23. Lēmums par apsūdzētā nodošanu tiesai. 1983. gada 21. novembris.
LVA, 1986. f., 1. apr., 45322. l., 17. sēj., 119., 119. o.p. lp. Oriģināls.

Neskatoties uz Apsūdzības rakstā esošajiem nepamatotajiem apgalvojumiem (skat. iepriekšējo dokumentu), Latvijas PSR Augstākās tiesas loceklis A. Krūmiņš uzskatīja, ka "lietā iepriekšējās izmeklēšanas gaitā ir savākti materiāli, kas dod pietiekamu pamatu lietas iztiesāšanai". Maz ticams, ka augsta līmeņa jurists nebūtu pamanījis apsūdzības rakstā atrodamos trūkumus un nepamatotos apgalvojumus, tādēļ visticamāk šāds lēmums tika pieņemts Komunistiskās partijas un / vai VDK spiediena ietekmē.

24. Fragmenti no tiesas sēdes protokola. 1983. gada 1.-19. decembris.
LVA, 1986. f., 1. apr., 45322. l., 17. sēj., 191., 241. lp. Oriģināls.

Tiesas process pret Gunāru Astru un Gunāru Freimani ilga nepilnas 3 nedēļas (kopumā 10 darba dienas), taču pats protokols aizņem 101 lappusi. Salīdzinājumam – 1961. gada tiesas process pret G. Astru ilga tikai 6 dienas, taču protokola apjoms ir 245 lappuses. Līdz ar to ir pamats uzskatīt, ka protokols ir nepilnīgs un neietver visu informāciju par tiesā notikušo. To apstiprina arī G. Astras iesniegums LPSR Augstākās tiesas Krimināllietu tiesas kolēģijai (skat. 26. dokumentu), kurā viņš norāda uz vairākām protokola nepilnībām.

24.1. Prokurora runa tiesas sēdē (fragments no tiesas sēdes protokola). 1983. gada 13. decembris.
LVA, 1986. f., 1. apr., 45322. l., 17. sēj., 236., 236. o.p., 237. lp. Oriģināls.

Prokurors V. Batarags prasīja G. Astru atzīt par vainīgu, uzskatīja, ka apsūdzība kvalificēta pareizi, prasīja piespriest viņam 7 gadus ieslodzījumā, atzīt Astru par sevišķi bīstamu recidīvistu, kā arī piemērot viņam papildsodu – 5 gadus nometinājumā.

24.2. Advokāta runa tiesas sēdē (fragments no tiesas sēdes protokola). 1983. gada 13. decembrī.
LVA, 1986. f., 1. apr., 45322. l., 17. sēj., 238., 238. o.p. lp. Oriģināls.

No advokāta I. Briģa pakalpojumiem G. Astra atteicās. Iespējams, ka šādu lēmumu veicināja tolaik izplatītās baumas, ka I. Briģis ir saistīts ar VDK. Viņa vietā par G. Astras advokātu kļuva K. Beljānis, kas juristu aprindās tika uzskatīts par ļoti inteliģentu un godīgu cilvēku. Tiesa gan G. Astras aizstāvības taktikā tas neko nemainīja, jo K. Beljānis, tāpat kā I. Briģis, tiesā neprasīja G. Astras attaisnošanu, bet tikai apsūdzības kvalifikācijas maiņu no Latvijas PSR Kriminālkodeksa 65. panta 2. daļas uz 183¹. pantu, t. i. soda mīkstināšanu.

24.3. Gunāra Astras Pēdējais vārds (fragments no tiesas sēdes protokola). 1983. gada 15. decembrī.
LVA, 1986. f., 1. apr., 45322. l., 17. sēj., 239., 239. o.p., 240. lp. Oriģināls.

Oficiālajā tiesas sēdes protokolā fiksētais Gunāra Astras Pēdējais vārds ir ievērojami īsāks nekā tas, ko pierakstījuši procesa klausītāji. Ir ziņas, ka divi no zālē sēdošajiem procesa apmeklētājiem ir ierakstījuši Gunāra Astras teikto Pēdējo vārdu magnetofona lentē un jau dažas dienas vēlāk tas tika atskaņots pa radio "Brīvā Eiropa", taču Latvijas Nacionālā arhīva krājumā šāds ieraksts pagaidām nav nonācis. Citi no zālē sēdošajiem klausītājiem Gunāra Astras teikto pierakstīja. Šie avoti ir tas izejmateriāls, no kura vēlāk Gunāra Astras Pēdējais vārds vēlāk izplatījās pasaulē. Diemžēl Latvijas Nacionālā arhīva rīcībā nav arī ziņu par to, kur palikušas paša G. Astras rakstītās piezīmes ar Pēdējā vārda tekstu.

25. Fragmenti no sprieduma. 1983. gada 19. decembris.
LVA, 1986. f., 1. apr., 45322. l., 17. sēj., 242., 242. o.p., 243., 248., 250., 252., 262., 263., 324., 325., 326. lp. Oriģināls.

Daļa no sprieduma teksta ir pilnībā pārrakstīta no apsūdzības raksta. Spriedumā, kā "sevišķi bīstami valsts noziegumi" minēta gan grāmatu glabāšana, to fotokopēšana un došana lasīt citiem, gan dzejas vakaru rīkošana un lasīto dzejoļu ierakstīšana magnetofona lentē, gan arī ārzemju radio klausīšanas. Par šiem "noziegumiem" Astram tika piespriesti 7 gadi ieslodzījumā, kā arī vēl 5 gadi izsūtījumā. Bez tam ar šo spriedumu G. Astra tika atzīts par sevišķi bīstamu recidīvistu. PSRS pastāvēšanas laikā par sevišķi bīstamu recidīvistu varēja atzīt personu, kas bija atkārtoti veikusi smagus noziegumus, t. sk. "sevišķi bīstamus valsts noziegumus". Recidīvista statuss tika uzskatīts par vainu pastiprinošu apstākli jauna nozieguma izdarīšanas gadījumā, paredzēja recidīvistam bargāku sodu par viena veida nodarījumiem nekā personai bez recidīvista statusa, ierobežoja personas tiesības uz soda mīkstināšanu vai iespēju to izciest vieglāka režīma ieslodzījuma vietā, kā arī bija citi ierobežojumi. Vienkāršāk izsakoties – "sevišķi bīstama recidīvista" statuss PSRS jurisprudencē bija sava veida "Kaina zīme", kas attiecībā pret politiski notiesātajiem ļāva varas iestādēm likumīgi piespriest bargākus sodus un lielākus tiesību ierobežojumus.

26. Gunāra Astras iesniegums Latvijas PSR Augstākās tiesas Krimināllietu tiesas kolēģijai. 1984. gada 6. februāris.
LVA, 1986. f., 1. apr., 45322. l., 17. sēj., 399.–401. lp. Oriģināls.

Ar šo iesniegumu G. Astra pieprasa veikt vairākus labojumus tiesas sēdes protokolā. Cita starpā G. Astra norāda arī uz to, ka viņa Pēdējā vārda teksts ir ārkārtīgi saīsināts – no viņa 9 lapaspušu garās runas protokolā fiksēta tikai pusotra lapaspuse. Iesnieguma pirmās lapas augšējā labajā stūrī uzrakstīta tiesneša rezolūcija: "Apstiprinu piezīmju pareizību. Piezīmes pievienot lietai. 1.02.1984. A. Krūmiņš". No šādas tiesneša rezolūcijas redzams ne tikai tas, ka G. Astras iebildumi par protokolu bija pamatoti, bet būtībā tas apstiprina arī faktu, ka tiesas sēdes protokols nepilnīgi atspoguļo tiesas procesa gaitu.