1941. gada nogalē Londonā dzīvojošie latvieši nodibināja Latvju biedrību Lielbritānijā (LBL) un 1942. gada 31. marta valdes sēdē nolēma izdot mēnešrakstu “Londonas Avīze”, pārņemot sūtniecības informācijas biļetena izdošanu. Šo nosaukumu izvēlējās ar nolūku, lai pasvītrotu radniecību ar 19. gs. iznākušajām “Pēterburgas Avīzēm”, kuru mērķis savulaik bija “latviešus pulcināt, vienot un apgaismot”. Kara apstākļos mēnešraksts iznāca reizi mēnesī pieticīgā formātā kā mašīnraksta lapas, pavairotas ar rotaprintu. Redaktora pienākumus uzņēmās Oļģerts Rozītis. Ilgu laiku “Londonas Avīze” kalpoja kā vienīgā saite kara vētrās izkaisīto latviešu starpā. Pirmie astoņi numuri gan nav saglabājušies. Ar 1945. gadu radās iespēja “Londonas Avīzi” sūtīt uz Vācijas bēgļu nometnēm. 1946. gadā izdevās nokārtot avīzes iespiešanu tipogrāfiski un varam lasīt, ka ““Londonas Avīze” nepieder nevienai šaurai politiskai grupai vai kliķei. Mēs turam svētu demokrātijas garu un zinām, ka praktiska demokrātiska darbība nav iespējama bez dažādu uzskatu cilvēku grupējumiem. […] Mūsu slejas allaž būs atvērtas visiem tautiešiem, kam ar mums pa ceļam, kas vēlas brīvu neatkarīgu Latviju […]”
1947. gadā par redaktoru kļuva Jānis Andrups un avīze sāka iznākt reizi nedēļā. No mēnešraksta tā bija pārtapusi par nedēļas laikrakstu. Tā “Londonas Avīze” izveidojās par lielāko un nozīmīgāko latviešu preses izdevumu Lielbritānijā. Gadu gaitā redaktoru pienākumus pildījuši arī Pēteris Aigars un Pēteris Priedītis. “Londonas Avīze” 44 gadu garumā saviem lasītājiem bija sniegusi visdažādāko informāciju. Te atrodamas ziņas par jaunākajiem politiskajiem notikumiem pasaulē un okupētajā dzimtenē, apcerējumi par vēsturi un kultūru, recenzijas par jaunākajām grāmatām, koncertiem, teātra izrādēm, sporta sacensībām un citiem sarīkojumiem. Sniegta regulāra informācija par nozīmīgāko latviešu organizāciju, mākslas un kultūras darbinieku darbību, arī nekrologi. Īpašu vietu “Londonas Avīzes” lappusēs ieguva latviešu rakstnieku un dzejnieku darbu pirmpublicējumi turpinājumos, mākslinieku darbu reprodukcijas. Jāmin arī jaunās paaudzes tematikai un interesēm veltītā lappuse “Jaunaudze”. 1986. gada 2000. numurā tika atgādināts avīzes mērķis – “pulcināt latviešus savas tautas tiesību aizstāvēšanā”. 1986. gadā, Lielbritānijā un Vācijā samazinoties abonementu skaitam, tai pat laikā pieaugot izdošanas izmaksām, tika nolemts Lielbritānijā iznākošo “Londonas Avīzi” apvienot ar Vācijas avīzi “Latvija”. 1986. gada 6. novembrī iznāca pirmais apvienotās avīzes “Brīvā Latvija” numurs. Dažādos gados redaktoru pienākumus pildījuši Freds Launags, Juris Sinka, Oļģerts Mierīgs, Ojārs Celle, Ligita Kovtuna. Redakcija kādu laiku atradās Minsterē un Straumēnos, tad pārcēlās uz Rīgu. Papīra formātā “Brīvā Latvija” iznāca līdz 2018. gada beigām, bet joprojām iznāk elektroniski.
Otrs nozīmīgākais latviešu trimdas preses izdevums ir literatūras žurnāls “Ceļa Zīmes”. Žurnāla izdošanu 1953. gadā LBL apgāds pārņēma no Andreja Eglīša, kas to līdz šim bija izdevis Zviedrijā ar palīgiem Andreju Johansonu un Veroniku Strēlerti. Žurnāls bija domāts kā “Paaudžu ceļa zīmes jaunajām ciltīm, kas zem Latvijas karoga izaugušas un kas Latvijas karogam aug.” Galvenais redaktors bija Jānis Andrups. Redkolēģijā dažādos gados darbojušies Andrejs Eglītis, Alberts Jērums, Knuts Lesiņš, Voldemārs Tone, Juris Soikans, Astrīde Ivaska, Viktors Neimanis. Žurnālā varēja lasīt jaunākos latviešu autoru prozas un dzejas darbus, recenzijas, apceres par literatūrkritiskiem jautājumiem, skatīt mākslinieku darbu reprodukcijas. Dažādu iemeslu dēļ žurnāls iznāca ar pārtraukumiem, tomēr īpaši atzīmējams, ka ar 44. numuru (1970) sākās regulāras okupētās Latvijas rakstnieku un dzejnieku darbu publikācijas. Pavisam iznāca 63 numuri, pēdējais – 1987. gadā.
Literatūrai un grāmatniecībai veltīti bija tādi preses izdevumi kā “Latviešu Almanachs” (1953-1957). kas sniedza ziņas par kultūras darbiniekiem, sabiedriskiem notikumiem dažādās latviešu mītnes zemēs un bija vērtīgs uzziņu krājums. Žurnālam “Staburags” (1962-1969) iznāca 13 numuri ar informāciju par jaunumiem grāmatniecībā un daiļamatniecībā. Žurnālu “Ciba” (sākotnēji “Latviešu Grāmatu Klubs”) izdeva Notinghamas grāmatu klubs Austra Veicheļa redakcijā no 1970. līdz 1981. gadam ar sarunām par literatūru. Te publicēja arī Latvijas autoru darbus.
Īpašu vietu latviešu preses izdevumu vidū ieņēma dažādo sabiedrisko un reliģisko organizāciju informatīvie apkārtraksti, ziņojumi un biļeteni. Regulāri šādus apkārtrakstus izdeva daudzas DVF nodaļas. Piemēram, DVF Londonas nodaļa, šādu apkārtrakstu izdod kopš 1947. gada
Latviešu preses biedrības Anglijas kopa izdeva savu biļetenu kopš 1968. gada Austras Liepiņas redakcijā, no 21. numura – Sarmītes Janovskis (Ērenpreiss redakcijā). Pēdējais – 30. numurs iznāca 2008. gadā.
Jāpiemin izdevums “Latvian News Agency” Jāņa Pētersona redakcijā, kas iznāca sadarbībā ar čehu izdevēja Josefa Jostena izdevumu “Free Central European News Agency”. Laikā no 1970. līdz 1979. gadam iznāca 72 numuri un sniedza vērtīgas ziņas par latviešiem un okupēto Latviju, ko savās publikācijās bieži izmantoja angliski rakstošā prese.