|
|
 | Rusins Vilks
IgrotÄ“kas vadÄ«tÄjs, OrientÄ“Å¡anÄs sporta sekcijas vadÄ«tÄjs,
pedagogs, TÅ«risma un novadpÄ“tniecÄ«bas daļas vadÄ«tÄjs,
StrÄdÄja RÄ«gas Pionieru pilÄ« no 1956.gada lÄ«dz 2009.gadam
| |
1968.gadÄ RÄ«gas Pionieru pils orientieristi tika uzaicinÄti uz DraudzÄ«bas spÄ“lÄ“m VÄcijas DemokrÄtiskajÄ RepublikÄ. pie DrÄ“zdenes, burtiski blakus ÄŒehoslovÄkijas robežai.
Pirms braukÅ¡anas jau krietnu laiku iepriekÅ¡ bija nopirktas vilciena biļetes, tomÄ“r sakarÄ ar to, ka politiskais saspÄ«lÄ“jums ÄŒehoslovÄkijÄ bija jÅ«tams jau kÄdu laiku, pirms brauciena nebija skaidrÄ«bas vai vispÄr tÄds brauciens notiks. TomÄ“r pÄ“dÄ“jÄ brÄ«di tika dota atļauja un mÄ“s aizbraucÄm- lÄ«dz BerlÄ«nei un tad tÄlÄk uz DrÄ“zdeni, pÄ“dÄ“jÄ pieturÄ pirms Äehu robežas izkÄpÄm ÄrÄ, mantas aizveda ar maÅ¡Ä«nu, bet paÅ¡i gÄjÄm kÄjÄm krietnu gabalu lÄ«dz FDJ vasaras nometne, kur arÄ« notika sacensÄ«bas.
Daži sacensÄ«bu posmi jau bija notikuÅ¡i, kad vienu rÄ«tu reproduktorÄ skanÄ“ja nervoza balss, kas aicinÄja visus pulcÄ“ties uz laukuma, visur valdÄ«ja satraukums, jo padomju armijas militÄrÄs vienÄ«bas iegÄja ÄŒehoslovÄkijÄ. Krievi
( karavÄ«ri) gandrÄ«z mums uzkrita uz galvas , jo izpletņlÄ“cÄ“ju vienÄ«bai bija dots uzdevums slÄ“gt Äehu - vÄcu robežu.
VÄcieÅ¡i paÅ¡i bija nobijuÅ¡ies un apmulsuÅ¡i, jo nupat kÄ viens karÅ¡ bija beidzies (II Pasaules karÅ¡); viņi jau nezinÄja, kas notiks tÄlÄk, tÄpÄ“c valdÄ«ja liels uztraukums.
TajÄ rÄ«tÄ mums pat nedeva brokastis. PusdienÄs atnÄca vÄcieÅ¡i un teica: ”MÄ“s sazvanÄ«jÄmies ar BerlÄ«ni un noskaidrojÄm, ka jÅ«s esat mÅ«su draugi. NÄciet Ä“st pusdienas”.
Mums lika visas mantas sanest un atstÄt vienÄ teltÄ« (tÄs pÄ“c tam atveda ar maÅ¡Ä«nu), visus sasÄ“dinÄja autobusÄ un aizveda uz DrÄ“zdeni, kur mÅ«s uzņēma un izvietoja DrÄ“zdenes Pionieru nams. Tur notika arÄ« divi orientÄ“Å¡anÄs maÄi. Tad ieradÄs pÄrstÄvis no vÄ“stniecÄ«bas BerlÄ«nÄ“ un teica, ka mÄ“s varam mierÄ«gi dzÄ«vot, kamÄ“r nokÄrtos braukÅ¡anu mÄjÄs. AtgrieÅ¡anÄs aizkavÄ“jÄs par veselu nedēļu, kas radÄ«ja pamatÄ«gu satraukumu bÄ“rnu vecÄkiem, jo ÄŒehoslovÄkijÄ viss gÄja vaļÄ.
KÄ atmiņa no Å¡Ä« brauciena ir porcelÄna kauss ar DrÄ“zdenes Cvingera atainojumu.
| Audiona LÄ«ventÄle
Tautas deju ansambļa „Uguntiņa” mÄkslinieciskÄ vadÄ«tÄja
StrÄdÄja no 1948.gada lÄ«dz 2006.gadam
un
Gita Ūdre ( Blaune )
TDA „Uguntiņa” pedagogs kopÅ¡ 1979.gada, mÄkslinieciskÄ vadÄ«tÄja kopÅ¡ 2006.gada
TDA „Uguntiņa” audzÄ“kne no 1965.gada lÄ«dz 1977.gadam
| |
1972. gadÄ TunisijÄ notika UNESCO starptautiskÄ konference, kur no PSRS kÄ kultÅ«ras programmas pÄrstÄvjus komponists Dmitrijs Kabaļevskis uzaicinÄja mÅ«s. Ja jÅ«s zinÄtu, kÄ mÄ“s gatavojÄmies. MÄ“s bijÄm RubÄ“ nometnÄ“ NiklÄvs DÅ«ze (kora vadÄ«tÄjs), zinot, ka bÅ«s mazs kora sastÄvs, katru dienu stÄdÄ«ja dziedÄtÄjus pagalmÄ uz kÄpnÄ«tÄ“m un mÄ“Ä£inÄja - kÄdos attÄlumos dziedÄtÄjiem vienam no otra jÄstÄv, kurÅ¡ uz kuru pusi pagriezts, lai labÄk skanÄ“tu, - to gan es atceros. Grupa bija paredzÄ“ti 50 cilvÄ“ki – 30 dziedÄtÄji kopÄ ar diriÄ£entiem NiklÄvu DÅ«zi un IrÄ“nu Å tÄli, 8 pÄri „Uguntiņas” dejotÄji, Zenons MinÄenko spÄ“lÄ“ja klavieru pavadÄ«jumu un vÄ“l pÄris cilvÄ“ki. VÄ“lÄk piezvanÄ«ja D.Kabaļevskis, ka vÄ“l vajagot 4 kokles un tÄ nÄcÄs pÄrtaisÄ«t dejas no astoņiem pÄriem uz seÅ¡iem.
VajadzÄ“ja parÄdÄ«t nacionÄlo kolorÄ«tu: mÄ“s dejojÄm tautas dejas, kokles spÄ“lÄ“ja, koris dziedÄja, viss bija ļoti labi. Karstums bija mežonÄ«gs mÄ“s tÄdu vispÄr nezinÄjÄm. KartÄgas drupas, amfiteÄtris, kolonu paliekas. BÄ“rni ģērbÄs teltÄ«, tur lieli resni tarakÄni skrÄ“ja, meitenes baidÄ«jÄs. AtnÄkam uz mÄ“Ä£inÄjumu zem tentiem krÄ“sli salikti. KÄ koristi sÄka mÄ“Ä£inÄt tÄ Ä£Ä«ba no karstuma. DejotÄji – tie bija izturÄ«gÄki. MÄ“s gan gatavojÄmies, jo pirmo reizi tik tÄlu braucÄm. BijÄm iepriekÅ¡ braukuÅ¡i uz Poliju, ÄŒehiju, bet te uz Ä€friku. Es atceros, kad mÄ“s iebraucÄm, mÅ«s ieveda Ä“dnÄ«cÄ. ApkalpojoÅ¡ais personÄls visi nÄ“Ä£eri. Deva makaronus ar mÄ“rci, kas bija neiedomÄjami asa – paņēmis mutÄ“, nesaproti, ko darÄ«t tÄlÄk; tik daudz speciju, ka mutÄ“ dega. JÄ, interesanti tas bija.
| Aija Gagaine
TekstilmÄkslas pulciņa padagogs
(bij. LietiÅ¡Ä·Äs un tÄ“lotÄjas mÄkslas nodaļas vadÄ«tÄja)
StrÄdÄ kopÅ¡ 1973.gada | |
TÄs ir atmiņas par radoÅ¡o nometni KülungsbornÄ, VÄcijÄ 1980.gados, kurÄ piedalÄ«jÄs slovaki, vÄcieÅ¡i un mÄ“s – RSP audzÄ“kņi. Nometnes pamatideja - paņemt no autoplaÄa vecas automaÅ¡Ä«nas apgleznoÅ¡anai. Slovakiem bija TRABANT, mums – FIAT, vÄcieÅ¡iem –GOLFS, par kuru JÄzeps Pastors un Guntis Kovaļevskis zvanÄ«ja uz RÄ«gu ar domu to apmainÄ«t, nopirkt vai kÄ citÄdi dabÅ«t. TÄ automaÅ¡Ä«na tieÅ¡Äm bija ejoÅ¡a, labÄ stÄvoklÄ«.
Mums iedeva krÄsas, visÄdas lÄ«mes un lipekļus. VÄcu GOLFS tika uztaisÄ«ts par velnu ar visu asti, lukturi izņemti ÄrÄ, to vietÄ lampas, kas griežÄs un aizmugurÄ“jais logu tÄ«rÄ«tÄjs, kas kÄ aste kustÄs. Slovaku maÅ¡Ä«na bija uztaisÄ«ta kÄ ligzda. MÅ«su FIATs bija uztaisÄ«ts kÄ laiva un kaijas. PÄ“dÄ“jÄ dienÄ bija jÄbrauc cauri pilsÄ“tai (Külungsbornai) un jÄprezentÄ“ maÅ¡Ä«nas. Man pateica pirms tam, ka jÄsēž pie stÅ«res mÅ«su Fiatam, bet, ka maÅ¡Ä«nai, kas vilks, esot sliktas bremzes. TÄpÄ“c no gÄjiena daudz neko neatceros, jo es tik skatÄ«jos uz priekÅ¡Ä braucoÅ¡Äs maÅ¡Ä«nas sarkanajÄm lampÄm un turÄ“ju kÄju uz bremzi, lai neietriektos vilcÄ“jÄ. MÅ«su maÅ¡Ä«nu paņēma kÄ pirmo autoplaÄa reklÄmai. Pastors arÄ« brauca vienai maÅ¡Ä«nai pie stÅ«res,. Viņam bija izlÅ«zis zobs – viņš bija pirÄts, melnÄ vestÄ“ un lakatu apsÄ“jis ap galvu.
| Iveta Tauriņa
KoklÄ“tÄju ansambļa „Austriņa” vadÄ«tÄja
StrÄdÄ RSP kopÅ¡ 1986.gada | |
Atceros 1991. gada janvÄra Lietuvas notikumus. PrecÄ«zi neatceros datumu, bet tÄ bija svÄ“tdiena; mums bija paredzÄ“ts konkurss (vai nu „ DO RE MI” vai „KO TU PROTI?” konkursa sÄkuma atlases kÄrta), kuram jÄnotiek SkolÄ“nu pilÄ«. Viens tÄ“tis zvanÄ«ja plkst. 5 vai 6 no rÄ«ta ar jautÄjumu vai uz konkursu esot jÄnÄk.
- Es taÄu neesmu neko atcÄ“lusi. KÄpÄ“c JÅ«s jautÄjat to tik agri?
- Vai JÅ«s klausÄties radio kas notiek LietuvÄ?
- Protams, ka nē.
- Bet saprotiet LatvijÄ tas arÄ« var bÅ«t.
- NÄ“, protams, ka jÄnÄk. Konkurss notiek pilÄ«. Nekas nav atcelts.
MÄ“s sanÄcÄm ; konkurss, protams, nenotika, jo no republikas dalÄ«bnieki neatbrauca.
MÄ“s sasÄ“dÄmies savÄ telpÄ un nodziedÄjÄm „Tautu tÄ«rumÄ” - varbÅ«t pÄ“dÄ“jo reizi kopÄ. Tad visiem tÄdas skudriņas pÄrskrÄ“ja. Tu nezini vai kÄdreiz vÄ“l satiksies, vai tas bÅ«s Å¡eit vai kur citur, vai vispÄr bÅ«s.
„DziedÄj’ tautu tÄ«rumÄ
Uz akmeņa stÄvÄ“dama
Lai trīc visa tautu zeme
Lai dzird mana mÄmuliņa.”
TÄ bija tÄda dziesma, ko arÄ« padomju laikÄ koncertos nelabprÄt gribÄ“ja dzirdÄ“t, jo tos vÄrdus par mÄmuliņu izprata kÄ MÄte – Latvija. Tagad mÄ“s visu pa tieÅ¡o sakÄm, bet tajos laikos daudz kas bija pÄrnestÄ nozÄ«mÄ“, mÄ“s mÄcÄ«jÄm lasÄ«t starp rindiņÄm.
Ir tÄdi cilvÄ“ki, kuru vÄrdi man ir ļoti svarÄ«gi. IenÄkot pilÄ« un dalot telpu ar tÄ laika ļoti slavenu kolektÄ«vu „Tonika” un tÄ vadÄ«tÄju Daumantu Kaktiņu, smÄ“jÄmies, ka mÄ“s viens otru rÅ«pnieciski spiegojam. Es nezinu vai tagad jaunie ar tÄdu bijÄ«bu ienÄk, jo viņam kolektÄ«vs bija lÄ«menÄ« un viņi gatavojÄs braucienam uz Somiju, kas tajÄ laikÄ bija O-o-o-o-o-o-o-o-o... Es stÄvÄ“ju koncertÄ, raudÄju un domÄju, kaut es kÄdreiz no saviem audzÄ“kņiem varÄ“tu kaut ko tÄdu dabÅ«t ÄrÄ. Tas bija vienkÄrÅ¡i satriecoÅ¡i.
Liels pÄrdzÄ«vojums bija tikt iekÅ¡Ä pilÄ«, iziet cauri un atrast „mÄjas”. Tagad man jau tÄ vecÄs pils shÄ“ma ir skaidra. MÄ“s ar Kaktiņu dziedÄjÄm un spÄ“lÄ“jÄm kÄdreizÄ“jÄs dÄmu tualetes telpÄ. TajÄ telpÄ, kur UlmaņlaikÄ bija atejas podi, mums bija noliktas notis, bet tajÄ telpÄ, kur dÄmas pirms pasÄkumiem sakÄrtojÄs pie lieliem spoguļiem – tur mÄ“s dziedÄjÄm un spÄ“lÄ“jÄm. Protams, ka padomju laikÄ Pionieru pils bija bÄ“rnu un jaunieÅ¡u organizÄcija ar tÄdu kÄ politisku piesitienu, bet man liekas, ka tas bija vairÄk tÄds Å¡irmis. PamatÄ nodarbojÄs ar kultÅ«ru un mÄkslu, un ļoti latvisku kultÅ«ru. Man tÄda laime bijusi, ka es neesmu nevienu dziesmu ne par Ä»eņinu, ne Staļinu dziedÄjusi; vienÄ«gi, kÄdu ļoti skaistu krievu tautas dziesmu nospÄ“lÄ“jusi, ko Å¡o laiku jaunatnei labprÄt nospÄ“lÄ“tu, kÄ, piemÄ“ram, Gļinkas „CÄ«rulÄ«ti”. Tik skaistas arpÄ“džijas, ka grÄ“ks uz koklÄ“m nespÄ“lÄ“t; vienÄ«gais, ka mÅ«sdienu jaunatne ar krievu valodu uz JÅ«s.
| Venēra Poriņa ( bij.Karpova )
NaturÄlistu pulciņa 1957.gada audzÄ“kne | |
1957.gada 21. decembrÄ« 16 00 notika Kartupeļu balle tagadÄ“jÄ RÄ«gas pils BaltajÄ zÄlÄ“. TÄ to vienkÄrÅ¡i sauca. Man ir vÄ“l saglabÄjies ielÅ«gums . Tur pat rakstÄ«ta dienas kÄrtÄ«ba:
1. SanÄksmes atklÄÅ¡ana.
2. TrÄ«s referÄti par kartupeļu kultÅ«ru.
3. Inscinējums.
4. Kartupeļu degustēšana.
Man atmiÅ†Ä ir palikusi tikai tÄ kartupeļu Ä“Å¡ana. Atceros garus galdus, uz kuriem bļodÄs kÅ«pÄ“ja vÄrÄ«ti kartupeļi. Bija sÄls un sviests; tas gan Ätri „izkusa”, bet garÅ¡oja arÄ« tÄpat - ar rokÄm ņēmÄm, uzkaisÄ«jÄm sÄli un Ä“dÄm. VajadzÄ“ja pateikt, kuri ir tie garÅ¡Ä«gÄkie. Bija dažÄdas Å¡Ä·irnes. VislabÄkie bija Priekuļu tupeņi; tie bija garÅ¡Ä«gi un miltaini. VasarÄ braucÄm uz Saules dÄrzu ravÄ“t un piÄ·Ä“t.
| Valdis Ārgals
Rīgas Skolēnu pils datorpulciņa pedagogs kopš 1998.gada
Rīgas Pionieru pils jauno autoru pulciņa audzēknis no 1974.gada | |
Jau no 3 gadu vecuma man bija pilnÄ«gi skaidrs, ka tad, kad izaugÅ¡u, bÅ«Å¡u “inženieris-konstruktors”. ZÄ«mÄ“ju gudras maÅ¡Ä«nas ar mÄ“raparÄtiem un svirslÄ“džiem, vÄ“lÄk bÄ“rnu bibliotÄ“kÄ rÅ«pÄ“jos par putekļu kÄrtas notraukÅ¡anu no tehnikas nodaļas grÄmatu plaukta, darbojos CentrÄlÄs jauno tehniÄ·u stacijas radiopulciņÄ... Tad pÄ“kšņi, devÄ«tajÄ (vai desmitajÄ) klasÄ“, ap 1974.gadu, mainÄ«ju kursu par 180 grÄdiem un pÄ“kšņi sÄku rakstÄ«t dzejoļus. Kad vÄ“stures skolotÄja konstatÄ“ja, ka vÄ“stures pierakstu klades pÄ“dÄ“jÄs lappusÄ“s tiek rakstÄ«ta dzeja, kladi konfiscÄ“ja... Par laimi, tas netika plaÅ¡i izpausts klasesbiedriem, taÄu drÄ«z pÄ“c tam pie sevis paaicinÄja latvieÅ¡u valodas skolotÄja un ieteica aiziet uz RÄ«gas Pionieru pili, sameklÄ“t Jauno autoru pulciņu, kuru vadot dzejniece Ilga BÄ“rza un iestÄties tajÄ.
Mans pÄrsteigums bija tas, ka pulciņu vadÄ«ja kÄda Ilga MaÅ¡lakova, izrÄdÄ«jÄs, ka BÄ“rza ir viņas literÄrais pseidonÄ«ms. MÅ«su nodarbÄ«bas notika reizi nedēļÄ, treÅ¡dienÄs, 50. kabinetÄ, kas atradÄs RÄ«gas pils SvÄ“tÄ Gara tornÄ«. TÄs sÄkÄs vÄ“lÄs pÄ“cpusdienÄs, es parasti ierados pÄris stundas agrÄk, sakÄrtoju telpÄ galdus un krÄ“slus un baudÄ«ju vientulÄ«bu, Å¡ad tad arÄ« kaut ko uzrakstot. Telpai un visai Pilij bija tÄda Ä«patnÄ“ja senatnÄ«guma smarža.
Parasti kÄdu brÄ«di pÄ“c mÅ«su nodarbÄ«bas sÄkuma caur mÅ«su telpu ArtÅ«ra [JanoviÄa] Melngalvja vadÄ«ti, uz savu telpu devÄs jaunie radioamatieri – raidstacija UQ2KCR un antena atradÄs torņa augÅ¡Ä“jÄ stÄvÄ. Virs mums, vienu stÄvu augstÄk, bija koklÄ“tÄju telpas, tajÄs mÄ“s parasti rÄ«kojÄm Jaungada eglÄ«ti. (Tikai tagad, lasot internetÄ par RÄ«gas pili, guvu apstiprinÄjumu aizdomÄm, kas man radÄs tolaik – tornÄ« tieÅ¡Äm bija lifts, kura durvis, kas vienmÄ“r bija aizslÄ“gtas, toreiz pievÄ“rsa manu uzmanÄ«bu – kas gan ir aiz tÄm.)
Skatoties kÄdu tadžiku vai uzbeku vÄ“sturisku filmu, dažos kadros pamanÄ«ju kÄpnes, kas ved uz mÅ«su 50. kabinetu un mÅ«su kabineta durvis ar raksturÄ«go nelielo krÄsas plankumu lejpus roktura. Žēl, ka neatceros filmas nosaukumu.
Jauno autoru pulciÅ†Ä darbojos vairÄkus gadus, arÄ« tad, kad jau mÄcÄ«jos RÄ«gas PedagoÄ£ijas skolas pirmajÄ kursÄ.
MÅ«su pulciņš veidoja literÄro žurnÄlu „Optimists”. Varu nosaukt Å¡Ädus pulciņa dalÄ«bniekus:
Ilma PliÄ·Ä“na (vÄ“lÄk Zvirbule, RugÄja) – laikraksta „RÄ«gas Balss” redaktore, vÄ“lÄk Francijas modes un stils žurnÄla „L Officel Latvija” galvenÄs redaktores vietniece.
Elita PliÄ·Ä“na (Elita Marga) – žurnÄliste
Dzintars Tilaks –Latvijas Radio
UÄ£is Segliņš – Dailes teÄtra LiterÄrÄs daļas vadÄ«tÄjs, dramaturgs un scenÄriju autors
Vilnis PurÄ“ns – vairÄku grÄmatu autors
Juris Rubenis – mÄcÄ«tÄjs un citi.
|
|
|