1946. un 1947. gadā daļa bēgļu no pārvietoto personu (displaced persons) nometnēm Vācijā izceļoja uz Lielbritāniju, galvenokārt koncentrējoties Vidusanglijas un Ziemeļanglijas pilsētās. Mainījās vide un apstākļi, zuda Vācijas latviešu garīgā kopība, saukta par mazo Latviju, pārbaudījumi un pārdzīvojumi mainīja pašus latviešus.

Salīdzinot ar citām zemēm, kur no bēgļu nometnēm izceļoja latvieši (ASV, Kanāda, Austrālija un citur), uz Lielbritāniju izceļoja salīdzinoši neliels skaits. To vidū bija vien daži rakstnieki un dzejnieki, kuri ar literāro jaunradi bija nodarbojušies jau Latvijā (Pēteris Aigars, Velta Sniķere), kā periodisko redaktors un literatūras kritiķis bija darbojies Jānis Andrups. Daļa literāro jaunradi uzsāka bēgļu gados (Guntis Zariņš), taču lielākā tiesa literārajai jaunradei pievērsās, dzīvojot Anglijā (īpaši Gunars Janovskis). Literāro procesu Anglijā veidoja dažādas pieredzes cilvēki. Literārās dzīves tapšanā un norisē nozīmīgu vietu ieņēma Pēteris Aigars, Gunars Janovskis, Guntis Zariņš, Velta Sniķere, Jānis Andrups, Marta Landmane, Margarita Ausala un citi. Taču tieši tikpat liela nozīme ir ikvienam, kurš jutās piederīgs, iesaistījās un piedalījās, to vidū Anna Lomane-Lindena, Skaidrīte Eberšteina, Jānis Rolavs, Inta Āriņa-Ivens un citi.

Literārajos darbos ierakstīts latviešu nometņu laiks Anglijā, ikdienas vientulība un vienmuļība, neziņa par Latvijā palicēju likteņiem un katra paša kara un bēgļu gaitu sāpes, pārdzīvojumi un zaudējumi. Latviešu rakstniecība Anglijā kopumā trimdas devumā “ierakstīja” savu īpašo skanējumu – gan, tēlojot latviešu ikdienu šajā “salā”, gan latvisko kultūras dzīvi, tostarp latviešu tikšanos klubos, biedrībās, koros, dziesmu dienās, gan izjūtas, noskaņas, pārdzīvojumus, papildinot ar Anglijas ainavisko elementu, kas tomēr šeit atšķīrās no Latvijas. Literāros darbos skaidri iezīmējas paaudžu attiecības un nereti arī konfliktsituācijas. Prozas darbu lappusēs dominē atmiņas un sarunas par senāku un nesenāku pagātni, laiku Latvijā.

Dzejas noskaņās vērojama smeldze, svešatnes pārdzīvojums, pārdomas par latviešu pagātni un nākotni, bažas, ilgas pēc Latvijas, ilgas pēc zudušā un zaudētā, rezignācija, tomēr arī spīts, nesamierināšanās un cerības. Dzeja ir vērsta uz iekšējo pārdzīvojumu, radusies no atmiņām un pārdzīvojumiem, tajās ir arī Anglijas dabas citādība. Prozas tekstos dominē latviešu pārdzīvojumu tēlojums – vēsturiski dramatiskās pārmaiņas, nostalģija pēc Latvijas neatkarības laika un spilgti izteikts tā tēlojums, latviešu leģionāru traģika un traumatisms, latviešu trimdas dzīves Anglijā tēlojums. Anglijā tapusī dzeja vairāk uzlūkojams kā spēka avots ne vien pašam rakstītājam, bet arī lasītājiem un klausītājiem. Līdzās īsprozai un romāniem tapa virkne satīrisku humoresku un feļetonu, ļaujot pasmaidīt par traģikomiskām situācijām un trimdinieku raksturu savdabību. Tapa apceres un recenzijas par literāriem darbiem (autoru vidū Jānis Andrups, Terēze Lazdiņa-Budiņa, Margarita Ausala, Jānis Rolavs, Dzidra Purmale u. c.)

Latviešu rakstniecības ceļš Anglijā nebija konstants, mainījās paši rakstītāji, piepulcējas jauni autori. Svešumā uzauga jauna(s) paaudze(s) bez atmiņām par Latviju. Viņiem priekšstats par Latviju veidojās no vecāku un vecvecāku stāstiem par Latviju. To papildināja arī literārie darbi un pašu iesaistīšanās Anglijas latviskajā dzīvē.

LATVIEŠU RAKSTNIEKI UN DZEJNIEKI

Pēteris Aigars (īst. v. Herberts Tērmanis; 1904–1971) – rakstnieks un literatūrkritiķis

Pēteris Aigars sevī apvienojis prozistu, dzejnieku, žurnālistu un domātāju. Latvijas laikā viņš uzkrāja redaktora iemaņas, darbojoties daudzu žurnālu un laikrakstu darbā; publicēja desmitiem rakstu un recenziju, bija aktīvs biedrības “Zaļā Vārna” biedrs.

1928: pirmā dzejas publikācija.

1944: devās bēgļu gaitās uz Vāciju. Dzīvoja dažādās bēgļu nometnēs, vairāku periodisko izdevumu redaktors, publicējās un piedalījās literāros sarīkojumos.

1951: pārcēlās uz dzīvi Anglijā. Trimdas apstākļos Anglijā noderīga izrādījās viņa redaktora un žurnālista pieredze: laikrakstu “Londonas Avīze” (1961–64), “Laiks” (ASV) un “Latvija Amerikā” (Kanāda) līdzstrādnieks. Aktīvi darbojās Starptautiskajā PEN klubā Londonā, vadīja Latvijas PEN klubu, Latvijas preses biedrības Anglijas nodaļu.

Latvijā izdoti četri dzejoļu krājumi: “Mans marts” (1932) “Rīta balādes” (1935), “Mākoņu dzirnas” (1937) un “Zvaigznes un sniegs” (1939). Pirmie dzejoļu krājumi apliecināja Aigara zemes un lauku mīlestību, īpaši daudzveidīgs dzejā atklājas latviešu zemnieks un māju saimnieks. Trimdā iznākuši pieci dzejoļu krājumi – “Karogs jānes atpakaļ” (1949), “Draudzīgais tālums” (1952), “Gājiens uz tautieša namu” (1962), “Raksts ozola mizā” (1964) un “Zaļie zīmneši” (1969). Viens no emocionāli iedarbīgākajiem Aigara liriskajiem darbiem ir poēma “Sarkanais vilciens”, kurā skarts aizvesto likteņa traģisms un deportācijas 1941. gada jūnijā.

Svešumā tapusī dzeja Aigara iezīmē pagrieziena punktu – patriotiskas noskaņas, rezignācija, ilgas pēc dzimtenes un ierastās vides, arī laukiem, svešuma vientulību un citādību, krietnu lielāku ironijas un satīras devu.

Dzejai raksturīgs melodiskums, formas meistarība, valodas plastika, episks tēlojums, plaša tematika, pavasara dominante dabas lirikā, smeldze un rezignācija mīlas lirikā. Rakstījis arī patriotisku dzeju, satīras. Sarakstījis vairākas grāmatas bērniem.

Rakstīja īsprozu, izdoti stāstu krājumi – “Saulainās velēnas” (1938), “Vīgriežu vasara” (1943) un “Labais malums” (1948), tajos dabas tēlojumi, prasmīgi raksturojumi, daudzveidīga tematika – tēlojot spēkpilno lauku dzīvi un tās ļaudis, pilsētas vidi un dažādu profesiju pilsētniekus, tostarp inteliģenci. Aigara prozas darbi iezīmīgi ar pozitīvistisku ievirzi, rakstnieku vairāk saista lauku vide, ikdienas darbs un cilvēku attiecības.

Vairāku romānu autors: “Dienišķā maize” (1947) vēstīts par lauku ikdienu Latvijā; “Lietuvēna dzīres” (1951) vēstī par padomju okupācijas gadu Latvijā, par laiku, kas daudzu latviešu dzīvēs atstāja traģiskus nospiedumus un nereti kļuva par mudinājumu Otrā pasaules izskaņā doties bēgļu gaitās uz Vāciju vai Zviedriju. Romāns “Līgodama upe nesa” stāsta par notikumiem Latvijā 1933. gadā (1954). Romāni “Atkusnis sākās oktobrī” (1966) un “Nemirstīgais nemiers” (2. d., 1970) atklāj izšķirīgus politiski vēsturiskus notikumus Ungārijā 1956. gadā.

Aigars rakstīja recenzijas un apceres; publicēja virkni politiska satura rakstus par latviešu trimdas problēmām un citiem jautājumiem.

Latvijā izdota izlase “Katedrāles” (1995) ļauj ieskatīties dzejnieka dažādu gadu lirikā, kas, pieredzot trimdu, mainījusies, agrākās mīlas lirikas vietā nākusi vairāk aktīva, sabiedrisku norišu rezonējoša dzeja, ironija, smeldze, arī rezignācija par cilvēka mūžu, par likteni, par ilgām un zudušām cerībām un arī vēl joprojām sirdī mītošās atmiņas par Latviju, par mājām un latvisko ainavu.

Rakstnieku vakars. 1962. gada 25. maijs. Pētera Aigara referāts par latviešu rakstniecību.

Gunars Janovskis (1916–2000) – rakstnieks

Dzimis Helsinkos, uzaudzis Rīgā. Agri iepazinis jūru un zvejnieku, vienkāršo darba darītāju ikdienu, kas vēlāk spilgti atklājas literāro darbu lappusēs. Izglītību ieguvis Rīgā. Nepabeigtas studijas Latvijas Universitātē. Pieredze uzkrāta dažādos darbos. Pieredzēti dramatiski notikumi 20. gs. 40. gadu sākumā.

1938: pirmā publikācija “Piezīmes ceļojot” ar pseidonīmu Gunārs Salna publicēta laikrakstā “Studentu Dzīve”.

Karavīra gaitās Otrā pasaules kara izskaņā nonācis Tornā, vēlāk dzīvojis bēgļu nometnē Vācijā. Neilgu laiku studēja Bonnas Universitātē.

1947: izceļoja uz Angliju, strādāja ķieģeļu ceplī un cementa fabrikā.

1952: nopirka fermu; lielāko daļu mūža nodzīvoja Kaiju mājās Notinghamas tuvumā, strādāja dažādus lauku darbus un pamatos nodarbojās vienīgi ar rakstīšanu.

Kā nobriedis autors Janovskis rakstniecībā ienāca 20. gs. 60. gadu sākumā. 1963. gadā izdots viņa pirmais romāns “Sōla”. Debija bija spilgta. Lasītāji dažādās pasaules zemēs iemīļoja autora darbus, tie tika gaidīti, lasīti un atkārtoti izdoti.

Janovska darbus iezīmējas vairākas tēmas: 1) latviešu leģionāru likteņi, karš, gaitas Vācijā un vēlāk trimdā atklājas darbos “Bez ceļa” (1965), “Pie Tornas”, “Pār Trentu kāpj migla” (abi 1966. g.), “Pēc pastardienas” (1968), “Balsis aiz tumsas” (1972). Pievērsās 1940. un 1941. gada notikumiem, vācu okupācijas laikam, piemēram, romānā “Pilsēta pie upes” (1992).

Otru romānu tematisko loku veido Anglijas latviešu sabiedrības tēlojums (noveļu krājums “Svešumā” (1966), romāni “Kur gaiļi nedzied” (1974), “Un kas par to” (1978), “Novakare” (1980), arī stāstu krājumā “Kur sunim vieta” (1978) u. c).

Svešumā dzīvojot, rakstnieks atgriezās 20. gadsimta 20., 30. gadu Latvijā – Rīgā un Pierīgā starp Bolderāju un Daugavgrīvu; šī vide atklājas romānā “Uz neatgriešanos” (1973) u. c. Atgriešanās Latvijā domās un izjūtās 70. gados atrada likumsakarīgu piepildījumu darbos, kuros rakstnieks dokumentējis savas bērnības un jaunības zemi.

Rakstnieka ‘staigāto’ ceļu, ielas, namu, noskaņas atklāj romāni “Ines”, “Nams Slokas ielā”.

Darbiem raksturīga koncentrēta izteiksme, poētisks cilvēku un vides tēlojums, smeldzīgi skaudrs mīlestības un dzimtenes tēmu risinājums. Un spēcīgi izskan arī citi rakstnieka romāni – “Ēnu menuets” un “Dziesma mežam” (abi 1969), “Rolands” (1971), “Helmī” (1988), “Ieklausies naktī” (1975), “Gunārs Janovskis stāsta” (1985) un citi, divi dzejas krājumi kopā ar Indru Gubiņu “Paskaties kļavā” (1974), “Vai ilgi vēl”, rakstīja arī humoreskas.

Janovska literārajiem varoņiem būtiski ir atcerēties, nepazaudēt pagātni, un tomēr mēģināt dzīvot tagadnē.

Janovskis latviešu literatūrā pazīstams kā reālās dzīves tēlotājs un psiholoģisku, ētisku un estētisku problēmu risinātājs. Daudzo romānu autors atzinis, ka nevar uzrakstīt neko, kur pats kaut kāda veidā nebūtu līdzdalībnieks.

Darbojās Latviešu preses biedrības Anglijas kopā, Latvijas Rakstnieku savienībā (1992), par literārajiem darbiem saņēmis godalgas. Latvijas Zinātņu akadēmija piešķīra goda locekļa diplomu, saņēmis Triju Zvaigžņu ordeni (1996).

1984: pārcēlās uz veco ļaužu mītni “Straumēni”, 20. gs. 90. gadu sākumā uz Kriku Northamptonšīrā. Vaļasprieks bija gleznošana, kordziedāšana.

Janovska darbi izdoti arī Latvijā. Izdoti Kopoti raksti 17 sējumos, grāmata “Mans dzīvesstāsts un 33 dzejoļi”. Rakstnieka prozas teksti dramatizēti un iestudēti; uzņemta Dzintras Gekas portretfilma “Gunārs Janovskis” (1991), Marutas Jurjānes “Sarunas ar Gunaru Janovski” (2001). Pēc romāna “Pilsēta pie upes” Latvijas simtgades filmu ietvaros tapusi Viestura Kairiša filma (2020).

Guntis Zariņš (1926–1964) – rakstnieks

Dzimis Rīgā, nepabeigtas mācības Rīgas Franču licejā, jo, neradis jēgu un piepildījumu, brīvprātīgi iestājās Latviešu leģionā.

1944: pēc kaujām pie Jelgavas viņš nonāca Pomerānijā, bet kara beigās Berlīnē nokļuva amerikāņu gūstā. Pēc atbrīvošanas no gūsta Zariņš pabija dažādās bēgļu nometnēs un sardžu rotā, trīs semestrus studēja filozofiju Baltijas Universitātē Pinebergā.

1945: laikrakstā “Nedēļas Apskats” (Detmolda) publicēt pirmā novele “Gaisu!”, kā arī pāris dzejoļi. Jau kopš pirmajām publikācijām atklājas spilgts eksistenciālisma autors. Pārdzīvoto un karā pieredzēto Zariņš spilgti attēlojis romānā “Varonības augstā dziesma”, kā arī vairākos īsprozas darbos, bet nometņu dzīves iespaidi atklājas romānā “Trimdas augstā dziesma” (1967).

1952: izceļoja uz Angliju pie mātes Edas Zariņas un māsas Veltas Skultānes. Zariņš izvēlējās sanitāra darbu, mācījās medicīnas māsu skolā, kopš 1959. gada strādāja psihiatrijas klīnikās.

1954: Londonā Zariņš salaulājās ar dzejnieci un tulkotāju Moniku Majori. Ģimene dzīvoja visai nošķirti no latviešu sabiedrības. Mūža pēdējos gadus Guntis Zariņš strādāja par grāmatvedi un direktora asistentu.

Zariņš daudz un intensīvi rakstīja un publicējās latviešu trimdas periodikā, rakstīja un publicēja nelielas apceres par notikumiem Anglijas latviešu kultūras dzīvē; rakstīja recenzijas un apceres par 20. gs. modernajiem citzemju rakstniekiem.

1962: viesojās Amerikā, kur sajuta gara kopību ar “Elles ķēķa” dzejniekiem.

Par savu uzdevumu trimdā uzlūkoja latviešu literatūras un kultūras popularizēšanu mītnes zemju sabiedrībā; piedalījās angļu valodā publicētā žurnāla “Zintis” veidošanā, Rovfantas muižā pie Londonas izveidoja internacionālu klubu, kur rīkoja literāri muzikālus sarīkojumus.

Kontaktu dibināšana ar Latviju, tolaik padomju Latviju, bija otrs Zariņa sapnis.

1965: martā pēc Kultūras sakaru komitejas sakariem ar tautiešiem ārzemēs aicinājuma ar pilnu somu grāmatām ieradās Rīgā, lai dibinātu kontaktus un izdotu kopēju literāru žurnālu. Tikās ar Ojāru Vācieti, Imantu Auziņu un Māri Čaklo; bija pilns alku un ilgu pēc ciešākas sadarbības starp padomju Latvijas un trimdas literatūru, tomēr palika nesaprasts, pārprasts.

Zariņa prozas darbos tiešs skatījums uz trimdas sabiedrību, saasināti dzīvības un nāves jautājumi. Darbos “Dieva mērkaķis” (1959), “Apsūdzēts” (1961), “Ceļš uz pasaules galu” (1962), “Dvēseļu bojāeja” (1963, 2001), “Mieles” (1964, 2001), “Varonības augstā dziesma” (1962) un “Cilvēku medības” (1966, pēc autora nāves) Zariņš ierakstos savu redzējumu, visas grāmatas izdotas Amerikā, “Tilta” apgādā Mineapolē, ievērotas, atzinīgi novērtētas un godalgotas.

Jau pirmajā stāstu un noveļu krājumā “Dieva mērkaķis” iezīmēts viss rakstnieka tematiskais loks: karš, okupētā Latvija un trimdas dzīve; centrā dvēseliski jūtīga cilvēka pārdzīvojumi, trimdinieka garīgā vientulība un nespēja iekļauties citas zemes ikdienas dzīvē, atsvešinātība un bezcerība. Viņa varoņi dzīvo skumjā, traģiskā vidē, tomēr, kaut reizēm iluzori, meklē un ilgojas pēc laimes un saskaņas cilvēku attiecībās. Ar kara tematiku saistītajos darbos daudz rakstnieka paša pārdzīvotā un atziņa – trimdinieku, īpaši bijušo karavīru dzīvi joprojām ietekmē un nosaka karā gūtā traģiskā pieredze. Zariņa prozas darbus caurvij traģisks trimdas pārdzīvojums un vientulība, dziļa sāpe par atrautību no Latvijas un savas tautas, izmisīgi nacionālās identitātes meklējumi.

Baigā gada iespaidi atainoti nepabeigtajā autobiogrāfiskajā romānā “Pazib un mirdz” (daļēji laikrakstā “Literatūra. Māksla Mēs” 1997, 26. jūn.–5. jūl.). Līdz ar psiholoģiski spriegiem stāstiem un novelēm, romāniem Zariņš rakstījis dzeju un lugas.

Lūcija Bērziņa (dzim. Felsberga; 1907–1999) – rakstniece un pedagoģe

Dzimusi Tērbatā. Pirmā pasaules kara laikā ģimene atradās bēgļu gaitās Krievijā. Gūtie iespaidi atklājas atmiņu grāmatās “Pārnakšana” (1986), “Pa svešiem lielceļiem” (1991).

1920: atgriezās Latvijā.

Beigusi Angļu valodas institūtu (1929), Latvijas Universitātē ieguvusi filoloģijas maģistres grādu, specializējoties angļi valodā un literatūrā (1935).

20. gs. 30. gados strādājusi par skolotāju, LU privātdocente (1944).

Pirmās publikācijas Latvijā. Sarakstījusi vairākas angļu valodas mācību grāmatas.

1944: rudenī bēgļu gaitās nonāca Vācijā. Baltijas Universitātē (Pineberga) Filoloģijas fakultātē vadīja Angļu valodas nodaļu.

1949: ar ģimeni izceļoja uz Austrāliju, kur darba gaitas saistītas ar pedagoģisko darbu Sidnejā. Austrālijas iespaidi atklājas vairākos prozas darbos, īpaši atmiņu grāmatā “Ko tu man gribēji teikt, Dienvidu zeme?” (1997). Kritiski apcerējumi un raksti par literatūru iespiesti periodikā. 5 romānu autore.

1990: pārcēlās uz dzīvi Lielbritānijā, dzīvoja “Straumēnos”, kur aktīvi iesaistījās sabiedriskajā un kultūras dzīvē.

Apbalvojumi: par sabiedrisko un kultūras darbu etniskajās lietās saņēmusi karalienes Elizabetes II sudraba medaļu (Silver Jubilee Medal, 1977), tāpat – PBLA Kultūras fonda K. Barona prēmiju (1988).

Angliski tulkojusi Mārtiņa Zīverta lugu “Āksts”, Anšlava Eglīša, Rūdolfa Blaumaņa, Jāņa Ezeriņa, Mirdzas Bendrupes, Ērika Adamsona darbus. Rakstījusi arī angļu valodā.

Eduards Līcis (1884–1987) – literāts

Dzimis Idus pagastā. Pirmā pasaules kara laikā nonācis Krievijā.

Agri pievērsies literārai jaunradei, sūtot ziņojumus dažādiem preses izdevumiem.

1904: pirmās publikācijas satīriska proza Ādolfa Alunāna “Zobgala kalendārā” ar pseidonīmu Purvidus. Latvijā galvenokārt darbojās pašvaldību administrācijā, līdzdarbojās jaunatnes pašdarbības un kultūras dzīves darbā, grāmatu un laikrakstu izdošanā. Pirms došanās trimdā bija Liepājas pilsētas pašvaldības finanšu daļas vadītājs. Aktīvi iesaistījās sabiedriskajā darbā.

Kopš agras jaunības piedalījies preses darbā, publicēdams rakstus laikrakstos, žurnālos un kalendāros, vēlāk arī trimdas izdevumos.

1944: rudenī devās bēgļu gaitās uz Vāciju, izceļoja uz Angliju, dzīvoja Bristolē, mūža nogalē – Londonā.

Kultūrvēsturiskās grāmatas par Rūjienas pilsētu un novadu “Rūjiena” (1978) līdzautors (kopā ar L. Alberlingu). Ar pseidonīmu Purvidus izdota grāmata “Zelts, komūna un maize” (1980).

Lirikas izlasē “Gadi un dzeja” (1984) romantiskā stilā izteikts patriotisks pārdzīvojums, nostalģija pēc dzimtenes, dzīves apcere optimistiskā intonācijā. Pēc nāves izdots rakstu un apceru krājums “Atmiņas pa laikiem un ļaudīm” (1988).

Apbalvojumi: Triju Zvaigžņu ordenis, Atzinības krusts, Lietuvas Ģedimina ordenis.

Eduards Salna (īst. v. Eduards Mellups; 1911–1997) – rakstnieks

Bērnības laiks saistās arī ar nabadzību, izsalkumu un pieticību. Pēc Inčukalna pamatskolas 6. klases beigšanas uzsācis darba gaitas. Skolas žurnālā publicēti pirmie dzejoļi. Trīsdesmit gadu vecumā Rīgā pabeidza mācības vakara vidusskolā. Ikdiena aizritēja, strādājot Valsts statistikas pārvaldē.

1932: pirmā publikācija ar Eduarda Mellupa vārdu laikrakstā “Taisnība”.

1944: rudenī iesaukts leģionā, nosūtīts uz Poliju, nonāk Cedelgēmas gūstekņu nometnē. Šis laiks atklāts atmiņu stāstā “Bada biedi” (1952). Pēc Beļģijā gūstā pavadītā laika, dzīvoja Vācijā Hallendorfas “Straumēnu” nometnē.

1947: ieceļoja Anglijā, strādāja lauksaimniecībā, ilgāku laiku Anglijas deggāzes rūpniecībā. 1976. gadā pensionējās, dzīvoja Birminghamā, mūža nogalē DVF namā “Straumēnos”.

Salna dēvēts par vienu īpatnējākiem, teju pesimistiskāk noskaņotajiem reālistiem; viņš dzīvoja nošķirti un vientulīgi, jo ģimene bija palikusi Latvijā.

Darbojās Birminghamas un Notinghamas grāmatu klubos, ar referātiem piedalījās sarīkojumos.

Literārā jaunrades centrā latviešu karavīru traģiskais liktenis un Anglijas trimdas reminiscences. Tas atklājas grāmatās “Pildāmspalva” (1946 un 1948) un “Uzvara” (1949). Stāstu grāmatā “Ausmas atblāzma” autors iemūžinājis savu bērnību. Anglijas pieredze stāstu un pastāstu grāmatā “Cerību cietumā” (1968). Nenotikušu notikumu humoreskas un pastāsti apkopoti grāmatā “Horizonta hipotenūza” (1981).

Rakstīja arī dzeju, kuru pats dēvēja “dzeju prozā”. Tai raksturīgas sentences, domu graudi. Dzeja publicēta trimdas periodikā. Vienīgajā izdotajā dzejas krājumā “Paisuma pali” (1996) dzeja izaugusi no viņa paša dzīves, dzīvojot vienatnē, bez ģimenes. Manuskriptā ir palikušas deviņas dzejoļu grāmatas.

Drūmais (īst. v. Konstantīns Salms-Salmiņš; 1909–1961) – feļetonists.

Latvijā ierēdnis Zemkopības ministrijā, darbojās Aizsargu organizācijā. Bēgļu gaitās nonāca Vācijā, dzīvoja latviešu bēgļu nometnē pie Oldenburgas; nometnes avīzē “Tālavas Ziņotājs” (1946. 15. VI.) ievietots pirmais feļetons “Gatavosimies Jāņiem” ar Drūmā vārdu.

1947: ieceļoja Anglijā, dzīvoja Koventrijā, bija ierēdnis pilsētas pašvaldībā, brīvajā laikā rosīgi iesaistījās latviešu sabiedriskā dzīvē, darbojās vairākās organizācijās, rediģēja ziņu biļetenu. 1951. gadā Londonā iznāca Ačuka, Drūmā un Rirdāna feļetonu krājums “35 ielāpi” ar Ernesta Rirdāna zīmējumiem un autoru šaržiem.

Drūmā asprātīgie feļetoni, humoreskas un ikdienišķie pastāstiņi publicēti laikrakstos latviešu trimdas periodiskajos izdevumos. Viņš bija kodolīgs un asprātīgs dzīves ikdienas vērotājs; feļetonu galvenā iezīme skepse un ironija. Piedalījās rakstnieku sarīkojumos, rakstīja īslugas dramatisko kopu vajadzībām, pats tās iestudēja.

Roberts Zuļģis (1921–2004) – literāts, lugu autors, aktieris un režisors.

Latvijā pabeidzis ģimnāziju. 1942. gadā iesaukts Latviešu leģionā. Šajā laikā arī pirmās literārās publikācijas frontes laikrakstā “Daugavas Vanagi”. Kā karavīrs nonācis Vācijā, sekoja gūsts Putlosā, Cēdelgheimā, kur turpināja literāro jaunradi. Šajā laikā tapa dzejas krājums “Aizmirstās pērles”.

1947: decembrī ieceļoja Anglijā. Piecus gadus nostrādāja ogļraktuvēs. Iesaistījās latviešu teātra kopu darbā – Latviešu drāmas kopā Boltonā, vadīja Līdsas DV dramatisko kopu, bija tās režisors un aktieris. 1969. gadā pārcēlās uz Bradfordu, nodibināja un vadīja ansambli “Jautrais desmitnieks”; kopš 1974. gada vadīja drāmas kopu Bradfordā. Vairāku lugu autors. Tās iestudēja dramatiskās kopas Lielbritānijā.

Dzejoļi un raksti publicēti latviešu trimdas periodikā. DVF Bradfordas nodaļas un Latviešu Preses biedrības Anglijas kopas biedrs.

1995. gadā laikrakstā “Brīvā Latvija” turpinājumos publicētas atmiņas no gūsta laika un atmiņas latviešu teātra spēlēšanu.

DZEJNIEKI

Margarita Ausala (dzim. Bebrupe, prec. Pālīte; 1914–1991) – dzejniece, dzejniece, žurnāliste un sabiedriskā darbiniece

Mācījusies Rīgas 8. pamatskolā, Rīgas 2. pilsētas ģimnāzijā. Rakstīt un publicēties sāka studiju laikā. Latvijas Universitātē beigusi Filoloģijas un filozofijas fakultātes Baltu filoloģijas nodaļu (1943). Kara pēdējā vasarā strādāja arī Latviešu leģiona slimnīcā kā vecākā ķirurga sekretāre, kopā ar ievainotajiem cīnītājiem pārdzīvoja slimnīcas pārvietošanas grūtības uz Vāciju. Nonākot trimdā Ziemeļvācijā, mācījās angļu valodu, rakstīja dzeju, strādāja Lībekas latviešu slimnīcā. Nometņu gados publicētas dažas recenzijas. Publicējās ar Margaritas Bebrupes vārdu.

1949: izceļoja uz Angliju. Dzīvoja Korbijā, strādāja zīda fabrikā. 20. gs. 50. gados atsevišķas publikācijas trimdas periodikā parādījās ar Margarita Bebrupes-Pālītes vārdu, bet Lielbritānijā publicējās ar Margaritas Ausalas vārdu.

Divu dzejas krājumu autore. Krājumā “Patiesības vīns” (1965) atklājas ļoti latviska pasaule, ar latviskām zīmēm, noskaņām, ilgām un sāpēm un pārdzīvojuma dramatismu, arī Latvijas daba, ainava, sava veida mistērija, ir arī balādiski dzejoļi.

Krājumu “Asni un asmeņi: caur svešumu uz dzimto zemi” (1987) caurvij rezignēta pretrunīgu pārdzīvojumu atklāsme, melanholiska dabas apcere un trimdinieces sāpes. Tajā dzejniece caur svešumu ved lasītāju atpakaļ uz Latviju, kas ir vienīgās mājas.

Dzejniecei tuva latviešu dzīvesziņa, mitoloģija, pēdējā dzeju krājumā parādās arī citu tautu motīvi, kas saistās ar viņas ceļojumiem, piedalījās PEN kluba kongresos. Par latviešu kultūras daudzināšanu un tautu draudzības sekmēšanu Filipīnu Internacionālā akadēmija un Karači Universitāte piešķīra goda Dr. grādu literātūras un humānitārajās zinātnēs.

Ilgus gadus darbojās Latviešu nacionālajā padomē Lielbritānijā; DVF un Latviešu preses biedrības Anglijas kopā.

1975. gadā sāka strādāt radiostacijā “Brīvība” Minchenē, vēlāk “Brīvā Eiropa”. Kā Latvijas PEN kluba biedre bijusi aktīva starptautiskā PEN kluba kongresu dalībniece. Politiski raksti parakstīti ar pseidonīmu Balticus. Anglijā un Vācijā publicējusi dzejoļus latviešu un vācu valodā.

Velta Sniķere (dzim. 1920) – dzejniece un jogas skolotāja

Velta Sniķere dēvēta par avangardisti latviešu dzejā, par vienu no modernākām latviešu dzejniecēm. Viņas dzejā ir daudz gaismas un klusuma, spējas klausīties sevī un otrā, dzejas simbolika sakņojas ne vien latviskajā, bet arī indoeiropiešu gara tradīcijā.

Kopš 13 gadu vecuma raksta prāta dienasgrāmatu aforismu veidā, kopš 5 gadu vecuma dzejoļus; mācījās Rīgas 1. valsts ģimnāzijā, vienu gadu Latvijas Universitātē Filoloģijas un filozofijas fakultātē studēja filozofiju, bet padomju gadā pievēršas vēstures studijām. Kopš Latvijas gadiem Sniķerei līdzi nāk interese par jogu, kuras pamatus apguvusi pie Harija Dikmana.

1941: pirmās publikācijas – dzejoļu kopa laikrakstā “Tēvija” pielikumā.

Kopš 1942: regulāras publikācijas latviešu periodikā.

1944. gadā atstājot Latviju, Sniķere literārajās aprindās jau ir pazīstama kā dzejniece, iepazinusi Austrumu filozofijas atziņas, kas viņas daiļradei piešķir papildu dziļumu un nozīmi, tomēr līdz pirmajam dzejoļu krājumam paiet krietns laiks.

1944: rudenī kopā ar citiem jauniešiem nonāk Vācijā, nosūtīti uz sanitāru kursiem, Sniķere nonāca Vīnē, kur strādāja kā tulce.

Kopš 1946: Sniķere dzīvo Londonā, kur aizrit mājas un ikdienas dzīve, literārās jaunrades mirkļi, jogas nodarbības (50. gados ar citiem domubiedriem nodibināja organizāciju British wheel of yoga, te pazīstama kā Velta Vilsone). Daudzus gadus mācījusi jogu un bijusi indiešu dejas trupas Rama Gopala locekle. Joga ir ne tikai Sniķeres dzīves filozofija, zināšana un izjūta, bet arī profesionālās darbības pamats. Austrumu zināšanu un mākslas nozīme Sniķeres dzīvē ir izpaudusies vēl vienā jomā – dejā. Dzejas klausītāji allaž sajūsminās par dzejnieces dzejas lasīšanas veidu – skanējumu papildinot ar roku un arī visa ķermeņa kustībām – mudrām; tās ir aizgūtas no indiešu deja kustībām un arī pašas dzejnieces jaunradītas – labākai dzejas domas izteikšanai.

Liela nozīme Anglijas latviešu sabiedriskajā un kultūras dzīvē – trimdas PEN kluba Londonas nodaļas ilggadēja prezidente, Latvijas PEN kluba biedre, delegāte daudzos starptautiskos kongresos.

Dzejoļi publicēti kopkrājumā “Trīs autori” (1950, kopā ar Ojāru Jēgenu un Dzintaru Sodumu), krājumos “Nemitas minamais” (1961), “Piesaukšana” (1967).

Vērtējot latviešu dzejas attīstību, Sniķeres devums veido īpašu un neatkārtojamu vietu.

Jau pirmajās publikācijās atklājas Veltas Sniķeres burvīgā, īpašā, īsā dzejas forma, kurā atklājas arī vārdu un domu dziļums. Sniķeres dzeja sakņoja maģijas un simbola poētikā, dažkārt tuvinoties sirreālistiskās izteiksme veidam, taču, saglabājot saikni ar dažādu tautu arhetipisko, un mītisko pasaules izjūtu un tēlainību. Sniķeres dzejas centrālā tēma – cilvēka spēja atklāt pasaules un dabas dziļāko metafizisko nozīmi un iekļauties kosmiskā ritējumā. Dzejoļiem lakonisks, piesātināts spriegums.

Sniķere raksta arī angliski (krājumi “Smile of the Unknown”, 1979, “Husks”, 1999), atdzejojusi Andreja Eglīša un Zinaīdas Lazdas dzeju, angliski tulkojusi latvju dainas.

Dzejnieces raksti un izteikumi par jogu un senajām dzīvesziņām ir arī atslēga uz viņas dzejas pasaules dzīlēm. Jāpiekrīt – būt klāt dzejnieces dzejas un kustības saplūsmē ir kas īpašs.

1991: pirmo reizi viesojās Latvijā. Latvijā izdota dzejas izlase “Lietus mutes” (1991), krājums “Pietuvoties vārdiem” (2003, 2009. gadā izdota klausāmgrāmatas tverts (CD)), “Pieredze” (2010); “Savādībiņas”: notika tieši tā, nekas negrozīts vai pielikts (2009) – dzejnieces piedzīvojumi, īsi, asprātīgi atstāstīti, sava veida autobiogrāfiska proza. Grāmatā “Gaisma un noslēpums” (2010) ietverti raksti, recenzijas, domas par Veltu Sniķeri un viņas dzeju. Tajā apkopota vien daļa no publikācijām, kas atspoguļo gan dzejnieces biogrāfijas notikumus, gan filozofiskos uzskatus un daiļrades vērtējumus.

2004: piešķirta PBLA balva.

2007: Triju Zvaigžņu ordenis.

Režisore Maruta Jurjāne uzņēmusi filmu par Veltu Sniķeri “Spodrā bradātāja”, kas suģestējoši atklāj dzejnieces personību, domas, ikdienu, fizisko esmi Londonā un garīgo plašumu.

2019: saņēma Latviešu Literatūras gada balvu par mūža ieguldījumu.

Karīna Eglīte-Bērziņa (1911–1994) – dzejniece un gleznotāja

Dzimusi tālbraucēja kapteiņa ģimenē Krievijā. 1921. gadā ģimene atgriezās Latvijā. Nepabeigtas palika mācības 2. pilsētas vidusskolā, jo sāka darba gaitas Rīgas telefona kantorī, vakaros turpināja mācības Raiņa ģimnāzijas vakarskolā (beidz 1934. gadā). Šajā laikā tapuši pirmie dzejoļi. Nepabeigtas studijas Latvijas Universitātē.

1944: devās bēgļu gaitās uz Vāciju, strādāja par virpotāju fabrikā Ķīlē. Vācijā izveido ģimeni.

1947: izceļoja uz Angliju, strādāja slimnīcas virtuvē. Vēlāk ģimene pārcēlās uz Notinghamu, kur viņa pabeidza tehniskās zīmēšanas studijas, strādāja dzelzs izejmateriālu firmā par zīmētāju un materiālu pārzini. Vēlākos gados pievērsās tikai dzejošanai, gleznošanai un sabiedriskai rosībai. Kopš 1967. gada aktīvi iesaistījās Notinghamas Latviešu grāmatu kluba darbā, tā sekretāre. Daudz darba ieguldījusi Latviešu grāmatu kluba rakstu krājuma “Ciba” pavairošanā un izsūtīšanā, nodarbojas ar glezniecību un tēlniecību.

1969: pirmā publikācija laikrakstā “Londonas Avīze”; sāka piedalīties Notinghamas Latviešu grāmatu kluba rīkotajos literāros sarīkojumos.

Vairāku dzejas krājumu autore: izlase angļu valodā “Selection of poems”; krājums “Sirds” (1971). Dzejas pārdzīvojuma centrā dzejnieces pārdzīvotais no visgaišākā prieka līdz vistumšākajam izmisumam. Pārdzīvojumu loks ir strikti personisks, vienīgi pret savas pašas “es” vērsts. Dzejas krājums mašīnrakstā “Mana aizjūras paradīze” (1971, 1973) ir kā veltījums mātei. Turpmākie krājumi: divvalodu krājums “Heart”: poems (1972, 1977); “The Land Beyond the Sea”: poems (1975, 1983); “Dieva meklētājs” (1973). Rakstījusi stāstus un tēlojumus, kas izdoti grāmatā “Klusums” (1973); “30 songs by KEB” (1984). Vairākas grāmatas bilingvālas – “Draugam” (To a friends): poems (1978; 1979) un “Alfa – omega – alfa” (1987).

Dzejā dominē stāstošu intonāciju piesātināta apcere par dabas, cilvēka likteņu, Dieva, mūžības tēmām; izteiktas filozofiskas atziņas, meklējumi un pārdomas; pie jūras aizvadītie bērnības gadi un jūras valdzinājums, jūras / dabas tēlojumi raduši atbalsi vēlākos gados tapušajā dzejā. Galvenokārt pati savas grāmatas ir pavairojusi nelielā metienā, ilustrējusi, iesējusi un izplatījusi. Aktīvi darbojās sabiedriskā laukā, dziedāja jauktajā kori un sieviešu ansambli “Atvasara”. Grāmatu ilustrācijām izmantojusi savas eļļas gleznas. Vairāki manuskripti palikuši nepublicēti.

Marta Landmane (īst. v. Dobele, prec. Dreifelde; 1925–2019) – dzejniece

Dzimusi Liepājā, bērnības gadi pavadīti Bārtas pagastā. Dabas tuvums un mežs ar savu mistiku ietekmējuši topošo dzejnieci uz mūžu un atklājas dzejā kā skaistas metaforas, salīdzinājumi, krāsas, smalks un poētisks dabas, norišu, gadalaiku maiņu skatījums. Izglītību ieguvusi skolās Bārtā, Rīgā un Jelgavā.

1942: pirmās dzejas publikācijas ģimnāzijas laikā ar Martas Dobeles vārdu.

Kara gados izvēlas sanitāru kursus Sarkanā Krusta slimnīcā Rīgā, palīdz ievainotiem karavīriem lazaretē. Bēgļu gaitas aizveda uz Vāciju.

1947: pavasarī rakstniece ar ģimeni pārceļas uz dzīvi Anglijā.

Līdzās ikdienas darbam un ģimenei turpināja rakstīt. Dzeja ir oriģināla un interesanta, it kā uz pagātni vērstu skatu: tur ir atmiņas un ilgas, bērnības atceres, kam pretī stāv šodiena – svešā zemē, tālu no savējiem, kur pats kļūst par svešinieku savai tautai. Dzīves gaitas izvijušās no Kurzemes uz Rīgu un Jelgavu, uz Vāciju, līdz Jorkšīrai un Vidusanglijai, “Straumēniem”. Un katra no šīm vietām atklājas arī dzejā.

Dzejā izteiktas divas dominantes – pilsētas lirika un klusināta un iejūtīga dabas lirika, ar laiku dzejas noskaņā ienākušas pārdomas un asāks sabiedrības un apkārtnes vērojums.

Krājumi: “Pretstati” (1985), “Vate ausīs” (1997,), “Krustām šķērsām” (2002), “Vēl vilni vel” (2006), “Dūmans mākonis” (2015).

Dzeja publicēta latviešu trimdas periodikā. Rakstījusi arī īsprozu ar autobiogrāfisku ievirzi. Dzejā plaša amplitūda no prieka, mīlestības gaišuma līdz nostalģiskam apcerīgumam, rezignācijām, pārdomām, smeldzei, no harmoniskas saskaņas ar sevi, dabu, otru cilvēku līdz disharmonijai, rudenīgām vai ziemas noskaņām, elēģiskumam. Dzeju raksturo divi motīvi: dzejoļi par lauku dabu un dzejoļi par pilsētu, vien katrā no krājumiem šī attiecība mainās, vienam motīvam vairāk dominējot pār otru.

Anda Paegle (īst. v. Maruta Prauliņa; dzim. 1931) – dzejniece un sabiedriska darbiniece

Dzimusi Krustpils pagasta Irbenieku ciemā. Mācījusies Salupes pamatskolā. Bērnības laiks dzejnieces atmiņā patvēries kā laimīgākais mirklis, kaut arī izbaudījusi ganu gaitas. Skumjākās un sāpīgās atmiņas par zaudētajām mājām.

1944: decembrī bēgļu gaitās bez ģimenes nonākusi Vācijā. Nometņu gadi Vācijā aizvadīti “Saules” nometnē Gēsthahtā, kur pabeigta pamatskola un uzsāktas mācības vidusskolā.

1948: izceļoja uz Angliju kā Eiropas brīvprātīgā strādniece. Strādāja laukstrādnieku nometnē, mājkalpotājas ikdiena, pēc tam strādāju maiņu darbu mākslīgā zīda rūpnīcā.

Anglijā dzīvojot, saglabāja interesi par studijām un studēja Londonas Universitātē vācu valodu un filozofijas vēsturi; ieguvusi bakalaura (1967) un maģistres grādu. Pēc studiju beigšanas strādāja Londonas Universitātes administrācijā.

Dzejniecei no Latvijas bija patvērušās tikai bērnības atmiņas. Svešumā viņa aktīvi iesaistījās latviešu kultūras dzīvē, dziedāja korī, piedalās Dziesmu dienās un Eiropas Dziesmu svētkos. Aktīvi darbojās Daugavas vanadzēs un ar dzejas lasījumiem dažādos literāros sarīkojumos Anglijā, viesojusies Austrālijā, piedalījusies Daugavas vanagu Globālajās dienās, Latviešu Preses biedrības Anglijas kopas sarīkojumos Londonā un “Straumēnos”, locekle akadēmiskajā apvienībā “Ramave”.

Ar Andas Paegles vārdu publicējusi dzejoļus latviešu trimdas izdevumos.

Dzejas krājumi – “Pamestas laipas” (1998) un “Ir laiks” (2010). Dzejas rakstīta brīvā pantā, izteikti liriska. Dzejnieces mīļākais gadalaiks ir pavasaris ar cerībām, augšanu, salapošanu un ziedēšanu, dabas atmodas spēku un enerģiju; dzejā dabas un cilvēku noskaņu paralēles. Un gluži radniecīgi cilvēka dzīves gājums rudens uzrod jautājumu – ko esi paveicis, kādus augļus vācis? Dzīve trimdā pamatoti uzrod arī eksistenciālus jautājumus par dzīves un pašas dzīvošanas jēgu. Un grūtās pārdomu situācijas dzejniece tic skaistumam, labestībai cilvēkos un Dievam. Dzejniece meklē atbildes mūža garumā krātajos pārdzīvojumos un mirkļu atspulgos. Krājumā izteikta dabas, jūtu, noskaņu lirika, kurā smeldzīga divpasaulība – Latvijas ainas un Anglijas ‘zīmes’, kā reminiscences ieskanas svešuma laiks, kuru caurvij smeldze par bēgļu bērnu bez mājām.

Dzīvo Daugavas Vanagu Fonda īpašumā “Straumēni”.

(Jūlijs Valdemārs) Valdis Pūlis (īst. v. Valdis Silupe; 1910–2004) – rakstnieks, žurnālists, sabiedrisks darbinieks

Dzimis Valmierā tirgotāju ģimenē. Beidzis Valmieras vidusskolu, Ziemeļlatvijas teātra dramatiskos kursus. Vācu okupācijas laikā kļuva par Vidzemes sabiedrības kultūras lietu vadītāju, organizēja ceļojošos koncertus un izrādes. Jau Latvijā sarakstījis vairākas lugas: “Devītais vilnis” (1935), “Beverīnas dziedonis” (1936), “Koklētāja pasaka jeb tāds ir skauts” (1937).

1944: rudenī bēgļu gaitās nonāca Vācijā. Aktīvi darbojies skautu organizācijā (1920–41), darbību turpināja bēgļu nometnē Hamelnā.

1947: izceļoja uz Angliju, strādāja tekstilrūpniecībā Līdsā. Bradfordā iesaistījās Latviešu biedrības sabiedriskajā un kultūras darbā. Organizēja koncertus, vadīja “International Variety” izrādes. Deju kopai “Kamoliņš” sagatavoja tautiskus uzvedumus un skečus. Rosīgi darbojies vietējā draudzē, rediģējis “Līdsas draudzes vēstis” (1967–88), kur publicēti raksti par reliģiskiem jautājumiem.

Daugavas Vanagu fonda Līdsas nodaļas biedrs, Latviešu preses biedrības Anglijas kopas, PEN kluba biedrs.

Trimdā rakstījis lugas, tās izdotas autorizdevumos; dzejoļi un stāsti “Dzirkstis” (1992), lirika, aforismi un stāsti “Atblāzma” (1998).

Dzejā filozofisks apcerīgums, dzīves jēgas un mūža jēgas meklējumi, smeldze, paļaušanās uz Dievu un dzimtenes reminiscences, dabas lirikā ieskanas jaunības atmiņu laiks. Bijis čakls laikraksta “Brīvā Latvija” līdzstrādnieks, publicējies Valmieras laikrakstā “Liesma”.

Gunārs Vidzemnieks (īst. v. Gunārs Priednieks; 1925–2016) – literāts; dēvēts par dziesminieku.

Dzimis Rīgā, izglītību ieguvis Rīgā un Cēsīs. Strādājis Ķeguma spēkstacijā.

1944: jūlijā iesaukts Darba dienestā, nonācis Latviešu leģionā, nosūtīts uz 15. divīzijas apmācības vietu Sofienvaldes apkaimē. Piedalījās kaujās Pomerānijā; nonāca gūstā, vēlāk dzīvoja Osnabrikā.

1947: ieceļoja Anglijā, strādāja lauksaimniecībā un Londonas slimnīcā veļas apgādes nodaļā.

1949: publicēts pirmais dzejolis “Nerastais mērķis” ar Gunāra Vidzemnieka vārdu. Kaujās un gūsta laikā pieredzētais un pārdzīvotais vēlākos gados atklāts vairākos literāri dokumentālos darbos. 1954. gadā, kad Londonā atvēra Rovfantas namu, pārcēlās uz tur uz dzīvi un iesaistījās sabiedriskajā un literārajā dzīvē, uzņēmās bibliotēkas vadību. Sakārtojis vairāk nekā 300 lappušu biezu manuskriptu par Rovfantu. Gadu desmitiem viņš kā personisku žurnālu izdevis “Dzimtene un Tāle”, sakopojot no latviešu un ārzemju preses visu par Latviju un latviešiem.

Kopš 1984. gada dzīvoja Somersetā. Muzicēja, spēlēja akordeonu, dziesmas ar viņa vārdiem komponētas, atskaņotas arī Latvijā. 1990. gadā viesojies Latvijā. Ar savām dziesmām bijis pazīstams arī Vācijā, kur radio atskaņotas viņa dziesmas.

Daugavas Vanagu un Latviešu Preses biedrības Anglijas nodaļas biedrs. Dzeju rakstīja gan angliski, gan latviski.

TULKOTĀJI

Dzīvojot trimdā Anglijā, vairāki latvieši pievērsās tulkošanai. Jaunā vide, apstākļi nevien kaut kādā veidā izolēja, bet arī radīja jaunas iespējas – tulkot un arī ar latviešu literatūru iepazīstināt citu zemju, arī Anglijas lasītājus.

Literatūra ir viens no ceļiem, kas atver vārtus uz citzemju kultūru, mentalitāti.

Ruta Spīrsa (arī Rūta Speire, Ruth Speirs, dzim. Tīfentāle; 1913–2000) – tulkotāja

Pēc mācībām ģimnāzijā Latvijā beigusi Angļu valodas institūtu Rīgā.

1938: ar vīru angļu valodas profesoru Džonu Spīrsu izceļoja uz Ēģipti.

1946: pārcēlās uz dzīvi Anglijā; dzīvoja Londonā.

Būtiska nozīme latviešu dzejas atdzejā angļu valodā, kā arī latviešu dzejas popularizēšanā Anglijā dzejas cienītāju aprindās. Publicējusi literāras esejas un recenzijas. Ar latviešu atdzejas lasījumiem piedalījās t. s. dzejas biedrību sarīkojumos, kā arī dažādās Anglijas universitāšu klausītāju auditorijās un radio. Uzmanības lokā bija nevien latviešu trimdas dzeja, bet arī padomju Latvijas jaunākās paaudzes liriķi. 1967: pirmo reizi BBC vēsturē tās raidījumu programmā skanēja latviešu dzeja. Pēc tam saņēmu daudzas atsauksmes, kas stāstīja, ka raidījums šķitis ļoti interesants.

1969: pirmo reizi atgriezās Latvijā. Tikās ar dzejniekiem Imantu Ziedoni, Ojāru Vācieti, Māri Čaklo, Viktoru Līvzemnieku. Izdota šo dzejnieku kopizlase angļu valodā “Četru balsis” (1969). Latvijā Spīrsa atgriezās vairākkārt. No katras viesošanās reizes Padomju Latvijā atveda jaunus latviešu dzejas krājumus, paplašināja atdzejojamo liriķu loku.

Veikums: “Get us get Acquainted” (1973) – latviešu dzejnieki angliski; Redingas Universitātes apgādā “Windows. Latvian poems translated by Ruth Speirs” (1972); Regīnas Ezeras novele “Nostalgia” (1977), Aleksandra Čaka atdzejas izlase “Selected Poems” (1979) un citi. Līdzautore grāmatai “Contemporary Latvian poetry” (1984), tulkojusi Jāņa Andrupa un Vītauta Kalves literāro eseju grāmatu “Latvian Literature” (1954). Tulkojumi iekļauti grāmatās: “The Fortunes of Latvian literature” (1958), “Translation from the Latvian” (1968), “Poetry from Latvia” (1982). Trīs sējumu literatūras vārdnīcas “The Penguin Companion to Literature” otrajā sējumā (1969) ievietots Spīrsas konspektīvs apskats par latviešu literatūru.

Reinis Mertens (1926–2009) – tulkotājs

Dzimis Rīgā un bērnībā iepazinis arī igauņu valodu. Līdzīgi saviem vienaudžiem no skolas sola nonāca leģionā. Pēc kara nokļuva angļu zonā Vācijā; vēlāk izceļoja uz Angliju; strādāja lauku darbos, vēlāk metalurģiskās laboratorijās.

Anglijā iepazinās ar igauņu rakstniekiem un igauņu literatūru. 20. gs. 80. g. dzīvoja Enfīldā, pievērsās igauņu literatūras tulkošanai, bija čakls laikraksta “Londonas Avīze” līdzstrādnieks, apcerot igauņu brīvības cīnītāju gaitas. Galvenokārt tulkojis igauņu rakstnieka Arveda Vīrlaida darbus – “Mežos vēl brīvība elpo” (1983) un “Kapi bez krustiem” (1991), rakstījis par šo rakstnieku, tulkojumi palikuši arī periodikā.

Darbojās kā tulkotājs no igauņu valodas, Birmighemas dramatiskā kopā kā aktieris un tehniskais darbinieks.

Monika Zariņa (dzim. Majore; 1932–2008) – dzejniece un atdzejotāja.

Dzimusi Latvijas armijas virsnieka ģimenē. Bērnība aizvadīta Lauberes pagasta Liepās. Mācījusies Lauberes pamatskolā. 1944. gadā devusies bēgļu gaitās uz Vāciju, kur turpināja skolas gaitas.

1949: izceļoja uz Angliju t. s. “baltā gulbja” akcijas laikā kā slimo kopēja. Dzīvoja Londonā un strādāja slimnīcā, turpināja mācības un pamazām pievērsās rakstniecībai, no bērnības tuva bija literatūra. Sāka rakstīt dzeju, publicējās trimdas izdevumos un piedalījās literāros sarīkojumos, pievērsās tulkošanai un atdzejai.

1954. gada 16. maijā Londonā salaulājās ar rakstnieku Gunti Zariņu.

1962: pirmās literārās publikācijas – dzeja un īsproza (miniatūras). Publicējās latviešu trimdas periodiskajos izdevumos. 1964. un 1981. gadā viesojās padomju Latvijā, kas impulsēja jaunradei.

Rovfantas literārā kluba (Londona) sekretāre. Pēc vīra nāves 1965. gadā pārcēlās uz Skotiju.

Neilgu laiku bija mēnešraksta “Jaunā Gaita” Eiropas redaktore.

Atdzejojusi angļu valodā Jāņa Petera, Ojāra Vācieša, Andra Vējāna darbus un latviešu tautasdziesmas. Atdzejojumi iekļauti trīs sējumu antoloģijā “Poetry from Latvia”.

Latvijā izdots dzejoļu krājums “Prievīšu raksti” (1965), kurā apkopoti 36 dzejoļi – tematiski tajā mīlestības un nostalģiski Latvijas dabas motīvi, galvenokārt verlibra formā, kritiķu uzlūkojama viņu par jūtu dzejnieci.

LaRA biedre.

1996: pārcēlās uz dzīvi Latvijā

Latviešu žurnālisti, redaktori un preses darbinieki

Nonākot svešumā, būtiska nozīme bija latviešu preses izdevumiem, kas sniedza informāciju, ziņas, dokumentēja kultūras dzīves norises, publicēja apskatus par jaunākajām grāmatām, teātru izrādēm, koncertiem, Dziesmu dienām, mākslas izstādēm un kultūras personībām. Lai tādus izveidotu un vadītu bija svarīgi, ka Lielbritānijā nonāca bēgļi, kuriem bija žurnālista un redaktora darba iemaņas un organizatoriskas prasmes. Būtiska nozīme šajā darbā bija J. Andrupam, A. Podniekam (1900–1951) un P. Aigaram, vēlāk šajā darbā iesaistījās A. Liepiņa, T. Budiņai-Lazdiņa, M. Ausala, K. Zemdega u. c.

Jānis Andrups (īst. v. Jānis Andriņš; 1914–1994) – literatūrvēsturnieks, redaktors un kritiķis.

Dzimis Pārdaugavā, Bolderājā strādnieku ģimenē. Mācījās Rīgas Skolotāju institūtā (1935), studēja baltu filoloģiju Latvijas Universitātē. 1935. gadā publicētas pirmās recenzijas un raksti literāros žurnālos un laikrakstos. Latvijā aizsākās arī viņa redaktora darbs.

Otrā pasaules kara beigās no Kurzemes bēgļu laivā devās uz Zviedriju. Bēgļu nometnē Finspongā izveidoja pirmo latviešu laikrakstu Zviedrijas latviešiem “Latvju Vārds”, bija tā redaktors un daudzu rakstu autors.

1946. gada oktobrī nonāca Anglijā. 1947. gadā pārcēlās uz Londonu un kļuva par laikraksta “Londonas Avīze” (1947–62, 1975–86) redaktoru; 1953. gadā pārņēma literārā žurnāla “Ceļa Zīmes” izdošanu, publicējot virkni recenzijas par dažādās pasaules zemēs izdotajām latviešu grāmatām.

Kopā ar V. Kalvi sarakstījis grāmatu “Latvian literature” (1954). Rakstīja par latviešu literatūru cittautu izdevumos “Encyclopaedia Britannica” (1955), “Encyclopedia of World Literature” (1967–71), “Moderne Weltliterature” (1972) un citur. Ar referātiem un priekšlasījumiem bija gaidīts viesis Amerikā, Kanādā, Austrālijā, Vācijā un citur.

Par savu kritiķa uzdevumu uzlūkoja autora individuālā stila raksturošanu un vērtējumu vēsturiskās attīstības kopsakarā. Rakstīja arī par latviešu rakstniekiem padomju Latvijā.

Aktīvi darbojās latviešu trimdas organizācijās. Daudz pūļu ieguldīja, pētot latviešu vēsturi Lielbritānijā, tas izrādījās viņa pēdējais apjomīgais veikums.

Austra Liepiņa (dzim. Alksne; 1913–1998) – žurnāliste, skolotāja, sabiedriska darbiniece

Dzimusi Liepājā. Beigusi Latvijas Universitātes tieslietu zinātņu fakultāti ar maģistres grādu (1932–38).

Otrā pasaules kara beigās nonāca Vācijā; strādāja par skolotāju latviešu bēgļu nometnē Blombergā. 1950. gadā no Vācijas izceļoja uz Angliju. Pēc viņas ierosmes Anglijā sāka organizēt vasaras kolonijas latviešu bērniem; skolotāja Londonas latviešu papildskolā. Piedalījusies semināros, uzstājusies ar referātiem un priekšlasījumiem dažādās latviešu trimdas auditorijās. Aktīvi darbojās latviešu trimdas organizācijās.

Žurnālistikai pievērsusies jau Latvijā, to turpināja arī trimdā. Vairāku laikrakstu, tostarp “Londonas Avīze”, līdzstrādniece. Apkopojusi, rediģējusi un sagatavojusi izdošanai tēva profesora Jēkaba Alkšņa atmiņas; sagatavoja un rediģēja krājumu “Daugavas Vanagu fonds, 1947–1972” (1972), “Laiks, Telpa, Ļaudis: Daugavas Vanagu organizācijas desmit gadi, 1973–1982; vēsture apcere” (1996), sarakstījusi priekšvārdu E. Līča dzejoļu izlasei “Gadi un dzeja” (1984). Kopā ar T. Sinku sastādījusi E. Līča grāmatu “Atmiņas par laikiem un ļaudīm” (1988).

Sagatavojusi materiālus un reportāžas radioraidījumiem uz okupēto Latviju. Palīdzējusi sagatavot rakstus un televīzijas raidījumus par latviešiem britu televīzijas raidītājos – BBC un ITV. Saņēmusi dažādus apbalvojumus.

1997. gada maija beigās atgriezās uz dzīvi Rīgā.

Terēze Budiņa-Lazdiņa (dzim. Terēze Karolīne Viktorija Šulme; prec. Budiņa, Zvejniece, Lazdiņa; 1908–1993) – valodniece un literāte

Dzimusi Rīgā. 1939. gadā ar filoloģijas maģistres grādu beigusi Latvijas Universitāti. Paralēli studijām strādājusi par skolotāju Jelgavā un Liepājā.

Rakstījusi apcerējumus un dzejoļus.

1944. gadā devās bēgļu gaitās uz Vāciju, strādāja par skolotāju dažādās bēgļu nometņu latviešu skolās. Izceļoja uz Angliju. Dzīvoja Vestvelsā, Korbijā. Strādāja latviešu papildskolā Korbijā (1953–66) un Londonā.

“Daugavas Vanagu” fonda grāmatnīcas vadītāja Londonā (1966–82). Aktīvi darbojās dažādas latviešu trimdas organizācijās. Sagatavojusi daudz referātu un rakstu par literāriem, pedagoģiskiem un valodnieciskiem jautājumiem.

Grāmatu “Teach yourself Latvian” (1966, 1986), “Lehrbuch der lettischen Sprache” (1968, 1988), “Piezīmes par valodu” (1988) autore. Krājumā “Piezīmes par grāmatām” (1991) apkopotas 20. gs. 70.–80. gados rakstītās recenzijas un apceres par latviešu rakstnieku grāmatām.