Arhīva priekšvēsture no 13.–19. gs.

Rīgas pilsētas arhīvs ir viens no vecākajiem arhīviem Baltijā. Tas veidojās reizē ar Rīgas pilsētas rāti 13. gs.  Kopš viduslaikiem pilsētas vērtīgākos dokumentus kopā ar pilsētas kasi uzglabāja rātsnamā.

1598. gada 2. februārī tika izdoti Rīgas rātes kancelejas noteikumi. Saskaņā ar tiem tika izveidota vienota kanceleja visām pilsētas pārvaldes un tiesu iestādēm, un vienots arhīvs, kuru uzglabāja rātes kancelejā. Jaunajā arhīvā gan nenonāca pilsētas privilēģijas un senākās grāmatas, kuras palika glabāties ķemerejā, veidojot tā saucamo iekšējo arhīvu. Kancelejas arhīvs sākotnēji atradās arhīva sekretāra, bet vēlāk virskancelejas arhivāra pārraudzībā, bet iekšējo arhīvu pārraudzīja viens no rātskungiem.

1674. gada 9. februārī rātes kanceleja piedzīvoja postošu ugunsgrēku, kurā gāja bojā lielākā daļa arhīva. 17. gs. beigās un 18. gs. sākumā rātes arhīvs karadarbības rezultātā vairākkārt tika pārvietots. 1749. gadā arhīvu sakarā ar jauna rātsnama būvniecību novietoja Doma baznīcas krustejā. 1765. gadā arhīvs atgriezās rātsnamā, kur iekšējā arhīva dokumenti tika novietoti ugunsdrošā velvē, bet pārējais arhīvs nonāca rātes kancelejā.

1787. gadā vietniecības reformu laikā pēc rātes likvidācijas tās arhīva dokumentus izdalīja jaunajām pilsētas pārvaldes institūcijām. 1797. gadā pēc rātes darbības atjaunošanas atpakaļ nogādātie dokumenti pārpildīja kancelejas telpas un vecākos dokumentus novietoja rātes bēniņos. No nepieskatītā arhīva daudzi vērtīgi dokumenti nonāca vēstures interesentu un kolekcionāru rokās, arī pilsētas bibliotēkas, Vidzemes bruņniecības un Baltijas vēstures un senatnes pētītāju biedrības īpašumā.

Augot interesei par vēsturi un ritot darbam pie Baltijas provinču tiesību kodifikācijas 19. gs. 30. un 40. gados, sekoja rātes arhīva dokumentu izpēte un kārtošana. Arhīva vērtīgāko daļu, tā saucamo ārējo arhīvu, pārvietoja no rātes kancelejas telpām uz rātes sēžu zāli, tomēr aizvien skaidrāk bija jūtama nepieciešamība pēc moderna pilsētas arhīva izveides.