Andreja Švirksta ģimene Švirksts Andrejs Jāņa d., dz. 1897, dzīvoja Ilūkstes apriņķa, Laucesas pagasta Līčupos. Arestēts 14.06.1941. Ieslodzīts Vjatlagā. Atbrīvots no ieslodzījuma 28.01.1944. Miris 03.10.1955. nometinājumā Gorkijas apgabala Kstovas rajona Počinku sādžā, apglabāts Karabatovas kapsētā. LVA, 1986. f., 2. apr., P-8152. l.

Dokumenti, fotogrāfijas

UZZIŅA

Švirksts Andrejs Jāņa d. dzimis 1897. gada 23. maijā Daugavpils apr., Līvānu pagastā. Pazīstams Latvijas pašvaldību, izglītības un sabiedriskais darbinieks. Mācījies Jersikas draudzes skolā, vēlāk Līvānu skolā. Pirmā pasaules kara laikā no 1916.gada 9.oktobra dienējis latviešu strēlnieku Rezerves pulkā. 1918.-1919.mācību gadā strādājis par skolotāju Daugavpils apriņķa skolās, Preiļu pagastā (1918), vēlāk Jersikas pamatskolas pārzinis (1919-1920). No 1920.gada strādāja Daugavpils apriņķa valdē. Daugavpils apriņķa valdes priekšsēdētājs (27.03.1928- 15.05.1934) , vēlāk, apriņķa vecākais ( 15.07.1934- 15.12.1937), Daugavpils pilsētas gaLatvijas Valsts arhīvs (01.01.1938-01.08.1940), Daugavpils Latviešu biedrības priekšnieks (1938-1940).

Līdz apcietināšanai dzīvoja savās lauku mājās Ilūkstes apr. Laucesas pagasta ,,Līčupos” un saimniekoja savā saimniecībā.

1941.gada 14.jūnijā A.Švirkstu apcietināja Latvijas PSR VDTK Daugavpils pilsētas daļa un nosūtīja uz PSRS IeTK Kirovas apgabala Vjatlagu.

1942.gada 16.decembrī PSRS IeTK Sevišķā apspriede viņam saskaņā ar KPFSR Kriminālkodeksa (1926.g.red) p.p. 58-4, 58-11 (par piedalīšanos kontrrevolucionārā organizācijā piesprieda brīvības atņemšanu uz 10 gadiem un ieslodzījumu LDN. Ieslodzījumā atradās Kirovas apgabala Vjatlagā. 1944.gada 28.janvārī kā noaktēts atbrīvots no ieslodzījuma, nosūtīts izsūtījumā uz Gorkijas apgabalu.

Miris izsūtījumā 1955. gada 3. oktobrī Gorkijas apgabala Kstovas rajona Počinku ciemā. Apglabāts Karabatovas kapsētā.

Dzīvesbiedre: skolotāja Anna Švirksta (1902- 04.01.1935). Meitas: Astrīda Švirksta (Petaško), 18.08.1927.-10.08.2013. un Lūcija Ligija Švirksta (Plotka), 21.11.1929.-10.10.2019.

ATMIŅAS

Ligijas Plotkas (dzim. Švirksta) un Astrīdas Petaško (dzim. Švirksta) atmiņas par tēvu Andreju Švirkstu no grāmatas „ANDREJU ŠVIRKSTU ATCEROTIES."

Ligijas Plotkas (dzim. Švirksta) atmiņas ,,Atmiņu dārzā” par tēvu Andreju Švirkstu.

PĒC GADA VAI – PRIEKŠNOJAUTAS

1941.gada jūnijs ir vēss. Ilgi zied ceriņi. Tēvs šogad nav jāgaida no darba pilsētā. Viņš strādā tepat, savā mazajā lauku saimniecībā. Par to nepriecājos, jo saprotu: tēvs atlaists, var būt vēl ļaunāk. Mājās – Līgo kalnā – ganu krusttēva un tēva septiņas gotiņas. Redzu, ka pie pirtiņas, kas ieslēpusies ķiršu dārza zaļumā, tētis sarunājas ar neredzētiem cilvēkiem. Viņi apsēstas uz soliņa, aizsmēķē, tad pastaigā pa dārzu un atvadās.

Sirdī man iezadzies nemiers, bet es neuzdrošinos tētim pajautāt, kas tie bija par ciemiņiem un kāpēc viņus nelūdza uz istabu.

13.jūnija rītā atviegloti uzelpoju: .. Cik labi, kas tas bija tikai sapnis!”. Nakts murgi bija savādi un smagi. Sapnī es gulēju un redzēju sapni, ka tēvu apcietina. Nākošajā naktī murgi turpinās. Sapņoju, ka pagājušajā naktī redzētais piepildās. Satraukta mostos un redzu – atvērtajās durvīs svešs vīrietis ar ieroci rokās, aiz viņa citi vanda dzīvokli, kaut ko meklē. Tēvs no pagultes izvelk sen sagatavotu čemodāniņu un nāk pie mums. Viņš mūs mierina un uzaicina noskaitīt kopīgu lūgšanu.

Čekisti nesaprot viņa vēlmi palikt pēdējo brītiņu ar savām meitiņām vienatnē. Tētis piever guļamistabas durvis vienreiz, otrreiz, bet zilbikši tās atkal atgrūž. Tad tēvs izslejas un krieviski uzkliedz tā, ka bruņotajiem ģīmji noraustās, un durvis paliek pievērtas. Mēs raudam, drebam kā lapiņas pie sava vēl dzīvā, koka pielipušas, bet viņš noskaita tēvreizi un ar krusta zīmi mūs svētī.

No istabas nevienam iziet neļauj. Tikai krusttēvam ir pavēlēts piebraukt zirgu pie durvīm. Čekistu ielenkts, tēvs ratos ieliek mugursomu un mazo čemodāniņu. Aiz ratiem viņš iziet pagalmā un apstājas pretī viesistabas logam, kur mēs, visi mājinieki, saspiedušies vaimanājam. Tad tēvs drošiem soļiem aiziet pie ziedošā ceriņkrūma. Bruņotie satrūkstas, kliedz, vicina šaujamos, bet tētis atgriežas ar skaistu, ziedošu zaru rokās un savaldīgi ar to pamāj mums pēdējos sveicienus…

Mierīgs, stalts viņš iziet no savas mājas pa paša stādīto gatvi ar ceriņa zilo ziedu rokās. Ir 1941.gada 14.jūnija agrs rīts. Tikko pulksten pieci. Mēs paliekam izvandītajā mājā krusttēva Jura ģimenē.

TIKŠANĀS

Kāda laime! 1949.gada vasarā abas ar māsu [Astrīdu] pāris dienas ciemojamies pie tēva Gorkijas apgabala Počinku ciematā. Ejam visur viņam līdzi – uz upi pēc ūdens, pie kaimiņiem pēc piena, bet visbiežāk uzkavējamies pie liellopu fermas, kuru naktī tēvs apsargā.

Tad arī tētis sāk atcerēties grūtākās nebrīves dienas. Viņš tika uzskatīts par sevišķi bīstamu kūdītāju, par sacelšanās organizētāju, tāpēc nācās izciest spīdzināšanas, pēc kurām viņu iemeta kriminālistu kamerās pie sadistiem – homoseksuāļiem.

Pēdējā mocīšana – pilnīgs bads lēģerī [ Kirovas apg. Vjatlags].

No tā bez lodēm mira cilvēki aiz žoga, kur viņus pēc attiecīga akta sastādīšanas izgrūda vai izmeta. Tēvs no sētmales aizrāpojis…

Tagad viņu uzraugot rajona čekisti. Izbraukt no ciemata aizliegts.

Pēdējā rītā ilgāk pakavējamies viņa zemajā patumšajā istabā. Pie lodziņa ,, rakstāmgalds”, no kura pie mums nāk mīļās vēstules, uz kura ir grāmatas, laikraksti, pat žurnāli latviešu valodā. Tie – no Latvijas, no Rīgas draugiem.

Tēvs uzvelk tīru kreklu, atvadāmies jau te… Un ejam pa taisnāko taku uz lielās Volgas krastu. Tētis mūs pavada līdz kuģīša pieturai un paliek tur, krievu upes krastā. Vēl nesaliekts. Latvietis Andrejs, kā viņu te sauc.

Astrīdas Petaško (dzim. Švirksta) atmiņas ,,Pa tēva dzīves un darba takām” par tēvu Andreju Švirkstu.

GARIE DARBA GADI SVEŠUMĀ

Par izciesto Vjatlagā tēvs tikšanās reizē runāja maz, tas viņu pārāk aizskāra un uzbudināja, bet par tukšo, neapmaksāto darbu nabadzīgajā kolhozā neļaunojās. Tāpat kā vietējie kolhoznieki, viņš iztika no piemājas zemītes un tām iespējām, ko deva tuvējais mežs. Tētis mīlēja darbu ar koku, un darbošanās ap to īsināja garās sarga stundas fermā. Bez kādas atlīdzības kolhozam viņš laboja un gatavoja grābekļus, dakšu un lāpstu kātus u.c. Pašgatavotās ragutiņas nogādāja tirgū un dažreiz labi nopelnīja, jo tās krievu sievietēm ziemā noderēja gan ūdens, gan siena un malkas pārvadāšanai. Daudz laba par tēva darbu un izpalīdzību dzirdēju, kad ciemojos pie tēva Počinku ciematā. Bet, kad turp aizbrauca krustmāte, tētis jau bija uzcēlis glītu mājiņu un lepni sagaidīja viešņu no Latvijas. Taču ciemiņš aizbrauca, un viņš atkal palika viens. Gāja gadi, un ilgas pēc Latvijas, izciestais lēģerī arvien skaudrāk lika sevi manīt, līdz iestājās smaga sirds nepietiekamība. Labi, ka šajās grūtajās stundās pie tēva ieradās viņa brālis Oskars.

Tētis, mīļais, labais tētis, šo pasauli redzēja un darbojās tajā 58 gadus, gandrīz piecpadsmit no tiem pavadot svešumā… kā Rainis, tikai te bija pavisam citāda ,,Šveice”, un Latvijā atgriezties viņam nebija lemts.

Tomēr latvietis šajā necilajā krievu ciematā bija dzīvojis un strādājis tā, ka viņu pēc 35 gadiem atcerējās visi vecākās paaudzes ļaudis, kad es un trīs Andreja mazbērni tur ieradāmies apmeklēt viņa kapu un pabūt mīļā cilvēka trimdas vietā.

Mirstot tēvs bija lūdzis pie kapa iedēstīt zilo ceriņu. Brālis Oskars izpildīja viņa pēdējo vēlēšanos. Ceriņi un liepa auga arī tēva celtās mājas vietā, tas ir, ilgus pēc tam, kad paša Andreja Švirksta darba dzīve bija beigusies.

ANDREJU ŠVIRKSTU ATCEROTIES. (red. V. Unda). Rēzekne, Latgales Kultūras centra izdevniecība, 1997, 25. – 65. lpp.