Pretošanās vēlēšanām un represijas
Saskaņā ar oficiāli publicētajiem datiem, 1941. gada 12. janvāra PSRS Augstākās padomes "vēlēšanās" Latvijā bija piedalījušies 98 % vēlētāju un pašas "vēlēšanas" bija noslēgušās ar sagaidāmu "Bezpartejisko un komunistu bloka" uzvaru, kas īpaši tika uzsvērts propagandā, tomēr no dažādiem dokumentiem redzams, ka patiesība bija savādāka. Jau piecas dienas pirms "vēlēšanām" 7. janvārī Latvijas Komunistiskās (boļševiku) partijas Centrālā komiteja deva uzdevumu Iekšlietu tautas komisariātam uz "vēlēšanu" laiku pastiprināt uzņēmumu, tiltu un vēlēšanu iecirkņu apsardzību. Tātad okupanti un partijas aktīvisti labi saprata, ka no iedzīvotāju puses ir sagaidāmas dažādas pretestības izpausmes.
Pašā "vēlēšanu" dienā daudz cilvēku centās izvairīties no piedalīšanās "vēlēšanās", daudzi uz iecirkņiem devās tikai ar draudiem vai piespiešanu. Savukārt tie, kas šādā veidā bija atgādāti uz vēlēšanu iecirkņiem, dažkārt centās izmantot burzmu, lai aizietu no iecirkņa nenobalsojuši, vai arī sabojāt vēlēšanu biļetenu. Bija arī tādi, kas atklāti atteicās piedalīties "vēlēšanās" pat neskatoties uz represiju draudiem. Tāpat arī dokumentos diezgan daudz ir pieminēti gadījumi, kad cilvēki ir noplēsuši vēlēšanu aģitācijas plakātus, bojājuši vai noplēsuši vēlēšanu iecirkņu dekorācijas, vai kā citādi centušies traucēt "vēlēšanu" organizēšanu un norisi. Ir pieminēti pat gadījumi, kad vietēja līmeņa vēlēšanu komisijās bija iecelti bijušie aizsargi vai citi okupācijas varai nelojāli cilvēki, kuri tīšām radīja sajukumu vēlētāju sarakstos un citos vēlēšanu dokumentos. Lai arī no esošajiem materiāliem ir praktiski neiespējami precīzi noteikt – cik daudz bija šādu cilvēku un cik plaša izvērsās pretdarbība, tomēr ņemot vērā faktu, ka dažāda veida pretestības gadījumi ir pieminēti gandrīz visos vietējo vēlēšanu komisiju ziņojumos, ir pamats domāt, ka patiesais iedzīvotāju skaits, kas nobalsoja par "Bezpartejisko un komunistu bloku", bija ievērojami mazāks nekā tas, kas tika publicēts oficiālajā ziņojumā par "vēlēšanu" rezultātiem.
25. Latvijas PSR Augstākās padomes Prezidija sekretāra Pētera Blaua ziņojums PSRS Tautas komisāru padomes un Vissavienības Komunistiskās (boļševiku) partijas pilnvarniekam Latvijā Vladimiram Derevjanskim. 1941. gada 17. janvāris.
Latvijas Valsts arhīvs, PA-101.f., 1.apr., 45.l., 14.-16.lp. Oriģināls.
Pēc Latvijas okupācijas bijušais PSRS sūtnis Latvijā Vladimirs Derevjanskis turpināja darbu Latvijā kā PSRS Tautas komisāru padomes un Vissavienības Komunistiskās (boļševiku) partijas pilnvarnieks Latvijas PSR, t. i. faktiski viņš uzraudzīja vietējo varas institūciju pārstāvjus un sniedza ziņojumus par tiem Maskavai. Savukārt vietējās amatpersonas par svarīgākajiem notikumiem Latvijā ziņoja pašam V. Derevjanskim.
Šajā ziņojumā P. Blaus informē V. Derevjanski par PSRS Augstākās padomes "vēlēšanu" norisi Latvijā, kā arī dažādām pretošanās izpausmēm to laikā. No ziņojuma redzams, ka dažādās vietās cilvēki ir rāvuši nost vēlēšanu plakātus, centušies iznīcināt PSRS simboliku, atteikušies iet uz "vēlēšanām", plēsuši vēlēšanu biļetenus, svītrojuši deputātu kandidātu vārdus utt.
Arī citos dokumentos ir atrodamas liecības, ka cilvēki centās pretoties šim "vēlēšanu" farsam vai izvairīties no tā – Preiļos vēlēšanu priekšvakarā tika aizdedzināts vēlēšanu iecirknis, Vārmes pagastā vēlēšanu iecirknis bija notriepts ar melnu krāsu, Dagdā, Aglonā un Līvānos tika izplatītas "pretpadomju" satura lapiņas. Nereti komunistu aģitatorus vienkārši nelaida mājās iekšā vai arī cilvēki paziņoja, ka ir slimi. Savukārt Salgales pagastā vietējās vēlēšanu komisijas sekretārs esot bijis tā piedzēries, ka pats traucēja "vēlēšanu" gaitu un par to ticis apcietināts.
26. Jelgavas pilsētas pagaidu izpildkomitejas Prezidija 1941. gada 13. janvāra sēdes lēmums.
Latvijas Valsts arhīvs, 791.f., 2.apr., 9.l., 68.lp. Oriģināls.
Dokumentā minēts, ka daļa no cilvēkiem, kas nebija piedalījušies "vēlēšanās", atrodas apcietinājumā. Turklāt, jau pēc "vēlēšanām", Jelgavas pilsētas pagaidu izpildkomiteja nolēma viņiem "vēlēšanu tiesības nepiešķirt". Tātad, redzams, ka tikai vienā pašā Jelgavā vēlēšanu tiesības tika atņemtas 1400 cilvēkiem nevis uz likuma vai tiesas lēmuma pamata, bet tikai pamatojoties uz to, ka viņi esot "sociālistiskai iekārtai naidīgi noskaņoti elementi". Turklāt, šajā lēmumā parādās viens no veidiem, kā pēc "vēlēšanām" tika manipulēts ar datiem par balsstiesīgo vēlētāju skaitu.
27. Cēsu apgabala vēlēšanu komisijas priekšsēdētāja Ernesta Ozoliņa ziņojums Latvijas PSR Augstākās padomes sekretariātam. 1941. gada 24. janvāris.
Latvijas Valsts arhīvs, PA-101.f., 1.apr., 81.l., 85.lp. Noraksts.
Dažos ziņojumos atrodamā informācija par PSRS Augstākās padomes "vēlēšanu" norisi ir tik pretrunīga, ka faktiski tikai vairo šaubas par "vēlēšanu" rezultātiem. Piemēram, šeit eksponētā Cēsu apgabala vēlēšanu komisijas priekšsēdētāja ziņojums beidzas ar apgalvojumu, ka "vēlēšanu" rezultāti ir "pietiekoši labi" un tie atstājuši "graujošu iespaidu uz mūsu pretiniekiem". Taču šajā pašā ziņojumā dažas rindiņas iepriekš ir minēts, ka "konstatēti veseli rajoni pagastā, kur neviens nav nācis balsot". Šis fakts būtībā apgāž tēzi par "pietiekoši labiem" rezultātiem.
28. Fragmenti no Friča Berga runas Latvijas Komunistiskās (boļševiku) partijas Centrālās komitejas 1941. gada 30. – 31. janvāra plēnumā.
Latvijas Valsts arhīvs, PA-101.f., 1.apr., 17.l., 75.-76.lp. Oriģināls.
F. Bergs savā runā LK(b)P CK plēnumā, līdzīgi kā citi, kas piedalījās debatēs par PSRS Augstākās padomes "vēlēšanu" norisi Latvijā, pieminēja gan "vēlēšanu" organizatoriskos trūkumus, gan arī to, ka daudzos gadījumos cilvēki centās izvairīties no piedalīšanās "vēlēšanās", gan arī svītrot deputātu kandidātus. Cita starpā no dokumenta ir nepārprotami redzams, ka gadījumos, kad komunistu aģitatoriem neizdevās pierunāt cilvēkus piedalīties šajās "vēlēšanās", tiem draudēja ar arestu.
Ar jēdzienu "teritoriālā armija" F. Bergs acīmredzot domājis Sarkanās armijas 24. teritoriālo korpusu, t. i., bijušo Latvijas armiju.
29. Dokumenti no krimināllietas pret Rolandu Grīntālu, Olgu Elfrīdu Šmiti, Arkādiju Grimzu, Georgu Leonīdu Lorencu un Pēteri Aleksandru Sutu. 1941. gads un 1990. gads.
Latvijas Valsts arhīvs, 1986.f., 1.apr., 25472.l., 1.sēj., 166.-167.lp.; turpat, u.l., 54.lp. Kopija un Oriģināls.
1940. gada decembrī Latvijas PSR Iekšlietu tautas komisariāts saņēma kāda Nikolaja Mironova ziņojumu, par to, ka pastāv "kontrrevolucionāra organizācija", kas PSRS Augstākās padomes "vēlēšanu" laikā plāno veikt diversijas. Jau decembra beigās tika arestēts Rolands Grīntāls un Olga Šmite, savukārt janvāra sākumā arī citi viņu paziņas. Šie cilvēki plānoja PSRS Augstākās padomes "vēlēšanu" laikā sagatavot pakas ar ķīmiskām vielām, kuras kopā ar vēlēšanu biļeteniem iemest vēlēšanu urnā un tur tās pēc laika aizdegtos, tādā veidā sadedzinot visus urnā esošos vēlēšanu biļetenus. Tā kā šo cilvēku paziņu vidū atradās Iekšlietu tautas komisariāta ziņotājs, tad visi tika arestēti pirms šā nodoma īstenošanas. Sākoties karam arestētie tika izvesti uz Kazahijas PSR un tur 1942. gada augustā A. Grimzam, R. Grīntālam un O. Šmitei Ziemeļkazahijas PSR apgabaltiesa piesprieda ieslodzījumu uz 8 gadiem "labošanas darbu kolonijās". Georgs Lorencs tajā pat laikā ieslodzījumā nomira, savukārt par Pēteri Sutu lietā ir ziņas, ka viņš pazudis.
Šeit eksponēta Nikolaja Mironova ziņojuma kopija Iekšlietu tautas komisariātam, kā arī Latvijas PSR VDK 10. daļas (Arhīva un operatīvās uzskaites daļa) priekšnieka slepena pavadvēstule VDK Liepājas pilsētas daļas priekšniekam J. Ģēģerim ar informāciju par R. Grīntāla likteni. No pēdējā dokumenta redzams, ka O. Šmite par sava vīra R. Grīntāla nāvi Džezkazganlagā 1943. gada janvārī ir uzzinājusi gandrīz pusgadsimtu vēlāk – tikai 1990. gada decembrī.
30. Dokumenti no krimināllietas pret Ēvaldu Ādolfu Tuču. 1941. gads.
Latvijas Valsts arhīvs, 1986.f., 2.apr., P-342.l., 30., 37., 37.o.p.lp. Oriģināli.
1941. gada 8. janvārī Rīgā uz ielas tika aizturēts un pēc tam arestēts kāds Ēvalds Tučs, kurš Rīgā, Miera ielā bija saplēsis PSRS Augstākās padomes vēlēšanu aģitācijas plakātu. Krimināllietā, kas tika ierosināta pret Ē. Tuču, ir atrodams arī milicijas darbinieka Jāņa Barona pratināšanas protokols. No tā nepārprotami redzams, ka viņš, kopā ar vēl vienu milici Vilhelmu Kalniņu bija norīkoti "uzraudzīt plakātus”. Noslēpušies netālu no vietas, kur šie plakāti bija piesprausti, viņi arestēja Ē. Tuču tiklīdz tas garāmejot bija vienu plakātu ieplēsis. Tas pats teikts arī otra miliča pratināšanas protokolā. Šāda notikumu gaita liek domāt, ka tā bija apzināta varas iestāžu provokācija – izvietot kaut kur vēlēšanu plakātus un tad gaidīt tos, kas mēģinās šos plakātus noplēst. Tātad faktiski šajā gadījumā vēlēšanu plakāti kalpoja kā "ēsma" okupācijas varai nelojālu cilvēku medībām.
Kopumā gan Ē. Tučam šis incidents beidzās tam laikam negaidīti veiksmīgi, jo tiesa nepiekrita prokuratūras celtajai apsūdzībai par "pretpadomju aģitāciju" un notiesāja Ē. Tuču uz vienu gadu par huligānismu. Turklāt, pēc tam Ē. Tučs iesniedza Latvijas PSR Augstākajai tiesai kasācijas sūdzību, kuru Augstākā tiesa apmierināja. Rezultātā lieta pret Ē. Tuču tika izbeigta un viņš pats no apcietinājuma atbrīvots.
31. Dokumenti no krimināllietas pret Persiju Demmi, Augustu Martensu un Bruno Jankovski. 1941. gads.
Latvijas Valsts arhīvs, 1986.f., 1.apr., 9487.l., 15., 93.lp. Oriģināli.
1941. gada 7. janvārī Liepājā tika aizturēti un pēc tam arestēti Augusts Martenss, Persijs Demme un Bruno Jankovskis. Viņi bija Liepājā plēsuši nost PSRS Augstākās padomes vēlēšanu aģitācijas plakātus. No šajā krimināllietā atrodamā akta redzams, ka naktī uz 7. janvāri kopumā bija noplēsti 14 vēlēšanu aģitācijas plakāti. Saprotams, ka saskaņā ar tā laika politisko represiju praksi, par šo faktu tika ierosināta krimināllieta, trīs aizdomās turētos arestēja un tiesa viņiem piesprieda trīs līdz sešus gadus ilgus ieslodzījumus "labošanas darbu nometnēs". Tomēr šī krimināllieta ir gandrīz unikāla ar savu galīgo iznākumu. Visi trīs apsūdzētie tiesas spriedumu pārsūdzēja, taču tad, pirms tiesas instances paspēja izskatīt šo pārsūdzību, Latvijas PSR Iekšlietu tautas komisariāts nolēma visus trīs notiesātos izraidīt no PSRS. Šeit eksponēts lēmums par Persija Demmes izraidīšanu no PSRS. Tādi pat lēmumi tika pieņemti arī attiecībā uz pārējiem diviem notiesātajiem. Tā kā PSRS tajā laikā bija Vācijas sabiedrotā, tad šāds lēmums par visu notiesāto izraidīšanu acīmredzot tika pieņemts politisku motīvu dēļ.
32. Dokumenti no krimināllietas pret Ēriku Gulbi un Induli Albertiņu. 1941. gads.
Latvijas Valsts arhīvs, 1986.f., 2.apr., P-8397.l., 2., 2.op., 9b., 55.lp. Oriģināli.
Ēriks Gulbis, kopā ar Induli Albertiņu bija mēģinājuši Dikļu vēlēšanu iecirknī iznīcināt vai sabojāt šā vēlēšanu iecirkņa dekorācijas un komunistu simboliku. Par to viņus apsūdzēja par "pretpadomju darbību" un uz pieciem gadiem ieslodzīja "labošanas darbu nometnēs". Līdz ar to viņiem mēģinājums pretoties okupantu organizētajām "vēlēšanām" beidzās daudz bēdīgāk nekā iepriekš eksponētajās krimināllietās minētajiem cilvēkiem.
33. Dokumenti no krimināllietas pret Rūdolfu Pētersonu. 1941. – 1942. gads.
Latvijas Valsts arhīvs, 1987.f., 1.apr., 13704.l., 1., 1.op., 5.lp. Oriģināli.
Cilvēka apsūdzība "pretpadomju aģitācijā" 1941. gada jūnijā vairs nebija nekas unikāls. Tomēr no apcietināšanas lēmuma redzams, ka Rūdolfa Pētersona lielākais "noziegums" bija demonstratīva atteikšanās vēlēšanās balsot par "Komunistu un bezpartejisko bloka" kandidātu. Tātad šie dokumenti nepārprotami pierāda, ka nebalsošana par okupācijas varas izvirzīto kandidātu tika uzskatīta par "noziegumu" un R. Pētersons par to tika arestēts, bet vēlāk 1942. gadā ieslodzījumā mira.
Neparasts šajā lietā ir arī fakts, ka R. Pētersons tika arestēts tikai 1941. gada jūnijā, t. i. tikai 5 mēnešus pēc pastrādātā "nozieguma". Tiesa gan, ir zināmi gadījumi, kad par "noziegumiem" sakarā ar 1941. gada PSRS Augstākās padomes vēlēšanām cilvēki tika arestēti pat pēc kara – 1945. gadā. Šādi gadījumi liecina par to, ka gadījumā, ja PSRS represīvās institūcijas politisku iemeslu dēļ bija izlēmušas kādu cilvēku arestēt, tad pierādījumi par šādiem "noziegumiem" tika piemeklēti pēc tam.
