1968.gadā Rīgas Pionieru pils orientieristi tika uzaicināti uz Draudzības spēlēm Vācijas Demokrātiskajā Republikā. pie Drēzdenes, burtiski blakus Čehoslovākijas robežai.
Pirms braukšanas jau krietnu laiku iepriekš bija nopirktas vilciena biļetes, tomēr sakarā ar to, ka politiskais saspīlējums Čehoslovākijā bija jūtams jau kādu laiku, pirms brauciena nebija skaidrības vai vispār tāds brauciens notiks. Tomēr pēdējā brīdi tika dota atļauja un mēs aizbraucām- līdz Berlīnei un tad tālāk uz Drēzdeni, pēdējā pieturā pirms čehu robežas izkāpām ārā, mantas aizveda ar mašīnu, bet paši gājām kājām krietnu gabalu līdz FDJ vasaras nometne, kur arī notika sacensības.
Daži sacensību posmi jau bija notikuši, kad vienu rītu reproduktorā skanēja nervoza balss, kas aicināja visus pulcēties uz laukuma, visur valdīja satraukums, jo padomju armijas militārās vienības iegāja Čehoslovākijā. Krievi
( karavīri) gandrīz mums uzkrita uz galvas , jo izpletņlēcēju vienībai bija dots uzdevums slēgt čehu - vācu robežu.
Vācieši paši bija nobijušies un apmulsuši, jo nupat kā viens karš bija beidzies (II Pasaules karš); viņi jau nezināja, kas notiks tālāk, tāpēc valdīja liels uztraukums.
Tajā rītā mums pat nedeva brokastis. Pusdienās atnāca vācieši un teica: ”Mēs sazvanījāmies ar Berlīni un noskaidrojām, ka jūs esat mūsu draugi. Nāciet ēst pusdienas”.
Mums lika visas mantas sanest un atstāt vienā teltī (tās pēc tam atveda ar mašīnu), visus sasēdināja autobusā un aizveda uz Drēzdeni, kur mūs uzņēma un izvietoja Drēzdenes Pionieru nams. Tur notika arī divi orientēšanās mači. Tad ieradās pārstāvis no vēstniecības Berlīnē un teica, ka mēs varam mierīgi dzīvot, kamēr nokārtos braukšanu mājās. Atgriešanās aizkavējās par veselu nedēļu, kas radīja pamatīgu satraukumu bērnu vecākiem, jo Čehoslovākijā viss gāja vaļā.
Kā atmiņa no šī brauciena ir porcelāna kauss ar Drēzdenes Cvingera atainojumu.

1972. gadā Tunisijā notika UNESCO starptautiskā konference, kur no PSRS kā kultūras programmas pārstāvjus komponists Dmitrijs Kabaļevskis uzaicināja mūs. Ja jūs zinātu, kā mēs gatavojāmies. Mēs bijām Rubē nometnē Niklāvs Dūze (kora vadītājs), zinot, ka būs mazs kora sastāvs, katru dienu stādīja dziedātājus pagalmā uz kāpnītēm un mēģināja - kādos attālumos dziedātājiem vienam no otra jāstāv, kurš uz kuru pusi pagriezts, lai labāk skanētu, - to gan es atceros. Grupa bija paredzēti 50 cilvēki – 30 dziedātāji kopā ar diriģentiem Niklāvu Dūzi un Irēnu Štāli, 8 pāri „Uguntiņas” dejotāji, Zenons Minčenko spēlēja klavieru pavadījumu un vēl pāris cilvēki. Vēlāk piezvanīja D.Kabaļevskis, ka vēl vajagot 4 kokles un tā nācās pārtaisīt dejas no astoņiem pāriem uz sešiem.
Vajadzēja parādīt nacionālo kolorītu: mēs dejojām tautas dejas, kokles spēlēja, koris dziedāja, viss bija ļoti labi. Karstums bija mežonīgs mēs tādu vispār nezinājām. Kartāgas drupas, amfiteātris, kolonu paliekas. Bērni ģērbās teltī, tur lieli resni tarakāni skrēja, meitenes baidījās. Atnākam uz mēģinājumu zem tentiem krēsli salikti. Kā koristi sāka mēģināt tā ģība no karstuma. Dejotāji – tie bija izturīgāki. Mēs gan gatavojāmies, jo pirmo reizi tik tālu braucām. Bijām iepriekš braukuši uz Poliju, Čehiju, bet te uz Āfriku. Es atceros, kad mēs iebraucām, mūs ieveda ēdnīcā. Apkalpojošais personāls visi nēģeri. Deva makaronus ar mērci, kas bija neiedomājami asa – paņēmis mutē, nesaproti, ko darīt tālāk; tik daudz speciju, ka mutē dega. Jā, interesanti tas bija.

Tās ir atmiņas par radošo nometni Külungsbornā, Vācijā 1980.gados, kurā piedalījās slovaki, vācieši un mēs – RSP audzēkņi. Nometnes pamatideja - paņemt no autoplača vecas automašīnas apgleznošanai. Slovakiem bija TRABANT, mums – FIAT, vāciešiem –GOLFS, par kuru Jāzeps Pastors un Guntis Kovaļevskis zvanīja uz Rīgu ar domu to apmainīt, nopirkt vai kā citādi dabūt. Tā automašīna tiešām bija ejoša, labā stāvoklī.
Mums iedeva krāsas, visādas līmes un lipekļus. Vācu GOLFS tika uztaisīts par velnu ar visu asti, lukturi izņemti ārā, to vietā lampas, kas griežās un aizmugurējais logu tīrītājs, kas kā aste kustās. Slovaku mašīna bija uztaisīta kā ligzda. Mūsu FIATs bija uztaisīts kā laiva un kaijas. Pēdējā dienā bija jābrauc cauri pilsētai (Külungsbornai) un jāprezentē mašīnas. Man pateica pirms tam, ka jāsēž pie stūres mūsu Fiatam, bet, ka mašīnai, kas vilks, esot sliktas bremzes. Tāpēc no gājiena daudz neko neatceros, jo es tik skatījos uz priekšā braucošās mašīnas sarkanajām lampām un turēju kāju uz bremzi, lai neietriektos vilcējā. Mūsu mašīnu paņēma kā pirmo autoplača reklāmai. Pastors arī brauca vienai mašīnai pie stūres,. Viņam bija izlūzis zobs – viņš bija pirāts, melnā vestē un lakatu apsējis ap galvu.

Atceros 1991. gada janvāra Lietuvas notikumus. Precīzi neatceros datumu, bet tā bija svētdiena; mums bija paredzēts konkurss (vai nu „ DO RE MI” vai „KO TU PROTI?” konkursa sākuma atlases kārta), kuram jānotiek Skolēnu pilī. Viens tētis zvanīja plkst. 5 vai 6 no rīta ar jautājumu vai uz konkursu esot jānāk.

• Es taču neesmu neko atcēlusi. Kāpēc Jūs jautājat to tik agri?
• Vai Jūs klausāties radio kas notiek Lietuvā?
• Protams, ka nē.
• Bet saprotiet Latvijā tas arī var būt.
• Nē, protams, ka jānāk. Konkurss notiek pilī. Nekas nav atcelts.

Mēs sanācām ; konkurss, protams, nenotika, jo no republikas dalībnieki neatbrauca.
Mēs sasēdāmies savā telpā un nodziedājām „Tautu tīrumā” - varbūt pēdējo reizi kopā. Tad visiem tādas skudriņas pārskrēja. Tu nezini vai kādreiz vēl satiksies, vai tas būs šeit vai kur citur, vai vispār būs.
„Dziedāj’ tautu tīrumā
Uz akmeņa stāvēdama
Lai trīc visa tautu zeme
Lai dzird mana māmuliņa.”
Tā bija tāda dziesma, ko arī padomju laikā koncertos nelabprāt gribēja dzirdēt, jo tos vārdus par māmuliņu izprata kā Māte – Latvija. Tagad mēs visu pa tiešo sakām, bet tajos laikos daudz kas bija pārnestā nozīmē, mēs mācījām lasīt starp rindiņām.

Ir tādi cilvēki, kuru vārdi man ir ļoti svarīgi. Ienākot pilī un dalot telpu ar tā laika ļoti slavenu kolektīvu „Tonika” un tā vadītāju Daumantu Kaktiņu, smējāmies, ka mēs viens otru rūpnieciski spiegojam. Es nezinu vai tagad jaunie ar tādu bijību ienāk, jo viņam kolektīvs bija līmenī un viņi gatavojās braucienam uz Somiju, kas tajā laikā bija O-o-o-o-o-o-o-o-o... Es stāvēju koncertā, raudāju un domāju, kaut es kādreiz no saviem audzēkņiem varētu kaut ko tādu dabūt ārā. Tas bija vienkārši satriecoši.

Liels pārdzīvojums bija tikt iekšā pilī, iziet cauri un atrast „mājas”. Tagad man jau tā vecās pils shēma ir skaidra. Mēs ar Kaktiņu dziedājām un spēlējām kādreizējās dāmu tualetes telpā. Tajā telpā, kur Ulmaņlaikā bija atejas podi, mums bija noliktas notis, bet tajā telpā, kur dāmas pirms pasākumiem sakārtojās pie lieliem spoguļiem – tur mēs dziedājām un spēlējām. Protams, ka padomju laikā Pionieru pils bija bērnu un jauniešu organizācija ar tādu kā politisku piesitienu, bet man liekas, ka tas bija vairāk tāds širmis. Pamatā nodarbojās ar kultūru un mākslu, un ļoti latvisku kultūru. Man tāda laime bijusi, ka es neesmu nevienu dziesmu ne par Ļeņinu, ne Staļinu dziedājusi; vienīgi, kādu ļoti skaistu krievu tautas dziesmu nospēlējusi, ko šo laiku jaunatnei labprāt nospēlētu, kā, piemēram, Gļinkas „Cīrulīti”. Tik skaistas arpēdžijas, ka grēks uz koklēm nespēlēt; vienīgais, ka mūsdienu jaunatne ar krievu valodu uz Jūs.

1957.gada 21. decembrī 16 00 notika Kartupeļu balle tagadējā Rīgas pils Baltajā zālē. Tā to vienkārši sauca. Man ir vēl saglabājies ielūgums . Tur pat rakstīta dienas kārtība:
1. Sanāksmes atklāšana.
2. Trīs referāti par kartupeļu kultūru.
3. Inscinējums.
4. Kartupeļu degustēšana.
Man atmiņā ir palikusi tikai tā kartupeļu ēšana. Atceros garus galdus, uz kuriem bļodās kūpēja vārīti kartupeļi. Bija sāls un sviests; tas gan ātri „izkusa”, bet garšoja arī tāpat - ar rokām ņēmām, uzkaisījām sāli un ēdām. Vajadzēja pateikt, kuri ir tie garšīgākie. Bija dažādas šķirnes. Vislabākie bija Priekuļu tupeņi; tie bija garšīgi un miltaini. Vasarā braucām uz Saules dārzu ravēt un piķēt.

Jau no 3 gadu vecuma man bija pilnīgi skaidrs, ka tad, kad izaugšu, būšu “inženieris-konstruktors”. Zīmēju gudras mašīnas ar mēraparātiem un svirslēdžiem, vēlāk bērnu bibliotēkā rūpējos par putekļu kārtas notraukšanu no tehnikas nodaļas grāmatu plaukta, darbojos Centrālās jauno tehniķu stacijas radiopulciņā... Tad pēkšņi, devītajā (vai desmitajā) klasē, ap 1974.gadu, mainīju kursu par 180 grādiem un pēkšņi sāku rakstīt dzejoļus. Kad vēstures skolotāja konstatēja, ka vēstures pierakstu klades pēdējās lappusēs tiek rakstīta dzeja, kladi konfiscēja... Par laimi, tas netika plaši izpausts klasesbiedriem, taču drīz pēc tam pie sevis paaicināja latviešu valodas skolotāja un ieteica aiziet uz Rīgas Pionieru pili, sameklēt Jauno autoru pulciņu, kuru vadot dzejniece Ilga Bērza un iestāties tajā.
Mans pārsteigums bija tas, ka pulciņu vadīja kāda Ilga Mašlakova, izrādījās, ka Bērza ir viņas literārais pseidonīms. Mūsu nodarbības notika reizi nedēļā, trešdienās, 50. kabinetā, kas atradās Rīgas pils Svētā Gara tornī. Tās sākās vēlās pēcpusdienās, es parasti ierados pāris stundas agrāk, sakārtoju telpā galdus un krēslus un baudīju vientulību, šad tad arī kaut ko uzrakstot. Telpai un visai Pilij bija tāda īpatnēja senatnīguma smarža.
Parasti kādu brīdi pēc mūsu nodarbības sākuma caur mūsu telpu Artūra [Janoviča] Melngalvja vadīti, uz savu telpu devās jaunie radioamatieri – raidstacija UQ2KCR un antena atradās torņa augšējā stāvā. Virs mums, vienu stāvu augstāk, bija koklētāju telpas, tajās mēs parasti rīkojām Jaungada eglīti. (Tikai tagad, lasot internetā par Rīgas pili, guvu apstiprinājumu aizdomām, kas man radās tolaik – tornī tiešām bija lifts, kura durvis, kas vienmēr bija aizslēgtas, toreiz pievērsa manu uzmanību – kas gan ir aiz tām.)
Skatoties kādu tadžiku vai uzbeku vēsturisku filmu, dažos kadros pamanīju kāpnes, kas ved uz mūsu 50. kabinetu un mūsu kabineta durvis ar raksturīgo nelielo krāsas plankumu lejpus roktura. Žēl, ka neatceros filmas nosaukumu.
Jauno autoru pulciņā darbojos vairākus gadus, arī tad, kad jau mācījos Rīgas Pedagoģijas skolas pirmajā kursā.
Mūsu pulciņš veidoja literāro žurnālu „Optimists”. Varu nosaukt šādus pulciņa dalībniekus:
Ilma Pliķēna (vēlāk Zvirbule, Rugāja) – laikraksta „Rīgas Balss” redaktore, vēlāk Francijas modes un stils žurnāla „L Officel Latvija” galvenās redaktores vietniece.
Elita Pliķēna (Elita Marga) – žurnāliste
Dzintars Tilaks –Latvijas Radio
Uģis Segliņš – Dailes teātra Literārās daļas vadītājs, dramaturgs un scenāriju autors
Vilnis Purēns – vairāku grāmatu autors
Juris Rubenis – mācītājs un citi.