Klāvs Lorencs
„Latvija jaunās likteņgaitās. 1940. gada jūnija dienas.”
Atminoties tās liktenīgās dienas, kā arī A. Višinska uzstāšanos un darbību Latvijā man neviļus ataust atmiņā ministru prezidenta adjutanta pulkveža Lūkina[1] daži nostāsti par Višinska apciemojumiem valdības mājā. Jau iebraukšanas dienas vakarā Višinskis ieradies vizītē pie „prezidenta” Ulmaņa. Ar izdabīgu uzmanību un sevišķu goda parādīšanu Višinskis ievērojis visu „prezidentam” piekrītošu etiķeti un katrā vārdā pastrīpojis „prezidenta” tituli. Ar reveransiem, palocīšanos un augsto titulējumu Višinskis spēlējis uz Ulmaņa godkārības stīgām, glaimojot viņa patmīlībai. Višinskis liekulīgi nostājies vienlīdztiesīgu pušu lomā, kur abi partneri uz vienas kājas stāv[2], ar vienādām tiesībām runā un spriež. Jau pie pirmām sastapšanām skarts nākošais valdības sastāvs. Šinī sakarā Ulmanis naivi piebildis: „Jums jau še tik daudz labu draugu, kā Buševics, Menders, Lorencs, Bastjānis[3] u.c., ka sastādīt valdību nebūs nekādu grūtību.” Uz to Višinskis savilcis ironisku smīnu un noteicis: „Jūs domājat, ka tie ir mūsu draugi?” un licis saprast, ka tā ir dziļa maldīšanās. Pie kam šīs sarunās apzinīgi maldinot savu partneri, Višinskis apgalvojis, ka pie valdības sastāva noteikšanas svarīgs vārds piekritīs pašam „prezidentam”.
Tikpat divkosīga bija Višinska nostāja sarunās ar Latvijas sabiedriski – politiskām aprindām. Ierodoties Latvijā, Višinskis lika saprast, ka viņš ļoti vēlētos zināt Latvijas sabiedriski – politisko domu par radušos stāvokli. Protams, ka šo domu visskaidrāk varēja izteikt Latvijas valdošie politiskie novirzieni, kaut arī tie 6 gadus bija no 15. maija režīma nospiesti un legāli nepielaisti. Bet strādnieku kustības virzieni taču turpināja kā organizēts spēks pastāvēt un nelegāli darboties[4]. Ievērojot Višinska vēlēšanos orientēties Latvijas politiskos apstākļos, zināmu virzienu pārstāvji, gan no pilsoniskām, gan strādnieku organizācijām stājās ar viņu sakaros un sarunās. Bet liels bija mūsu visu pārsteigums, kad Višinskis skaidri un atklāti pateica, ka viņš ne ar kādām partijām vai organizācijām, t.i. ar viņu pārstāvjiem nekādas sarunas nevedīs, bet tikai ar atsevišķām personām, uzklausot viņu individuālās domas. Višinska nostāju sapratām. Viņš baidījās, ka salaužot 15. maija žņaugus, Latvijas politiskā doma varētu ātri sākt kristalizēties un Višinska priekšā nostāties jau kā politiski organizēta, stipra Latvija. Tas neiekļāvās viņa nolūkos. Un tomēr, pretēji Višinska gribai, sarunas sākās caur politiskiem strāvojumiem. Strādnieku kustības aprindu pārstāvji un liberālās [aprindas] noteikti pateica savus uzskatus un pastrīpoja, ka nekādus mandātus vai pilnvaras no Ulmaņa rokām viņi nevēlas saņemt. To pateica Višinskim advokāts Pēteris Berģis, kad viņam piedāvāja tieslietu ministra posteni, arī Atis Ķeniņš[5], saņemot izglītības ministra posteņa piedāvājumu. Tas pavisam neatbilda Višinska nolūkiem, kurš gribēja lai Ulmaņa rokas visus notikumus it kā nosegtu ar zināmu legalitāti. Un tā „sabiedrisko darbinieku” sarunas ar Višinski izvērtās par tukšu farsu, jo aiz šo sarunu aizsega visā klusībā Padomju sūtniecībā tika sastādīta valdība, par kuras sastāvu nevienā vietā, ne ar kādiem sabiedriskiem pārstāvjiem, par pašu Ulmani nemaz nerunājot, ne pušplēsta vārda netika runāts. Nekur netika minēts ne Kirhenšteina, ne Lāča, ne citu „Jaunāko Ziņu” vīru vārdi[6]. Kad Višinskis ieradās pie Ulmaņa ar jaunā [Ministru] kabineta sastāvu, Ulmanis bailīgi ieminējies, vai šis arī varētu kādus koriģējumus valdības sastāvā iesniegt, uz ko Višinskis atbildējis, ka tas neesot iespējams, jo valdības sastāvs jau saskaņots ar Maskavu. Un tā 20. jūnijā visu sabiedrību pārsteidza publicētais valdības sastāvs, kurā vairāk kā puse sastāvēja no politiskā ziņā maznozīmīgiem „Jaunāko Ziņu” vīriem. Otrā dienā pēc famozās valdības sastādīšanas man bija saruna ar Padomju sūtniecības padomnieku Čičajevu[7] (ja nemaldos), kurš taisījās Latviju atstāt, jo bija iecelts līdzīgā amatā padomju Stokholmas sūtniecībā. Kad aizrādīju, ka tāds valdības sastāvs nav taču nopietni domāts un ka aiz šiem vīriem nekādi sabiedriski spēki nestāv, neko viņi nereprezentē[8], nekāda popularitāte tautā tiem nav, pie kam minēju dažus vārdus, kuri būtu bijuši cienīgi valdībā ieiet un viņas priekšā stāvēt, Čičajevs atbildēja, ka man taisnība. Bet šī, lūk, esot tikai pārejas valdība, kura drīz vien pazudīs un ka tāpēc neesot bijis vērts nopietnus politiskos darbiniekus upurēt ne sevišķi nopietnam uzdevumam.
[...]
[1] Miervaldis Lūkins (1894-1941), Latvijas armijas pulkvedis, 1936. – 1940.g. bija Valsts prezidenta K. Ulmaņa adjutants.
[2] Tā tekstā. Acīmredzot domāts, ka abi sarunu partneri politiskā ziņā ir viena līmeņa personas.
[3] Ansis Buševics (1878-1942), Fricis Menders (1885-1971), Klāvs Lorencs, Voldemārs Bastjānis (1884-1975) bija pazīstami Latvijas 20.-30. gadu sociāldemokrātu politiķi, kas pieslējās tā sauktajam LSDSP „kreisajam spārnam”, un kurus 1934. gadā pēc apvērsuma K Ulmaņa režīms uz laiku ieslodzīja Liepājas koncentrācijas nometnē. 1940. gadā viņi centās sadarboties ar okupācijas režīmu. Lielākos panākumus no viņiem šajā ziņā guva A. Buševics, kurš drīz pēc Latvijas okupācijas iestājās Komunistiskajā partijā, 1940. gada 4. jūlijā tika iecelts par Centrālās vēlēšanu komisijas priekšsēdētāju, organizēja „Tautas Saeimas” vēlēšanas un, pats būdams deputāta kandidāts tā sauktajā „Latvijas darba tautas blokā”, aktīvi darbojās, lai nepieļautu okupācijas varai nevēlamu deputātu kandidātu pielaišanu vēlēšanām.
[4] Ar „strādnieku kustības virzieniem”, kuri turpinājuši pēc K. Ulmaņa apvērsuma „nelegāli darboties” K. Lorencs acīmredzot domājis Latvijas sociālistisko strādnieku – zemnieku partiju un Latvijas Komunistisko partiju, kā arī abu šo partiju apakšorganizācijas.
[5] Pēteris Berģis (1882-1942), jurists un Latvijas politiķis. 1922. – 1925. g. viņš bija Saeimas deputāts Demokrātiskā centra frakcijā, 1923. gadā bija iekšlietu ministrs. Atis Ķeniņš (1874-1961) literāts, politiķis. 1918. – 1919. g. bija Latvijas Tautas padomes deputāts, 1931. – 1933. g. Izglītības un Tieslietu ministrs. Abi 1940. gada jūlijā, pirms „Tautas Saemas” vēlēšanām, mēģināja izveidot tā saucamo „Demokrātisko bloku”, kurš vēlēšanās netika pielaists. A. Ķeniņš tika arestēts jau 1940. gada septembrī un pēc tam represēts, savukārt P. Berģis 1941. gada 14. jūnijā tika deportēts un izsūtījumā mira.
[6] Četri no A. Kirhenšteina vadītās valdības ministriem (Pēteris Blaus, pats Augusts Kirhenšteins, Jūlijs Lācis un Vilis Lācis) līdz okupācijai bija redaktoru vai publicistu statusā darbojušies Latvijā populārākajā laikrakstā „Jaunākās Ziņas”.
[7] Ivans Čičajevs (1896-1984), PSRS specdienestu darbinieks. 1938. – 1940. g. bija PSRS izlūkdienesta rezidents Rīgā, darbojās diplomātiskā darba aizsegā.
[8] Acīmredzot K. Lorencs nezināja un nevarēja zināt, ka vismaz četri A. Kirhenšteina valdības locekļi (sabiedrisko lietu ministrs Pēteris Blaus, iekšlietu ministrs Vilis Lācis, iekšlietu ministra biedrs un politiskās policijas priekšnieks Vikentijs Latkovskis, kā arī armijas komandieris ģenerālis Roberts Kļaviņš) bija saistīti ar PSRS specdienestiem. Turklāt, P. Blaus, Satiksmes ministrs Jānis Jagars un pats Augusts Kirhenšteins trīsdesmitajos gados aktīvi darbojās „Kulturālās tuvināšanās biedrībā ar Soc. Padomju Republiku Savienības tautām”. Cik zināms, arī šīs biedrības darbību PSRS specdienesti izmantoja savām vajadzībām.