Okupācija un Kirhenšteina valdība

1940. gada 17. jūnija rītausmā PSRS karaspēks pārgāja Latvijas robežu un jau tajā pat dienā Sarkanās armijas daļas sasniedza Rīgu. Nākamajā dienā – 18. jūnijā, Rīgā ieradās PSRS Tautas komisāru padomes priekšsēdētāja vietnieks Andrejs Višinskis. Tieši viņš turpmākā mēneša laikā bija faktiskais stāvokļa noteicējs un svarīgāko lēmumu pieņēmējs Latvijā. Gan A. Kirhenšteina valdības izveidošana, gan lēmums par vēlēšanām, gan arī citi A. Kirhenšteina valdības lēmumi varēja notikt tikai pēc A. Višinska iniciatīvas vai vismaz ar tiešu viņa akceptu. Latvijas Komunistiskā partija 1940. gada jūnijā vēl bija ārkārtīgi mazskaitlīga organizācija (pēc dažādām aplēsēm: trīs līdz pieci simti cilvēku visā Latvijā), praktiski bez jebkādas ietekmes uz plašāku sabiedrību. Turklāt liela daļa no LKP biedriem 1940. gada jūnijā atradās cietumos un tikai retais kādu no viņiem pazina. Te jāatceras, ka XX gadsimta 20. – 30. gados LKP par partiju šā vārda vispārpieņemtā nozīmē var saukt tikai ļoti nosacīti. LKP tolaik oficiāli skaitījās Kominternes sekcija (t.i., struktūrvienība) un tās darbība bija pilnībā atkarīga no Maskavas. Tieši Kominterne un PSRS specdienesti apgādāja LKP ar finansēm, kā arī koordinēja un / vai vadīja tās darbību. Tātad faktiski LKP Latvijā pildīja PSRS aģentūras funkcijas.

Pirmais A. Kirhenšteina valdības pieņemtais likums (visticamāk, pēc A. Višinska iniciatīvas) bija Amnestijas likums. Uz šā likuma pamata daļu no ieslodzītajiem komunistiem atbrīvoja, turklāt, lai šai atbrīvošanai piešķirtu iespējami lielāku propagandas efektu, atbrīvošanas dienā tika speciāli organizētas demonstrācijas. Pēc tam sākās strauja dažādu valsts amatpersonu nomaiņa ar okupācijas varai lojāliem cilvēkiem. Visbeidzot, lai okupācijas varai piešķirtu vismaz ārēju leģitimitāti, jūlija sākumā tika sarīkotas "vēlēšanas".

Šeit eksponēti dokumenti, kas ilustrē dažus notikumus no Latvijas okupācijas sākuma 17. jūnijā līdz jūlija pirmajām dienām, kad tika pieņemts lēmums par "vēlēšanu" organizēšanu Latvijā.

1. Sarkanās armijas fotogrāfijas, kas uzņemtas Rīgā, 1940. gada 17. jūnijā.
Atpūta. 08.11.1940., Nr.836, 6.lpp. Žurnāls eksponēts no Latvijas Nacionālās bibliotēkas Digitālās bibliotēkas ″Periodika.lv″ krājuma.

Eksponētajās fotogrāfijās fiksēta Sarkanās armijas ienākšanu Rīgā 1940. gada 17. jūnijā. Šo fotogrāfiju autors nav zināms. Zīmīgi, ka žurnāla "Atpūta" 1940. gada jūnija un jūlija numuros fotogrāfiju par PSRS karaspēka ienākšanu Rīgā nav. Arī citos tā laika preses izdevumos šādas fotogrāfijas ir ārkārtīgi maz. Tāda paradoksāla situācija acīmredzot ir saistīta ar faktu, ka okupantu propaganda jau no pirmajām dienām sāka izplatīt mītu par "neaprakstāmu sajūsmu" ar kādu "Rīgas darba tauta sagaidīja savus atbrīvotājus". Tā kā realitātē nekas tāds nenotika, tādēļ arī fotogrāfiju par "neaprakstāmo sajūsmu" nebija. Ir zināms, ka Rīgas centrā 1940. gada 17. jūnijā PSRS karaspēka ienākšanu tiešām vēroja daži tūkstoši cilvēku, taču pārsvarā tie bija ziņkārīgie. Bija gadījumi, kad "kreisi" noskaņoti cilvēki tiešām centās izrādīt savu labvēlību vai pat sajūsmu par Sarkano armiju, taču tie bija atsevišķu personu ekscesi, nevis masveidīga parādība.

2. Darba ļaudis sveic Sarkanarmiju. A. Segliņa zīmējums. 1941. gada sākums.
Atpūta. 21.02.1941., Nr.9, 6.lpp. Žurnāls eksponēts no Latvijas Nacionālās bibliotēkas Digitālās bibliotēkas ″Periodika.lv″ krājuma

Precīzs šā zīmējuma tapšanas laiks nav zināms, taču visticamāk, ka tas tapis 1941. gada sākumā, ne vēlāk kā februāra vidū, t.i. astoņus mēnešus pēc okupācijas. Tā kā fotogrāfiju, kuras apliecinātu Rīgas "darba tautas neaprakstāmo sajūsmu" par Sarkano armiju nebija, tad tās aizstāja ar mākslinieku darbiem. Šeit eksponētais attēls ir viens no pirmajiem grafikas darbiem, kura uzdevums bija glorificēt 1940. gada 17. jūnija notikumus un parādīt to kā Latvijas "darba ļaudis sveic Sarkanarmiju", t.i. attēlot to, kas patiesībā nekad nav noticis.

3. Kārtības policijas departamenta ziņojums. Ap 1940. gada 20. jūniju.
Latvijas Valsts arhīvs, 270.f., 1.apr., 339.l., 1., 1.o.p.lp. Oriģināls.

Dokuments nav datēts, taču no satura redzams, ka tas tapis jau pēc Latvijas okupācijas (17. jūnija), bet pirms 22. jūnija, kad noteikts dokumentā minētais gājiens. Visticamāk tas tapis 1940. gada 20. – 21. jūnijā. Pēc Latvijas okupācijas organizētā amnestija, kuras ietvaros no cietumiem tika izlaisti ieslodzītie Latvijas Komunistiskās partijas pārstāvji, tika pavadīta ar propagandas nolūkos organizētām demonstrācijām un gājieniem. Tā laika presē šos pasākumus attēloja kā tautas sajūsmas stihiskas izpausmes. Patiesībā šīs demonstrācijas tika speciāli organizētas.
Eksponētais dokuments uzskatāmi parāda, ka "stihiskos" gājienus un demonstrācijas faktiski jau no pirmajām dienām organizēja okupācijas varas pārstāvji vai pat PSRS karaspēks. Savukārt vēlme Latvijas cietumos par katru cenu atrast politieslodzītos aizgāja līdz pat tādam absurdam, ka, neatrodot šos politieslodzītos, okupācijas vara sāka no cietumiem laist ārā parastus kriminālnoziedzniekus.

4. Aleksandra Martensa lūgums Ministru kabinetam. 1940. gada 17. jūnijs.
Latvijas Valsts vēstures arhīvs, 1307.f., 1.apr., 915.l., 36.lp. Oriģināls.

Lai arī 1940. gada 17. jūnijs ir viena no traģiskākajām dienām Latvijas valsts vēsturē, tomēr varas maiņas procesā var konstatēt arī kuriozus gadījumus. Viens no tādiem bija kāda Aleksandra Martensa lūgums uzticēt viņam "minoritāšu ministriju", vai arī kādu citu ministriju. Grūti teikt, vai šis cilvēks tiešām cerēja šādā veidā iekļūt varas elitē, vai tā ir tikai kāda garīgi nelīdzsvarotas personas izpausme, vai arī kas cits? Tā kā vēstule ir adresēta Ministru kabinetam, nevis PSRS vēstniecībai, tad šis Aleksandrs Martenss acīmredzot nezināja, ka jaunās valdības sastāvu noteiks nevis kāds no vietējiem politiķiem, bet gan PSRS emisārs Andrejs Višinskis, kurš 18. jūnijā ieradās Rīgā. Zināmā mērā šis kuriozais dokuments ilustrē Latvijas sabiedrības tā brīža pilnīgo neziņu par notiekošo, jo tobrīd Latvijā varbūt tikai atsevišķi, ar PSRS specdienestiem saistīti, cilvēki zināja vai nojauta – kas un kā veidos jauno valdību.

5. Kirhenšteina valdības locekļu fotogrāfijas.
Atpūta. 28.06.1940., Nr.817, 9.lpp.; Atpūta. 12.07.1940., Nr.819, 12.lpp.; Atpūta. 02.08.1940., Nr.822, 9.lpp.; Atpūta. 09.08.1940., Nr.823, 3.lpp.; Lauku Pastnieks. 05.08.1940., Nr.15, 305.lpp. Žurnāli eksponēti no Latvijas Nacionālās bibliotēkas Digitālās bibliotēkas ″Periodika.lv″ krājuma.

Okupācijas varai paklausīga valdība, kurā ministru prezidenta amatā bija iecelts profesors Augusts Kirhenšteins, tika izveidota 1940. gada 20. jūnija vakarā, t.i. trīs dienas pēc Latvijas okupācijas sākuma. 21.jūnijā šīs valdības sastāvs bija publicēts presē. Vēlāk LPSR literatūrā to mēdza dēvēt par "Tautas valdību".
Sākumā šajā valdībā bija tikai 7 ministri, viens ministra biedrs, kā arī armijas komandieris. Neviens no šiem cilvēkiem tobrīd nebija Komunistiskās partijas biedrs, taču ir zināms, ka četri vai pat pieci no viņiem (Pēteris Blaus, Roberts Kļaviņš, Vikentijs Latkovskis, Vilis Lācis un, iespējams, arī Roberts Dambītis) bija saistīti ar PSRS specdienestiem. Savukārt pats Augusts Kirhenšteins, kā arī Jānis Jagars un Pēteris Blaus trīsdesmitajos gados bija aktīvi "Kulturālās tuvināšanās biedrības ar Soc. Padomju Republiku Savienības tautām" biedri. Cik zināms, arī tās darbību PSRS specdienesti izmantoja savām vajadzībām. Pārējie šīs valdības locekļi bija politiski maznozīmīgas personas un / vai tādi, kurus parasti mēdz apzīmēt ar terminu "kreisā inteliģence" (Jūlijs Lācis, Juris Pabērzs).
1940. gada jūlijā šīs valdības sastāvs tika vairākkārt papildināts gan ar LKP pārstāvjiem (Andrejs Jablonskis, Kārlis Karlsons, Nikolajs Priede, Arnolds Tabaks, Jānis Vanags), gan ar PSRS dzīvojošajiem latviešiem (Rūdolfs Blaus, Eduards Leitmanis, Pēteris Valeskalns), gan arī citiem "kreisās inteliģences" pārstāvjiem (Paulis Lejiņš, Jānis Lieknis). Kopumā līdz 1940. gada augustam (kad tika izveidota V. Lāča vadītā LPSR Tautas komisāru padome), Kirhenšteina valdībā darbojās 19 cilvēki.
Zīmīgi, ka jau šīs valdības darbības laikā (27. jūlijā), viens no tās locekļiem – Nikolajs Priede tika arestēts, jo viņš tika turēts aizdomās kā "provokators". Vēlāk, kad Kirhenšteina valdība darbību jau bija beigusi, tika represēti vēl trīs, tobrīd jau bijušie, šīs valdības locekļi: 1941. gadā – Jūlijs Lācis un Roberts Kļaviņš, bet 1943. gadā – Pēteris Blaus.

6. Fragments no Klāva Lorenca atmiņām "Latvija jaunās likteņgaitās. 1940. gada jūnija dienas."
Latvijas Valsts vēstures arhīvs, 4020.f., 1.apr., 7.l., 27.-30.lp. Oriģināls.

Dokumenta atšifrējums
Resize

Klāvs Lorencs (1885-1975) bija viens no pazīstamākajiem 20.-30. gadu sociāldemokrātu politiķiem Latvijā. 1922. – 1934. gadā viņš bija Saeimas deputāts. Pēc Kārļa Ulmaņa apvērsuma 1934. gadā K. Lorencs uz laiku, kopā ar citiem LSDSP politiķiem, tika ieslodzīts Liepājas koncentrācijas nometnē un bija viens no tiem, kas uz LSDSP bāzes izveidoja nelegālo Latvijas Sociālistisko strādnieku – zemnieku partiju. K. Lorenca uzskati bija diezgan kreisi un Padomju Savienību, pat neskatoties uz visām Staļina režīma represijām, viņš uzskatīja par mazāku ļaunumu, nekā K. Ulmaņa autoritāro režīmu Latvijā. 1940. gada jūlijā K. Lorencs iestājās LKP un, kā okupācijas varai lojāls cilvēks, tika iecelts par Kredītbankas vicedirektoru, taču pie atbildīgiem, politiskiem amatiem viņš netika pielaists. Jau pēc kara, 1951. gada janvārī K. Lorencs tika arestēts, apsūdzēts par "pretpadomju darbību" un viņam tika piespriests ieslodzījums uz 10 gadiem, kuru viņš izcieta Irkutskas apgabala "labošanas darbu nometnēs". Pēc Staļina nāves K. Lorencs tika amnestēts, 1955. gadā atbrīvots no ieslodzījuma un atgriezās Latvijā.
Mūža nogalē Klāvs Lorencs sarakstīja atmiņas gan par Latvijas neatkarības periodu, gan arī par Latvijas okupācijas un pēckara laiku. Šeit eksponēts fragments no K. Lorenca atmiņām, kurā viņš apraksta A. Kirhenšteina valdības veidošanu. Cita starpā šis dokuments nepārprotami pierāda, ka A. Kirhenšteina valdība tika sastādīta PSRS sūtniecībā, tās sastāvs tika saskaņots ar Maskavu un ne K. Ulmanim, ne arī citiem Latvijas politiķiem, nebija nekādas iespējas ietekmēt šīs valdības sastāva veidošanu.

7. Taurupes pagasta iedzīvotāju telegramma Ministru prezidentam A. Kirhenšteinam. Ap 1940. gada 4. jūliju.
Latvijas Valsts vēstures arhīvs, 1307.f., 1.apr., 904.l., 40.lp. Oriģināls.

1940. gada jūnija beigās un jūlijā gan A. Kirhenšteins personiski, gan viņa vadītā valdība, gan arī Latvijas Komunistiskā partija saņēma simtiem apsveikuma vēstuļu un telegrammu no visiem Latvijas pagastiem. Daļa no tām tika publicētas arī presē. Tajās dominēja saukļi "lai dzīvo tautas valdība", "lai dzīvo sadarbība ar Sociālistisko Padomju Republiku Savienību", "lai dzīvo Latvijas un Padomju Savienības draudzība" u.tml. Šajos apsveikumos atrodams diezgan tipisks PSRS propagandas žargons – "darba tauta", "varonīgā Sarkanā armija", "pasaules strādniecības vadonis Staļins" utt. Daudzās vēstulēs, t.sk. arī šeit eksponētajā, pieminēts, ka cilvēki ir sanākuši uz "sapulci" vai uz "policijas palīgdienesta locekļu vēlēšanām", kas tolaik tika organizētas. Vairākās apsveikuma vēstulēs vai telegrammās arī minēts, ka šajās sapulcēs kāds "biedrs" nolasījis "ziņojumu" un pēc tam cilvēki pieņēmuši lēmumu sūtīt attiecīgo apsveikumu. Tātad visas šīs pazīmes liecina, ka cilvēku pulcēšanās un šo apsveikumu sūtīšana daudzos gadījumos acīmredzot tika speciāli organizēta, lai radītu ilūziju par plašu "tautas masu" atbalstu jaunajai varai.

8. Anonīma vēstule Latvijas Ministru prezidentam. 1940. gada 26. jūnijs.
Latvijas Valsts vēstures arhīvs, 1307.f., 1.apr., 1413.l., 90., 90.o.p.lp. Oriģināls.

Bez sajūsmas pilnajām vēstulēm, A. Kirhenšteins un jaunā valdība saņēma arī krietni mazāk glaimojošas vēstules. Eksponētajā vēstulē ir izteiktas lielas šaubas par "masu atbalstu" Kirhenšteina valdībai. Citā vēstulē tiek apspēlēts okupācijas varas ieviestais "tautas nodevēja" jēdziens, uzsverot, ka "nodevējs būtu tas, kurš vēlas lai sveša vara valda pār Latviju". Kā redzams, "tautas sajūsma" par jauno varu nebūt nebija tik vispārīga, kā to centās attēlot komunistu propaganda. Lai arī šāda satura vēstules arhīvā var atrast daudzkārt mazāk nekā sajūsmas pārpilnās, tomēr jāņem vērā, ka kritisku vēstuļu sūtīšanai bija nepieciešama daudz lielāka drosme. Saprotams arī, ka presē šāda satura vēstules netika publicētas.