Situācija mainījās pēc PSKP CK ģenerālsekretāra L. Brežņeva nāves 1982. gada 10. novembrī, kad par nākamo Padomju Savienības vadītāju kļuva ilggadējais PSRS VDK priekšsēdētājs J. Andropovs. Viņš PSRS katastrofālo ekonomisko situāciju mēģināja labot ar tipiskām čekistu metodēm kā "darba disciplīnas uzlabošana", "sociālistiskās likumības stiprināšana" u. tml. Pārtulkojot šo ideoloģisko žargonu saprotamā valodā, tas nozīmēja represiju palielināšanu – par sīkiem darba laika kavējumiem vai dzeršanu darba laikā sāka piespriest neadekvāti lielus sodus, uz ielām un veikalos tvarstīja cilvēkus ja tie darba laikā neatradās darba vietā un, protams, sākās arī pastiprinātas varai nepakļāvīgo vai citādi domājošo cilvēku vajāšanas.

Aktīva un mērķtiecīga lietas fabricēšana pret G. Astru un citiem sākās 1983. gada sākumā. 5. janvārī VDK pieņēma lēmumu par krimināllietas ierosināšanu un jau nākamajā rītā veica kratīšanas vienlaikus ap 100 cilvēku dzīves vietās (t. sk. G. Astras dzīvoklī). Tam sekoja aresti un pratināšanas. Neskatoties uz to, ka pirmajā kratīšanā G. Astram tika izņemtas diezgan daudz dažādas grāmatas, laikraksti, dažādu tekstu pieraksti, fotogrāfijas un citas mantas (kas pēc tam tika kvalificēts kā "pretpadomju literatūras glabāšana un izplatīšana nolūkā graut un vājināt padomju varu"), sākumā viņš arestēts netika. 10. janvārī G. Astra pirmo reizi tika izsaukts uz pratināšanu – tobrīd vēl liecinieka statusā. VDK izmeklētāju interesēja – kad, kur un no kā viņš ieguvis kratīšanā izņemto literatūru un ar ko izlasīto apspriedis. Uz jautājumiem par sevi un sev piederošo literatūru G. Astra diezgan lakoniskā formā gan sniedza izmeklētājam atbildes, taču uz jautājumiem par citiem cilvēkiem G. Astra kategoriski atteicās atbildēt.

Acīmredzot tobrīd partijas un VDK institūcijām kaut kādu iemeslu dēļ svarīgāk šķita "iesēdināt" citus cilvēkus (Lidiju Lasmani-Doroņinu, Ģedertu Melngaili un Jāni Vēveri), kas bija arestēti jau 6.-7. janvārī, tādēļ G. Astru kādu brīdi atstāja relatīvā mierā – pastāvīgi novēroja un laiku pa laikam izsauca uz pratināšanām, taču nearestēja. Pēc tam, kad daļa no 1983. g. sākumā arestētajiem bija notiesāti, bet Ģ. Melngailis ieslodzīts psihiatriskajā slimnīcā, VDK nolēma, ka pienācis G. Astras laiks un 15. septembrī viņa dzīvoklī tika sarīkota atkārtota kratīšana, bet pats G. Astra – arestēts. Šoreiz pirmstiesas izmeklēšana Gunāram Astram atņēma salīdzinoši īsu laiku – nedaudz vairāk par mēnesi. Jau aresta dienā G. Astra paziņoja, ka atsakās dot liecības un vispār piedalīties jebkādās izmeklēšanas darbībās. Šo pozīciju viņš konsekventi ievēroja visas izmeklēšanas gaitā un iespējams tādēļ izmeklēšana pret viņu neieilga – neko uzzināt no G. Astras tāpat nevarēja. Oktobra beigās iepriekšējā izmeklēšana tika pabeigta.

Tiesas process sākās 1. decembrī un turpinājās visu decembra pirmo pusi. Visbeidzot 15. decembrī pēdējais vārds tika dots tiesājamiem un šās dienas pēcpusdienā Gunārs Astra teica savu Pēdējo vārdu. Tiesas iznākumu gan tas nekādi neietekmēja. 19. decembrī tika pasludināts spriedums, ar kuru G. Astra tika atzīts par sevišķi bīstamu recidīvistu un viņam piespriesti 7 gadi ieslodzījumā, kā arī 5 gadi izsūtījumā – tieši tik, cik bija pieprasījis prokurors. Kopumā skatoties visa šī G. Astras un G. Freimaņa 1983. g. lieta ir kā piemineklis padomju sistēmas absurdumam. Viss "noziegums" un lietas materiāli ir par to – kurš ko lasījis, kam devis lasīt, kā un cik eksemplāros pavairojis, kādas ārzemju radiostacijas klausījies? Ar šādu jautājumu noskaidrošanu mēnešiem ilgi nodarbojās desmitiem VDK virsnieku un par šādiem "noziegumiem" tiesa piesprieda ilgus ieslodzījuma gadus.

Kā izrādījās vēlāk – 1983. gads bija pēdējā reize, kad PSRS varas iestādes veica tik masveidīgas represijas pret Latvijas neatkarības cīnītājiem. Protams, atsevišķu personu aresti, vajāšanas vai pat vienkārši izsekošana notika arī vēl turpmākajos gados, taču tās vairs nekad nesasniedza tādu intensitāti kā 1983. gadā.

Tālāko Gunāra Astras likteni lielā mērā noteica politiskie notikumi Padomju Savienībā. Lai arī M. Gorbačova pasludinātajai t. s. "pārbūvei" un "atklātībai" bija tīri dekoratīvs raksturs, tomēr PSRS katastrofālais ekonomiskais stāvoklis spieda tās līderus vismaz nedaudz liberalizēt arī politisko režīmu valstī. 1987. gadā prasības atbrīvot Gunāru Astru bija ieguvušas jau starptautisku rezonansi. Acīmredzot tādēļ (un visticamāk pēc norādījumiem "no augšas") 1987. gada novembrī – decembrī PSRS Augstākā tiesa "pēkšņi" konstatēja, ka G. Astras spriedumā dažas epizodes neesot pietiekami pierādītas, tādēļ viņa ieslodzījuma laiks samazināms no 7 uz 5 gadiem un izsūtījums vispār atceļams. Savukārt 1988. g. janvārī uz G. Astru tika attiecināts PSRS Augstākās padomes dekrēts par amnestiju un 1. februārī viņš tika atbrīvots.

Pagāja tikai divi mēneši un viņš mīklainos apstākļos mira Ļeņingradas kara hospitālī. PSRS pārdzīvoja Gunāru Astru tikai par trim gadiem. Savukārt 1992. gada decembrī jau Latvijas Republikas Augstākā tiesa Gunāru Astru reabilitēja.

Kopumā šajā izstādes sadaļā ievietoti 29 dokumenti vai to fragmenti, kā arī 13 attēli ar lietiskajiem pierādījumiem no 1983. gada izmeklēšanas un tiesas procesa materiāliem pret Gunāru Astru. Lai šos dokumentus būtu vieglāk pārskatīt, tie sadalīti 6 tematiskās apakšgrupās.

1. apakšgrupa "Lietas ierosināšana un arests" ietver 4 dokumentus – VDK brīdinājumu G. Astram, lēmumus par krimināllietas ierosināšanu un Astras arestu, kā arī G. Astras arestētā anketu.

2. apakšgrupa "Kratīšanas un lietiskie pierādījumi" ietver 8 dokumentus – lēmumu par kratīšanas izdarīšanu, kratīšanas protokolu, dokumentus, kas saistīti ar kratīšanās izņemto materiālu ekspertīzi, aresta uzlikšanu G. Astras korespondencei, kā arī lēmumu par krimināllietā izņemto materiālu izvietošanu. Savukārt 13 attēlos redzami kratīšanās izņemtie materiāli.

3. apakšgrupa "Pratināšanas protokoli" ietver 4 dokumentus – Gunāra Astras, viņa sievas Hertas Līvijas Astras, kā arī viņa bijušā darba kolēģa Laimoņa Munča pratināšanas protokolus.

4. apakšgrupa "Apsūdzība" ietver 5 dokumentus – divus lēmumus par G. Astras saukšanu pie kriminālatbildības, protokolu par iepriekšējās izmeklēšanas pabeigšanu un apsūdzības uzrādīšanu, advokāta iesniegumu, lēmumu par atteikšanos ievērot advokāta lūgumu, kā arī apsūdzības rakstu.

5. apakšgrupa "Tiesas process" ietver 4 dokumentus – lēmumu par apsūdzēto nodošanu tiesai, vairākus fragmentus no tiesas sēdes protokola ar prokurora un advokāta runām, kā arī G. Astras pēdējo vārdu, fragmentus no tiesas sprieduma, kā arī G. Astras iesniegumu par labojumiem tiesas sēdes protokolā.

6. apakšgrupa "Amnestija un reabilitācija" ietver 4 dokumentus – PSRS Augstākās tiesas priekšsēdētāja vietnieka protestu Astras lietā, šīs tiesas Krimināllietu tiesas kolēģijas lēmumu, LPSR Augstākās tiesas priekšsēdētāja vietnieka vēstuli LPSR Augstākās padomes Prezidija Juridiskās nodaļas vietniekam, kā arī lēmumu par Astras reabilitāciju.