40. gadu otrajā pusē Lielbritānija atvēra savu darba tirgu Otrā pasaules kara bēgļiem, kas lielā skaitā uzturējās Vācijas pārvietoto personu nometnēs. Tādējādi Anglijā dažu gadu laikā ieradās ap 16 000 latviešu, lai strādātu lauksaimniecībā, ogļraktuvēs, tekstilfabrikās, slimnīcās. Viņi apmetās darba devēju ierīkotās nometnēs un hosteļos, kur tūlīt sākās sabiedriskās aktivitātes, kultūras dzīve un palīdzības darbs, lai atbalstītu Vācijā palikušos invalīdus, vecos ļaudis un bāreņus. Sūtnis Kārlis Zariņš uzrunāja kapteini Leonīdu Uijertu, kurš jau bija izvērsis aktīvu darbību, palīdzot atbraucējiem, un aicināja viņu padomāt par nepieciešamību dibināt organizāciju, kas koordinētu palīdzības darbus. L. Uijerts šo ierosinājumu apsprieda ar bijušajiem karavīriem.

Pēc saziņas ar Vili Janumu, 1945. gada 28. decembrī Zēdelgemas gūstekņu nometnē nodibinātās Daugavas Vanagu (DV) organizācijas priekšnieku, 1947. gada 21. decembrī Latvijas sūtniecības telpās notika apspriede, kurā tika nodibināts Daugavas Vanagu fonds (DVF) Lielbritānijā kā DV atzars, pārņemot arī DV organizācijas statūtu pamatprincipus ‒ “pulcināt un apvienot latviešus kopības saglabāšanai, stiprināt ticību Latvijas atdzimšanai, savstarpējai saimnieciskai un kulturālai aprūpei, cilvēku tiesībām un brīvībai, cīņai par brīvu Latviju”.

Pirmais DVF pagaidu valdes priekšsēdis bija pulkvedis Arvīds Skurbe, viens no fonda dibināšanas iniciatoriem. 1948. gada 29. februārī sasauktā DVF dalībnieku pilnsapulce pieņēma pagaidu valdes izstrādātos statūtus un ievēlēja valdi. Par pirmo DVF valdes priekšsēdi 1950. gada pilnsapulcē ievēlēja majoru Aleksandru Tomasu. Pāris gadu laikā tika nodibinātas 263 DVF nodaļas un kopas ar 5800 biedriem. 1949. gada 20. aprīlī DVF iestājās “Londonas Avīzes” izdevēju kopā ar 100 mārciņu līdzdalības maksu.

Kad beidzās obligātie darba līgumi, sākās izceļošana uz citām mītnes zemēm vai pārcelšanās uz pilsētām, iegādātas personiskās mājas, dibinātas ģimenes. Tad arī ievērojami saruka nodaļu un biedru skaits. Tomēr ar laiku biedru skaits palielinājās, jo DVF ar savu aktīvo darbību iemantoja lielu atsaucību latviešu sabiedrībā. 1952. gadā DVF tika reģistrēts britu iestādēs kā aprūpes organizācija. Lai sekmīgi darbotos, DVF 1950. gadā nopirka namu Londonā, kur ne tikai dzīvoja pastāvīgi iemītnieki un iebraucēji, bet arī iekārtoja klubu un bibliotēku. Mājvietu tur atrada arī “Londonas Avīzes” redakcija un Latviešu nacionālās padomes Lielbritānijā (LNPL) birojs. Vēlāk savus namus iegādājās DVF Bradfordas, Līdsas, Halifaksas, Koventrijas, Donkasteras, Hadersfīldas, Boltonas un Notinghamas nodaļas, kur iekārtoja klubus, bibliotēkas un telpas dažādu pašdarbības kopu nodarbībām, kā arī zāles sarīkojumiem. 1975. gadā DVF iegādājās lauku īpašumu “Straumēni”, kur ierīkoja kultūras un veco ļaužu aprūpes centru. 2000. gadā DVF izdeva grāmatu “Straumēni Anglijā 25 gados” Induļa Kažociņa redakcijā.

Gadu gaitā DVF izveidojās par nozīmīgu latviešu kultūras un sabiedriskās dzīves uzturētāju. Fonds rīkoja daudzas sanāksmes, atzīmēja atceres dienas, regulāras Daugavas Vanagu dienas (kopš 1962. g.) ar referātiem, mākslinieku priekšnesumiem, teātra izrādēm, gleznotāju un daiļamatnieku darbu izstādēm. DVF paspārnē darbojušās 11 teātra kopas, daudzas tautas deju kopas, vairāki kori un sporta kopas. Līdztekus aprūpes darbam DVF īpašu vērību veltīja ārējās informācijas darbam – ar publikācijām britu presē informēt Rietumus par Latvijas traģisko likteni, sagatavot un izplatīt materiālus par deportācijām, tautas apspiešanu dzimtenē, organizēt pretpadomju protesta akcijas. Ne mazāk svarīgi bija iekšējās informēšanas uzdevumi – sniegt tautiešiem ziņas presē par dažādiem notikumiem, sagatavot un izplatīt apkārtrakstus, sniegt regulārus DV Centrālās valdes darbības pārskatus, dokumentēt DVF darbību fotoattēlos un rakstos. 1972. gadā DVF valde izdeva grāmatu “Daugavas vanagu fonda 25 gadi”.

1958. gadā DVF uzsāka aktīvu darbu ar jaunatni, lai tā iepazītu savu tautu un dzimteni. Tika dibinātas vanadzēnu kopas, pulciņi, kur mācīja tautas dejas un dziesmas. Šai jomā veiksmīga izrādījās sadarbība ar LNPL, kopīgi rīkojot bērnu svētkus, sagaitas, 3x3 nometnes. DVF vienmēr ir bijusi aktīva, sniedzot morālu un materiālu atbalstu nedēļas nogales latviešu skolām. DVF paspārnē sekmīgi darbojās vairākas sporta kopas. Savulaik labus panākumus guva DVF basketbolisti un sekmīgi darbojās volejbola komandas. DVF sporta vienības ar panākumiem piedalījušās vieglatlētikas un smagatlētikas sacensībās. Gadu nastai kļūstot smagākai, šos sporta veidus nomainījuši citi sporta veidi – novuss, šautriņu mešana, šaušana.

1986. gadā pēc Jāņa Frišvalda ierosmes “Straumēnos” darbu sāka DVF Latviešu kultūras vērtību krātuve (tagad Latviešu dokumentācijas centrs un archīvs – LDCA), ko ilgus gadus vada Inese Auziņa-Smita. 1994. gadā DVF Rīgā nopirka namu un ierīkoja viesnīcu “Radi un draugi”. Atzīmējot viesnīcas darbības 15 gadus, 2010. gadā DVF izdeva grāmatu “Vēl viens sapnis” – viesnīcas idejas autora un realizētāja Ādolfa Sīļa, architekta Jura Pogas, kā arī celtnieku un darbinieku atmiņu krājumu Astrīdas Jansones redakcijā.

Laika ritumā, trimdas vecākajai paaudzei aizejot mūžībā un mazinoties DVF nodaļu un biedru skaitam, vairākām Anglijas nodaļām nācās savus namus pārdot – arī Rīgas viesnīcu “Radi un draugi”. 2020. gadā DVF īpašumā ir Londonas nams ar viesnīcu, “Straumēni” un DVF Bradfordas nodaļas nams.

Kad pēc Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā pieauga imigrācija no Latvijas uz Lielbritāniju, jauniebraucēji diezgan ilgi turējās savrup un nepiedalījās bijušās trimdas organizācijās un sarīkojumos. Taču pamazām veidojās sakari ar DVF, LNPL un draudzēm, ievērojami tās papildinot. 2020. gadā DVF ir deviņas nodaļas (Bradforda, Korbija, Koventrija, Lestera, Līdsa, Londona, Notinghama, Straumēni un Svonsija) un divas kopas (Birminghama un Stokporta). Aktīvo un mūža biedru sastāvs – 621 biedrs (342 vanadzes, 279 vanagi), ir arī aptuveni 20 biedri veicinātāji, kuri nemaksā nodevas un netiek ieskaitīti aktīvo biedru sarakstā. Gandrīz visās valdēs, ieskaitot zemes valdi, vairāk nekā puse ir jaunās imigrācijas pārstāvji.

DVF Mančesteras nodaļas 20 gadu jubilejas sarīkojums. 1968. gada 7. septembris. Jāņa Frišvalda uzruna

17. DVF salidojums. Birminghama, 1974. gada 11.–12. maijs. Salidojumu ievada Birminghamas DVF priekšsēdis Jānis Miezītis. Harija Blezūra skaņu ieraksts.

Daugavas Vanadzes Anglijā

1947. gada 21. decembrī Londonā tika nodibināts Daugavas Vanagu fonds (DVF) palīdzības sniegšanai karā cietušajiem, slimajiem, invalīdiem un viņu ģimenēm. Pirmajā uzsaukumā bija izteikts aicinājums tautiešiem un tautietēm iestāties organizācijā “pašaizliedzīgiem darbiem savas tautas labā”. Sievietēm pavērās plašs darba lauks. Jau pirmajā DVF valdē darbojās žēlsirdīgā māsa Velta Krustiņa (Alksne) un zobārste Veronika Jūga. Līdz ar bēgļu pieplūdumu Anglijā pieauga aprūpes un apgādes pienākumi, radās līdzekļu piesaistes un citas problēmas. Šai nolūkā pie DVF Londonas nodaļas 1949. gada 27. februārī izveidojās sieviešu pulciņš dažādu darbu veikšanai. 1950. gadā uz dzīvi Londonā ieradās bij. Kaucmindes mājturības semināra (vēlēk Institūta) skolotāja Marija Ķeņģe. DVF valdes priekšsēdis Aleksandrs Tomass uzaicināja viņu uzņemties latviešu sieviešu organizēšanu DVF ietvaros. Marija Ķeņģe piekrita, un ar šo brīdi sākās Daugavas vanadžu darbība DV organizācijā.

DVF publicēja aicinājumu sievietēm stāties vanagu organizācijā. Vanadžu komitejas veidojās arī citās DVF nodaļās, un biedru skaits organizācijā pieauga. DVF valde pārstrādāja savus statūtus, iekļaujot atsevišķu punktu par vanadžu darbību, ko 1951. gada marta pilnsapulce akceptēja. 1952. gada delegātu pilnsapulcē Mariju Ķeņģi ievēlēja DVF valdē, aicinot viņu izveidot un vadīt vanadžu nozari. Arī citās zemēs sāka organizēties vanadžu kopas, tāpēc DV Centrālā valde 1960. gadā pieņēma “Vadlīnijas vanadžu darbībai DV organizācijā” un pārdēvēja līdzšinējās vanadžu komitejas par vanadžu kopām. 1971. gadā šīs vadlīnijas tika papildinātas.

Lai vanadžu darbību labāk vadītu un saskaņotu, notika vanadžu salidojumi: pirmajos gados – ik gadu, no 1960. līdz 1988. gadam ‒ ik pēc diviem gadiem, bet kopš 1988. gada ‒ atkal ik gadu. Pirmajā salidojumā 1952. gada 14. aprīlī Londonā piedalījās 40 vanadzes no deviņām vietām, arī DVF vadošie darbinieki un kā goda viesis – Latvijas sūtnis Kārlis Zariņš. Salidojuma laikā tika uzklausīti DVF vadības un pašu vanadžu ieteikumi un likti pamati praktiskai darbībai organizācijas ideoloģijas garā. Nākamais salidojums notika Notinghamā 1953. gada 4.‒5. jūlijā. Te sāka veidoties salidojumu tradīcijas, piemēram, salidojumi allaž notika citā vietā.

Visvairāk vanadzes darbojās palīdzības un aprūpes darbā. Nav iespējams uzskaitīt visus aizvadītajos gados notikušos slimo un veco ļaužu apmeklējumus ‒ vienā pašā 1987. gadā to bija 1120. Visus darbības gadus vanadzes ar dāvanu saiņiem atbalstīja gan daudzbērnu ģimenes trimdas zemēs, gan arī no izsūtījuma atgriezušos tautiešus Latvijā. Viņas nenogurstoši rūpējās par latviskās audzināšanas tradīcijām, sniedzot lielu atbalstu latviešu skolām, bērnu un jauniešu vasaras nometnēm. Vanadzes aktīvi piedalījās pašdarbībā – dziedāja koros, ansambļos, rīkoja rokdarbu izstādes, spēlēja teātri, dejoja tautas dejas. Te īpaši jāpiemin Vera Rulliņa, kas izveidoja un vadīja tautas deju kopu ”Sakta”, rīkoja tautas deju lieluzvedumus latviešu Angijas latviešu dziesmu dienās un citos Dziesmu svētkos.

1952. gadā par DVF vanadžu nozares vadītāju ievēlētā Marija Ķeņģe šajā amatā palika līdz 1979. gadam, vienlaikus pildot arī globālo DV vanadžu vadītājas pienākumus. 1979. gadā, Marijai Ķeņģei vairs nekandidējot, par DV CV vanadžu vadītāju ievēlēja Londonas vanadzi Austru Liepiņu, vēlāk šo amatu uzticēja ASV vanadzei Anitai Hāznerei. DVF vanadžu vadību uzņēmās Ērika Sarkanbārde, vēlāk Ausma Šullere (Schuller), Gundega Feldmane-Zāne, Velta Kinga (King) un Marita Grunts.

Vislielāko ieguldījumu vanadzes devušas DVF organizācijas iekšējās dzīves veidošanā un atbalstīšanā. Materiālo līdzekļu sagādē vanadzēm nekad nav trūcis izdomas un ideju. Rīkotas loterijas, atspirdzinājumu galdi sarīkojumos, organizēti Ziemassvētku tirdziņi, kas devuši ievērojamu materiālu atbalstu organizācijas uzdevumu īstenošanai. Vanadzes daudz pūļu pielikušas DVF nodaļu mītņu labiekārtošanā un izdaiļošanā. DVF nenoliedzami ir Anglijas latviešu sabiedriskās dzīves veidotāja, bez organizācijas līdzdalības neviens lielāks sarīkojums nevar tikt veiksmīgi īstenots. Savukārt DVF darbība nevarētu būt sekmīga, ja tai savu darbu un pūles neziedotu Daugavas vanadzes. Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas vanadzes pievērsa īpašu uzmanību līdzekļu un materiālu vākšanai labdarības darbam Latvijā, ziedojot tūkstošiem mārciņu, lai atbalstītu bērnus slimnīcās, daudzbērnu ģimenes, bijušos leģionārus, bērnus internātskolās un daudzus citus projektus.

Vanadzes aktīvi darbojušās arī LNPL, pildot atbildīgus amatus. Marija Ķeņģe bija ne tikai DVF vanadžu daļas vadītāja un Latviešu mājas Almelijā saimniece, bet arī LNPL Izglītības nozares vadītāja, Austra Liepiņa vairākus gadus vadīja LNPL Iekšējās informācijas nozari, Marianna (Marie Anne) Zariņa daudzus gadus rūpējās par Kultūras nozares darbu, piedalījās Dziesmu svētku rīcības komitejās. Kopš 1984. gada kultūras dokumentācijas darbu vada Inese Auziņa-Smita, savukārt Rūta Āpša-Abakuka sekmīgi darbojas LNPL, pildot dažādus amatus, bet Lilija Zobens no 2009. gada līdz 2020. gadam bija LNPL prezidija priekšsēde.