta sekas atbalsta PBLA, Lietuvas un Igaunijas trimdas organizācijas.
Latvijas Valsts arhīvs, 2197. f., 1v. apr., 31. l., 228. lp.

Pasaules brīvo latviešu apvienības (PBLA) Informācijas biroja vadītāja Jūlija Kadeļa 1980. gada 2. oktobrī parakstītā preses relīze par to, ka PBLA Baltiešu pasaules konferences vārdā iesniegusi memorandu Eiropas Drošības un sadarbības konferences dalībniekiem Madridē. Memorandā tikusi aprakstīta vēršanās pret 1979. gada 23. augusta Baltijas hartas parakstītājiem – aresti, ieslodzīšana cietumos. PBLA memorandā aicināja Eiropas Drošības un sadarbības konferences dalībniekus iekļaut konferences noslēguma aktā prasību PSRS atbrīvot ieslodzītos disidentus, t. sk. Baltijas hartas parakstītājus.
Latvijas Valsts arhīvs, 2197. f., 1-v. apr., 29. l., 289. lp.

PSKP CK Ārpolitiskās propagandas nodaļas ziņojums PSKP Centrālajai Komitejai 1979. gada 19. oktobrī “Par ASV gatavošanos jaunai politiskai diversijai sakarā ar tuvojošos Madrides tikšanos”.
Ziņojumā teikts, ka daļa ASV kongresa Pārstāvju palātas locekļu, kas saistīti ar baltiešu, ukraiņu un baltkrievu emigrantu aprindām, pieprasot, lai Eiropas Drošības un sadarbības konferencē Madridē tiktu izskatīts arī Latvijas, Lietuvas un Igaunijas jautājums. Viņi mēģinot panākt, lai tiktu runāts par šo valstu nelikumīgu iekļaušanu PSRS sastāvā un par PSRS atteikšanos dot tām tiesības uz nacionālo pašnoteikšanos un teritoriālo patstāvību.
Krievijas Valsts Jaunāko laiku vēstures arhīvs, 89. f., 31. apr., 22. l., 1.- 3. lp.

Mācītājs Māris Ķirsons Eiropas Drošības un sadarbības konferences laikā 1980. gada 11. oktobrī Madridē protestē pret Baltijas okupāciju pie Kongresu pils. No pārgrieztām vēnām asinis tecēja uz PSRS karoga. Viņš bija viens no 70 trimdas latviešiem, kuri demonstrēja pret Baltijas okupāciju Madrides konferences laikā.
Latvijas Valsts arhīvs, 2219. f., 1-v apr., 43. l., 7. lp.

Spānijas laikraksta “Diario 16” pirmās lappuses fragments ar protestējošā mācītāja Māra Ķirsona foto.
M. Ķirsons Eiropas Drošības un sadarbības konferences laikā 1980. gada 11. oktobrī Madridē pie Kongresu pils protestēja pret Baltijas okupāciju.
Latvijas Valsts arhīvs, 2219. f., 1-v apr., 33. l.,71. lp.

Trimdas latviešu protesta demonstrācija Madridē Eiropas Drošības un sadarbības konferences laikā 1980. gada 11. oktobrī.
Latvijas Valsts arhīvs, 2197. f., 1-v. apr., 43. l., 15. lp.

Trimdas latviešu protesta demon-strācija Madridē Eiropas Drošības un sadarbības konferences laikā 1980. gada 11. oktobrī.

Šādi Eiropas Parlamenta 1982.–1983. gada darba dokumentu apkopojumā iegrāmatots Eiropas Parlamenta deputāta Oto fon Habsburga 1982. gada 4. oktobra ziņojums parlamenta Politisko lietu komitejas vārdā par situāciju Igaunijā, Latvijā un Lietuvā. O. fon Habsburga ziņojumi sagatavoja Eiropas Parlamenta 1983. gada 13. janvāra rezolūcijas par situāciju Igaunijā, Latvijā un Lietuvā pieņemšanu.
Eiropas Parlamenta 1982. – 1983. gada darba dokumentu oficiālais izdevums. Dokuments 1-656/82.

Eiropas Parlamenta 1983. gada 13. janvāra rezolūcija par situāciju Igaunijā, Latvijā un Lietuvā.
Eiropas Parlamenta 1983. gada darba dokumentu oficiālais izdevums. Dokuments Nr. C42/78.

Eiropas Parlamenta 1983. gada 13. janvāra rezolūcija par situāciju Igaunijā, Latvijā un Lietuvā. Rezolūcijā Eiropas Parlaments atsaucās uz 1979. gada 23. augusta (dokumentā kļūdaini – aprīļa) baltiešu disidentu parakstīto Baltijas hartu, kas aicināja ANO atzīt Baltijas valstu pašnoteikšanās tiesības. Eiropas Parlamenta 1983. gada 13. janvāra rezolūcija atsaucās arī uz 1920. gada miera līgumiem starp neatkarīgajām Baltijas valstīm un Krieviju, kā arī uz Helsinku 1975. gada Drošības un sadarbības konferences nobeiguma akta 8. paragrāfu par tautu pašnoteikšanās tiesībām. Eiropas Parlamenta 1983. gada 13. janvāra rezolūcija nosodīja PSRS veikto Baltijas valstu okupāciju un nolēma sasaukt Eiropas Kopienas ārlietu ministru tikšanos par vienotas prasības iesniegšanu Baltijas valstu jautājumā ANO Dekolonizācijas apakškomitejai.
Eiropas Parlamenta 1983. gada 13. janvāra rezolūcija uzsvēra, ka par baltiešu tautu stāvokli jāsniedz ziņojumi Helsinku 1975. gada Drošības un sadarbības konferences nobeiguma akta normu iedzīvināšanas konferencēs.

Čehoslovākijas rakstnieku un cilvēktiesību kustības Harta 77 vēstule Budapeštas kultūras forumam 1985. gada 25. septembrī. Vēstules parakstītāji forumam pauda bažas par komunistiskā režīma veikto Čehoslovākijas vēstures sagrozīšanu un nacionālās kultūras apdraudējumu.
Latvijas Valsts arhīvs, 2197 f., 1v. apr., 31. l., 152. lp.

Čehoslovākijas rakstnieku un cilvēktiesību kustības Harta 77 vēstule Budapeštas kultūras forumam 1985. gada 25. septembrī. Vēstules parakstītāji forumam pauda bažas par komunistiskā režīma veikto Čehoslovākijas vēstures sagrozīšanu un nacionālās kultūras apdraudējumu. Saskatot analoģijas ar situāciju Latvijā, ar vēstuli iepazinās Pasaules brīvo latviešu apvienības vadītāji.

1979. gada 23. augusta Baltijas harta un 1983. gada 13. janvāra Eiropas Parlamenta rezolūcija par situāciju Igaunijā, Latvijā un Lietuvā ietekmēja nākamos soļus ceļā uz Baltijas neatkarības atjaunošanu. Lai pievērstu starptautiskās sabiedrības uzmanību, ka Baltijas valstis ir okupētas un tām nepieciešama neatkarība, baltiešu trimda 1985. gadā organizēja Kopenhāgenas tribunālu un Baltijas miera un brīvības kuģa braucienu.

Kopenhāgenas tribunāls 1985. gada 25. jūlijā bija kā tiesa Baltijas okupācijai. Tajā prominenti tiesneši uzklausīja baltiešu lieciniekus – juristus, cilvēktiesību aizstāvjus, represētos aculieciniekus.

Rietumu presē par tribunālu parādījās apmēram 1000 rakstu. Vienlaikus ar Kopenhāgenas tribunālu notika Baltijas miera un brīvības kuģa brauciens pa Baltijas jūru. Tā dalībnieki, prasot brīvību Baltijai, devās protesta demonstrācijās Kopenhāgenā un Stokholmā. Brauciena laikā 1985. gada 27. jūlijā baltieši pieņēma rezolūciju par mieru, brīvību un cilvēktiesībām Ziemeļvalstīs un Baltijas valstīs. Rezolūcijā bija atsauce arī uz 1979. gada 23. augusta Baltijas hartu.

Baltiešu tribunāls Kopenhāgenā 1985. gada 25.–26. jūlijā pret Padomju Savienības veikto Baltijas valstu okupāciju un tajās īstenoto politiku.
Latvijas Valsts arhīvs, 2253. f., 1-v. apr., 5. l., 130. lp.

Baltiešu tribunāls Kopenhāgenā 1985. gada 25.–26. jūlijā pret Padomju Savienības veikto Baltijas valstu okupāciju un tajās īstenoto politiku.

1985. gada 25. jūlijā Kopenhāgenā notikušā Baltiešu tribunāla manifests pret Padomju Savienības veikto Baltijas valstu okupāciju un tajās īstenoto politiku deklarēja, ka kādreiz neatkarīgo Igaunijas, Latvijas un Lietuvas valstu okupācija un aneksija ir starptautisko tiesību un Padomju Savienības ratificēto līgumu pārkāpums. Masveida migrācija uz Baltijas valstīm ir būtiski traumējusi Baltijas identitāti un politisko struktūru; Padomju Savienības valdīšanas rezultātā ir cietusi valoda, kultūra un pat vēstures mācīšana skolās. Manifests aicināja atjaunot Baltijas tautu tiesības uz pašnoteikšanos, izbeigt diskriminācija un iejaukšanos to iekšzemes procesos un visos pasaules forumos skart jautājumu par Baltijas valstīm padomju okupācijā, pieprasot Igaunijai, Latvijai un Lietuvai brīvību un neatkarību.

Trimdas baltiešu gājiens no ostas uz pilsētas centru Stokholmā pēc Baltijas miera un brīvības kuģa brauciena beigām. Fotogrāfs L. Niedre.
Latvijas Valsts arhīvs, 2219. f., 1-v. apr., 46. l., 2. lp.

Trimdas baltiešu gājiens no ostas uz pilsētas centru Stokholmā pēc Baltijas miera un brīvības kuģa brauciena beigām.

Trimdas baltiešu protesta demonstrācija Stokholmā Baltijas miera un brīvības kuģa brauciena laikā 1985. gada 29. jūlijā.
Latvijas Valsts arhīvs, 2253. f., 1-v. apr., 52. l., 27. lp.

Trimdas baltiešu protesta demonstrācija Stokholmā Baltijas miera un brīvības kuģa brauciena laikā 1985. gada 29. jūlijā.
Latvijas Valsts arhīvs, 2253. f., 1-v apr., 52. l., 128.lp.

Trimdas baltiešu protesta demonstrācija Stokholmā Baltijas miera un brīvības kuģa brauciena laikā 1985. gada 29. jūlijā.

Pasaules baltiešu konferences dokuments 1985. gada 25.–26. jūlijā Kopenhāgenā notikušajā Baltiešu tribunālā pret Padomju Savienības veikto Baltijas valstu okupāciju. Dokumentā minēts, ka PSRS, pārkāpjot starptautiskās tiesības, savos bruņotajos spēkos baltiešus iesauc piespiedu kārtā. Arī Čehoslovākijā 1968. gadā.
Latvijas Valsts arhīvs, 2197. f., 1-v. apr., 27. l., 33.–36. lp.

Trimdas baltiešu demonstrācija Kopenhāgenas tribunāla un Baltijas miera un brīvības kuģa brauciena laikā 1985. gada 25.–26. jūlijā.
Lietuvas Nacionālais muzejs, MP6441/6, 17.

Mazais demonstrants trimdas baltiešu demonstrācijā Kopenhāgenā Kopenhāgenas tribunāla laikā 1985. gada 25.–26. jūlijā.
Lietuvas Nacionālais muzejs, MP6441/6.

Trimdas baltiešu demonstrācija Kopenhāgenas tribunāla un Baltijas miera un brīvības kuģa brauciena laikā 1985. gada 25.–26. jūlijā.

Vitālija Sarkana zīmējums, veltīts Baltijas miera un brīvības kuģa braucienam.
Latvijas Valsts arhīvs, 2253. f., 1-v. apr., 18. l., 3. lp.

Vitālija Sarkana zīmējumi, veltīti Baltijas miera un brīvības kuģa braucienam.

1985. gada 27. jūlijā uz Baltijas miera un brīvības kuģa pieņemtā un Dānijas, Īslandes, Norvēģijas, Somijas, Zviedrijas un PSRS valdībām adresētā rezolūcija par mieru, drošību un cilvēktiesību ievērošanu.
Latvijas Valsts arhīvs, 2197. f., 1-v. apr., 56. l., 114. lp.

Trimdas baltiešu protesta demonstrācija Eiropas Drošības un sadarbības konferences laikā Vīnē 1986. gada 3.–5. novembrī.
Latvijas Valsts arhīvs, 2219. f., 1-v. apr., 47. l., 6. lp. Ilgvara Spilnera foto.

Trimdas baltiešu protesta demonstrācija Eiropas Drošības un sadarbības konferences laikā Vīnē 1986. gada 3.–5. novembrī.

Pasaules baltiešu padomes (tajā ietilpa Pasaules igauņu padome, Pasaules brīvo latviešu apvienība un Lietuvas atbrīvošanas augstākā komiteja) 1986. gada 4. novembra memorands Eiropas drošības un sadarbības konferences laikā Vīnē. 1986. gada 3.–5. novembrī. Pasaules baltiešu padome atsaucās uz 1985. gada 25. jūlija Kopenhāgenā notikušā Baltiešu tribunāla manifestu pret Padomju Savienības veikto Baltijas valstu okupāciju un aicināja Vīnes konferencē izskatīt Baltijas valstu okupācijas jautājumu, kā arī atzīt Baltijas tautu tiesības uz suverenitāti bez ārvalstu iejaukšanās.
Latvijas Valsts arhīvs, 2197. f., 1-v. apr., 35. l., 38.–41. lp.

Maskavas žurnālisti baltiešu demonstrācijā Vīnē 1986. gada 3.–5. novembrī.
Latvijas Valsts arhīvs, 2219. f., 1-v. apr., 47. l., 3. lp. Ilgvara Spilnera foto.

Maskavas žurnālisti baltiešu demonstrācijā Vīnē 1986. gada 3.–5. novembrī.

Baltijas miera un brīvības kuģa maršruts.
Latvijas Valsts arhīvs, 2253. f., 1-v. apr., 15. l., 20. lp.

Baltijas miera un brīvības kuģa maršruts.