Totalitārisma režīmā arhīviem netika dotas privilēģijas brīvi izvēlēties darbības virzienus un mērogus. Padomju Savienības Komunistiskā partija arhīvus skatīja kā aģitācijas un propagandas izplatīšanas līdzekļus, līdz ar to partiju līderiem arhīvu koncepcija kā objektīvās patiesības avots, kā cilvēku garīgās kultūras fenomens neeksistēja un nevarēja eksistēt. Arhīvi pastāvēja galvenokārt tikai kā ierocis vai kā politiskās cīņas ietekmējošs faktors.
Arhīvista lojalitāte un arhīva darba organizācija
Arhīva galvenais uzdevums bija no republikas iestādēm, uzņēmumiem un sabiedriskajām organizācijām vākt un saglabāt dokumentāros materiālus, kā arī organizēt to vispusīgu izmantošanu. Svarīgi bija panākt, lai katrs arhīvists darbā ar dokumentiem izrādītu maksimālu uzmanību, nodrošinot precīzas un savlaicīgas ziņas par arhīva materiāliem, kas tika pieprasītas no attiecīgajām iestādēm – partijas orgāniem, kultūras un izglītības iestādēm, laikrakstu redakcijām u. c., lai izmantotu tos padomju valsts iekšējās un ārējās politikas interesēs, un otrādi – lai nepieļaut tādu dokumentu nonākšanu plašos sabiedrības slāņos, kas varētu kaitēt Padomju valsts interesēm. Cieta arī arhīvniecības teorijas zinātniskā attīstība, arhīvistus pakļaujot dažāda veida ierobežojumiem.
Svarīgs faktors arhīvu darbinieku pieņemšanā bija to politiskā lojalitāte, jo darbam valsts arhīvos (īpaši darbā ar slepenajiem fondiem) netika pielaisti “politiski” nepārbaudīti cilvēki. Piemēram, 1964.gada 15.aprīļa sēdē par CVORA direktora amatu kā svarīgākās kandidāta Tumanova Grigorija Jefimoviča īpašības tika minētas krievu tautība, partijas biedrs, iepriekšējā profesionālā pieredze, kas saistīta ar padomju armiju, vidējā vispārēja izglītība un speciālā partejiskā izglītība. Vienīgais trūkums bija fakts, ka kandidāts “nav vēsturnieks”, taču pārējie darbinieki par viņu sniedza pozitīvas atsauksmes (kaut arī tobrīd arhīvā viņš bija nostrādājis vien trīs mēnešus).
Arhīva darbiniekiem bieži trūka ne tikai attiecīgas pieredzes dokumentu pārvaldības jautājumos, bet arī specializētas izglītības. Piemēram, LPSR arhīvu darba atskaitē par 1962. gadu minēts, ka CVORA amata vienības ir nokomplektētas pārsvarā ar darbiniekiem bez speciālās apmācības. Tas bija viens no apstākļiem biežai darbinieku maiņai. To parāda arī CVORA direktoru saraksts – direktori mainījušies pat divas reizes gadā, bet vidējais termiņš direktora amatā no 1962. līdz 1990. gadam bija divi gadi.
1962. gada decembrī CVORA strādāja 33 darbinieki, pēc pusgada to skaits pieauga līdz 55, bet 1963. gada beigās – līdz 57 darbiniekiem. Kopumā visa gada garumā tika pieņemti 60 cilvēki un atlaisti 34 cilvēki. Liela daļa darbinieku bija aizgājusi “pēc pašu iniciatīvas”. Arhīvu pārvaldes kolēģijas sēdē tika runāts par to, ka labi, izglītoti darbinieki nav ieinteresēti tik zemā atalgojumā (īpaši tehniskajiem strādniekiem un apkalpojošajam personālam), perspektīvas jeb zinātniskās izaugsmes trūkumā un arhīvista apjomīgajā pienākumu klāstā. Bija tendence CVORA darbiniekiem aiziet, piemēram, uz Partijas vēstures institūtu, Zinātņu akadēmiju, Politehnisko institūtu u. c.
Darbinieku zemā atalgojuma (līdz ar to arī komplektēšanas) problēmas saglabājās arī turpmāk. No 1973. gada Latvijas PSR Arhīvu pārvaldes kolēģijas sēdes protokola Nr. 5 izriet, ka laikā no 1971. līdz 1972. gadam no 85 darbiniekiem nav nomainījušies tikai 24. Kā galvenais iemesls kadru maiņā minēts arhīva darbinieka uzdevumu un darba apjoma neatbilstība algas lielumam. 1972. gadā republikā vidējā alga bija 135 rubļi, arhīvu nodaļu priekšnieku algas lielums svārstījās no 110 līdz 130 rubļiem mēnesī, jaunāko līdzstrādnieku (to skaitā ar augstāko izglītību) alga bija no 80 līdz 90 rubļiem un tehnisko darbinieku alga – 63 rubļi.
Cits iemesls kadru rotācijai bija saistīts ar darbinieku nekritisku pieņemšanu – daļa jaunpieņemto arhīvā nostrādāja vien pāris mēnešus (dažreiz tikai vairākas dienas), kas nozīmēja, ka tie bija gadījuma rakstura cilvēki, kuriem arhīvs bija vien īslaicīga darbavieta. To apliecina arī Arhīvu pārvaldes saņemtās atskaites par darbinieku pieredzi – aptuveni pusei pieņemto arhīvistu arhīva darba pieredze bija mazāk nekā viens gads, vēl septiņiem – no viena līdz diviem gadiem un astoņiem cilvēkiem – no trīs līdz četriem gadiem.
Neraugoties uz partejiski birokrātiskiem un aģitācijas un propagandas priekšnosacījumiem, turpmākie pastāvēšanas gadi bija zīmīgs pagrieziena punkts organizētai un uzlabotai dokumentu pārvaldības sistēmai valstī. Arhīvu nozare tika papildināta ar daudziem normatīviem dokumentiem – lēmumiem, praktiska rakstura instrukcijām, normām u. c., kas lika pamatus un veidoja priekšnoteikumus arhīvu turpmākai attīstībai. Tika pārskatītas un mainītas eksistējošās arhīvu darba pieejas pieņemšanā, aprakstīšanā, uzskaitē, zinātniski tehniskajā apstrādē u. c. jomās. 1962. gadā LPSR Ministru padome pieņēma lēmumu Nr. 479 “Par arhīvu materiālu glabāšanas režīma noregulēšanu un to labāku izmantošanu” un lēmumu Nr. 679 “Par arhīvniecības uzlabošanu LPSR”. Abi likumdošanas akti teorētiskā līmenī iezīmēja Arhīvu pārvaldei, Tautas saimniecības padomei un pilsētu un rajonu darbaļaužu deputātu padomju izpildkomitejām veicamos uzdevumus – amata sarakstu izstrādi, atbildīgo personu noteikšanu par arhīvu darbu organizācijās, iepriekš uzkrāto dokumentāro materiālu izvērtēšanas un aprakstīšanas pabeigšanu, arhīvu materiālu izmantošanas uzlabošanu tautsaimniecības mērķiem, stingrāku arhīvu materiālu kontroli pilsētu un rajonu valsts arhīvos. Lēmumos tika apstiprināta arī lielāka materiālā nodrošinājuma piešķiršana arhīviem un pasākumu veikšana darbinieku kvalifikācijas celšanai.
“CVORA ieved kārtību savās krātuvēs.” Foto redzamas Lazdiņa V.,Jegoročkina S., Meņkovskaja T., Poročnaja O.O. Avots: LNA LVA privātais arhīvs.
Turpmākos padomju gadus darbiniekiem tika rīkotas profesionālās kvalifikācijas paaugstināšanas mācības, lasītas lekcijas, vadīti semināri, organizēti pieredzes apmaiņas braucieni u. c. pasākumi. 1963. gadā bija organizēts metodiskais “stūrītis” un sākta specializētās literatūras komplektēšana, izveidojot arhīva zinātnisko uzziņu bibliotēku. 1966. gadā Latvijas Valsts universitātes Vēstures un filoloģijas fakultātē pirmo reizi sāka gatavot studentu grupu ar specializāciju arhīvniecībā. Grupai tika nolasīti trīs lekciju kursi – lietvedības organizācija PSRS, arhīvu darba teorija un prakse, mūsdienu arhīvu darba organizācija. Kā nepieciešamība tika atzīmēta arī pastāvošās arhīvu sistēmas reorganizācija nolūkā to centralizēt, CVORA ēkas būvniecība un LPSR Centrālā valsts kinofotofonodokumentu arhīva izveidošana ar LPSR Ministru padomes 1963. gada 20. novembra lēmumu Nr. 679.
“Visiem patika ekskursija maršrutā Rīga-Bauska-Viļņa-Kauņa-Rīga. Mēs iepazināmies ar jaunām pilsētām, piedalījāmies aizraujošā ekskursijā pa Viļņu, apmeklējām Viļņas un Kauņas arhīvus, uzzinājām daudz interesanta par vēstures pieminekļiem. Kopējais atzinums – šādi braucieni jāorganizē biežāk.”
1969. gada jūlijs, autors nezināms.
Neiztika arī bez kurioziem. Kādā no 80.gadu komandējuma atskaitēm tika izteikti pārmetumi un meklēts vainīgais – kurš bija atbildīgais par tukšu autobusa bāku pusceļā uz Igauniju.
Ekskursijas uz Rīgas uzņēmumiem un zinātniski pētnieciskajiem institūtiem kļuva par vienu no CVORA darbinieku veidiem, kā iepazīties ar republikas tautsaimniecību.
1979.gadā CVORA īpašumā minēti 3 transporta līdzekļi – autobuss KAVZ-685, smagā automašīna GAZ-51 un vieglā automašīna Moskvich 408. 1980.gados arhīva darbiniekiem bija iespēja tās nomāt privātām vajadzībām.
Cenzūra un ideoloģijas stiprināšana
Padomju periodā valdošās cenzūras un PSRS falsificētās vēstures dēļ pētniekiem bija liegta pieeja attiecīgu laika posmu un tēmu dokumentiem. Pirms lasītāju pieprasījuma izpildes tie no arhīvu darbinieku puses tika kritiski pārskatīti, izpētīta lasītājam no glabātavas izsniegto dokumentu saturiskā atbilstība pētniecības tematikai, izvērtēts jautājums par to izsniegšanas nepieciešamību (tas pats notika gadījumā, kad no lasītāja tika saņemts pieprasījums par dokumentu kopēšanu). Ja pētnieka izmantotajos materiālos tika atklāti fakti, kuriem nebija tiešas saistības ar pētniecības tēmu vai tie nebija piemēroti publikācijai atklātā presē, valsts arhīviem bija tiesības atteikt lietu, kopiju un izziņu izsniegšanu.
Dokumentu izmantošana bija strikti reglamentēta, nosakot, ka tā jāveic vispirms politiskiem, tad tautsaimnieciskiem un tikai pēc tam zinātniskiem mērķiem. Dokumentu izmantošanai aģitācijas un propagandas mērķiem bija dažādas formas – to demonstrācija, publikācijas, izmantošana radio raidījumos, televīzijas programmās, lekcijās, plakātos u. c. Šīs formas sīkāk reglamentēja PSRS Ministru padomes Galvenās arhīvu pārvaldes 1962. gadā izdotie Valsts arhīvu darbības pamatnoteikumi. Piemēram, dokumentāro materiālu izstādēm bija noteikta šāda tematika:
- vispārējas politiskas un vēsturiskas tēmas (protams, kas nav pretrunā ar Padomju Savienībā īstenoto politiku);
- republikas, apgabala vai novada vēsture un atsevišķu notikumu jubilejas;
- ievērojamu valsts, sabiedrisku, zinātnes un kultūras darbinieku dzīve un darbība;
- PSRS draudzības un sadarbība ar citu zemju tautām;
- PSRS valsts arhīva fonda dokumentāro materiālu sastāva un satura popularizēšana un padomju arhīva zinātnes sasniegumu popularizēšana.
1964. gada Arhīvu pārvaldes atskaitē konstatēts, ka likumsakarīgi interese pamatā tika izrādīta par 1919. gada un 1945.–1958. gada dokumentiem, jo, piemēram, brīva pieeja Latvijas Republikas (1918.–1940. g.) dokumentiem bija liegta. Arhīva materiāli tika izmantoti galvenokārt disertāciju un diplomdarbu izstrādāšanai un materiāla atlasei Latvijas padomju enciklopēdijas zinātniskajām tēmām. Saistībā ar dokumentu atslepenošanu situācija sāka mainīties vien Atmodas laikā 80. gadu beigās. Piemēram, 1989. gada 23. marta dati liecina, ka ierobežojumi noņemti vairāk nekā 78 000 lietām saistībā ar zinātnieku un sabiedrības pieaugošo interesi par Latvijas armiju un vācu okupācijas režīmu Latvijā 1941.–1945. gadā, tāpēc dokumentu izvērtēšanas darbu vajadzēja paātrināt.
Pēc Arhīvu pārvaldes 1964. gada pārbaudes konstatēts, ka CVORA ēkā noslogotības dēļ nav lasītavas, tā bija izvietota arhīvistu darba telpā, kurā strādāja vēl pieci cilvēki. Neraugoties uz to, ka apmeklētājiem pielāgota telpa CVORA tika izveidota vien līdz ar arhīva ēkas izbūvi 1984. gadā Bezdelīgu ielā 1a, arhīvs bija pieejams lasītājiem jau kopš 1963. gada, un visas formalitātes, kas saistītas ar arhīva dokumentu pieejamību, bija ievērotas – lasītāji tika pielaisti dokumentiem ar rakstisku CVORA vadītāja atļauju, tika pārbaudīti apmeklējumu uzskaites un lasītāju reģistrācijas žurnāli, kā arī dokumentu izmantošanas lapas. Arī lasītāju personīgajām lietām bija jābūt pareizi organizētām.
Arhīva darbinieki pēc PSRS Galvenās arhīvu pārvaldes un citu republiku arhīvu pārvalžu pieprasījuma sagatavoja dokumentus publikācijai tādiem krājumiem kā “Vissavienības palīdzība neskartajām zemēm”, “Latvijas garīdzniecības reakcionārās būtības atmaskošana”, “Padomju pilsoņu vēstules no frontes un uz Otrā pasaules kara frontēm”, “LPSR strādnieku piedalīšanās HES “Tautu draudzība” celtniecībā”. Vienlaikus tika gatavotas arī vēsturiska rakstura publikācijas presē, piemēram, avīzēs “Padomju Latvija”, “Padomju Jaunatne”, “Cīņa” u. c.
Īpaša uzmanība publikāciju izstrādē bija veltīta PSRS “piemiņas dienām”, Padomju Savienības cildināšanas un komunistiskās audzināšanas mērķiem, piemēram, Daugavpils atbrīvošanas no “fašistiskajiem” iebrucējiem 20 gadadienai veltīts raksts “Uz atkarotās zemes…”, publikācijas “47. Oktobra gadadienai” utt. Jāatzīmē, ka šāda veida raksti nebija tendēti ne uz zinātnisko, ne informatīvo vai faktoloģisko notikumu atspoguļošanu. To galvenais uzdevums, izmantojot mākslinieciskos izteiksmes līdzekļus un pacilātas frāzes, bija iesakņot sabiedrības apziņā komunistiskās diktatūras ieviestās pozitīvās pārmaiņas valsts pārvaldē, kultūrā, ekonomikā u. c. sfērās.
Arhīva publikāciju un izmantošanas nodaļas darbinieku atlasītie dokumenti bieži tika izmantoti tematisko fotoizstāžu gatavošanai. Izstādes eksponēja kinoteātros, virsnieku namos, profesionāli tehniskajās skolās, fotokomplektus pēc pieprasījuma izsūtīja partijas rajonu komitejām, uzņēmumiem un skolām. Tādas, piemēram, bija ceļojošās fotodokumentu izstādes “Padomju Latvija 1919. gadā”, “HES Tautu draudzība”, “43. gvardes latviešu strēlnieku divīzijas komjaunieši” u. c. Īpaša loma bija arī arhīva Literatūras un mākslas dokumentācijas nodaļai, ko izveidoja vēlāk – 1973. gadā, apvienojot kultūras un mākslas profila fondus. Nodaļas dokumentu kompleksu veidoja ievērojamu kultūras un mākslas darbinieku personu fondi. Tos plaši izmantoja visdažādākajiem pētījumiem un publikācijām.
Dokumentu pieņemšana
CVORA komplektēšana aizsākās ar LPSR Centrālā valsts vēstures arhīva Padomju nodaļas dokumentiem no 1940. gada, kā arī ar materiāliem, kas aptvēra padomju varas periodu no 1917. līdz 1919. gadam.
Sakarā ar to, ka arhīvam netika piešķirtas atsevišķas telpas, pirmajā pastāvēšanas gadā CVORA pieņēma tikai 1250 glabājamo vienību. Līdz 1963. gadam arhīvs atradās Centrālā valsts vēstures arhīva telpās un nevarēja veikt apjomīgas dokumentu pieņemšanas kampaņas (no paša Centrālā valsts vēstures arhīva pieņemtie dokumenti, spriežot pēc avotiem, tika “uzskaitīti” CVORA faktiskā un juridiskā pārziņā, taču fiziski glabājamās vienības visdrīzāk netika pārvietotas). Arī arhīva komplektēšanas plāns bija izstrādāšanas stadijā. 1963. gadā lielākā daļa CVORA pieņemto glabājamo vienību arī bija no Centrālā valsts vēstures arhīva nodalītie fondi. Šajā gadā būtiski palielinājās dokumentu pieņemšana no resoru arhīviem – LPSR Ministru padomes, Kultūras ministrijas, Izglītības ministrijas, Lauksaimniecības produktu ražošanas un sagādes ministrijas u. c. augstāko pārvaldes iestāžu dokumentiem. Sakarā ar telpu piešķiršanu Šķūņu ielā 11 daļa arhīva materiālu tika pakļauta pārvešanai, esības pārbaudei un topografēšanai.
1964. gadā CVORA pieņēma daļu no likvidēto Rīgas un Jūrmalas pilsētu valsts arhīvu dokumentiem, kopumā 26 413 glabājamās vienības, kā arī uzskaites materiālus, metodiskos līdzekļus, uzziņu bibliotēku, arhīvu tekošās dokumentu pārvaldības dokumentus un inventāru. Turpmākajos gados CVORA komplektēšana turpinājās ar valsts varas un pārvaldes iestāžu dokumentiem, kā arī ar republikāniskās nozīmes iestāžu dokumentiem. Uzmanība bija pievērsta ne tikai dokumentu pieņemšanai, bet arī uzziņu sistēmas veidošanai, materiālu kataloģizācijai, dokumentu zinātniski tehniskai apstrādei, esības pārbaudēm utt. Arhīva komplektēšanā nozīmīgi bija literatūras, mākslas un kultūras iestāžu dokumenti, kā arī sabiedrisko organizāciju dokumenti un materiāli par valsts, politiskajiem un sabiedriskajiem darbiniekiem (1979. g. arhīvā glabājās 36 personu fondi). Līdz ar to 1973. gadā Latvijas PSR Arhīvu pārvaldes kolēģija pieņēma lēmumu par CVORA Literatūras un mākslas daļas izveidošanu.
Sociālistiskā sacensība
Sociālistiskā sacensība bija metode, ko izmantoja padomju republikās ražošanas tempu palielināšanā. Tā bija kolhozu, darba kolektīvu vai atsevišķu ražošanā iesaistītu indivīdu savstarpēja sacensība par ražošanas plāna izpildi ātrākā laikā un lielākā apjomā. Sociālistiskā sacensība aptvēra gandrīz visas sabiedriskās dzīves nozares, tostarp arhīvus. Latvijas PSR CVORA arhīvs pārsvarā sacentās ar Igaunijas PSR CVORA arhīvu, mērojoties spēkiem par piecgades plānu izpildi. Tradicionālās sociālistiskās sacensības tika izbeigtas vien 1990. gadā, ierastās konkurences vietā ar Igaunijas Valsts arhīvu noslēdzot sadarbības līgumu.
Igaunijas PSR CVORA un Latvijas PSR CVORA 1986.gada sociālistiskās sacensības noslēguma sanāksme 1987.gada 23.martā.
Mikrofilmēšana
Pastāvēšanas pirmajos gados CVORA sāka nodarboties ar dokumentu mikrofilmēšanu jeb drošības fonda veidošanu. Mikrofilmēšana ir viena no metodēm, ko lietoja oriģināldokumentu aizsardzībai. Tās procesā dokumenti tiek fotografēti, veidojot negatīvus (nodrošinājuma kopijas) un pozitīvus (izmantošanas kopijas). Pēc PSRS sabrukuma laikā no 1998. līdz 2008. gadam kopā ar mikrofilmu pozitīvu rullīšiem sāka izgatavot arī džeketus, kas bija kvalitatīvi, kā arī ērti lietojami lasītavās (viena arhīva lieta = viens džekets, nevis kā bija ar mikrofilmas pozitīvu ruļļiem, kuros parasti bija vairāku lietu kadri kopā).
Dokumentu mikrofilmēšanai CVORA un turpmāk arī LVA tika izstrādāti trīs gadu perspektīvie plāni saskaņā ar atlases kritērijiem un izvirzītajām prioritātēm. Galvenie kritēriji dokumentu atlasei mikrofilmēšanai ir informācijas vērtība, dokumentu fiziskais stāvoklis un izmantošanas biežums. Ja lieta ir mikrofilmēta, tās oriģināla vietā pētniekiem tiek izsniegts pozitīva rullītis vai džekets, līdz ar to samazinot oriģināldokumentu izmantošanu un nodrošinot to saglabātību.
Mikrofilmēšanas laboratorija izveidojās 20. gs. 60. gados, un sākotnēji tā pastāvēja kā Centrālā valsts vēstures arhīva struktūrvienība. 1962. gadā Latvijas PSR CVORA tapa pirmais pasūtījums mikrofotokopiju izgatavošanai. Pēc atskaites datiem tā paša gada beigās tika izgatavotas 28 855 dokumentu mikrofotokopijas (kadri) arhīva drošības fondam. Sākotnēji mikrofilmēšanai tika atlasīti ar padomju periodu saistītie senākie arhīvā uzglabātie dokumenti par 1917.–1919. gadu – apriņķu kara revolucionāro komiteju, Latvijas Sociālistiskās Padomju Republikas komisariātu, Strādnieku deputātu padomju izpildkomiteju, apriņķu miliciju dokumenti u. c. 1962.–1965. gadā izveidotie drošības fonda negatīvi glabājās Krievijā, Jalutorovskā, bet turpmāk veidotās mikrofilmas palika glabāties Latvijas PSR arhīvos. Mikrofilmētie 1917.–1919. gada dokumenti (oriģināli) 2003. gadā tika nodoti atpakaļ Latvijas Valsts vēstures arhīvam. Laikā no 1970. līdz 1991. gadam mikrofilmēti galvenokārt 1940.–1941. gada dokumenti – LPSR Ministru padomes, LPSR Augstākās padomes, LPSR visu nozaru tautas komisariātu dokumenti, LPSR Statistikas pārvaldes, Valsts plāna komisijas, LPSR Tautas saimniecības padomes, apriņķu, pilsētu un pagastu pagaidu izpildkomiteju dokumenti.
Visiem drošības fonda negatīviem atbilstoši tika izgatavots arī izmantošanas fonds (pozitīvi – mikrofilmu rullīši). Visu šo fondu mikrofilmas ir izmantojamas arī mūsdienās un joprojām tiek uzglabātas Latvijas Nacionālajā arhīvā.
Ikdiena un svētki fotogrāfijās
Jautrās Natašas Siņicas kļūšana par Natašu Mališevu. CVORA darbiniekiem 10 gadu laikā piedzimuši…13 bērni!”. 1974. gada marts. Avots: LNA LVA privātais arhīvs.
