38. Centrālās vēlēšanu komisijas ziņojums Saeimai. 1940. gada jūlijs.
Latvijas Valsts vēstures arhīvs, 1308.f., 9.apr., 3822.l., 4.-5b.lp. Oriģināls.

Dokuments nav datēts, taču tā kā līdzīga satura paziņojumu A. Buševics nolasīja Saeimas sēdē 1940. gada 23. jūlijā, tātad dokuments acīmredzot ir tapis dienu vai divas pirms 23. jūlija.
Šis ir oficiālais ziņojuma teksts, kuru CVK iesniedza Saeimai, taču pašā sēdē, lasot šo ziņojumu, A. Buševics acīmredzot improvizēja, jo "Valdības Vēstnesī" publicētajā 23. jūlija Saeimas sēdes stenogrammā Ā. Buševica teiktais atšķiras (atšķirības ir galvenokārt izteiksmes veidā).
Ziņojumā aprakstīta ne tikai "vēlēšanu" organizēšana, to norise, kā arī oficiālie rezultāti, bet tā beigās arī minēts, ka "sūdzības par vēlēšanu norisi Centrālajā vēlēšanu komisijā nav ienākušas". Patiesībā tie bija meli (skat. 44. un 45. dokumentus). Sūdzības bija ienākušas, taču CVK tās atstāja bez ievērības. Vēl vairāk, arī citi dokumenti liecina par nelikumībām vai falsifikācijām, kas notika vēlēšanu laikā.

39. Latvijas Komunistiskās partijas Centrālās komitejas sēdes protokols Nr. 1. 1940. gada 9. jūlijs.
Latvijas Valsts arhīvs, PA-101.f., 1.apr., 6.l., 2.-4.lp. Oriģināls.

Dokumenta tulkojums

Aizvērt Pārvietot

Protokols sniedz zināmu ieskatu par iemesliem un veidu, kā 1940. gada 9. jūlijā no Centrālās vēlēšanu komisijas tika atcelts viens no LKP biedriem Arnolds Deglavs un to kā faktiski notika vēlēšanu organizēšana. Kā redzams no sēdes dalībnieku saraksta, tajā piedalījās jau minētie Sergejevs un Vadimovs (skat. arī 19. un 29. dokumentu). Turklāt, ja sēdes protokola sākumā ir minēti uzvārdi "Sergejs" un "Vadimovs", tad tālāk protokolā viņi ir minēti jau kā "Sergejevs" un "Vladimirovs".
Viens no "grēkiem", dēļ kura A. Deglavs tika atsaukts no darba Centrālajā vēlēšanu komisijā un pat izslēgts no LKP (pēc dažiem mēnešiem viņš partijā tika atjaunots), bija tas, ka A. Deglavs "ignorējis b[iedru] Sergejevu”. Šis fakts netieši liecina, ka "biedra Sergejeva" loma vēlēšanu organizēšanā ir bijusi pat lielāka nekā CVK locekļa A. Deglava loma tajā. Tātad acīmredzot tieši šie "Sergejs" / "Sergejevs" un "Vadimovs" / "Vladimirovs" bija tie, kas faktiski deva norādījumus par "vēlēšanu" organizēšanu.
Tādas frāzes kā: "nevis C[centrālā] V[ēlēšanu] K[omisija] var prasīt no L[atvijas] K[komunistiskās] P[artijas] C[centrālās] K[komitejas], bet gan otrādi, [LKP] CK jāprasa no CVK savu lēmumu izpilde", vai arī "Stingras prasības tiks izvirzītas citiem sarakstiem, ne mūsējiem" uzskatāmi parāda, ka LKP vadība "savējo" lokā pat necentās imitēt jebkādu godīgumu vēlēšanu organizēšanā.

40. Centrālajai vēlēšanu komisijai iesniegtie “Latvijas darba tautas bloka“ deputātu kandidātu saraksti Zemgales un Kurzemes vēlēšanu apgabalos. 1940. gada 10. jūlijs.
Latvijas Valsts vēstures arhīvs, 1308.f., 9.apr., 3816.l., 12., 14., 14.o.p.lp. Oriģināli.

Eksponētie deputātu kandidātu saraksti, kuriem apakšdaļā bija pielīmēti iesniedzēju paraksti, 1940. gada 10. jūlijā tika iesniegti Centrālajai vēlēšanu komisijai. Šo dokumentu oriģināleksemplāros labi redzams, ka tie ir tikuši laboti. Zemgales vēlēšanu apgabala sarakstā papīra strēmeles ar Friča Deglava (īstais uzvārds – Deklavs) vārdu un datiem par viņu ir uzlīmēti pa virsu Arnolda Deglava vārdam un datiem. Tieši tāpat Kurzemes vēlēšanu apgabala sarakstā Sīmaņa Simanoviča vārds un pārējā informācija par viņu ir uzlīmēti virsū Jāzepa Kandovska vārdam un pārējiem personas datiem. Tas bija tiešs Likuma par Saeimas vēlēšanām pārkāpums, jo šā likuma 17. pants nepārprotami noteica, ka kandidātu sarakstiem jābūt bez labojumiem.
Nav precīzi zināms šo labojumu izdarīšanas laiks. A. Deglavu no LKP izslēdza 9. jūlijā (skat. iepriekšējo dokumentu), bet J. Kandovski arestēja 27. jūlijā. Savukārt laikrakstos A. Deglavs un J. Kandovskis kā deputātu kandidāti bija minēti līdz pat 12. jūlijam, bet F. Deklavs un S. Simanovičs kā deputātu kandidāti presē parādījās tikai 13. jūlijā (t. i., tikai dienu pirms vēlēšanām). Tātad, visticamāk okupanti izlēma A. Deglavu aizvietot ar F. Deklavu, bet J. Kandovski ar S. Simanoviču 11. vai 12. jūlijā, t. i. jau pēc tam, kad deputātu kandidātu saraksti bija iesniegti Centrālajai vēlēšanu komisijai.
Jāpievērš uzmanība arī tam, ka Kurzemes vēlēšanu apgabalā iesniegto "Latvijas darba tautas bloka" kandidātu sarakstu bija parakstījuši trīs cilvēki, kas šajā sarakstā paši bija deputātu kandidāti (Ieva Paldiņa, Kārlis Paldiņš un Kārlis-Žanis Prieže), t. i., faktiski viņi paši sevi izvirzīja par deputātu kandidātiem. Vēl septiņi cilvēki (Jezups Deglis, Valdis Kalnāre, Kārlis Krūmiņš, Broņislavs Kudeiko, Jūlijs Mežapuķe, Tomass Strupovičs, Pēteris Šadurskis), kas bija parakstījuši "Latvijas darba tautas bloka" kandidātu sarakstu Kurzemes vēlēšanu apgabalā, paši bija šā bloka deputātu kandidāti citos vēlēšanu apgabalos. Savukārt Centrālās vēlēšanu komisijas loceklis J. Vecvagars vienlaikus bija arī "Latvijas darba tautas bloka" saraksta iesniedzējs un parakstītājs Latgales vēlēšanu apgabalā. Ja bez šādām apšaubāmām metodēm "Latvijas darba tautas bloks" nepieciešamo parakstu skaitu savākt nespēja, tas ļoti uzskatāmi parāda faktu, ka reāli šim blokam Latvijā 1940. gadā nebija praktiski nekāda atbalsta.

41. Friča Deglava un Staņislava Čema piekrišana kandidēt vēlēšanās. 1940. gada 9. un 10. jūlijs.
Latvijas Valsts vēstures arhīvs, 1308.f., 9.apr., 3825.l., 90., 66.lp. Oriģināli.

Viens no formālajiem dokumentiem, kas 1940. gada vēlēšanās bija jāiesniedz Centrālajai vēlēšanu komisijai bija deputātu kandidāta pašrocīgi parakstīts apliecinājums, ka viņš piekrīt savas kandidatūras izvirzīšanai vēlēšanām. Saskaņā ar Centrālās vēlēšanu komisijas instrukciju, šādam paziņojumam vajadzēja būt ne tikai pašrocīgi parakstītam, bet tajā bija jānorāda arī – kurā vēlēšanu apgabalā kandidāts izvirza savu kandidatūru, jānorāda dzimšanas laiks, adrese, kā arī nodarbošanās. Šādu paziņojumu citu starpā bija parakstījis arī Fricis Deklavs, taču norādot nevis savu īsto uzvārdu – "Deklavs", bet norādot vēlēšanu laikā mainīto uzvārdu – "Deglavs". Šādus pat pašrocīgi parakstītus paziņojumus, tikai ar saviem īstajiem uzvārdiem, parakstīja vairums no pārējiem "Tautas Saeimas" deputātiem. Savukārt Staņislavs Čemis par savu piekrišanu kandidēt paziņoja ar telegrammu. Viņa telegrammā nav norādīts nekas no CVK prasītās informācijas. Savukārt telegrammā rakstītais, ka ar vēlēšanu noteikumiem S. Čemis esot iepazinies "ar ko pašrocīgi parakstos", nevarēja aizstāt pašrocīgu parakstu. Tā vietā uz telegrammas redzams LKP sekretāra J. Kalnbērziņa paraksts un LKP CK zīmogs, kurš šajā situācijā nekādā veidā nevarēja aizvietot S. Čema parakstu. Līdzīgi, ar telegrammu (un attiecīgi bez pašrocīga paraksta), piekrišanu kandidēt vēlēšanās apliecināja arī Sīmanis Simanovičs un Aleksandrs Mazjēcis.
Šādā situācijā Centrālajai vēlēšanu komisijai kā minimums nebija tiesības reģistrēt F. Deklavu (Deglavu), S. Čemi, S. Simanoviču un A. Mazjēci kā deputātu kandidātus. Neskatoties uz to, gan "Latvijas darba tautas bloka" kandidātu saraksts, gan visas minētās personas pie vēlēšanām tika pielaistas.

42. Dokumenti no krimināllietas pret Jāni Tomu-Kokli. 1940. gada jūlijs – augusts.
Latvijas Valsts arhīvs, 1986.f., 2.apr., P-177.l., 8., 10., 31.-32.lp. Oriģināli.

1940. gada 10. jūlijā Sabiedrisko lietu ministrijas Propagandas nodaļā vērsās kāds Jānis Toms-Kokle ar lūgumu ļaut viņam darboties kā propagandistam un aģitēt vēlēšanās par "Latvijas darba tautas bloku". Šādu atļauju viņš saņēma un 14. jūlijā Latvijas Komunistiskā partija pilnvaroja J. Tomu-Kokli "uzstāties kā partijas pārstāvim" Rankas, Lizuma, Druvienas un Jaunpiebalgas pagastos. Šo pilnvaru J. Toms-Kokle izmantoja visai savdabīgi un 14. – 15. jūlijā LKP vārdā izsūtīja telefonogrammas uz visiem minētajiem pagastiem. Tajās viņš paziņoja, ka nepiedalīšanās vēlēšanās un nebalsošana par "Latvijas darba ļaužu bloku" ir "provokācija-valsts nodevība", "tie kas kavējas balsis nodot ir lielgruntnieki, aizsargi un citi insurgenti", tādēļ šie "provokāti" tiks nodoti tiesai un "attiecīga tribunāla rīcībā". Tas šķita par traku pat okupācijas varas pārstāvjiem, tādēļ 16. jūlijā J. Toms-Kokle tika arestēts, ievietots Rīgas centrālcietumā un pret viņu ierosināta krimināllieta. Taču 7. augustā izmeklētājs krimināllietu pret J. Tomu-Kokli izbeidza, jo viņa nodarījums "valsts interesēm kaitējumu nav radījis", tādēļ J. Toms-Kokle no apcietinājuma jāatbrīvo. Šī epizode ļoti spilgti parāda 1940. gada 14. – 15. jūlija "vēlēšanu" patieso "brīvību". Cilvēki, kuri izmantoja vēlēšanu tiesības (t. sk. arī tiesības nepiedalīties vēlēšanās, vai svītrot sev nevēlamos kandidātos), pēc tam par šo tiesību izmantošanu tika represēti. Taču J. Toms-Kokle, kurš ar saviem draudiem acīmredzami centās ietekmēt citu cilvēku vēlēšanu tiesības, politisku iemeslu dēļ no kriminālatbildības tika atbrīvots un izmeklēšana pat nemēģināja noskaidrot – cik daudz cilvēku šos draudus bija uztvēruši nopietni un, attiecīgi, kā tas ietekmējis vēlēšanu rezultātus.

43. Rīgas vēlēšanu apgabala 20. iecirkņa protokols. 1940. gada 15.jūlijs.
Latvijas Valsts vēstures arhīvs, 1308.f., 9.apr., 2981.l., 37.-38.lp. Oriģināls.

Šādi vēlēšanu protokoli tika sastādīti katrā vēlēšanu iecirknī. Tajos bija fiksēts attiecīgajā iecirknī balsojušo vēlētāju skaits, no vēlēšanu urnām izņemto biļetenu (sarakstu) skaits, par "sarakstu Nr. 1" (t. i., "Latvijas darba tautas bloku") nodoto balsu skaits, par nederīgiem atzīto biļetenu skaits, kā arī iemesli kādēļ šie biļeteni tika atzīti par nederīgiem. Šie protokoli bija galvenais "zemākā līmeņa" uzskaites dokuments, kurā tika fiksēti šo "vēlēšanu" rezultāti.
Eksponētais protokols parāda to – cik "rūpīgi" tika skaitītas balsis šajās "vēlēšanās". Protokolā rakstīts, ka šajā iecirknī ir balsojuši 9 763 vēlētāji, taču no urnām izņemti un par derīgiem atzīti 9 775 vēlēšanu biļeteni un tie visi, protams, par "sarakstu Nr. 1". Citiem vārdiem sakot, "Latvijas darba tautas bloks" šajā iecirknī bija saņēmis par 12 balsīm vairāk nekā šo iecirkni vispār bija apmeklējuši vēlētāji. Šis fakts liecina, ka vai nu urnās apzināti tika iemests vairāk biļetenu, t. i. notikusi vēlēšanu viltošana, vai arī šā iecirkņa vēlēšanu komisija ir pieļāvusi kādu kļūdu balsu skaitīšanā un / vai vēlēšanu dokumentu noformēšanā. Jebkurā gadījumā, dokumentā redzamie skaitļi liecina par to, ka "vēlēšanu" norisē ir noticis kāds pārkāpums. Taču, ne Rīgas apgabala vēlēšanu komisija, ne arī Centrālā vēlēšanu komisija šim faktam vispār nepievērsa uzmanību, ne arī uzskatīja par vajadzīgu to izmeklēt.

44. Ferdinanda Beķera sūdzība Centrālajai vēlēšanu komisijai. 1940. gada 15.jūlijs.
Latvijas Valsts vēstures arhīvs, 1308.f., 9.apr., 3810.l., 93., 93.o.p.lp. Oriģināls.

Dokumenta atšifrējums

Aizvērt Pārvietot

Dokumentā nav minēts konkrēti – kurā vēlēšanu iecirknī aprakstītais pārkāpums noticis, taču tā kā sūdzības autors ir norādījis savu dzīves vietu – Kārsavas pagasta māju un dokumentā pieminējis "komisijas priekšstāvi Loganovski", tātad aprakstītais pārkāpums acīmredzot ir noticis Kārsavas pagasta vēlēšanu iecirkņa 2. apakšiecirknī, kurš atradās Novoselku sādžā (viens no šā apakšiecirkņa komisijas locekļiem bija Viktors Loganovskis).
Dokumentā uzskatāmi aprakstīts diezgan brutāls vēlētāju ietekmēšanas gadījums vēlēšanu iecirknī, kuru, turklāt, bija izdarījis Stanislavs Buls – Kārsavas pagasta vēlēšanu iecirkņa komisijas loceklis. Turklāt šīs sūdzības autors "tika vaļā" tikai tādēļ, ka uz vēlēšanu biļetena bija uzrakstījis saukli "Lai dzīvo vispasaules strādnieku vadonis biedris Staļins". Zīmīgs ir arī šā incidenta iznākums – Latgales apgabala vēlēšanu komisija atzina, ka "bez vispusīgas lietas apstākļu izmeklēšanas nav iespējams nākt pie slēdziena, ka sūdzībā minētā rīcība būtu iespaidojusi "vēlēšanu" norisi, tādēļ komisija nolemj Ferdinanda Beķera sūdzību atstāt bez ievērības". Tātad faktiski šī sūdzība bez jebkādas izmeklēšanas tika vienkārši ignorēta.

45. Ringolda Rafaela ziņojums Centrālajai vēlēšanu komisijai. 1940. gada 15. jūlijs.
Latvijas Valsts vēstures arhīvs, 1308.f., 9.apr., 3823.l., 40., 40.o.p.lp. Oriģināls.

Dokumentā minēti ne tikai ziņojuma autora konstatētie pārkāpumi Ļaudonas vēlēšanu komisijas darbībā, bet arī fakts, ka pēc aprakstītā incidenta par viņu sākusi interesēties kāda amatpersona. Tātad vēlēšanu komisiju locekļiem acīmredzot bija dots uzdevums fiksēt cilvēkus, kuri kaut kādā veidā izrāda neapmierinātību ar "vēlēšanu" norisi. Tiesa gan, 1940. – 1941. gadā Ringoldam Rafaelam izdevās no represijām izvairīties. Lai arī citas līdzīga satura sūdzības pagaidām arhīva dokumentos atrast nav izdevies, taču ļoti iespējams, ka strauji pieaugošajos iedzīvotāju iebiedēšanas apstākļos, daudzi baidījās rakstīt sūdzības par viņu ietekmēšanu.