Pēc PSRS sabrukšanas uz visu arhīvu bāzes 20. gs. 90. gados tika izveidoti valsts arhīvi, kas veiksmīgi turpina savu darbību arī mūsdienās.
1990. gada 1. aprīlī arhīvi sāka strādāt jaunos saimniekošanas apstākļos, kuru mērķis bija sistēmas pārvaldē ieviest ekonomiskās metodes un aktivizēt darbinieku materiālo stimulēšanu, izmantojot maksas pakalpojumus. 1990. gads bija izaicinājumiem pilns laiks – smagie ekonomiskie apstākļi apmaksāt arhīva darbinieku darbu ļāva vien iztikas minimuma līmenī.
Jauns posms arhīva dzīvē sākās pēc Latvijas neatkarības atgūšanas, kad 1991. gada 26. martā tika pieņemts likums “Par arhīviem”, kas mainīja arī arhīvu nosaukumus. CVORA tika pārdēvēts par Latvijas Valsts arhīvu. Saskaņā ar likumu “Par arhīviem” arhīvam bija noteikti šādi darbības uzdevumi:
- valsts, pašvaldību iestāžu, uzņēmumu un nevalstisko organizāciju arhīvu uzraudzība, dokumentu uzkrāšana;
- dažādu privāto juridisko un fizisko personu arhīvu uzkrāšana;
- dokumentu saglabāšana (dokumentu fiziskā saglabāšana, preventīvie pasākumi dokumentu aizsardzībai);
- dokumentu pieejamības nodrošināšana: uzskaites veikšana, informācijas pakalpojumu sniegšana arhīva klientiem.
Nozīmīga loma bija arī jaunajai arhīva vadībai. 1991. gada 7. janvārī LVA direktora amatā stājās Daina Kļaviņa, kuras vadībā turpmākās divas desmitgades arhīvs piedzīvoja lielas pārmaiņas darba organizācijā, dokumentu pieņemšanā, popularizēšanā un to pieejamībā.
90. gadu sākumā arhīva dzīvē ļoti strauji atbalsojās valstī sāktie reformu procesi. Priekšplānā izvirzījās ar dažādu likumu īstenošanu saistīti uzdevumi.
Spilgtākie un nozīmīgākie arhīva darba virzieni bija Latvijas iedzīvotāju reabilitācijas, īpašuma atgūšanas, denacionalizācijas un privatizācijas procesi. Valstī daudzi nozīmīgi tautsaimniecības uzņēmumi nonāca privātuzņēmēju apsaimniekošanā. Lai saglabātu šo uzņēmumu dokumentāciju, bija nepieciešama sadarbība ar privātuzņēmumu arhīviem, tādējādi bija noteikta dokumentu maksimāla uzkrāšana un pieņemšana valsts glabāšanā. Jaunus darba virzienus iezīmēja arī bijušās Latvijas Komunistiskās partijas un Valsts drošības komitejas dokumentu iekļaušana arhīvā.
Par svarīgu darba virzienu kļuva valsts iestāžu arhīvu un lietvedības uzraudzības joma. Latvijas Valsts arhīvs sadarbojās ar augstākajām valsts pārvaldes un tiesībsargājošām iestādēm, nozīmīgākajiem valsts un privātajiem uzņēmumiem arī pēc to īpašuma formas maiņas. Arhīvs uzsāka un sekmīgi turpina veidot sadarbību ar Latvijas politiskajām partijām un nozīmīgām sabiedriskajām organizācijām, kuru dokumenti ir būtiski papildinājuši Latvijas vēstures kopējo ainu. Latvijas neatkarība pavēra ceļu uz Latviju arī trimdas latviešu organizāciju un personu privātajiem arhīviem un dokumentiem. Tagad šis darba virziens ir ieguvis plašu atbalsi gan Latvijas, gan trimdas cilvēku vidū. Tāpat kā ikvienas valsts vēsturē, arī Latvijā svarīga loma ir gan fizisko, gan juridisko personu privātajiem arhīviem un kolekcijām, tādēļ arhīvā tos mērķtiecīgi un sistemātiski uzkrāj.
1993. gadā tika pabeigta pāreja uz valsts valodas lietošanu visās arhīva darba jomā
Latvijas Valsts arhīva nolikums, 1993.gada 25.janvāris. Avots: LNA LVA F.500.
Arhīva struktūra 1992.gadā:
- Vadība;
- Kancelejas dienests;
- Galvenā fondu glabātāja nodaļa;
- Dienesta dokumentu arhīva daļa;
- Iestāžu arhīvu un lietvedības nodaļa;
- Dokumentu saglabāšanas nodaļa;
- Dokumentu zinātniskās aprakstīšanas un ekspertīzes nodaļa;
- Zinātniski tehniskās dokumentācijas nodaļa;
- Kultūras dokumentu nodaļa;
- Izziņu nodaļa;
- Publikāciju nodaļa;
- Iestāžu dokumentu aprakstīšanas nodaļa;
- Sociālpolitisko dokumentu nodaļa;
- Zinātniski metodiskā nodaļa;
- Politiski represēto Latvijas iedzīvotāju dokumentu nodaļa;
- Saimnieciskās apkalpošanas nodaļa.
Tematiskie pieprasījumi
20. gs. 90. gadu sākumā Latvijas Valsts arhīvam bija nozīmīga loma Latvijas pilsoņu padomju laikā nacionalizēto īpašumu atgūšanā un personu reabilitēšanā.
Jau 1990. gadā krasi palielinājās pilsoņu iesniegumu skaits, balstoties uz LPSR Ministru padomes 1988. gada 5. decembra lēmumu Nr. 396 “Par to pilsoņu tiesībām, kuru administratīvā izsūtīšana no Latvijas PSR atzīta par nelikumīgu” un par PSRS Ministru padomes 1989. gada 6. oktobra lēmumu “Par atvieglinājumu piešķiršanu nepilngadīgajiem ieslodzītajiem koncentrācijas nometnēs”. Izziņas par koncentrācijas nometnēm no pilsoņiem, kā arī tematiskie pieprasījumi no iestādēm par atsevišķu personu noziedzīgo darbību Otrā pasaules kara laikā arhīvā ienāca no visas Padomju Savienības teritorijas. Piemēram, līdz 1990. gada 1. septembrim bija saņemts vairāk nekā 14 000 iesniegumu. Tā rezultātā pirmos neatkarības gadus 75 % no kopējā arhīva laika budžeta un resursiem veidoja pieprasījumu izpilde. Lai uzlabotu darba organizāciju un izziņu kvalitāti, 1991. gada 1. oktobrī tika izveidots izziņu sektors un palielināts amatu skaits.
1992. gadā LVA izpildīja 17 759 izziņas, no tām 10 631 bija par pilsoņu dienestu vācu armijā un atrašanos filtrācijas nometnēs un 7128 par īpašumu nacionalizāciju, atsavināšanu vai citiem sociāli tiesiskiem jautājumiem. Rēķinot darba laiku, kas bija patērēts tikai izziņu sagatavošanai, vidējais skaits dienā vienam cilvēkam bija trīs izziņas. Izziņu nodaļā 1992. gadā strādāja deviņi cilvēki, bet gada otrajā pusgadā pēc pieprasījumu skaita strauja pieauguma izziņu sagatavošanā papildus tika iesaistīti 16 arhīva darbinieki no citām nodaļām.
Sociāli tiesisko pieprasījumu tematika bija reabilitācija, īpašumu piederības apliecināšana, īpašuma nacionalizācijas un cita veida atsavināšanas apliecināšana, kā arī darba stāžs.
1990. gada 3. augustā Latvijas Republikas Augstākā padome pieņēma likumu “Par nelikumīgi represēto personu reabilitāciju”. Saskaņā ar šo likumu līdz 1991.gada 30.aprīlim tika reabilitēti jau 77 000 cilvēku. No 1990. līdz 2004. gadam Augstākās tiesas Reabilitācijas daļa kopā ar Latvijas Valsts arhīvu pārskatīja krimināllietas un sagatavoja materiālus to personu reabilitēšanai, kuras padomju okupācijas gados bija notiesātas ar kara tribunālu vai tiesu spriedumiem. Trīspadsmit darbības gados Augstākā tiesa ir izsniegusi vairāk nekā 12 000 reabilitācijas apliecību un sastādījusi vairāk nekā 30 tūkstošus slēdzienu, dodot cilvēkiem iespēju saņemt sociālās garantijas un atgūt īpašumus vai saņemt kompensācijas par padomju laikā konfiscēto mantu. Vairāk nekā 2000 personām reabilitācija tika atteikta, kas skaidrojams ar personu iesaisti Otrā pasaules kara noziegumos (dalība holokaustā, padomju pilsoņu nepamatota nogalināšana, nacionālie partizāni, kas nogalinājuši civilliedzīvotājus). Periodiski bija saņemti arī lūgumi par krimināllietu atkārtotu izpēti. Piemēram, saistībā ar Vīzentāla centra Jeruzalemes biroja vadītāja vēstuli, kas bija adresēta Latvijas Valsts prezidentam 2000. gadā, atkārtoti tika pārbaudītas arhīva krimināllietas par 17 reabilitētām personām. Pateicoties Latvijas Valsts arhīvā glabātajām krimināllietām līdz šim izsniegti vairāki tūkstoši izziņu par represiju faktu un reabilitētas ap 100 000 personas.
Mēs, kas strādājam valsts un privātās iestādēs un ik dienas uzrakstām krietnu kaudzīti visdažādāko papīru: izziņas, atbildes oficiālām iestādēm, sapulču protokolus u. c., diezin vai iedomājamies, ka tas viss ar laiku nonāks arhīvā un mūsu rakstīto izziņu cilās mūsu pēcnācēji, lasīs un vērtēs mūs.
Darbinieku kvalifikācijas celšana
Lai uzlabotu darbinieku zināšanas un arhīva darba organizāciju jaunajos valsts apstākļos, 90. gadu sākumā arhīvs sāka intensīvi organizēt komandējumus uz dažādiem starptautiska mēroga semināriem un konferencēm, citas oficiālas vizītes, kā arī ārvalstu kolēģu uzņemšanu ar mērķi iegūt kontaktus un pieredzi dokumentu saglabāšanā, apzināšanā un izmantošanā. Piemēram, 1994. gada jūnijā notika pirmais oficiālais Baltijas valstu arhīvistu seminārs, no 1994. līdz 1996. gadam tika organizēti komandējumi uz Polijas, Norvēģijas, Zviedrijas un Somijas nacionālajiem arhīviem.
Pateicoties Baltijas un Zviedrijas valstu sadarbībai, 1996. gadā četru mēnešu garumā LVA darbiniekiem bija iespēja pilnveidot zināšanas arhīvniecībā Zviedrijā. Veiksmīga sadarbība izveidojās ar Lietuvu un Igauniju par bijušās VDK dokumentu saglabāšanas, apzināšanas un izmantošanas jautājumiem, kas pavēra iespēju pirmo reizi salīdzināt VDK mantojumu, kas palicis Baltijas valstīs. Periodiski notika arī darbinieku kvalifikācijas celšana – zināšanu papildināšana vēstures jautājumos, svešvalodu zināšanās, datortehnikas apgūšanā un citās jomās. Jau 1993. gadā LVA uzsāka pakāpenisku datorizāciju. 1993. gada sākumā LVA rīcībā bija divi PC AT/286 datori, uz kuru bāzes bija izveidotas divas automatizētas darbavietas – viena fondu uzskaitei, otra namīpašumu nacionalizācijas lietām.
Latvijas Komunistiskās partijas un Valsts drošības komitejas dokumentu pārņemšana
Pamatojoties uz Latvijas Republikas Augstākās padomes 1990. gada 10. decembra lēmumu “Par Latvijas Komunistiskās partijas CK Partijas arhīva iekļaušanu LR Valsts arhīvu sistēmā”, 1991. gada 23. augusta lēmumu “Par Latvijas Komunistiskās partijas antikonstitucionālo darbību Latvijas Republikā” un “Par Komisijas izveidošanu LKP īpašumu pārņemšanai”, Valsts arhīvu ģenerāldirekcija tika pilnvarota pārņemt Latvijas Komunistiskās partijas Centrālās komitejas Sabiedriski politisko pētījumu centra arhīva un Centra bibliotēkas dokumentus, Centra telpas, iekārtas un inventāru, kas atradās Raiņa bulvārī 15, un LKP CK arhīva nesakārtoto dokumentāciju no LKP CK ēkas Elizabetes ielā 2. Tā rezultātā 1991. gadā bijušais LKP CK Partijas vēstures institūta Partijas arhīvs tika pievienots LVA un 1992. gadā nodots aprakstīšanai LVA Sociālpolitisko dokumentu nodaļai, kas tika izvietota turpat, Raiņa bulvārī 15. Daļa dokumentu tika pārvesta uz Latvijas Valsts arhīvu Bezdelīgu ielā 1a. Dokumentu zinātniskās aprakstīšanas nodaļas pārziņā bija pilsētu un rajonu komiteju dokumenti. Pamatojoties uz Valsts arhīvu ģenerāldirekcijas 1992. gada 15. oktobra pavēli Nr. 24, tika izveidota darba grupa LKP dokumentu apstrādei, lai veiktu LKP dokumentu uzskaiti un aprakstīšanu. Par grupas vadītāju tika izraudzīta Sociālpolitisko dokumentu nodaļas vadītāja Inese Lase. Arhīvs kopumā saņēma 994 maisus, 334,3 kg un 38 kastes ar dokumentiem no bijušās LKP CK un partijas vietējām komitejām. Dokumentu sistematizēšanas un aprakstīšanas darbs kļuva par vienu no galvenajiem virzieniem Sociālpolitisko dokumentu nodaļas darbā, kas paņēma gandrīz 10 gadus – 1999. gadā bija apstrādāti pēdējie rajonu komiteju dokumenti. Jau 1991. gada oktobrī nodaļa vēra savas lasītavas durvis pirmajiem interesentiem, tādējādi vienlaikus ar aprakstīšanu uzsākot arī dokumentu izmantošanas darbu.
Dokumenti sākotnēji glabājās maisos un kastēs, jo trūka gan plauktu, gan telpu, un tikai pamazām tie tika pārvietoti uz konkrētām dokumentu apstrādes telpām. Pieredzes šādu dokumentu kārtošanā praktiski nebija nekādas, tā bija jāapgūst no jauna. Darba procesā Sociālpolitisko dokumentu daļas aprakstīšanas sektors 1995. gadā izstrādāja LKP dokumentu aprakstīšanas metodiku.
Latvijas Valsts arhīvā glabāšanā tika pieņemti arī bijušās LPSR Valsts drošības komitejas dokumenti. Dokumenti sākotnēji tika izvietoti Ludzas ielā 2. 1992. gada septembrī saistībā ar īpaši svarīgu dokumentu pieņemšanu Valsts arhīvā arhīva ēkas Ludzas ielā 2 apsardze uz laiku pat tika nodota Latvijas Republikas Augstākās padomes Drošības dienestam. Pastāvīgu uzglabāšanas vietu VDK dokumenti ieguva 2000. gadā ēkā Kurzemes prospektā 5 (tagad Skandu iela 14).
Starp LPSR Valsts drošības komitejas un tās priekšteču, to skaitā Iekšlietu tautas komisariāta, dokumentiem ir PSRS pārbaudes un filtrācijas punktos un nometnēs ieslodzīto Latvijas iedzīvotāju personas lietas (1944.–1952. g.), kopskaitā 58 436 lietas un kartotēka, un LPSR VDK par sevišķi bīstamiem pretvalstiskiem noziegumiem apsūdzēto personu krimināllietas (1919.–1991. g.), kopskaitā 52 653 lietas un kartotēka ar 93 608 kartītēm. Tāpat arhīvā ir 1941. gada 14. jūnijā no Latvijas izsūtīto iedzīvotāju personas lietas – kopskaitā 5165 lietas, un 1949. gada 25. martā no Latvijas izsūtīto iedzīvotāju personas lietas – kopskaitā 13 358 lietas.
Balstoties uz Saeimas 2018. gada oktobrī pieņemtajiem grozījumiem likumā “Par bijušās Valsts drošības komitejas dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un personu sadarbības fakta ar VDK konstatēšanu”, tika noteikts, ka LPSR VDK aģentūras alfabētiskā kartotēka un LPSR VDK statistiskā kartotēka ir jādigitalizē un jāpublicē tīmeklī. Totalitārisma seku dokumentēšanas centrs, kura glabāšanā atradās kartotēkas, digitalizēja tās un nodeva Latvijas Nacionālajam arhīvam. Tā rezultātā 2019. gada martā Latvijas Valsts arhīva glabāšanā nonāca arī Latvijas PSR VDK aģentūras kartotēkas jeb tā sauktie čekas maisi. 2018. gada 20. decembrī arhīvs publicēja tīmekļa vietni, kurā publiski pieejami LPSR VDK un ar tās darbību saistītie dokumenti – LPSR VDK darbinieku tālruņu grāmata, LPSR VDK ārštata operatīvo darbinieku uzskaites kartotēka, LPSR VDK aģentūras alfabētiskā kartotēka, LPSR VDK aģentūras statistiskā kartotēka, Latvijas Komunistiskās partijas Centrālā Komiteja apraksti (uzskaites saraksti).
Skandu iela 14. 2021.gada 23.augusts. Foto: G.Zelmenis.
Latvijas Valsts arhīvs 20. gs. 90. gados kļuva bagātāks ar ievērojamu daudzumu interesantu dokumentu, kas līdz tam nebija pieejami plašākam interesentu lokam.
Krass dokumentu skaita pieaugums iezīmējas arī attēlotajās diagrammās, sākot ar 1992. gadu, kad tika pieņemti minētie LKP un VDK, kā arī denacionalizācijas un privatizācijas rezultātā nodotie dokumenti. 1997. gadā fondu skaits samazinājās, kas skaidrojams ar atsevišķu arhīva fondu nodošanu glabāšanā Latvijas Valsts vēstures arhīvam. Turpmākajos gados fondu un glabājamo vienību skaits palielinājās, jo tika pieņemti iestāžu, privātpersonu un trimdas dokumenti.
Trimdas dokumentu ceļš uz arhīvu
Arhīva neatņemama vēsturisko dokumentu sastāvdaļa ir trimdā radusies dokumentācija, jo tieši trimdā tika uzturēta ideja par Latvijas valstiskuma kontinuitāti un okupācijas prettiesisko raksturu.
Latvijas Valsts arhīvs ar trimdas arhīvu vākšanu, sistematizēšanu, glabāšanu un popularizēšanu nodarbojas kopš 1993. gada, kad tika saņemti pirmie trimdas dokumenti. 1994. gada rudenī tika izveidota Politiski represēto un trimdas dokumentu nodaļa, 1998. gadā trimdas dokumenti nonāca Personu fondu un trimdas dokumentu nodaļas pārziņā, bet 2011. gadā tika izveidota nodaļa ar jaunu nosaukumu – Personu fondu un ārvalstu dokumentu nodaļa, kas aktīvi darbojas joprojām.
Visgrūtākais dokumentu apzināšanā bija pats sākums – kontaktu meklēšana. Viens no pirmajiem instrumentiem bija publikācijas ārzemju latviešu presē, bet uz laikrakstos ievietotajiem uzaicinājumiem atsaucās tikai nedaudzi. Visa arhīva, bet jo sevišķi jaunās direktores Dainas Kļaviņas darbs “rietumu virzienā” veicināja personīgo kontaktu veidošanos, to skaitā arī ar trimdas sabiedriskajām organizācijām, kurām ir bijusi ļoti liela nozīme personu un organizāciju fondu iegūšanā – kā, piemēram, Amerikas Latviešu apvienībai, Pasaules brīvo latviešu apvienībai, Daugavas Vanagu organizācijai u. c. Vēl lielāku rezonansi šajā jomā guva 1996. gada decembrī notikusī konference, izstāde un uzziņu krājums “Trimdas arhīvi atgriežas”, kas popularizēja LVA visu pasaules latviešu starpā, fiksēja stāvokli Latvijā trimdas arhīvu atgūšanā un problēmas, kādas radās šajā procesā. Tā rezultātā 20. gs. 90. gadu beigās un 21. gs. sākumā arhīvs piedzīvoja vienu no lielākajiem trimdas dokumentu pieplūdumiem. Katru mēnesi arhīvs sāka saņemt dokumentu kolekciju sūtījumus. Piemēram, 2000. gadā saņemti 12 fondi, sastādīti 25 līgumi par dokumentu pieņemšanu arhīva glabāšanā un pusgada griezumā izsūtītas 268 vēstules, uzturot kontaktus ar diasporu. LVA tajā laikā bija apciemojuši 18 potenciālo arhīvu dāvinātāji. 2000. gada septembrī ar Pasaules brīvo latviešu apvienības atbalstu un Personu fondu un trimdas dokumentu nodaļas vadītāja Māra Branča uzņēmību tika organizēta otrā “Trimdas arhīvi atgriežas” konference.
Konference “Trimdas arhīvi atgriežas” 1996.gada 10.decembrī Latvijas Akadēmiskajā bibliotēkā.
Viens no pirmajiem nozīmīgākajiem komandējumiem trimdas arhīvu vākšanā bija 1997. gadā, kad ar bijušā Amerikas Latviešu apvienības priekšsēža Jāņa Kukaiņa gādību LVA bija iespēja saņemt Latviešu studiju centra Kalamazū ASV vērienīgo arhīvu. LVA uzdevumā uz četriem mēnešiem Kalamazū tika nosūtīts arhīva eksperts Guntis Švītiņš, kurš strādāja pie dokumentu apzināšanas, komplektēšanas un to nosūtīšanas uz Latviju. Pirms tam ar Latviešu studiju centra arhīvu un Kalamazū latviešu sabiedriskās dzīves darboņiem bija iespēja iepazīties LVA direktorei Dainai Kļaviņai un Kultūras dokumentu daļas vadītājam Mārim Brancim Amerikas Latviešu apvienības 46. kongresa apmeklējuma ietvaros Čikāgā 1997. gada 1.–10. maijā.
Sadarbība un draudzība ar lielāko latviešu globālo organizāciju – Pasaules brīvo latviešu apvienību realizējusies vairākos kopīgos projektos, piemēram, kopīgi organizējot starptautisko konferenci un izstādi “Latviešu bēgļu gaitas Vācijā, 1944–1949” 2000. gada 15. septembrī. Gadu vēlāk tapa izstāde par godu Pasaules brīvo latviešu apvienības 45. dibināšanas gadskārtai 2001. gadā. Izstādē LVA galveno uzmanību pievērsa šīs apvienības dibināšanas procesam un politiskajai darbībai – līdzdalībai un demonstrācijām Eiropas Drošības konferencēs Helsinkos, Ženēvā, Vīnē, Madridē, Stokholmā, Budapeštā un Bernē, kā arī Baltijas valstu apvienību sadarbībai, Baltijas tribunālam Kopenhāgenā un Baltiešu Brīvības un miera kuģa braucienam 1985. gadā. Tika izdots arī rakstu un arhīva materiālu krājums “Pasaules brīvo latviešu apvienībai 45”.
Arī turpmākajos gados Pasaules brīvo latviešu apvienība ir atbalstījusi dažādus Latvijas Valsts arhīva organizētos pasākumus, kas veltīti trimdas dokumentārajam mantojumam, piemēram, no 2004. gada 30. septembra līdz 2. oktobrim Rīgas Latviešu biedrības namā notika Pasaules brīvo latviešu apvienības kultūras fonda un Latvijas Valsts arhīva rīkota konference “Trimda, kultūra, nacionālā identitāte”, kas ir līdz šim vērienīgākā trimdas jautājumiem veltītā konference ar mērķi izvērtēt trimdas kultūras nozīmi latviskās identitātes saglabāšanā.
Latvijas Valsts arhīvs vairāku gadu garumā ir aktīvi iesaistījies Amerikas Latviešu apvienības rīkotajā projektā “Sveika, Latvija”, kas ir izglītojoša programma Amerikas, Kanādas un Austrālijas jauniešiem, lai Latvijā iepazītos ar latviešu kultūru, tradīcijām un dotu ierosmi latviskuma saglabāšanā. Jaunieši arhīvā tiek iepazīstināti ar dokumentu krājumu un to specifiku, ļaujot ielūkoties dokumentos, kas nākuši no viņu valstīm, kā arī iespējām meklēt informāciju par saviem latviešu izcelsmes radiniekiem. Tas vienmēr ir rosinājis jauniešus daudz citādāk palūkoties uz savas ģimenes fotogrāfijām un dokumentiem.
Pašlaik LVA glabājas lielākā daļa Latvijā nonākušo trimdas dokumentu. Pēdējos gados trimdas arhīvu iegūšana vairs nav tik intensīva, kā tas bija kādreiz, taču darbs pie trimdas dokumentu apzināšanas un iegūšanas notiek joprojām. Latviešu diasporā mainoties paaudzēm, sociālpolitiskajiem un kultūras aspektiem, informatīvais darbs par tautiešu iespējām nodot savu dokumentāro mantojumu nekad nezaudē aktualitāti. Pēdējos gados arhīvs ieguvis tādus nozīmīgus fondus kā “Baltiešu aicinājums Apvienotajām Nācijām, BATUN (ASV)”, “Ronis Indulis (1943–2016), vēsturnieks”, “Tautas deju un dziesmu ansamblis “Saules josta” (Austrālija)”, “Latvijas Brīvības fonds (ASV)”, “Grava Uldis Ivars (1938–2018), žurnālists, sabiedriskais darbinieks, politiķis (ASV, Latvija)”, “Bērziņš Ivars (dz. 1936), jurists (ASV)”, “Plūdons Varimants (dz. 1928), Daugavas Vanagu priekšnieks un Daugavas Vanagu Centrālās valdes priekšsēdis (Kanāda)” u.c.
Dokumentu popularizēšana
20. gs. 90. gadu sākumā arhīvs sāka plānot lielu publikāciju apjomu. Tika uzsākta dokumentu apzināšana un izpēte, intensīvs un daudzsološs darbs zinātniskajā izdevniecībā, tādējādi aizsākot jaunu apgaismības posmu padomju laika falsificētajā un cenzūras māktajā Latvijas vēsturē. Vēl 1989. gadā galvenās pētniecības tēmas bija revolucionārā cīņa par padomju varas nodibināšanu un sociālisma celtniecības vēsture, bet 90. gadu ieskaņā sāka pētīt un publikācijās apkopot tādas padomju režīmam nevēlamas un sensitīvas tēmas kā sarkanais terors Latvijā 1919. gadā, latviešu leģionāri Otrajā pasaules karā, Latvijas Republikas 20. un 30. gadu vēstures problēmas, staļiniskās represijas, PSRS bruņoto spēku nodarītie zaudējumi un bāreņu problēma. Piemēram, jau 1993. gadā tika pabeigti un sagatavoti izdošanai divi dokumentu krājumi “Lielinieku un latviešu strēlnieku attiecības, 1915–1920” un “Izpostītā zeme. PSRS okupācijas armijas nodarītie zaudējumi Latvijas kultūrvidei”, kam sekoja turpinājums 1997. un 1998. gadā.
Viss arhīva darbs dokumentu uzkrāšanā un saglabāšanā maksimāli tika virzīts uz to, lai informācija nonāktu apritē un tiktu izmantota. Arhīva dokumentu popularizācijas jomā bija noteikti šādi uzdevumi:
- Uzziņu, informatīvu materiālu par fondu sastāvu, rokasgrāmatu izdošana.
- Dokumentu krājumu, monogrāfiju sagatavošana un izdošana.
- Arheogrāfisko metodiku sagatavošana dažāda veida dokumentu krājumu izdošanai.
- Arhīva izdevniecības plāna regulāra sagatavošana.
- Žurnāla “Latvijas arhīvi” sagatavošana un izdošana.
- Arhīva darba un dokumentu popularizācija radio, televīzijā presē, semināros, konferencēs utt.
1993. gadā LVA Publikāciju nodaļa sagatavoja izdošanai žurnāla “Latvijas Arhīvi” 1. numuru, veicot darbu ar autoriem, dokumentu publikāciju, pētījumu un rakstu sagatavošanu, recenzēšanu, rediģēšanu un tulkošanu, radot žurnāla māksliniecisko noformējumu, maketu, tekstus sagatavojot tipogrāfiskajiem procesiem. Žurnālā kopumā tika sagatavotas 29 arhīva darbinieku publikācijas.
Rīga, 1994.gada maijs. Foto: Georgijs Jemeļjānovs. Avots: LNA Kinofotofonodokumentu arhīvs.
Latvijas Valsts arhīvs žurnālu “Latvijas Arhīvi” izdeva no 1994. līdz 1998. gadam (galvenie redaktori Aina Raņķe, 1994. g.; Jānis Riekstiņš, 1994.–1998. g.). Žurnālam bija vairāki pielikumi. 1990. gadā, sākoties reabilitācijai, Latvijas Republikas Iekšlietu ministrijas Nepamatoti represēto reabilitācijas daļā tika izveidota elektroniskā datubāze, un LVA uz tās pamata 1995.–1996. gadā izdeva “Represēto sarakstus”.
No 1999. gada par žurnāla “Latvijas Arhīvi” izdevēju kļuva Valsts arhīvu ģenerāldirekcija un Latvijas Valsts vēstures arhīvs. Žurnāls tiek izdots vēl joprojām, tā izdevējs ir Latvijas Nacionālā arhīva Dokumentu publikāciju un popularizēšanas nodaļa. Žurnālā tiek publicēti zinātniski raksti par arhīvzinātni, kā arī par dažādiem Latvijas vēstures jautājumiem, kas tapuši arhīvu dokumentu pētniecības rezultātā.
Lai popularizētu Latvijas vēsturi, izglītotu skolēnus, studentus un skolotājus par Latvijas vēsturē nozīmīgo deportācijas tēmu un padarītu iespējami pieejamus arhīva dokumentus, kas ļautu gan izsūtītajiem Latvijas iedzīvotājiem, gan viņu radiniekiem atrast savus vārdus, 1941. gada 14. jūnija masu deportācijas 60. gadskārtā tika publicēti saraksti grāmatās “Aizvestie, 1941. gada 14. jūnijs” un vēlāk arī “Aizvestie, 1949. gada marts”.
Pirmo piemiņas grāmatu “Aizvestie” 2001. gada 11. jūnijā Rīgas Latviešu biedrības namā atvēra tā laika Latvijas Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga. Grāmatu sagatavoja LVA pētnieku grupa ar Latvijas vēsturnieku komisijas atbalstu. Šis darbs veikts, rūpīgi izpētot visas LVA fondos esošās deportēto personu arhīva lietas, papildus pieprasot ziņas no Krievijas Federācijas Iekšlietu ministrijas Galvenā informācijas centra, tādējādi pirmo reizi kopš deportācijas Latvijā nosaucot visus zināmos 15 424 deportācijas upurus.
Kopš 90. gadu sākuma arhīvs laidis klajā daudz vērtīgu dokumentu, konferenču referātu un izziņu krājumus, piemēram, “Tauta. Zeme. Valsts. Latvijas Nacionālās neatkarības kustība dokumentos” (1995. g.), “Neatkarības atgūšana Atmodas laiks dokumentos” (1996. g.), “Skolu jaunatne nacionālajā cīņā, 1940–1941” (1997. g.), “Kārlis Miesnieks. Zīmējumi” (1998. g.), “Okupācijas varu politika Latvijā, 1939–1991” (1999. g.), “Pasaules brīvo latviešu apvienības darbības apskats, 1956–2001” (2001. g.), “Migranti Latvijā, 1944–1989” (2004. g.), “Represijas pret latviešiem PSRS, 1937–1938” (2009. g.) u. c. Daudzi izdevumi spējuši iznākt, pateicoties dažādu organizāciju finansiālam atbalstam, piemēram, “Daugavas Vanagu” un Latviešu fonda ziedojumam dokumentu krājuma “Represijas Latvijas laukos, 1944–1949” sagatavošanā un izdošanā 2000. gadā.
2004. gadā tapa “Latvijas Valsts arhīva Fondu rādītājs”, kas bija vairāku gadu darba rezultāts. Tas faktiski bija pirmais fondu rādītājs atjaunotās Latvijas Republikas laikā un pirmais izdevums latviešu valodā.
2004. gadā sāka pieaugt interese par arhīva mājaslapu, arvien biežāk klienti izmantoja elektroniskos pakalpojumus. Pirmo reizi arhīvs klientiem piedāvāja digitalizētu izstādi, kas bija veltīta gleznotājam Eduardam Kalniņam 100 gadu jubilejā. Kopš 2004. gada LVA laidis klajā vairākas virtuālās izstādes, kas lielākoties veltītas padomju okupācijas režīma sekām, trimdai un dažādām ievērojamām personībām kultūrā un mākslā. Viena no līdz šim iespaidīgākajām virtuālajām izstādēm informācijas bagātības, vēsturiskā nozīmīguma un ieguldītā darba ziņā ir “Baltijas valstu bēgļu nometnes Vācijā. 1944-1951” (2014), kas tapa sadarbībā ar Igaunijas un Lietuvas kolēģiem un ir pieejama latviešu, igauņu, lietuviešu un angļu valodā.
Ar visām Latvijas Valsts arhīva veidotajām virtuālajām izstādēm iespējams iepazīties ŠEIT.
Pirmās sporta spēles
1996. gadā ar Valsts arhīvu ģenerāldirekcijas rīkojumu tika organizētas pirmās sporta spēles.“Lai iepazīstinātu valsts arhīvu sistēmas darbiniekus ar 1996. gada 1. pusgada darba rezultātiem, tos izvērtētu un apzinātu arhīva darba problēmas, to atrisināšanas iespējas, savstarpēji daloties pieredzē, iepazītos ar Alūksnes zonālā arhīva darbu, kā arī lai piedalītos arhīvu darbinieku profesionālo iemaņu, atjautības un sporta sacensībās, valsts arhīvu, zonālo valsts arhīvu un struktūrvienību vadītājiem nodrošināt savu darbinieku piedalīšanos Arhīva dienai veltītajā pasākumā 1996. gada 28.–29. jūnijā Alūksnē.”
Arhīvs šodien
Līdz 2010. gadam Latvijas Valsts arhīvs bija Latvijas Republikas Valsts arhīvu ģenerāldirekcijas padotības iestāde. Ar Ministru kabineta 2010. gada 7. decembra rīkojumu Nr. 706 “Par valsts arhīvu sistēmas iestāžu reorganizāciju” LVA 2011. gada 3. janvārī kļuva par Latvijas Nacionālā arhīva struktūrvienību.
Pēc pievienošanās Latvijas Nacionālajam arhīvam Latvijas Valsts arhīvs piedzīvoja izmaiņas struktūrā un amata vietu skaitā.
Latvijas Valsts arhīva pārvaldībā pašlaik atrodas:
- Personu fondu un ārvalstu dokumentu nodaļa;
- Dokumentu saglabāšanas nodaļa;
- Dokumentu aprakstīšanas nodaļa;
- Izziņu nodaļa;
- Saimniecības sektors.
LNA Latvijas Valsts arhīva direktors Artis Freimanis.
No 2010. gada krasi samazinājās LVA darbinieku skaits. Ņemot vērā tā laika sarežģīto ekonomisko stāvokli valstī un uzsākto arhīvu sistēmas reorganizāciju, Valsts arhīvu ģenerāldirekcija 2009. gada 29. decembrī izdeva rīkojumu Nr. 119 “Par Latvijas Valsts arhīva štata vietu skaita un atlīdzības noteikšanu”, kas paredzēja likvidēt noteiktas amata vietas.
Pēdējos desmit gados Latvijas Valsts arhīvs ir turpinājis iesāktos mērķus. Arhīvs veic un turpina pilnveidot klientu apkalpošanu, izsniedzot dažāda rakstura izziņas, pieņemot dokumentus un nodrošinot dokumentu pieejamību lasītavās Bezdelīgu ielā 1a un Skandu ielā 14. Dokumentu popularizēšanas jomā izveidotas dažādas dokumentu kopas, radītas vairākas patstāvīgas virtuālās izstādes, kas pēdējos gados kļuvušas par galveno formātu ierasto tradicionālo un ceļojošo izstāžu vietā. Virtuālais formāts ļauj izstādēm būt pieejamām ikvienam no jebkuras vietas Latvijā un pasaulē un būt labs mācību materiāls skolēniem un studentiem. Arhīva darbinieki piedalījušies dažādās starptautiskās konferencēs, nesot arhīva vārdu pasaulē un popularizējot arhīvā glabātās bagātības. Arhīvs laipni uzņēmis dažādu mācību iestāžu audzēkņus un institūciju darbiniekus, lai iepazīstinātu ar Latvijas Valsts arhīva dokumentu krājumu, to daudzveidību un specifiku un arhīvniecību kopumā.
Arhīvā organizētas arī vairākas mākslas izstādes – Jūlija Straumes (1874–1970) izstāde “Straumes spēks” (2015. g.), karikatūrista Ērika Oša izstāde (2015. g.), Ineses Mīlbergas personālizstāde (2014. g.), Ilzes Ezernieces personālizstāde “Ceļš uz jūru” (2013. g.), dzejnieka Jāzepa Osmaņa gleznu izstāde (2013. g.) u. c. Dažas izstādes, balstoties uz arhīva dokumentiem, izveidotas arī virtuāli – “Māris Bišofs. Idejas“(2017), “Gleznotāja Ērika Gulbe” (2016) un “Mākslinieks Alfejs Bromults“(2013).
Latvijas Valsts arhīva vadība vienmēr ir rūpējusies par savu darbinieku labsajūtu un neaizmirst tos godāt īpašos gadījumos – gan darbinieku jubilejās un citos svarīgos dzīves notikumos, gan valsts un gadskārtējos svētkos.
Digitalizācijas laikmets
Pēdējos gadus viena no arhīva prioritātēm ir fondu aprakstu un uzskaites sarakstu digitalizācija un ievietošana datubāzēs. Piemēram, LVA datubāzē tagad ir pieejami visi Komunistiskās partijas fondu apraksti un vēsturiskās izziņas, kā arī ļoti plašs klāsts ar personu un trimdas fondu aprakstiem. Tas viss ļauj pētniekiem iepazīties ar tiem jau pirms lasītavu apmeklēšanas un izmantot iespēju pasūtīt glabājamās vienības/lietas, norādot identifikatoru vai fonda numuru, uzskaites saraksta/apraksta numuru un glabājamās vienības/lietas numuru.
Digitalizēti tiek arī paši dokumenti, un informācija par tiem ir ievadīta datubāzēs. Lielākais projekts, kas tuvojas noslēgumam, ir datubāzes “Latviešu diasporas dokumenti” izstrāde. Tajā vienkopus būs iespējams iegūt ziņas no emigrācijā esošo Latvijas pilsoņu reģistrācijas kartītēm, leģionāru pasēm, personu, karaklausības, zemessarga karaklausības apliecībām, kā arī piekļūt katalogiem un virtuālajām izstādēm.
Neiztrūkstoša ir arī automatizācija. LVA darba organizācija strauji pāriet elektroniskā vidē. 2004. gadā tika izveidota datubāze VVAIS (Vienotā valsts arhīvu informācijas sistēma), uz kuras pamata noris arhīva iekšējās lietvedības aprite.
