Pirms Otrā pasaules kara Londonā dzīvoja ap 50 latviešu – sūtniecības darbinieki, žurnālisti. Bija arī citu tautību Latvijas pilsoņi. Kara gados šis skaitlis auga, jo pievienojās latviešu jūrnieki, kas brauca uz britu vai Rietumos nokļuvušajiem latviešu kuģiem, kuri tagad bija ieskaitīti britu vai amerikāņu flotē. Sūtniecībā radās doma, ka vajadzētu dibināt sabiedrisku organizāciju, kas varētu apvienot Latvijas pilsoņus. 1941. gada 21. septembrī Latvijas sūtnis Kārlis Zariņš paziņoja, ka 18. novembrī pēc valsts svētku akta sūtniecībā notiks sapulce sabiedriskas organizācijas dibināšanai. Tā pēc K. Zariņa ierosinājuma 1941. gada 18. novembrī nodibināja Latvju biedrību Lielbritānijā (LBL) un pieņēma darba grupas izstrādātos statūtus. Par LBL valdes priekšsēdi ievēlēja Jūliju Venteru, par valdes locekļiem ‒ Teodoru Visvaldi Ozoliņu, Valdemāru Tomsonu, Lidiju Gailīti un M. Nelsonu. Sapulce jaunās organizācijas pārvaldē paredzēja arī padomi, par tās priekšsēdi ievēlēja Oļģertu Rozīti. Vēlāk gan padomi atcēla.

Pirmajā sēdē valde nolēma aicināt biedrus sekot britu laikrakstiem un piesūtīt rakstu izgriezumus par Latviju, lai varētu uz tiem reaģēt. Nolēma izdot biļetenu angļu valodā ar ziņām par Latviju. 1942. gada 31. marta sēdē LBL nolēma izdot mēnešrakstu “Londonas Avīze”. Redaktora pienākumus uzņēmās Oļģerts Rozītis. Pirmā gada laikā biedrībā uzņēma 60 biedrus un 6 biedrus veicinātājus. Reizi mēnesī LBL rīkoja pārrunu vakarus, kuros apsprieda aktuālos jautājumus, organizēja ekskursijas Londonas apkārtnē, pēckara gados arī tālākus izbraukumus, tāpat ekskursijas uz ārzemēm. LBL nodibināja un uzturēja kapu fondu bojā gājušo jūrnieku atdusas vietu kopšanai. Aizsākās tradīcija kopīgi svinēt Ziemassvētkus un Jauno gadu kādā no izvēlētām dienām, arī kopīga Jāņu svinēšana kļuva par tradīciju.

Pēc Otrā pasaules kara beigām bēgļu gaitās devās desmitiem tūkstoši latviešu. Daudzi no viņiem nokļuva Lielbritānijā, un LBL biedru skaits ievērojami palielinājās. 1947. gadā biedrība Londonā noorganizēja jaukto kori, tā vadību uzņēmās bijusī operas soliste Alma Skudra. 1947. gada 14. jūnijā LBL noorganizēja Aizvesto piemiņas sarīkojumu ar piemērotiem priekšnesumiem, šis pasākums arī kļuva par tradīciju. 1947. gadā par “Londonas Avīzes” redaktoru uz ilgiem gadiem kļuva Jānis Andrups, viņa laikā tika atrisināta laikraksta iespiešana ofseta tehnikā, tas sāka iznākt reizi nedēļā. Vietās, kur bija apmeties lielāks skaits latviešu (latviešu centros) sāka veidoties LBL nodaļas, tur tika dibināti kori, tautas deju, teātra, sporta kopas. Pirmā biedrības paspārnē notikusī teātra izrāde bija LBL Boltonas nodaļas teātra kopas iestudētais Elīnas Zālītes lugas “Maldu Mildas sapņojums” uzvedums. Kā viens no pirmajiem intensīvu darbību uzsāka LBL Bradfordas nodaļas koris “Līgo” Daumanta Vītola vadībā. LBL arī izveidoja apgādu, kas nodarbojās ar grāmatu un skaņu plašu izdošanu un izplatīšanu.

LBL izsludināja konkursu krūšu nozīmei un atklātnītēm par pazīstamu latviešu tautas dziesmu tēmu, tās bija domātas pārdošanai, lai iegūtu līdzekļus palīdzības darbam. LBL Kultūras daļa Alberta Jēruma vadībā sāka organizēt Vācijā un Zviedrijā dzīvojošo latviešu mākslinieku koncertu turnejas lielākajos latviešu centros, kā arī rīkot latviešu kultūras darbinieku radošā darba vai piemiņas vakarus. 1948. gada LBL kopsapulcē piedalījās 70 delegāti, kas pārstāvēja 1189 biedrus. Par valdes priekšsēdi ievēlēja Krišu Valdmani.

1947. gada decembrī tika nodibināts Daugavas Vanagu fonds (DVF) Lielbritānijā. Pakāpeniski tas piesaistīja aizvien lielāku biedru skaitu un izvērsa ļoti aktīvu sabiedrisko darbību, tāpēc 1949. gada 16. oktobrī notika kopīga abu organizāciju valžu pārstāvju sanāksme, lai koordinētu sadarbību, organizējot dažādus pasākumus, piemēram, 11. un 18. novembra svētkus.

Pie LBL nodibināja Darba un pakalpojumu biroju, ko vadīja juriste Lauma Tālnora. Biroja uzdevums bija palīdzēt latviešiem dažādās dzīves situācijās: sniegt juridiskus padomus, palīdzību darba maiņas gadījumā, mantojuma, testamentu lietās, palīdzēt ar tulkojumiem, kārtot lietas britu iestādēs. 1950. gada 19. februārī Londonā pēc LBL ierosmes nodibināja Tautas augstskolu, lai dotu latviešu jaunatnei iespēju papildināt vispārējo izglītību. Par augstskolas padomes priekšsēdi ievēlēja prof. Dr. Jēkabu Alksni. Lai palīdzētu latviešu jaunatnei iegūt izglītību, LBL izveidoja stipendiju fondu no sarīkojumu ieņēmumu atlikuma un ziedojumiem.

1953. gadā LBL apgāds uzņēmās literatūras un mākslas žurnāla “Ceļa Zīmes” izdošanu. 1948. gadā dibinātā žurnāla pirmos desmit numurus bija izdevis Andrejs Eglītis Zviedrijā. Jaunizveidotajā redkolēģijā darbojās Jānis Andrups (galv. red.), Andrejs Eglītis, Alberts Jērums, Knuts Lesiņš, Valdemārs Tone. Pavisam LBL apgādā iznāca 53 numuri. Jāatzīmē, ka pa aplinkus ceļiem “Ceļa Zīmes” bija nonākušas okupētajā Latvijā, kur izraisījušas varas iestāžu sašutumu un novērtētas kā ļoti bīstamas.

1956. gadā trīs organizācijas ‒ LBL, Latviešu katoļu biedrības Bradfordas nodaļa un sporta kopa “Trimda” kopīgi iegādājās namu Bradfordā, jo īrēt telpas sarīkojumiem bija pārāk neizdevīgi. Tomēr jau 1960. gadā īpašumu nācās pārdot, jo nams bija kļuvis par šauru.

Novērtējot LBL darbību kopumā, jāsecina, ka visveiksmīgākie un ražīgākie bija 50. gadi. Pēc tam arvien lielāku nozīmi ieguva DVF, kas pulcēja ievērojami lielāku biedru skaitu un varēja rīkoties ar daudz lielākiem līdzekļiem. Pakāpeniski iniciatīvu organizēt latviešu sabiedriski politisko un kultūras dzīvi pārņēma 1950. gadā nodibinātā Latviešu nacionālā padome Lielbritānijā (LNPL). Ar šīm divām organizācijām LBL nespēja konkurēt, jo tās uzmanības centrā galvenokārt bija rūpes par kultūras dzīves organizēšanu. Arī biedru skaits strauji samazinājās. 60. gados un 70. gadu sākumā joprojām aktīvi darbojās LBL Bradfordas nodaļa ar kori “Līgo” un teātra kopu, regulāri sniedzot koncertus un izrādes. Aktīva bija arī LBL Boltonas nodaļa ar teātra kopu. 1973. gadā nebija notikusi neviena valdes sēde, netika noturēta arī pilnsapulce. Pēdējā LBL valdes sēde notika 1974. gada 13. martā. Biedru skaits sarucis līdz minimumam. Pēdējā LBL pilnsapulce notika 1974. gada 28. aprīlī, tajā pārrunāja biedrības turpmāko darbību, ne vārda nebilstot par darbības izbeigšanu. Pēdējie zināmie LBL rīkotie koncerti un izrādes notika 1975. gadā.

LBL bija pirmā latviešu organizācija trimdā, kas rūpējās par tautiešu vienošanu, kultūras dzīves organizēšanu, nodibinot laikrakstu “Londonas Avīze” un izdodot literatūras un mākslas žurnālu “Ceļa Zīmes”.

Gadu ritumā LBL vadījuši Jūlijs Venters, Krišs Valdmanis, Alberts Jērums, Pauls Reinhards, Jānis Andrups.