Latvieši nereti pulcējās un vienojās visai neparastās grupās, kuras vēlāk paplašinājās līdz vairākiem desmitiem dalībnieku.

1978.gadā Rovfantā aizsākās bitenieku kopas darbīgā dzīve. Šos ļaudis, kuru moto bija – latviskums, draudzība, lietišķums, savā paspārnē ņēma Londonas latviešu ev. lut. draudze. Doma par kopas dibināšanu radās Pļaujas svētkos Rovfantas muižā, kad Helmuts Rozentāls, vēlāk ilggadīgs kopas vadītājs, un Laimons Krieviņš, kopas muzikālais vadītājs, satikās un atklāja, ka abi nodarbojas ar biškopību.

Tā izveidojās lietišķa un saplānota kopas darbība. Vasarās galvenā uzmanība tika veltīta bišu darbam, dalība dažādos izbraukumu semināros uz latviešu dravām, tajā skaitā arī uz DVF Straumēniem. Nereti bitenieki piedalījās arī angļu rīkotajos biškopju tirdziņos un saietos. Kā populārākā vieta minama Plumptonas Lauksaimniecības koledžas (Saseksas grāfiste) bišu tirgus. Gada noslēgumā, kad saldā raža bija apstrādāta un bites ieziemotas, tika rīkoti medus ražas svētki ar vakariņām. Tas bija svinīgs pasākums ar medu goda vietā un pateicību Visvarenajam par šo dabas balvu.

Interesanti, ka ar laiku paplašinājās ražas svētku saturiskā daļa un paraleli dziesmām, dzejas lasījumiem, tika sarīkotas dažādas izstādes un priekšlasījumi. Minami gan Dr. P.Mentes stāsts par biškopību Malajā, Dr. A.Meldera referāts par indīgām un ēdamām sēnēm, kā arī par savvaļas augiem tautas ārstniecībā. Savukārt Leons Bodnieks referēja par kokļu darināšanu un tās vēsturi, bet mākslinieks Imants Laugalis par latviešu mākslu.

Bitenieki rūpējās ne tikai par bitēm, bet arī par Rovfantas augļu koku dārzu. 80.gados tika veltīts daudz pūļu, lai likvidētu vētras postījumus un atjaunotu augļu koku stādījumus. Visi stādi bija kopas dalībnieku ziedojumi.

Pēc 1991.gada bitenieku kopas darbība ievērojami izmainījās. Daudzi pārcēlās vai plānoja pārcelties uz dzīvi Latvijā. Kopas vadītājs Helmuts Rozentāls ar dzīvesbiedri jau uzsāka jauno dzīvi Latvijā, savu vecāku mājā Kurzemē. Gada nogalē bitenieku kopas biedri satikās Rovfantas muižā uz vakarēšanu un bija jālemj vairāki nopietni jautājumi. Svarīgākais bija noskaidrot, vai kopa vēl pastāvēs, vai likvidēsies. Helmuta Rozentāla uzdevumā šo sanāksmi vadīja Laimonis Krieviņš un tika nolemts, ka darbība tiks turpināta. Pirms kopas vadītāja došanās uz Latviju bitenieku sakrātā nauda tika ziedota DVF Rovfantas nodaļai un muižas saimniecībai. Par jauno vadītāju izraudzīja Gunāru Riemeri.

Latviešu bitenieks Kentā

Kad pirms astoņiem gadiem Darba pārvalde nosūtīja Pēteri un Emmu Krūmiņus ar viņu četriem dēliem uz staltu muižas ēku Dienviddarentā, muižas īpašnieks cerēja, ka viņam uz ilgākiem laikiem būs par mazu naudu iegūts kupls laukstrādnieku pulks. Taču līdz ko iekrājās pirmie šiliņi, abi vidējie dēli sāka virināt skolu durvis — Pēteris mākslas skolā Sidkapā un Jēkabs — mūzikas kolledžā Londonā. Laukstrādnieku ģimene, kuras dēli studē, gāja pāri kunga saprašanai, un Pēterim Krūmiņam vajadzēja meklēt citu pajumti.

Laimīgā kārtā ar vietējās pašvaldības atbalstu tā driz atradās plašajā Avēnijas namā, ko kara laikā bija ieņēmis civilās aizsardzības Štābs. Turpat tuvumā papīra fabrikā gadījās ari darbs, un tā Krūmiņu ģimene sāka vīt savu svešuma lizdu Darentas upes krastā. Brikšņiem aizaugušais čūskulājs mājas tuvumā drīz atguva savu agrāko dārza izskatu. Parādījās pirmās puķu dobes un dārzeņu vagas. Otrā pusē mājai uzradās mājas vistām, un skopajos laukos, kad gaļa bija uz kartiņām, turpat rukšķēja labi apkoptas cūkas. Bet Krūmiņu mātei vēl likās, ka kaut kā trūkst, jo sirds bija smaga, un to neiepriecēja pat cīruļi, kas pavasaros urbās Kentas blāvajās debesīs. Bet tad kādā dienā gadījās dabūt bišu saimi un tā kā stropam nebija ne naudas, ne egļu dēļu, to iemitināja prāvākā bēgļu ceļa somā, kuru bites atzina par piemīlīgu mājokli.

Avēnijas nama dārzu nu piedziedāja bites, un, gadiem ejot, bišu saimes auga skaitā. Kad Krūmiņu mātei ap metās smaga sirds, viņa aizgāja klausīties bišu melodijās, un, apkopjot čaklās medus vācējas, izklīda grūtās domas par dzimto Ranku, kur viss tagad ir citādi, tikai Gauja vien vēl plūst kā agrāk. Tagad Krūmiņu bišu saimes jau pagrūti saskaitīt, un sena bitenieka gudrība saimju skaitu neatļauj ari klāstīt, taču liekas, ka to ir pāri diviem dučiem. Ar bitēm un dārza kopšanu viss gāja labi līdz tai dienai, kad dēli atveda mājās vecās preču mašīnas vietā jaunu skaistu amerikāņu Oldsmobīli. Starp vietējo iemītnieku vecajiem Fordiem un Austiniem tas spīdēja kā saule un atkal gāja pāri vietējo saprašanai. Kā gan fabrikas strādnieks un vēl bēglis var skolot dēlus un pirkt amerikāņu mašīnu, par kuru lepnākas nav visā Dienviddarentā. Nevar būt citādi, ka bites viņam sanes naudu. Un tā nu uz pilsētas padomi ar čaklām kājām aizsteidzās sūdzība, ka ārzemnieku bites draud nokost vietējos iemītniekus. Taču bites un bitenieki ir lielā cieņā arī Anglijā, un nekas ļauns no šīs sūdzības Krūmiņu bitēm nenotika. Vajadzēja gan sameklēt vietējās fermas mežā sausu vietu, kur izcirst krūmājus, lai tur varētu novietot daļu bišu saimju, kurām Avēnijas nama dārzs jau kļuva par šauru. Tagad spožā mašīna bieži vizina Krūmiņu māti uz pusotras jūdzes attālo mežmalu bites ganīt un kopt. Šai vasarā, kad saule pāri Kentas tīrumiem nenodzisa gandrīz nevienu dienu, bites ir nesušas un nesušas saldo mantu no zaļajām Dieva ganībām, un viss Avēnijas nama augšstāvs ir pilns ar vasku un medus smaržu, kas nāk no traukiem, kuros dzirkstī šī dzintara manta. Ar to ir par lētu naudu apgādāta laba daļa Londonas latviešu un pietiks vēl daudziem citiem.

Tais gados, kamēr Krūmiņu māte ir ganījusi bites un vistas, bet tēvs ar vecāko dēlu Krišjāni jau krietni uzstrādājušies papīra fabrikā, dēls Pēteris pabeidzis mākslas skolas glezniecības nodaļu ar diplomdarbu, kurā plašā panorāmā redzami Kentas fabriku masīvi un strādnieku stāvi. Britu pavalstniecība viegli pavērtu ceļu uz skolotāja vietu valsts vai pašvaldību mākslas skolās. Taču viņš nav bijis priecīgs spalvas mainīt, un laba veiksme palīdzējusi atrast skolotāja darbu privātā mākslas kolledžā, kur Pēteris Krūmiņš strādā dekorāciju klasē. No šejienes viņa sekmes gājušas tikpat tālu kā, ziedos iedamas, Krūmiņu mātes bites. Uz kronēšanas svinibām viņam izdevies ar savu apķērīgo latviešu zemnieka dēla prātu pēdējā brīdī novest līdz galam Čelsijas pilsētas nama kronēšanas sarīkojuma dekorējumu, ko angļu mākslinieks vairs nav spējis pabeigt. Ar to saglābts Čelsijas pilsētas gods, un tas pavēris Pēterim ceļu uz līdzīgiem pasākumiem. Tagad katru gadu, kad Čelsijas mākslinieki rīko Karaliskajā Alberta aulā savu gadskārtējo slaveno balli, Krūmiņš ir atbildīgais dekorēšanas projektu īstenotājs. Viņa darbs aprakstīts mākslas žurnālos, un šaržā līdz ar darba veicējiem rādīts Londonas augstākās sabiedrības žurnālā Tatler.

Pa reizei gadījušies ari citi raibāki pienākumi. Tā pirms pāris gadiem Pēteri Krūmiņu līdz ar kādu jaunu angļu dāmu par £ 5 dienā angažējusi britu tūrisma sabiedrība, vadājusi viņus pa visu Angliju un fotografējusi pie ievērojamām pilīm tūrisma propagandas illustrācijām. Tagad viņa attēls redzams slavenajā amerikāņu žurnālā New Yorkcr, un skaistajai krāsu fotogrāfijai ir paraksts: Jauns amerikāņu pāris pavada medus mēnesi, apceļojot Britāniju. šim „amerikānim" ir Pētera Krūmiņa staltais stāvs un blondā galva, un vai viņš tai vasarā baudījis vēl kādu citu medu bez tā, ko sanesušas viņa mātes bites, to zina tikai viņš pats. Skolotāja un dekorātora darbs noder iztikai, bet savas galvenās intereses Pēteris Krūmiņš ziedo glezniecībai, sevi atturīgi uzskatīdams par iesācēju. Taču iesācēja gaitas jau sen aiz muguras un savās fabriku panorāmās viņš risina grūtas krāsu un formu problēmas.

Otrs dēls Jēkabs, braukdams ziemā uz Gildhola mūzikas kolledžu Londonā, jau tālu ticis flautas spēlē un ar to bieži iepriecinājis Londonas latviešus. Viņš ir ari vietējā simfoniskā orķestra flautists. Mūzika tuva arī vecākajam dēlam Krišjānim, kas spēlē kornetu vietējā pūtēju orķestrī, un kad savam dižajam augumam uzvelk krāšņo orķestra uniformu, tad līdzinās Napoleona ģenerālim. Tādā kārtā aizvadītajos svešuma gados audzis plašumā ne tikai Krūmiņu ģimenes koptais dārzs un bišu saimes, bet šīs ģimenes sekmes arī visos citos darba laukos. Tas viņus nav apskurbinājis un viņi nezina, ko nozīmē draudi svešumā pagurt, apsīkt vai atlūzt savai tautai, jo viņi ir vienmēr klausījušies bišu melodijās un tālāk aiz tām dzirdējuši Gaujas dzidro skanēšanu Rankas krastos, ticēdami, ka reiz šais krastos būs atkal pavisam citādi nekā ir šajos drūmajos gados.

J. A.

Londonas Avīze, Nr. 490 (14.10.1955)