Lielbritānija bija pirmā no Rietumvalstīm, kas pēc II pasaules kara izveidoja palīdzības programmu Latvijas bēgļiem, kuri bija izkaisīti pa dažādām Vācijas nometnēm visās trijās Rietumu sabiedroto okupācijas zonās. 1946. gada rudenī Lielbritānijas valdība aizsāka plašu darbaspēka vervēšanu programmu “Eiropas brīvprātīgais darbinieks” (European Volunteer Worker, EVW), izstrādājot vairākas darbaspēka piesaistes shēmas. Pirmā no tām bija “Baltijas gulbīši” (“Balt Cygnet”), kas ļāva 18 līdz 40 gadus vecām latvietēm, lietuvietēm un igaunietēm, tad arī polietēm, ukrainietēm atstāt bēgļu (pārvietoto personu) nometnes Vācijā un doties uz Lielbritāniju darbā, tur saņemot algu un izmitināšanu.

1946. gada 16. oktobrī pirmās simts sievietes, kuras piedalījās šajā programmā, atstāja Lībekas (Lübeck) bēgļu nometni, laivā devās pāri Ziemeļjūrai un dažas dienas vēlāk ieradās Tilburijā (Tilbury), Anglijas dienvidos. Pēc tam sievietes tika nosūtītas darbā uz tuberkulozes sanatorijām visā Lielbritānijā, kur viņas strādāja par palīdzēm virtuvē, sanitārēm, apkopējām un veļas mazgātājām

“Baltijas gulbīšu” programma izrādījās ļoti populāra un veiksmīga un ātri vien tika paplašināta, tajā iekļaujot sievietes, kuras vēlējās kļūt par medmāsām vai vecmātēm, kā arī sievietes līdz 50 gadu vecumam. Līdz 1947. gada maijam “Baltijas gulbīšu” programmas ietvaros Lielbritānijā ieradās gandrīz 2500 latvietes, lietuvietes, igaunietes un ukrainietes. Kopumā šajā laikā uz Lielbritāniju tika nosūtītas 23 sieviešu grupas, katrā grupā bija apmēram 100 sieviešu.

Ierodoties Lielbritānijā, “gulbītēm” līdzi nebija nekas daudz vairāk kā neliels koferītis un mētelis. Ar siltu ēdienu un tējas tasi viņas sagaidīja Sieviešu Karaliskā brīvprātīgā dienesta (Women’s Royal Voluntary Service) locekles, šīs sievietes arī palīdzēja EVW plānot turpmāko ceļu. Pēc tam sievietes nogādāja reģistrācijas centros, kur viņām tika veiktas medicīniskās pārbaudes, kā arī piešķirta nauda, drēbes un instrukcijas par darba vietu un izmitināšanu. Sievietes individuāli, pāros vai nelielās grupās nosūtīja uz darba vietu, kur viņas izmitināja sanatorijas/slimnīcas teritorijā vai netālu privātās mītnēs. Lielākā daļa atbraukušo sieviešu uzskatīja, ka šī pieredze ir bijusi visai satraucoša, bet galu galā tomēr pozitīva.

1947. gadā tika uzsākta otra EVW programma – “Uz Rietumiem!” (“Westward Ho!”). Tā bija daudz plašāka un ietvēra gan vīriešus, gan sievietes no bēgļu nometnēm darbam dažādos Lielbritānijas ekonomikas sektoros: lauksaimniecībā, ogļraktuvēs, tekstiluzņēmumos, ķieģeļu cepļos, mežsaimniecības darbos. Šī programma aptvēra arī plašāku tautību klāstu, bet prioritāri tomēr palika bēgļi no Baltijas valstīm, poļi un ukraiņi.

Pirmie programmas “Uz Rietumiem!” dalībnieki atstāja Vāciju 1947. gada aprīļa beigās. Tikai vienas nedēļas laikā uz Lielbritāniju caur divām ostām – Tilburiju dienvidos un Hallu (Hull) Anglijas ziemeļaustrumos – atveda vairāk nekā 1000 darbinieku. Līdz maija beigām šīs programmas ietvaros Lielbritānijā ieradās gandrīz 10 000 bēgļu, viņu vidū 42% bija sievietes, kuras turpināja pieņemt darbā slimnīcās, kā arī tekstilrūpniecībā. 1947. gada beigās Lielbritānijā atļāva ierasties arī EVW programmās nodarbināto apgādājamiem, tādējādi risinot ģimeņu apvienošanas problēmas. Līdz 1950. gada decembrim kopējais latviešu skaits, kas bija ieradušies Lielbritānijā abu programmu ietvaros, bija visai prāvs: 12 919 strādnieki un 1322 apgādājamie, kopā pārsniedzot 14 000 personu.

Lielbritānijas valdība ieviesa EVW programmas divu iemeslu dēļ: pirmais ‒ bija akūti nepieciešams samazināt milzīgās izmaksas, kas saistītas ar cilvēku izmitināšanu Vācijas bēgļu nometnēs, bija jāatrod ilgtermiņa risinājums bēgļu jautājumam, kas radīja sarežģītu politisko, sociālo un humāno situāciju. Otrs iemesls: lielais darbaspēka trūkums Lielbritānijā pēc II pasaules kara. Lielbritānijas ekonomika bija sagrauta, stāvoklis valstī nestabils, faktiski daudzas rūpniecības nozares bija iznīcinātas kara un darbaspēka trūkuma dēļ. To vīriešu skaits, kas atgriezās no kara, nebija pietiekams, lai nodrošinātu nepieciešamo darbaspēku. Sievietes, kuras agrāk strādāja kara rūpniecībā, tagad palika mājās, lai aprūpētu slimos un ievainotos vīrus. Lielbritānijai bija nepieciešams ievērojams darbaspēka pieaugums, kas ļautu atjaunot novājināto valsts rūpniecību. Arī pakalpojumu sektorā, piemēram, slimnīcās un tuberkulozes sanatorijās, kur ārstējās ļoti daudz bijušo karavīru, bija nepieciešamas darba rokas, jo vietējo iedzīvotāju vidū šī joma nebija populāra.

Savukārt latvieši labprāt atstāja Vācijas bēgļu nometnes, lai ierastos Lielbritānijā EVW programmu ietvaros. Daudzi no atbraucējiem bija jaunieši, jaunie apstākļi solīja jaunas iespējas. Lielbritānijas valdības solījumi likās saistoši, sava loma bija arī pirmo programmas dalībnieku pozitīvajām atsauksmēm. Tomēr pieņemt lēmumu un pārcelties nebija viegli. Daudziem atbraucējiem gāja ļoti grūti, bija smagi būt prom no ģimenes un dzimtenes, nomācoša bija apziņa, ka atgriešanās dzimtenē šobrīd nav iespējama, ka brīva un neatkarīga Latvija vairs nepastāv, ka dzimtenē savu kārtību nosaka sveša vara. Tomēr latviešu kopiena, kas bija sākusi organizēties jau Vācijas nometnēs, arī Lielbritānijā salīdzinoši ātri izveidoja organizācijas un sabiedriskās grupas, kuru uzmanības centrā bija palīdzība jaunpienācējiem. Daugavas Vanagu fonds (DVF) nopirka īpašumu Londonā (72 Queensborough Terrace), kas kļuva par galveno mītni Londonas latviešiem, pakāpeniski sāka veidoties DVF nodaļas visā valstī. 1950. gadā pēc Latvijas sūtniecības Londonā ierosinājuma tika nodibināta Latviešu nacionālā padome Lielbritānijā (LNPL), kas funkcionēja kā latviešu pārstāvniecība britu zemē. Kad Londonā sāka izdot latviešu presi, ar laikrakstiem dalījās visa latviešu sabiedrība, un, turpinot bēgļu nometnēs iesākto, tika organizēti kultūras pasākumi, dažādi svētki un sarīkojumi.

Pēc ierašanās Lielbritānijā daži latvieši ļoti ātri pārcēlās uz privātām mītnēm, savukārt citi, īpaši tie, kas strādāja lauksaimniecības vai mežsaimniecības darbos, vēl daudzus mēnešus, pat gadus uzturējās kopmītnēs jeb hosteļos un pagaidu nometnēs. Lai arī apstākļi bija dažādi, viens no nometnes dzīves pozitīvajiem aspektiem bija, ka latvieši jutās mazāk izolēti un varēja sanākt kopā, plānot un organizēt kopienas un kultūras pasākumus, runāt par dzimteni. Nometnes apmeklēja arī luterāņu mācītāji. Hosteļos, nometnēs un darbavietās tika organizētas angļu valodas nodarbības, taču sākumā, pagaidu dzīves apstākļos, tās bija maz apmeklētas. Līdz 1950. gadam daudzi atbraucēji joprojām cerēja, ka viņu uzturēšanās Lielbritānijā ir īslaicīga, ka drīzumā viņi varēs atgriezties savā mīļajā dzimtenē Latvijā. Tomēr, gadiem ejot, šīs cerības kļuva aizvien trauslākas, lai arī nekad neizzuda pavisam.

Avots: Gilbert, Emily. Rebuilding Post-war Britain: Latvian, Lithuanian and Estonian Refugees in Britain, 1946‒1951. Barnsley: Pen and Sword, 2017.