Ernesta Indāna ģimene Indāns Ernests Jāņa d., dz. 1890, dzīvoja Ilūkstes apriņķa, Aknīstes pagasta Stirnās. Arestēts 14.06.1941., ieslodzīts Vjatlagā. Miris 12.09.1941. Vjatlaga 7. nometnē. LVA, 1987. f., 1. apr. (Ilūkste), 14250. lieta. Sieva Indāne Ieva Jura m., dz. 1890., dzīvoja Ilūkstes apriņķa, Aknīstes pagasta Stirnās. Izsūtīta 14.06.1941. uz Krasnojarskas novada, Ņižņijingašas rajonu. 15.04.1947. atgriezās Latvijā. 19.03.1949. Nosūtīta atpakaļ uz Krasnojarskas novadu. Atbrīvota 07.08.1954. LVA, 1987. f., 1. apr. (Ilūkste), 14250. lieta. Dēls Indāns Vilis Ernesta d., dz. 1923., dzīvoja Ilūkstes apriņķa, Aknīstes pagasta Stirnās. Arestēts 23.06.1941., izsūtīts uz Novosibirskas apgabalu. Miris 16.04.1943. LVA, 1987. f., 1. apr. (Ilūkste), 14250. lieta. Meita Indāne Ērika Ernesta m., dz. 1931, dzīvoja Ilūkstes apriņķa, Aknīstes pagasta Stirnās. Izsūtīta 14.06.1941. uz Krasnojarskas novada, Ņižņijingašas rajonu. Atbrīvota 15.07.1946. LVA, 1987. f., 1. apr. (Ilūkste), 14250. lieta.

Dokumenti, fotogrāfijas

Saruna ar Amāliju Ozoliņu (dz. 1937) Indānu ģimenes radinieci.

1941. gada 14. jūnijā no Aknīstes mežniecības izsūtīja mežsargu Ernestu Indānu (dz. 1890.), viņa sievu Ievu Indāni (dz. 1890) un jaunāko meitu Ēriku Indāni (dz. 1931).

Mežniecība atradās Aknīstē, tagadējā Parka ielā 1 – pēc deportācijām mājas iedzīve netika izvazāta. Kaimiņš bija paņēmis govi un daļu apģērba, kad atgriezās, tad atdeva īstajiem īpašniekiem.

Dēls Vilis (dz. 1923) un vecākā meita Alma (dz. 1921) mācījās Jēkabpils ģimnāzijā un dzīvoja īrētā istabiņā. Vecāku izsūtīšanas brīdī viņi nebija Aknīstē. Alma palika Jēkabpilī un uz Aknīsti nebrauca, Vilis atbrauca uz Aknīsti, noskaidroja, kas noticis un ar velosipēdu brauca pie krusttēva Ernesta Grigāna uz Gārsenes pagasta Elnēniem.

Vilis, mācoties Jēkabpilī (tagadējā Jēkabpils Valsts ģimnāzija), bija nodibinājis pagrīdes nacionālo pretošanās pulciņu. Pulciņa dalībnieki bija aknīstieši – Tarzieris u. c.

Netālu no krusttēva mājām viņu panāca kāds zēns un brīdināja, ka viņam seko. Grigānu mājās viņam vēl bija laiks paslēpties, bet viņš teica, ka varbūt viņu aizvedīs pie mammas, viņai būšot vieglāk. Vili arestēja 23.06.1941. un aizsūtīja uz Novosibirskas apgabalu, miris 16.04.1943. To man stāstīja viņa māsa Ērika.

Vili nodeva [uzvārds] – muzejā zināma, bet nepubliskojama informācija (pēc atmiņu devēja lūguma).

Meita Alma pēc kara iesaistījās partizānu vienībā, nošauta kopā ar Alfonu Dumbri 1948. g. Gārsenes pagasta Butķēnos.

Amālijas Ozoliņas tēvs bijis ļoti neapmierināts, ka Alma pievienojas mežabrāļiem un iet dzīvot mežā, bet Alma uz to sacījusi: “Onkul, es esmu zvērējusi!”. Amālija Ozoliņa sarunā spriež, ka Alma bijusi brāļa Viļa organizētājā pretošanās pulciņā – par šo ir plašas atmiņas grāmatā “Gārsene un gārsenieši”, aut. E. Pulere, A. Bērziņa, A. Kreņevskis.

Izsūtīto Indānu ģimeni Eglaines stacijā izšķīra.

Ieva Indāne vēl paguva redzēt kā vīram atņem laulības gredzenu. Ievai savu gredzenu izdevās saglabāt cauri visiem Sibīrijas laikiem – bija iešuvusi “pufaikā”. Jau esot atpakaļ Latvijā, gredzens pazudis plūdos.

Ievu Indāni un meitu Ēriku aizsūtīja uz Krasnojarskas apgabalu, strādāja taigā, vāca sveķus.

Dzīvoja barakā kopā ar Jāņa Grigāna māti un gārsenieti Asmanieti Otīliju (sauca arī “Osmaniete”). Bija bads. Grigāne un Asamaniete bija sastrīdējušās – vai kartupeļu mizas vārīt vakarā vai no rīta.

Asmanietei badā nomira bērni.

Jāņa Grigāna māte savu dēlu atdeva bērnu namam, jo domāja, ka arī viņam būs jānomirst badā, ka viņa viņu nespēs “izvilkt”. Vēlāk to ļoti nožēloja, jo bija ienākusies kartupeļu raža. Dēlu adoptēja inteliģenta krievu ģimene – Jānim tika mainīts vārds (Ivans) un uzvārds.

Ieva Indāne nodzīvoja garu mūžu.

Dzīves apstākļi bija nežēlīgi. No Ievas Indānes stāstītā, dzīve bija neciešama, nolēma izdarīt pašnāvību – pirms tam iesviest meitu Ēriku akā un pēc tam ielēkt arī pašai. Uz to brīdi, kad bija izlēmusi dzēst bērna dzīvību, nekur nevarēja atrast Ēriku, viņa ar citiem bērniem bija aizgājusi uz taigu lasīt ogas. Tad, kad Ērika atnāca, atnesa ēšanai ogas – drūmās domas bija aizgājušas. Ērika atgriezās Latvijā 1946. gada rudenī (ar bērnu vilcienu), dzīvoja Aknīstē Ērgļu ģimenē, Vanaga mājā, (Ērglis strādāja pastā), mācījās Aknīstes skolā, vēlāk Aknīstes vidusskolā.

Pretendēt uz atgriešanos ar t. s. “Bērnu vilcienu” varēja tie, kas bija bāreņi. Ērikai bija dzīva mamma, viņa nebija bārene. Visticamāk, ka šajā gadījumā tikai piekukuļoti atbildīgie.

Pēc vidusskolas beigšanas Ērika iekārtojās darbā Elkšņu pagasta bibliotēkā kā bibliotekāre. Apprecējās ar Jāni Lazdiņu (ko pati sauca par “Uldi”), viņiem piedzima 3 dēli, vēlāk ar ģimeni pārcēlās uz Salu un līdz aiziešanai pensijā strādāja Salas bibliotēkā.

Ērika pati ar bērnu audzināšanu īpaši neaizrāvās, audzināja vecāmāte Ieva Indāne. Ērikai Indānei bija 3 dēli – mūsdienās 2 dzīvo Koknesē.

Ērikas vīra – Jāņa Lazdiņa, māsa ir Mirdza Lazdiņa (grāmatas “Tēva skola” autore).

Mirusi 2017. g., apbedīta Dzelznavas kapos.

Ieva Indāne nelegāli atgriezās 1947. gada pavasarī, dzīvoja pie brāļa Jāņa Prodes pagasta Mauriņos.

“Mauriņi” bija tuvu Prodes pagasta “Upītēm”, tagad tur ir tikai ozols.

Lai Ieva varētu ātrāk atgriezties no Sibīrijas, Amālijas Ozoliņas tēvs bija aizsūtījis naudu – Ievai izdevās piekukuļot varas vīrus, tie izdevuši izziņu (pasi tajā laikā Sibīrijā nepazina), ar kuru viņa varēja izbraukt no Sibīrijas, caur Maskavu. Šo faktu Amālija Ozoliņa uzzinājusi Ievas Indānes bēru dienā.

Viņu atkārtoti arestēja 1949. gada martā, dažas dienas pirms liktenīgā 25. marta.

Arestēja par bēgšanas faktu 1947. gadā.

Tajā laikā (1949. gada martā) Ieva Indāne un Amālija Ozoliņa dzīvoja vienā māja un Amālija atceras, ka viņa esot atnākusi no skolas un mājā atradusi uz plīts vārāmies katliņu ar gaļu, krustmātes mājās vairs nebija…

Tiesāja, piesprieda 3 gadus cietumsoda.

Visus trīs gadus Ieva Indāne pavadīja cietumā Daugavpilī.

Pēc tam, kad sods bija izciests, [viņu] aizsūtīja atpakaļ uz Krasnojarskas apgabalu. Uz taigu darbos neaizsūtīja, bet norīkoja par kalponi ierēdņa (funkcionāra) ģimenē.

Ģimene, kurā kalpojusi Ieva Indāne bijusi inteliģenta un godīga, sapratuši, kam Ieva ir izgājusi dzīvē cauri. Teikuši, lai viņa nemazgā drēbes, to izdarīs paši, jo Ieva tam jau esot par vecu un tas būšot par grūtu.

No Sibīrijas [Ieva Indāne] atgriezās 1956. gadā, dzīvoja pie meitas Ērikas. Mirusi 1989. g., apbedīta Dzelznavas kapos.

Ernestu Indānu aizsūtīja uz Kirovas apgabalu, Vjatlagu. Miris 12.09.1941.

Amālija Ozoliņas tēvs un Ieva Indāne ir brālis un māsa. Ieva Indāne – Amālijas Ozoliņas krustmāte.

Sarunas vieta un laiks: Jēkabpilī, 14. jūnija ielā 1 (pie A. Bērziņas); 13.06.2020.

Sarunājās – Aknīstes muzeja direktore Līga Jaujeniece (sarunā piedalās Ausma Bērziņa (dz. Jakāne) un Agrīda Sermuliņa)

Amālija Ozoliņa sarunas dienā iesniedza rakstiskas atmiņas. Dienas gaitā stāsts papildināts.