Arnolda Treides ģimene Treide Arnolds Hermaņa d., dz. 1926, dzīvoja Liepājas apriņķa Rucavas pagasta Svērmeros, izsūtīts 14.06.1941. uz Krasnojarskas novada, Pirovskas rajonu, atbrīvots 05.02.57. Lieta Nr. 19494. Tēvs Treide Hermanis Jēkaba d., dz. 1894, dzīvoja Liepājas apriņķa Rucavas pagasta Svērmeros, arestēts 14.06.41., ieslodzīts Kirovas apgabala Vjatlagā, miris 11.02.42. Lieta Nr. 19494. Māte Treide Margarita Andreja m., dz. 1896, dzīvoja Liepājas apriņķa Rucavas pagasta Svērmeros, izsūtīta 14.06.1941. uz Krasnojarskas novada, Pirovskas rajonu, atbrīvota 05.02.57. Lieta Nr. 19494. Māsa Treide Elita Aina Hermaņa m., dz. 1927, dzīvoja Liepājas apriņķa Rucavas pagasta Svērmeros, izsūtīta 14.06.1941. uz Krasnojarskas novada, Pirovskas rajonu, atbrīvota 09.02.57. Lieta Nr. 19494.

Dokumenti, fotogrāfijas

Arnolda Treides atmiņas

Kad mūsu paaudzes cilvēki kavējas savu bērnu dienu atmiņās, viņi galvenokārt atceras karu. Atceras lidmašīnu uzlidojumus, karavīru nežēlību, visas tās ciešanas un pārestības, ko sagādāja šis karš. Bet ir vēl cilvēki, kuriem šausmu atmiņas sākās vienu nedēļu agrāk. Viņi nav dzirdējuši ne tanku dārdoņu, ne bumbu sprādzienus. Viņu atmiņu stāsts sākās agrā sestdienas rītā ar kāju spērienu pa durvīm. Lai gan ilgāku laiku pirms tam bija tāda baiļu sajūta un nelaimes priekšnojauta, tomēr to, ka vajadzīgas tikai dažas stundas, lai iznīcinātu tūkstošiem cilvēku dzīves, neviens pat iedomāties nevarēja. Vīrieši spēka gados, sievietes ar maziem bērniem, veci un slimi, visi bija pakļauti varmāku pavēlēm. Šajā rītā sāka darboties 1940. gada 21. janvārī NKVD komisāra Serova parakstītā pilnīgi slepenā pavēle par Baltijas valstu pretpadomju elementu izsūtīšanu uz attālajiem PSRS rajoniem.

Iznīcināmo personu sarakstā bija arī mūsu ģimene. Tēvs, Hermanis Treide, šīs pavēles parakstīšanas dienā bija Rucavas pagasta vecākais policijas kārtībnieks, māte Margrieta bija mājsaimniece, māsa Aina mācījās Rucavas pamatskolā, es tikko biju beidzis Liepājas tehnikuma 1. kursu. Tādus mūs 14. jūnija rītā aizveda uz dzelzceļa atzarojumu Karostā, kur jau stāvēja garš, aizrestotu vagonu sastāvs. Pildot pavēles 5. punktu, ar meliem un viltu, ģimenes galvas tika atšķirti no pārējiem, sakot, ka ceļa galā visi būs kopā. Arī līdzpaņemtās mantas lika sadalīt, neskatoties, kas katrā sainī iekšā. Kad vēlāk savās mantās sākām meklēt krūzīti, ar ko ūdeni pasmelt, izrādījās, ka maiss ar traukiem ir tēva vagonā. Arī sainis ar manām drēbēm bija pie viņa, un es tālajā ceļojumā devos krekliņā ar īsām piedurknēm un baltās tenisa čībiņās, kādas tolaik bija modē. Lielajā pulmaņa vagonā bija vairāk nekā 50 cilvēku – tikai sievietes ar bērniem. Es starp šiem bērniem biju tas vecākais, jo man bija jau 15 gadu.

Cik tad nu gara ir jūnija nakts, bet neviena no mātēm negulēja. Katrai bija rūpes par saviem bērniem un nezināmo nākotni. Nevienu neiepriecināja ne uzlēcošās saules stari, kas spīdēja cauri aizrestotajam logam, ne putnu balsis apkārtējos kokos. Satraukumu vairoja mašīnu troksnis, tās piebrauca un piebrauca, un rupjās komandas ārpusē. Man palaimējās vietu dabūt uz nārām otrajā stāvā pie loga. No manas "pozīcijas" vislabāk varēja pārredzēt, kas notiek ārpusē. Es arī paziņoju, kad pie mūsu sastāva piebrauca lokomotīve. Apmēram pēc stundas sākām savu ceļu. Pirmā pietura – Jelgava, kur mūsu sastāvu pārformēja. Naktī atdalīja vagonus ar tēviem un vīriem un to vietā pievienoja vagonus ar sievietēm un bērniem no Ventspils, Talsiem un pārējās Kurzemes. Vīriešu sastāvs tajā pat naktī aizsteidzās uz Austrumiem, bet mēs izsūtāmo papildinājumu gaidījām visu nākamo dienu. Mūsu sastāvs kļuva ap 90 vagonu garš, tālāk to vilka divas lokomotīves.

1940. gada 17. jūnijā mūsu robežai pāri nāca okupantu tanki, bet tieši pēc gada mūsu garais ešelons šo robežu pārbrauca pretējā virzienā. Bija pagājis tikai viens – Baigais gads, bet kādu postu tas bija atnesis mūsu zemei un tautai! Kaut kur no blakus vagona bija dzirdama kāda baznīcas dziesma. Arī mūsu vagonā sievas šai dziedāšanai gribēja pievienoties, bet asaras un lielais pārdzīvojums šo mēģinājumu apklusināja. Tālāk braucām klusēdami, katrs ar savām domām par nezināmo nākotni.

Otrā rītā pa logu varēja vērot pussagruvušas, pelēkas sādžas, pelēki cilvēki stāvēja dzelzceļa malā, pelēkas likās pat debesis. Vienīgais kontrasts, šķiet, šeit bija garā sarkano vagonu rinda, un divas lokomotīves, kas gaisā pūta dūmu mutuļus. Mēs steidzāmies uz Austrumiem. Pa svešo zemi jau bijām nobraukuši daudzus kilometrus, bijām jau pieraduši pie ritmiskās riteņu klaboņas, pie dēļu nārām, uz kurām bija jāpavada dienas un naktis.

Kādu nakti mani pamodināja savāda, nekad vēl nedzirdēta skaņa. Bija pilnīga tumsa, bet pret logu, no kura nāca jaušama rīta blāzma, stāvēja divas sievietes un rokās turēja kaut ko kustīgu, no kura nāca dīvainā skaņa. "Meitenīte" čukstus sacīja viena, un abas nokāpa uz apakšējām nārām. Tās pašas ieslodzītās sievietes bija vienīgās, kas tumsā, pat bez krūzes silta ūdens, palīdzēja šai dzīvībiņai nākt pasaulē. Bija jau gaišs, kad beidzot kādā mazā stacijā vilciens apstājās, vagonā iekāpa daži virsnieki un uzprasīja, kas noticis, kādēļ tāda kliegšana. Aizsūtīja mani uz staciju pēc svaiga ūdens, bet paši ierakstīja papīros tās sievietes vārdu, kurai tāds instrukcijā neparedzēts notikums bija atgadījies.

Pēc dažām dienām bijām sasnieguši Urālus. Lai varētu tikt šiem kalniem pāri, palīgos iedeva vēl vienu lokomotīvi, kura no aizmugures mūs stūma. Bijām apstājušies kādā stacijā. Te skaļrunis, kas bija novietots uz stacijas jumta, ķērcošā balsī paziņoja, ka sācies karš. Uz perona cilvēki bija satraukti, sievietes raudāja, bija apjukums. Bet vagonos noskaņojums strauji mainījās. Sievietes, kas vakar vēl rūpējās tikai par saviem bērniem, pēkšņi kļuva par kara stratēģēm. Sāka rēķināt, cik stundās bumbvedēji var atlidot līdz šejienei, lai sagrautu dzelzceļu un neļautu mūs tālāk vest. Šī stratēģija bija tikai "iekšējai lietošanai” ". Tur, ārā, viens pakaļ otram sāka nākt sastāvi ar kara tehniku un karavīriem. Aiz Urāliem cauri Sibīrijai bija tikai viensliežu satiksme, tādēļ mums vajadzēja ilgi, ilgi stāvēt uz rezerves ceļiem, līdz radās brīdis, kad varēja braukt tālāk. Sievas jau sen bija visu izstāstījušas par saviem bērniem, par vīriem, mājām, bija pārspriesti baigās nakts notikumi, bet mēs arvien vēl sēdējām savā sprostā uz riteņiem un domājām par savu nākotni.

Pēc trim nedēļām bijām sasnieguši Jeņisejas krastus. Pārbraucām pāri garam tiltam, un sastāvs apstājās. Atvērās visu vagonu durvis, un atskanēja komanda – izkāpt ar visām mantām! Atkal satraukums bija liels: kas mūs šeit sagaida? Salikām savus mantu saiņus turpat blakus sliedēm un sākām iepazīt apvidu. Visapkārt augsti, mežiem apauguši kalni, mazas mājeles un dažas barakas. Upes otrā krastā bija redzama pilsēta. Nekur neredzēja mūsu tēvus un vīrus, lai ar, mūs izšķirot, izvedēji teica, ka tie mūs jau galā gaidīs. Konvoja kareivji, kuri mūs visu ceļu cītīgi apsargāja, aizvēra vagonu durvis, uzmeta šautenes un mantu maisus uz pleciem, sastājās kolonnā pa divi un aizsoļoja uz stacijas pusi. Viņi savu darbu bija padarījuši, tagad arī viņu ceļi vedīs uz Rietumiem...

Bet mēs ar visu savu traģēdiju palikām šeit, zem klajas debess. Uz mums paskatīties sanāca vietējās sievas, viņu acīs bija tikai ziņkāre, nekādas līdzjūtības. No vienas tādas ziņkārīgās mana māte pret veļas ziepju gabalu iemainīja alumīnija katliņu, kurš mums kalpoja visus trimdas gadus. Nu vismaz bija, kur ūdeni uzvārīt. Par bļodām un karotēm domājām vēlāk. Arī ziepju ieguvēja izskatījās laimīga. Viņa to gabaliņu ievīstīja lakatā un, apkārt skatīdamās, paslēpa zem blūzes. Tas bija mūsu pirmais "bartera" darījums. Uz vakara pusi uznāca negaidīta lietus gāze. Cilvēki glābās zem vagoniem, bet laukums ar mūsu mantām pārtapa par dubļu jūru. Kad lietus bija pārgājis, glābjams vairs nebija nekas, viss bija izmircis, dubļains. Naktī sildījāmies un žāvējāmies pie ugunskuriem. Otrā rītā ar zirgu pajūgiem mūs sāka pārvietot uz barakām. Vismaz bija jumts virs galvas. Pēc dažām dienām cilvēkus izsauca un nelielām grupām kaut kur aizveda. Mūsu kārta pienāca apmēram pēc nedēļas. Krastmalā stāvēja liela barža, mūs izvietoja uz tās klāja. Cilvēku bija tik daudz, ka starp mantu saiņu kalniem bija tikai dažas šauras taciņas. Barža galīgi nebija piemērota cilvēku pārvadāšanai. Ja vagona durvīs bija iebūvēta slīpa rore, pie kā pieturēties, tad te, tupot uz baržas borta, vajadzēja, lai kāds vismaz aiz krāgas pietur. Arī ūdeni dzeršanai ar spaini smēla no tās pašas upes. Pēc diezgan gara, mokoša brauciena barža piestāja krastā. Pēc saraksta ap pussimt cilvēku izsauca ar visām mantām un lika izkāpt krastā. Starp tiem bija arī mūsu ģimene. Krasts bija stāvs un augsts. Augšā, gar pašu upes malu gāja iela, aiz tās rindā mājas un augsti žogi. Mēs savu bagātību izvietojām ceļa putekļos, māju priekšā. Vietējie nekādās sarunās ar mums neielaidās, bet apmierināja savu ziņkāri caur logiem.

Ar grūtībām varēja sameklēt bērniem kādu krūzi piena. Te iepazināmies ar Sibīrijas galvenajām mocībām, tie bija moskīti. Sīkās, mazās mušiņas prata ielīst visur un koda ļoti neganti un sāpīgi. Mums nebija nekādu aizsarglīdzekļu, un visvairāk no tām cieta bērni. Acis drīz bija aizpampušas, rokas niezēja, kājas bija noplēstas līdz asinīm. Jaunās mātes ļoti satraucās par bērnu nepārtraukto raudāšanu, bet nespēja viņiem kaut kā līdzēt. Jau vairāk nekā mēnesi bijām ceļā, un līdzpaņemtie pārtikas produkti sāka izsīkt. Vagonos vēl pa retam kādu prosas putru iedeva, bet pēdējās nedēļas neviens par mums vairs nerūpējās. Un te vispār vairs nebija uz ko cerēt. Mazliet kaut ko uzēduši un uzvārītu upes ūdeni uzdzēruši, gatavojāmies naktsguļai. Lai naktī moškas mūs galīgi nenokostu, ietināmies segās un pārsedzām tas arī pāri galvai. Pamazām iestājās klusums, tad pēkšņi atskanēja sauciens, lai glābjam savas mantas. Nometuši segas, ieraudzījām, ka mūs ielencis suņu un cūku bars. Šie izbadējušies dzīvnieki, kurus mājās neviens nebaroja un kuri klejoja savā vaļā, bija saoduši kaut ko ēdamuun mēģinājuši nolaupīt mums pēdējo. Sameklējām mietus un akmeņus un stājāmies sardzē.

Otrā dienā ap pusdienas laiku sabrauca pirmie pajūgi no tuvākām sādžām. Laikam jau priekšnieki – galifē biksēs un kirzas zābakos, sāka staigāt gar mūsu nometni un izmeklēt sev darbaspēku. Veci cilvēki un sievietes ar maziem bērniem viņiem nebija vajadzīgi, bet spēcīgie vīrieši bija aizvesti uz nāves nometnēm. Laikam jau arī šiem priekšniekiem bija kāds rīkojums no augšas, jo mūsu garā rinda palika aizvien retāka. Mūs aizveda uz rajona centru, kas atradās kādus 100 kilometrus dziļāk taigā, no turienes sadalīja pa kolhoziem. Sādža, kurā mūs nometināja, kādreiz esot bijusi skaista un bagāta. Pašā centrā skaista, balta baznīca, kura jau bija līdz pusei nojaukta, un daudziem no mums piedalīšanās šinī posta darbā bija pirmais norīkojums. Lielajam laukumam apkārt bija daudz skaistu māju, kurās vēl nesen bija dzīvojuši viņu saimnieki. Šeit kulaku nīdēšana pāri gāja 1937. gadā, toreiz visas šīs mājas palika tukšas. Tagad tur dzīvoja tie, kas visus savus spēkus bija atdevuši kulaku šķiras iznīcināšanai, bet viņu bijušās būdas stāvēja tukšas sādžas nomalē. Tajās ievietoja jaunatvestos kulakus.

Arī mums uz četrām ģimenēm iedeva vienu tādu māju. Kad stūros caurumus aizbāzām, dzīvot varēja, tikai blaktis bieži apciemoja, pat dienas laikā tās no griestiem krita virsū. Kad sievas sāka prasīt kaut kādu avansu, jo mums vairs nebija, ko ēst, tad kolhozs katrai ģimenei iedeva 5 kilogramus sapelējušu auzu. Otrā rītā bija jāiet taigā sienu grābt. Tā sākās mūsu dzīve svešumā.

Nemanot pienāca rudens, jau oktobrī uzkrita sniegs. No manām tenisa čībiņām bija palikušas tikai skrandas. Kaut kur sadabūju vecas galošas un, "pārbūvējot" mātes mēteli, iznāca kaut kāds fraķis. Māsa ārdīja vilnas segu un adīja cimdus un zeķes. Bija pienācis meža darbu laiks. Bet bija arī skumjas. Pirmo svešā zemē guldījām jaunu māmiņu, kurai, šķiroties pie vagona, visas mantas bija paņēmis vīrs, lai viņai ar diviem maziem bērniem būtu vieglāk. Viņu, čokurā sarāvušos, atrada uz grīdas istabas vidū. Stūrī, lupatās ievīstīti, pīkstēja divi mazi skeletiņi. Savu likteni viņa pieņēma, nevienam nesūdzoties un neko nelūdzot. Mūsu istabā ar savu māti dzīvoja divgadīgā Ārija. Kā mazs cīrulītis čivinot, viņa priecīgi mūs sagaidīja, no meža pārnākot. Apraudzīja, cik nosalušas ir mūsu rokas un vaigi, un vienmēr teica, ka jāiedzer ir silta tēja. Martā mazā aprūpētāja saslima ar plaušu karsoni, un pēc nedēļas jau mēs sasalušajā zemē ar cirvjiem cirtām vairāk nekā metru dziļu bedri. Pēc tam vēl pāris bedres izcirtām, un tad jau klāt bija pavasaris. Tikko nokusa sniegs un upēs izgāja ledus, tā klāt bija komandants un atlasīja vairāk nekā desmit cilvēku, galvenokārt vieniniekus un darba spējīgākos. Tie visi tika sūtīti uz zivju zveju tālos Ziemeļu rajonos. Starp viņiem bija arī Ārijas mamma. Bet palikušie turpināja darbu kolhozā.

Pienāca nākamā ziema. Ar bažām raudzījāmies nākotnē. Viss, ko varēja pārdot vai iemainīt, bija apēsts. Savas saimniecības mums nebija.

Viss kolhozā izaudzētais tika nodots valstij, viss bija vajadzīgs frontei.

Ziemassvētku vakarā padedzinājām zaļas egles skujas, lai vismaz šī smarža atgādina, ka citur pasaule ir svētki. Jaungada naktī bija viena vēlēšanās – lai karš beigtos un varētu braukt uz mājām. Pagāja nedēļa jaunajā gadā, klāt atkal komandants, un atkal desmit ģimenes tika izsauktas gatavoties ceļam. Uz kurieni? Upes aizsalušas, kuģi neiet, citas satiksmes ziemā te nav. Šoreiz sarakstā bijām arī mēs. Otrā rītā savas nedaudzās mantiņas salikām ragavās, kājām devāmies tālā, nezināmā ceļā. Pēc nedēļas iznācām pie aizsalušās Jeņisejas. Te bija diezgan liels ciemats, upē iesalušas daudzas baržas. Lai pavasara ledus iešana netraucētu šo kuļu mieru, bija iecerēts uzbūvēt milzīgu dambi. Mēs, acīmredzot, bijām tie, kuriem ar lāpstām un tačku šis darbs būs jāveic. Pagaidām priecājāmies, ka te vakaros deg elektriskās spuldzītes, ka lielajās barakās ir istabas, kurās ir divstāvu nāras, bet galvenais, ka te ir veikals, kurā uz kartiņām var dabūt maizes paiku! Arī ēdnīca! Tur pusdienās deva zupas porciju un vakarā karoti biezputras. Pa diviem taigā nodzīvotajiem gadiem tas viss bija aizmirsies. Te arī ieraudzījām, cik briesmīgi izskatāmies savās noplīsušajās lupatās, bet cita nekā pagaidām nebija. Cilvēki, galvenokārt, strādāja uz kuģiem un remontdarbnīcās. Pēc dažām dienām arī mēs kļuvām par strādniekiem, tikai mūsu darbs bija dambja būve. Sasalušo zemi spridzināja ar sprāgstvielām, un meitenes, kuras tikko sāka veidoties par sievietēm, to krāva tačkās un stūma uz dambja pamatni. Tā katru dienu pa 10 stundām, pa retam apsildot rokas un degunus pie ugunskura. Un tomēr te bija cerība, ka izdzīvosim un pavasari sagaidīsim, kas, kolhozā dzīvojot, diezin vai būtu izdevies. Uz šejieni savesto cilvēku skaits strauji palielinājās, un meitenes ar smiltīm piekrautās tačkas pa apledojušiem dēļiem stūma viena aiz otras. No tālienes izskatījās kā skudras – pa vienu taku uz augšu, pa otru lej?. Līdz ar ledus iešanu, kas mums likās liels notikums, sākās navigācija. Pienāca pirmās baržas ar tehniku – pāris salauztu traktoru, dažas frontei nederīgas automašīnas un daži citi mehānismi. Latviešu puikas tūlīt pieteicās par visu zinošiem tehniķiem. Es vispirms tiku uz traktora, kaut gan līdz tam to biju redzējis tikai kinofilmās, pēc tam pārsēdos uz automašīnas un daudzas tačkas aizlaidu pensijā. Sāku to vietā vadāt smiltis. Kad vasaras vidū mūsu ūdeņos iepeldēja zemes sūcējs, man lika strādāt uz tā. Nu darbi gāja ātrāk, un arī meitenes tika pie vieglākiem darbiem.

Ziemā vairākas barakas apjoza ar dzeloņstiepļu žogu, stūros uzslēja sargtorņus un mums kaimiņos izvietoja pāris tūkstošus cietumnieku, kuri strādāja pat divās maiņās, lai mūsu triecienceltni pabeigtu noteiktajos termiņos.

Bija pienācis vēl viens pavasaris. Un tad pienāca diena, kurā paziņoja, ka Vācija kapitulējusi un ka karš beidzies. Tajā brīdī priecājās visi. Bet laiks gāja, un nekas nemainījās. Ikdienas norma bija jāizpilda, un maizes paika lielāka nepalika.

Klāt bija 1945. gada jūnijs. Jau četrus gadus bijām projām no mājām. Bijām parakstījuši lēmumu, ka uz šejieni esam izvesti uz mūžīgiem laikiem. Pienāca Līgo vakars. Par spīti visam sievas atcerējās, kā no maizes garozām var izbrūvēt diezgan labu alu, kā no rupjiem rudzu miltiem iznāk garšīgi rauši. Pat Jāņu siers sanāca no Sibīrijas govju piena. Meitenes nopina ziedu vainagus, vīri sagādāja malku un stāvā Jeņisejas krastā sakūra īstu svētku ugunskuru. Tas bija kā svētbrīdis tiem, kuri izdzīvoja un kā piemiņa bojā gājušajiem. Šī bija arī pēdējā nakts, kad tik daudz latviešu bija kopā sanākuši. Lai arī lielā būve nebija pabeigta, pamazām mūs sāka pārsūtīt uz citām vietām.

Mūsu jaunā dzīves vieta pat pēc Sibīrijas apmēriem bija milzīgs kokapstrādes kombināts. Katru diennakti caur zāģiem izgāja tūkstošiem kubikmetru Sibīrijas koksnes. Te bija konveijers ar simtiem dažādu mehānismu, mēs tikām iekļauti šajā mašīnā, lai desmit stundas dienā pildītu vienu un to pašu operāciju. Daži sāka saņemt vēstules no mājām, arī kādu paku, bet katrs šāds sūtījums atsauca smagas atmiņas. Viens otrs sāka rakstīt vēstules uz Maskavu un atgādināt, ka karš ir beidzies, ka laiks ļaut mums atgriezties mājā. Bet vadoņiem bija citas domas – mūsu vietā uz mūsu mājām brauca citi. Mēs bijām vajadzīgi te, bet tomēr cerējām. Pienāca siena laiks. Tā kā galvenais vilcējs, kas nodrošināja lielā kombināta darbu, bija zirgs, tad mūs sūtīja uz taigas pļavām gatavot sienu. Mana maiņa iekrita augustā. Kājām bija jāiet pa tā saucamo ziemas ceļu – 18 kilometru ar astīti, kā teica vietējie, jo cauri brikšņiem un purviem neviens šo attālumu mērījis nebija.

Taigā bija uzcelta būda bez logiem, durvju vietā iekārts brezents. Lai no tās izdzītu odus un citus asinssūcējus, vakaros uz zemes kurināja ugunskuru un ar zaļu zāli, "ražoja" dūmus. No rīta, kamēr vēl turējās rasa, gājām pļaut, pēc pusdienas ņēmām dakšas, grābekļus un sauso sienu likām kaudzēs. Tāds bija mūsu dienas ritms. Brigādē bijām 20 cilvēki, pa maiņām, reizi divās nedēļās, mūs atlaida uz mājām nomazgāties un nomainīt kreklus. Atceros, ka bija sestdiena un mēs trijatā devāmies izbaudīt šo atvaļinājumu. Dzīvojām pie kombināta lielās divstāvu barakās – garš koridors pa vidu, un katrai ģimenei sava istabiņa. Kad pārnācu, sajutu dīvainu klusumu. Prasīju māsai, kur tad visi palikuši. Izrādījās, ka daudzi ar komandanta atļauju aizbraukuši uz mājām. Māsa palikusi, jo gaidījusi mani. Komandants solījis, ka būs vēl otrā reize, kad varēs braukt mājās. Dažādu iemeslu dēļ bija palikuši arī daži jaunekļi, kā arī mātes, jo atļauja bijusi tikai bērniem. Kad saņēmu šo ziņu, sajūta bija drausmīga. Zināms, bija prieks, ka beidzot varēsim braukt mājās. Bet sirds sāpēja: kādēļ es nevarēju būt starp aizbraucējiem? Tomēr vēl cerēju, ka aizbraukšu arī es. Aizgāju pie priekšnieka un izlūdzos, lai mani atbrīvo no siena pļaušanas, lai nenokavētu aizbraukšanas otro reizi. Pēc mēneša atnāca pirmā vēstule no aizbraucējiem. Rakstīja, kā aizbraukuši, kā sagaidīti, cik laimīgi. Neizturēju. Gāju pie komendanta un prasīju, kad būs tā otrā reize, bet viņš man rupji atbildēja, ka nekādas otrās reizes nebūs, jo aizbraucēji esot viņu piekrāpuši un tikšot sodīti. No mājām gan nāca vēstules, ka visi aizbraukušie saņēmuši pases, mazie iet skolā, lielie darbā, nevienam nekāds sods nav uzlikts. Mēs, gaidot to otro reizi, sagaidījām ziemu.

Kādu vakaru, tuvu pusnaktij, pie durvīm klauvēja. Kad tās atvēru, ieraudzīju divus apsarmojušus vīrus ar mazām ragaviņām pie rokas. Tie bija zēni, ar kuriem senāk bijām kopā, tikai, kad mūs atsūtīja uz šejieni, viņus aizsūtīja tālāk uz Ziemeļiem. Arī viņi bija saņēmuši vēstules no mājām no pirmajiem pārbraucējiem. Tā kā viņi bija vieninieki, bez ģimenēm, tad lēmums bija viens – jāiet. Uz ragaviņām sagādātā pārtika, mugurā visa bagātība. Viņi bija jau nogājuši 300 kilometrus, bet līdz Krasnojarskai bija vēl 320. Deguni un vaigi viņiem bija viegli apsaldēti, bet uzņēmības pietika. Dienu pie mums atpūtušies, viņi turpināja ceļu. Pēc mēneša saņēmām vēstuli arī no viņiem. Pārdomu un gaidīšanas laiks bija beidzies. Sapratām, ka pienācis mūsu laiks. Sākām krāt naudu un gatavoties ceļam. Mēs bijām trīs, kas šo lēmumu pieņēma. Tā kā augustā mums pienācās atvaļinājums par visiem šiem gadiem, tad norunājām, ka to izmantosim, lai klusu nozustu. 3. augustā kuģis piestāja mūsu krastā. Starp pasažieriem, kas ar savām mantām kāpa uz kuģa, bijām arī mēs. Ar trīcošu sirdi gaidījām atiešanas svilpienu. Beidzot krasts palika tālāks, un, kad aiz pagrieziena bija redzams tikai garais, kūpošais skurstenis es teicu: "Ardievu, uz neredzēšanos!"

Skaista un varena ir šī upe, kad uz to skatās no krasta, bet skats no kuģa, kas tevi ved uz mājām, ir neaizmirstams. Pēc divām dienām bijām Krasnojarskā. Prieks, satraukums, neziņa, kas mūs šeit sagaida. Pirmais uztraukums bija, kad ieraudzījām, ka visiem braucējiem, kas nokāpj no kuģa, miliči pārbauda dokumentus. Bet mums taču to nebija!

Bet man palaimējās. Gāju aiz kādas ģimenes ar lieliem saiņiem, kas sev pievērsa miliču uzmanību, un, miličiem nepamanot, izgāju cauri. Pārējie mani ceļa biedri tika aizturēti, un viņiem tā draudzīgi ieteica otrā rītā ar šo pašu kuģi doties atpakaļ. Viņi to gan apsolīja, bet mēs tomēr tikāmies dzelzceļa stacijā. Vēl tagad nevaru saprast, kā mēs tur viens otru atradām, jo lielais stacijas laukums bija pilns ar maisiem, saiņiem, uz kuriem sēdēja cilvēki. Visi viņi vēlējās tikt uz Rietumiem.

Par stacijas uzgaidāmo telpu vispār nav ko runāt, tā bija stāvgrūdām pilna. Strādāja viena kase, reti atvērās tās logs un kāds nobļāvās, ka uz tādu un tādu vilcienu ir pārdesmit biļešu. Zālē sākās grūstīšanās, lamāšanās, pēc pāris minūtēm kases lodziņš aizvērās, visi atkal sāka gaidīt nākošo izsaucienu. Otrā rītā pie mums pienāca jauna latviete, kura šajā pārdzīvojumu ceļā bija devusies viena pati, stacijā pavadījusi jau divas dienas un ieteica braukt ar lidmašīnu. Nezinu, vai viņa un viens no mūsējiem aizlidoja, jo, lai saņemtu lidmašīnas biļeti, bija vajadzīga pase. Palikām divatā. Tā kā nākamajā rītā stacijā situācija nemainījās, mans ceļabiedrs aizbrauca atpakaļ, jo viņam nebija tik daudz naudas, lai dzīvotu un bezgalīgi gaidītu stacijā biļetes. Paliku viens. Lai gan arī man naudas daudz nebija, padoties negribēju, cerēju uz kaut kādu risinājumu. Tas arī radās – pazīstamie sarkanie lopu vagoni ar iebūvētām divstāvu nārām, tikai restu nebija uz logiem. Kad lielās durvis atvērās vaļā, cilvēki lielā steigā ar saviem maisiem metās iekšā. Neviens viņus nekontrolēja. Pēc stundas mūs pievienoja garam preču vilciena sastāvam. Tā sāku ceļu uz mājām. Aiz manis palika stacijas teritorija ar uzrakstu – "Maskava 4007 km". Lielajās stacijās nācās gaidīt diezgan ilgi, līdz atrada kādu sastāvu, kas devās uz Rietumiem un kuram mūs varēja piekabināt. Pēdējā pieturā, kur līdz Maskavai vairs tikai 212 kilometri, aizgāju līdz tirdziņam, nopirku pusķieģelīti rupjas maizes un lēni gāju atpakaļ.

Mūsu sastāvs stāvēja uz otrajām sliedēm. Uz pirmajām no Maskavas pienāca pasažieru vilciens. Zinot, ka pasažieru vilcieni stacijās ilgi stāv, nesteidzos, bet tikko tā garais sastāvs bija aizgājis, apkārtni ielenca miliču ķēde un uz perona visiem pārbaudīja dokumentus. Es teicu, ka esmu no otrā vagona, un tūlīt brauksim prom. Bet milicis tik un tā prasīja pasi. Bet ko es varēju parādīt, ja es to nekad nebiju pat rokā turējis? Tad man lika paņemt mantas un nākt līdz apstākļu noskaidrošanai. Milicijā pa logu redzēju, kā vagoniem piekabina lokomotīvi, kā viss sastāvs aiziet bez manis. Pratināšanā stāstīju, ka, karam sākoties, mūsu ģimene evakuējās, ka visi tagad miruši, ka esmu palicis viens un tagad braucu uz mājām. Man nenoticēja, konvoja pavadībā aizveda uz Maskavu, lai visu noskaidrotu. Vairāk nekā mēnesi mani vadāja pa dažādām iestādēm, turēja dažādās kamerās, pa retam izsauca uz nopratināšanu, līdz beidzot aizveda uz lielāko Maskavas cietumu – Taganku. Maskavā tādu cietumu daudz, visi pārpildīti, man izdevās pabūt četros. Pēc pusgada, kad par mani un maniem radiem bija uzzināta visa paties?ba, mani tiesāja. Aizveda atpakaļ uz to pilsētu, kur miliči bija mani noķēruši, un pasludināja, ka man labošanas darbu nometnē būs jāpavada 3 gadi. Sākās mans pāraudzināšanas ceļojums: Čeļabinska–Maskava–Barnaula–Krasnojarska–Amūra. Biju vienā vagonā kopā ar bijušajiem virsniekiem. Viņi bija godam kalpojuši, vāciešus sakaudami, tagad kaut ko laikam pastrādājuši, viņiem bija noņemti uzpleči, ordeņi un katram pa 25 gadiem piespriests.

Aiz Amūras sākās 500 kilometrus gara, tikko uzbūvēta jauna dzelzceļa līnija. Ik pēc 10 kilometriem bija dzeloņstieplēm apjoztas vairākas zemas barakas, stūros sargtorņi. Šo triecienbūvi bija cēluši, galvenokārt, politiskie ieslodzītie, japāņu karagūstekņi, mūsu leģionāri, kuri tur izgāja filtrācijas pārbaudi. Iespējams, ka mēs bijām vieni no pirmajiem, kas brauca pa šo ceļu. Tas mūs izveda Klusā okeāna krastā, kur agrāk bija ostas pilsētiņa Vaņino. Tur triecientempos ar dzeloņdrātīm apjoztā teritorijā bija uzceltas barakas, tajās ap diviem tūkstošiem cilvēku gaidīja savu rindu, lai ar kuģi dotos uz nometinājuma vietu Ziemeļos. Šeit es mācījos to Latvijas vēsturi, kuras posms manā dzīvē iztrūka. Otrā pasaules malā es tikos ar bijušajiem leģionāriem, kuri stāstīja par cīņām, sākot no Volhovas purviem līdz Kurzemes cietoksnim, par bēgļu straumēm, kas no visas Latvijas gan pa sauszemi, gan jūru bēga uz Rietumiem. Tikos ar diviem leģionāriem, kurus zviedri bija izdevuši Padomju Savienībai, un viņi savu likteni zināja jau 25 gadus uz priekšu. Arī par partizānu cīņām, kuras risinājās tūlīt pēc kara, es uzzināju tur.

Maija beigās Ziemeļos sākās navigācija, un pirmais cietumnieku transporta kuģis piestāja mūsu ostā. Barakas, kurās bijām izvietoti, atradās kalnā, un no tām bija labi pārredzama osta un ceļš. Gandrīz nepārtraukta pelēku cilvēku straume, bruņotu konvoja kareivju un suņu pavadīti, plūda un pazuda kuģu tilpnēs, kuras aizvēra, kad viss paredzētais skaits bija tajās ieslodzīts. Zonā palikušie noskatījās, kā kuģis pagriezās pa kreisi uz Magadanas pusi un nozuda apvārsnim. Pa jaunizbūvēto dzelzceļu pienāca jauni ešeloni ar cietumniekiem, un apmēram pēc nedēļas ieradās cits kuģis, un atkal atkārtojās tas pats.

Pēdējos Latvijas brīvvalsts gados Latvijas tirdzniecības flotē tika iegādāts jauns, liels motorkuģis "Hercogs Jēkabs", kas kuģoja pa pasaules jūrām. Brīdī, kad Latvija tika okupēta, šis kuģis atradās Čīlē. Padomju vara pieprasīja, lai kuģis dodas uz Vladivostoku, pretējā gadījumā atbildību prasīs no jūrnieku tuviniekiem. Vladivostokā kuģi nosauca "Padomju Latvija" un pārbūvēja par cietumu. Tas bija viens no trim kuģiem, kas uzturēja regulārus reisus "Vaņino–Magadana".

Ar tiem aizbrauca arī mani jauniegūtie paziņas. Viņus nebija salauzis ne karš, ne cietuma kameras, ne nezināmā nākotne. Īsti latviešu zēni! Arī zonā esot, viņi staigāja paceltu galvu un uzrotītām piedurknēm.

Beidzot arī mans liktenis izšķīrās. Stāvēju ar mantu maisiņu rokās pie lielajiem vārtiem, vēroju kuģi, kas gaidīja mūs lejā. Tas bija citāds, nekā tie, kas brauca uz Magadanu. Arī mūsu grupa bija mazāka, nekā parasts. Klīda baumas, ka mūs vedīs apkārt Čukču pussalai uz Ziemeļiem. Arī soda termiņi visiem bija mazi. Man bija palicis vairs tikai gads un divi mēneši. Sāka izsaukt pa vienam un pārbaudīt stingrāk nekā parasti. Nosaucu visus savus datus, kuri pa šo laiku iekalti galvā kā Tēvreize. Priekšnieks ilgi skatījās uz mani un manu lietu. Vēlreiz visu salīdzināja, tad lika iziet ārā no ierindas. Man sāka trīcēt kājas un apakšžoklis. Pēc brīža lielie vārti atvērās, un apmēram simts cilvēku rikšiem devās pa kalnu uz leju. Kad sēdēju Piemaskavas milicijā, kad vilciens uz Maskavu aizbrauca bez manis, sirds sāpēs sažņaudzās, šoreiz, kad kuģis aizbrauca bez manis, bija tā savādi, bet sirds nesāpēja. Vēl līdz šai dienai nezinu, vai biežo pārsūtīšanu dēļ, vai kāds kaut ko bija saputrojis manos dokumentos, vai tas, ka pārāk tuvu bija Aļaska, bet tas virsnieks neuzdrošinājās mani turp sūtīt. Paldies, viņam par to!

Otrā rītā pie lielajiem vārtiem ieraudzīju nelielu cilvēku grupu. Daži inženieri meklēja speciālistus ar maziem sodiem darbam kuģu remonta rūpnīcā. Pierakstījos. Izrādījās, ka nu mani dokumenti bija derīgi, un pēc pāris stundām jau braucu ar kuģīti pāri jūras līcim uz savu jauno dzīves un darba vietu. Vai tas bija atalgojums par vakardien pārdzīvoto? Tur pagāja mans pēdējais piespriestais soda gads. Konvoja kareivju uzraudzībā, ar pārbaudēm pie vārtiem un sapni par mājām.

Tad pienāca pirmā diena, kad man pateica, ka uz darbu vairs nav jāiet. Mani nogādāja atpakaļ pārsūtīšanas zonā, jo tur strādāja atbrīvošanas komisija. Bijām 20 cilvēki. Izlaida mūs pa lielajiem vārtiem – ne konvoja kareivji, bet vienkāršs pavadonis veda uz pasu galdu.

Kabinetā visus sauca pa vienam, apsveica kā brīvu padomju pilsoni, iedeva atbrīvošanas dokumentus un lūdza mazliet pagaidīt. Pēc tam visiem reizē bija jāiet pie fotogrāfa, lai otrā dienā varētu saņemt pasi. Mani šajā kabinetā iesauca pēdējo, neviens mani neapsveica un arī pie fotogrāfa nebija jāiet. Man pateica, ka ārpus zonas ir kopmītne, tur man vajadzēšot kādu laiku padzīvot, kamēr salasīs etapam vajadzīgo skaitu, un mani vedīšot uz nometinājumam paredzēto vietu. Varu pameklēt arī kādu darbu... Bet kur paliek mans sapnis par brīvību?

Pagāja daži mēneši. Paziņoja, ka etaps būs nākamā dienā. Sapakoju savu koka čemodānu un ierados stacijā. Tur uz rezerves sliedēm stāvēja Stolipina vagons. No ārpuses tas atgādina pasažieru vagonu, bet iekšā tas ir cietums uz riteņiem. Katrā kupejā, kas no koridora ir atdalīta ar sietu, sadzina desmit un vēl vairāk cilvēku. Bet es taču biju jau brīvs cilvēks! Tikai ar automātu bruņotajam, šķībacainajam zaldātam tas bija vienalga, te viņš bija saimnieks. Mani iegrūda kamerā, kurā jau daži sēdēja, viņu gala stacija bija Maskava. Ceļa biedri ne vienmēr bija patīkami, jo lielākajai daļai šādi ceļojumi un kameras vēl priekšā gadiem ilgi. Bet kameras biedri mainījās.

Pēc mēneša biju Krasnojarskā. Vēl tikai ar kuģi pa upi uz Ziemeļu pusi, un tur jau viņš kūp – garais skurstenis! Pēc trim gadiem atkal esmu mājās pie savējiem! Katram bija daudz ko stāstīt un uzzināt. Pa šo laiku bija saņemta ziņa, ka tēvs lēģerī miris jau 1942. gada februārī, pat tiesas spriedumu nesagaidījis. Manas mātes māsa, kura dzīvoja Rīgā, kas bija iecerēta kā mana pirmā pieturas vieta, kad pārbraukšu Latvijā, jau 1945. gada februārī bija izvesta uz Siktivkaru, Komi republikā. Viņas vīrs bija vācietis, un tādiem atbrīvotajā Rīgā vietas nebija. Bet Latvijā bija sākušās jaunas izvešanas. Pie tam viens pēc otra, konvoja kareivju pavadīti, sāka atgriezties tie, kuri 1946. gadā it kā likumīgi aizbrauca uz mājām. Atpakaļceļu izbaudīja arī tie zēni, kuri uz mājām aizgāja pa ziemas ceļu. Taču šo otrreizējo izvešanu neviens vairs neuztvēra kā traģēdiju, kā tas bija 1941. gadā, bet kā melno humoru. Ienāca, uzsita draugam uz pleca: "Un te mēs atkal esam!" Daudz ko viņi bija pieredzējuši arī Latvijā. Karš bija beidzies, bet tā sekas visur bija redzamas. Zēni paši karojuši nebija, bet daudz zināja stāstīt par leģionāru cīņām, par filtrācijas nometnēm. Tāpat arī uzzinājām par 1949. gada lielo izvešanu. Katrs jaunatbraucējs zināja pastāstīt to, ko avīzēs nerakstīja. Kad pienāca ziema, mūsu pulks bija krietni papildināts. Nezinu, vai likumi bija mainīti, bet vairs nebija jāstrādā komandanta norīkotā vietā. Izbraukt no norādātās vietas nedrīkstēja, bet darba vietu varēja izvēlēties. Es iestājos darbā MTS uz tāda maza kuterīša, kas visiem Aizupes kolhoziem piegādāja degvielu. Māsa strādā turpat lielajā kombinātā, kurš pa šo laiku bija stipri paplašinājies. Mammai tuvojās pensijas vecums, un es viņu vairs darbā nelaidu. Tajā laikā tas bija iespējams, pensiju gan viņa nesaņēma. Tāpēc mamma strādāja ģimenes dārzā un slepeni audzēja sivēnu. Tuvojās mana 25. dzimšanas diena, un nolēmām, ka par godu šim notikumam puscūciņa jāziedo. Mamma solīja izcept karbonādi, pīrādziņus un vēl ko citu, bet man atlika uzaicināt ciemiņus. Bijušie un jaunie draugi sanāca pilna istaba. Uzsauca pirmo tostu, otro, un saklausīju, ka virtuvē kaut ko klapē – izrādījās, ka karbonādes bija aptrūkušās ļoti ātri, tāpēc no sivēna ciskām, vēdera un citām daļām mamma turpināja cept uzkožamos.

Otrajā rītā konstatējām, ka no cūkas pāri palikusi galva, divas kājas un čupiņa kaulu. Bet man tak bija 25 gadi, un sivēns izaugs cits!

Pēc diviem gadiem no pasaules šķīrās lielais tirāns, un atkal bija iemesls cerēt uz kaut kādām pārmaiņām. Mums šā notikuma dēļ iedeva brīvu vienu dienu. Taču pēc tam nekas nemainījās. Vēl pēc gada komandants paziņoja, ka nevajag vairs reģistrēties, bet izbraukt no mums ierādītā rajona tik un nedrīkstējām.

1957. gada sagaidīšanu rīkojām kuplā skaitā. Tā kā starp Krasnojarsku un Rīgu ir četru stundu starpība, tad gaidījām brīdi, kad Jaunais gads ir sasniedzis Rīgu. Pēkšņi viens no mūsu vidus atcerējās, ka Latvijā esot pieņemts kaut kāds likums, ka mēs varot braukt uz mājām, tikai katram jāraksta iesniegums. Par to bija varens tosts un vienprātīgs lēmums rakstīt. Pēc pāris mēnešiem komandants vienam no šiem rakstītājiem paziņoja, ka, pamatojoties uz Latvijas PSR Iekšlietu ministrijas un Prokuratūras slēdzienu, ar 1957. gada 9. februāri viņš un viņa ģimene no specnometinājuma un komendantūras uzskaites tiek atbrīvoti. Vēlāk brīvlaišanu saņēmām visi. Saņēmām pases un nolēmām, ka es atkal došos izlūkbraucienā. Un atkal trijatā mēs devāmies ceļā. Pirmajā reizē, pirms desmit gadiem, ar spēku mēģinājām izlauzties cauri stacijas uzgaidāmās telpas cilvēku masai, tagad tā telpa bija tukša. Brīvi nopirkām biļetes guļamvagonā uz ekspresi "Vladivostoka–Maskava". Pusdienas ēdām restorānvagonā, bet vakarā pavadone kupejā piedāvāja tēju. Beidzot mēs bijām brīvi, mēs braucām uz mājām! Tos 4007 kilometrus braucām mazliet ilgāk par trim dienām.

Sēžot Maskavas–Rīgas ekspresī, uzsākām mūsu cerību ceļa pēdējo posmu. Naktī pamodos un sāku domāt, vai tagad vēl var pamanīt to brīdi, kad pārbrauc robežu? Piesēdos pie loga, piespiedu pieri stiklam un raudzījos tumsā. Tuvojāmies kādai apdzīvotai vietai, bet vilciens, nesamazinot ātrumu, izskrēja tai cauri. Pie kādas mājas sienas ieraudzīju izgaismotu uzrakstu – "Jednica", izlasīju kā lasa krievu burtus un nodomāju, diezin, kas tā bija – pilsēta vai kāds uzņēmums. Un tad sapratu: tur taču bija rakstīts "Ēdnīca". Pielēcu kājās, iesitu dunkas saviem ceļa biedriem sānos un saucu: "Ceļaties, braucam jau pa Latvijas zemi!"

Rīgā iebraucām ap astoņiem vakarā. Izkāpjot no vagona, bija tāda savāda sajūta – katrs atbraucējs steidzās uz savu pusi, bet mēs palikām stāvot. Bija savādi – gan priecīgi, gan skumji. Bijām atbraukuši, jāšķiras, bet kas mūs šeit gaida? Man patiesībā nav kur iet. Ligzda izpostīta, tuvinieki vēl palika tur. Bet zināju, ka man jādodas uz Kurzemi.

Viens no ceļa biedriem bija rīdzinieks, viņš arī bija no otrreiz izvestajiem. Rīgā viņam dzīvoja tante. Mēs bijām diezgan labi sadraudzējušies, un viņš mani uzaicināja padzīvot pie viņa dažas dienas. Viņa tēvs bija Latvijas armijas pulkvedis, kuru apcietināja jau 1940. gadā, bet atrada galīgi sakropļotu ar dzeloņdrātīm sasietām rokām un ložu caurumu pierē, kad sākās masu kapu atrakšana kara sākumā. Kad bijām paēduši pusdienas, draugs uzaicināja mani uz Brāļu kapiem, kur viņa tēvs bija pārapbedīts. Tante mūs brīdināja – ejiet lēni un neapstājieties. Tikai dažas stundas bijām Rīgā, bet jau bija skaidrs, ka iekarotājs – lācis savus noteikumus nav mainījis, pat tēva kaps ir kļuvis par aizliegtu objektu.

Pēc divām dienām pateicos rīdziniekiem par viesmīlību un devos uz Kurzemi. Liepāja bija slēgtā pilsēta, bez speciālas atļaujas neielaida, un biļetes uz turieni nepārdeva. Braucu uz Priekuli. Tā ir mana dzimtā vieta, no turienes mēs visi esam. Tur tēvs pirms kara uzcēla māju, kur vecumdienas pavadīt. Kara laikā šī pilsēta bija stipri cietusi, 23 tūkstoši padomju karavīru gulēja Brāļu kapos. Bet kur gulēja tie, kas cīnījās pret viņiem? Arī tēva māja bija stipri cietusi, pārbūvēta līdz nepazīšanai. Īpašnieks Sibīrijā miris, tagad nacionalizēta. Tikai ābeles dārzā un akāciju dzīvžogs atgādināja bijušo. Pēc pusdienas gāja autobuss uz Liepāju, bet kasiere biļeti man nedeva. Izlūdzos, lai vismaz aizved līdz Grobiņai, bet nokļuvu laimīgi Liepājā. Devos cauri sagrautajam pilsētas centram uz Siena tirgus pusi. Kad pirms kara mācījos tehnikumā, es tur pie paziņām dzīvoju, un tieši tur mani apcietināja. Manējā māja vēl stāvēja. Uzkāpu otrajā stāvā, durvis atvēra vecā saimniece. Laikam jau tas puika, kas te dzīvoja, pa šiem gadiem bija stipri izaudzis, jo saimniece mani sākumā nepazina. Pēc tam daudz bija ko stāstīt un klausīties. Bija jau pāri pusnaktij, kad atgūlos uz sava vecā dīvāniņa.

Ja jau man tā veicās ar iebraukšanu pilsētā, sāku cerēt, ka viss būs labi. No rīta uzrakstīju iesniegumu un gāju pie milicijas priekšnieka pēc rezolūcijas, lai varētu pierakstīties Liepājā. Izstāvēju garu rindu, kurā es laikam biju vienīgais latvietis. Ticis kabinet?, lūdzošā balsī izstāstīju savu vajadzību un noliku uz galda savu iesniegumu. Nemaz neizlasījis, kas iesniegumā rakstīts, priekšnieks uzsāka garu un pamācošu monologu. Kad es no viņa kabineta iznācu, gandrīz biju pārliecināts, ka man vajadzēja labāk palikt tur, lai uz šejieni brauc tie, kas cīnījušies par šīs zemes atbrīvošanu. Tikai no kā? Un vai tas, kas tur stāvēja, biju es, brīvais cilvēks, kas pārbraucis mājās! Taču šī pārliecība man bija īslaicīga. Tajā pašā dienā aizgāju uz rūpnīcu, kur bija vajadzīgi dažādi speciālisti. Mani laipni uzņēma, izstāstīja, cik labi darba apstākļi, cik var nopelnīt, bet, kad parādīju savus dokumentus, teica, lai atnāku rīt. Otrā rītā man pateica, ka trūkstošais strādnieks jau vakar pieņemts. Gāju uz nākošo rūpnīcu, pēc tam uz nākošo. Un tā vēl un vēl. Ja kārtējās kadru daļas durvis verot, redzēju, ka aiz galda sēž cilvēks, kas šo zemi ir atbrīvojis, jo visas krūtis greznoja ordeņu lentītes, zināju, kādu atbildi viņš man sniegs. Situācija bija apmēram tāda kā toreiz pirms desmit gadiem Krasnojarskas stacijā. Pozitīvu risinājumu neredzēju, bet nepadevos. Jau vairāk nekā divus mēnešus biju pabijis visur, gan lielās rūpnīcās, gan mazos arteļos, nevienam nebiju vajadzīgs. Bet man bija vajadzīgs pieraksts un vismaz pagaidu darbs.

Kādu dienu, ejot gar Rožu laukumu, piegāju pie ziņojumu dēļa un izlasīju, ka "steidzami vajadzīgi atslēdznieki–dīzelisti" un telefona numurs. Piezvanīju, man izstāstīja, uz kurieni jāiet. Kad biju ticis līdz vārtiem, nobijos. Tā bija karaspēka daļa, kas remontē kuģus. Tomēr vēru priekšnieka durvis. Šoreiz aiz galda sēdēja nevis atbrīvotājs, bet šīs zemes sargs – vīrs ar uzplečiem, uz kuriem bija divas lielas zvaigznes. Panāca pretim, sniedza roku un piedāvāja apsēsties. Pats apsēdās blakus. Saruna iznāca diezgan gara. Kad viņš uzzināja, kas biju, no kurienes nācu, kādēļ biju Liepājā, viņš ieskatījās manā darba grāmatiņā. "Es jūs saprotu," viņš teica. Man bija jāiziet ārsta komisija un jānāk darbā. Biju pieņemts! Bija atkal 14. jūnijs, bija pagājuši tieši 16 gadi, un manā darba grāmatiņā beidzot bija ieraksts: "Pieņemts darbā kuģu remonta darbnīcās (karaspēka daļas numurs), Liepājā 14. jūnijā, 1957. gadā."

Liepājas muzeja Okupācijas nodaļa, nr. 198 – Arnolda Treides atmiņas, 2006