Arhīva darbinieki
Rīgas pilsētas arhīvs savas pastāvēšanas laikā spēja piesaistīt daudz talantīgus līdzstrādniekus. 1882. gadā par pirmo pilsētas arhivāru pilsētas valde iecēla pazīstamo vēsturnieku Hermani Hildebrandu. Arī nākamais pilsētas arhivārs, 1900. gadā amatā ieceltais Filips Švarcs, bija pieredzējis vēsturnieks. Abu darbības laikā tika apkopoti Rīgas rātes un tai pakļauto institūciju dokumenti un veikta to kārtošana un daļēji aprakstīšana. 1907. gadā gadā par pilsētas arhivāru iecēla bijušo Tērbatas pilsētas arhīva direktoru Arnoldu Feiereizenu, kurš kļuva par ilggadīgāko pilsētas arhīva pārzini. Arhīvam paplašinot darbību, pieauga arī darbinieku skaits, īpaši Pirmā pasaules kara laikā, kad pilsētas arhīvam tika uzticēti Vidzemes guberņas iestāžu pamestie arhīvi. Pēc kara vairāki no pilsētas arhīva darbiniekiem kļuva par 1919. gadā nodibinātā Latvijas Vēstures arhīva pirmajiem līdzstrādniekiem.
No 1919. gada augošo pilsētas arhīvu pārzināja 5 darbinieki, no tiem trīs arhivāri. Darbu arhīvā turpināja bijušais nodokļu pārvaldes arhivārs Eduards Holtfreters, arhīvam pievienojās ilggadīgās darbinieces Antonija Jansone un Matilde Melgaile, neilgu laiku arhīvā strādāja arī vēsturnieks Jānis Juškevics. Darbinieki veica dokumentu kārtošanu un gatavoja izziņas. Pie reģistra un kartotēku izgatavošanas darbiem nodarbināja arī t. s. inteliģentos bezdarbniekus.
1935. gadā pensijā devās A. Feiereizens un viņa vietā stājās vēsturnieks Vilis Biļķins. Darbinieku skaits pakāpeniski pieauga. Arhīvam pievienojās jaunie latviešu vēsturnieki Rūdolfs Širants un Marija Kundziņa. Arhivāra darbu izmēģināja arī vēsturnieks Uldis Ģērmanis. 1937. gadā izveidoja preperatora jeb restauratora amatu, ko pildīja ķīmiķis Artūrs Ķirsis. 1939. gadā arhivāru pulkam pievienojās latīņu valodas un paleogrāfijas speciālists Kārlis Skapars.
1944. gadā V. Biļķins un K. Skapars piedalījās pilsētas arhīva dokumentu evakuācijā uz Čehoslovākiju un pēc kara beigām abi palika Rietumeiropā. Arī citi darbinieki darbu arhīvā pameta un pēc kara izveidojās jauns darbinieku kolektīvs.
Rīgas pilsētas arhīva pārziņi un direktori
Dzimis 1843. gada 8. jūlijā Kuldīgā. No 1862.–1865. gadam studēja vēsturi Getingenes universitātē. 1868. gadā kļuva par Pēterburgas zinātņu akadēmijas bibliotekāra palīgu un akadēmijas uzdevumā veica pētījumus Rīgas un Tallinas arhīvos. Publicējis pētījumus par Livonijas hroniku, Baltijas tirdzniecības sakariem ar Krievzemi un vairākus avotu krājumus, to skaitā Rīgas pilsētas parādu grāmatu, un viduslaiku avotu krājuma „Liv-, Est- und Kurländisches Urkundenbuch” 7. un 8. sējumu. 1882. gada 1. aprīlī Hildebrandu iecēla par pirmo Rīgas pilsētas arhivāru.
Dzimis 1868. gada 4. augustā Maskavā. Mācījies Tērbatas pilsētas ģimnāzijā. No 1887.–1893. gadam studēja vēsturi Tērbatas universitātē, kuru pabeidza ar kandidāta grādu. Pēc studijām strādāja par skolotāju. No 1899. un 1900. gadā Izglītības ministrijas uzdevumā veica pētījumus Vācijas un Zviedrijas arhīvos. 1902. gadā kļuva par Tērbatas pilsētas arhivāru, bet 1907. gada 13. jūlijā iecelts par Rīgas pilsētas arhivāru. 1911. gadā izvēlēts par Vēstures un senatnes pētītāju biedrības priekšsēdētāju. Sagatavojis daudzas publikācijas par Baltijas arhīviem. Pēc Satversmes sapulces uzaicinājuma 1921. gadā piedalās „Likuma par pieminekļu aizsardzību” izstrādē. No pilsēta arhīva pārziņa amata atbrīvots 1935. gadā. 1939. gadā vācbaltiešu repatriācijas rezultātā izbrauca no Latvijas.
Dzimis 1851. gada 8. maijā Rīgā. Studēja vēsturi no 1870.–1873. gadam Tērbatā un no 1873.–1875. gadam Getingenē, zināšanas papildināja arī Leipcigā un Berlīnē. No 1878.–1889. gadam Rīgas guberņas ģimnāzijas virsskolotājs. 1890. gadā iecelts par Rīgas pilsētas arhivāru. Bija dokumentu krājuma „Liv-, Est- und Kurländisches Urkundenbuch” izdevējs, Rīgas vēstures un senatnes pētītāju biedrības biedrs un līdzdirektors.
Dzimis 1887. gada 6. jūlijā Zālītes pagastā. Ieguvis kurlmēmo skolotāju izglītību un strādājis Jelgavā, Viļņā, Kamišlovkā un Tjumeņā. No 1919. gada 1. maija līdz 1920. gada 31. jūlijam dienēja Imantas pulkā. No 1920. –1927. gadam studēja Latvijas Universitātes Filoloģijas un filozofijas fakultātes vēstures nodaļā, iegūstot vēstures kandidāta grādu. Pēcāk strādājis par vēstures skolotāju Rīgā un Jelgavā. 1935. gadā iecelts par Rīgas pilsētas vēsturiskā arhīva pārzini. Vācu okupācijas laikā ieņēma arī Izglītības un kultūras ģenerāldirekcijas arhīvu pilnvarnieka amatu. 1944. gadā pavadīja pilsētas arhīva dokumentus evakuācijā uz Čehijas teritoriju. 1945. gadā nonāca bēgļu nometnē Minhenē, bija skolotājs Minhenes ģimnāzijā, trīs gadus arī mācībspēks Baltijas universitātē Pinebergā. 1965. gadā apmetās uz dzīvi Bīlefeldē, Rietumvācijā. Sarakstījis vairākus Latvijas viduslaiku vēsturei veltītus pētījumus, īpaši pievēršoties kuršu un zemgaļu cīņām Krusta karu laikā.
Rīgas pilsētas arhīva darbinieki
Dzimis 1910. gada 29. aprīlī Rīgā. No 1928.–1935. gadam studēja Latvijas Universitātes vēstures nodaļā, iegūstot vēstures kandidāta grādu. 1935. gadā kļuva par Rīgas pilsētas vēsturiskā arhīva pārziņa palīgu. Pēc kara vairākkārt pildīja arhīva vadītāja pienākums, tomēr par pilntiesīgu direktoru nekļuva un 1949. gadā bija spiests no arhīva aiziet. Vēlāk ilgus gadus strādāja Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā, bet mūža nogalē – Kultūras pieminekļu restaurācijas institūtā. Izstrādājis pētījumus par Rīgas vēsturi, būvvēsturi, kartogrāfiju un kultūru.
Dzimusi 1897. gada 18. oktobrī Tartu, Igaunijā. No 1923.–1931. gadam studēja vēsturi Latvijas Universitātē, kuru beidza ar vēstures kandidātes grādu. 1936. gadā uzsāka darbu Rīgas pilsētas vēsturiskajā arhīvā. Piedalījās arhīva izdotā dokumentu krājuma “Latviešu dzimtļaužu bēgšana uz Rīgu” sastādīšanā. Otrā pasaules kara laikā devās trimdā un 1949. gadā ieradās ASV, kur strādāja bioķīmijas uzņēmuma “Hazleton” laboratorijā.
Dzimis 1916. gada 3. aprīlī Rīgā. Absolvējis Rīgas arhidiecēzes Romas katoļu Teoloģiskās augstskolas klasiskās valodas un filozofijas kursus. 1939. gadā uzsāka darbu pilsētas arhīvā. Piedalījās avotu krājuma „Latvijas vēstures avoti jezuītu ordeņa archivos” sagatavošanā. No 1942.–1944. gadam studēja Latvijas Universitātē vēsturi. 1944. gadā pavadīja pilsētas arhīva dokumentus evakuācijā uz Čehijas teritoriju. Pēc kara turpināja studijas Minhenes un Vircburgas universitātēs.1950. gadā devās uz ASV, kur apmetās Bostonā vēlāk Ņujorkā. Turpināja vēstures pētījumus un aktīvi iesaistījās latviešu sabiedriskajā dzīvē.
Dzimusi 1922. gada 13. jūlijā Salacas pagastā. Ieguva Valsts Nurmuižas mājturības skolas diplomu. No 1942.–1944. gadam kā slimnieku kopēja strādāja Smiltenes Sarkanā Krusta slimnīcā. 1945. gadā līdzās mācībām Rīgas 8. strādnieku jaunatnes Raiņa vakara vidusskolā uzsāka darbu Latvijas PSR Centrālajā Valsts arhīvā kā arhivāre. 1950. gadā tika iecelta par zinātnisko līdzstrādnieci, 1951. gadā par Kultūras un sadzīves iestāžu nodaļas vadītāju, bet 1957. gadā pārcelta uz Izziņu nodaļu. 1960. gadā kļuva par Latvijas PSR Iekšlietu ministrijas Arhīvu daļas vecāko zinātnisko līdzstrādnieci. 1982. gadā uzņemās Latvijas Valsts vēstures arhīva Palasta ielas glabātavas vadīšanu, ko veica līdz 1999. gadam.
V. Biļķina Izglītības un kultūras ģenerāldirekcijai sniegtais arhīva darbinieku raksturojums.
1941. gada 14. novembris.
LNA_LVVA, F2817_2_18, 1. lp.