1. Kuldīgas panorāma. 18. gs. 30. gadi. Johana Georga Veiganda zīmējums. LVVA, 7363. f., 3. apr., 951. l.

Kuldīga ir vecākā Kurzemes pilsēta – pilsētas tiesības tā ieguvusi jau 14. gs. vidū. Sākotnēji hercogs Gothards plānoja te ierīkot savu galveno mītni, tomēr vēlāk izvēlējās Jelgavu. Hercoga Vilhelma valdīšanas laikā 1595.–1616. g. Kuldīga bija hercogistes Kurzemes daļas galvaspilsēta. Tā saglabāja oficiālas rezidences statusu līdz pat 1642. g., kad, hercogam Jēkabam stājoties amatā, par vienīgo galvaspilsētu pasludināja Jelgavu. Interesanti, ka hercogs Gothards, Vilhelms, Jēkabs un Frīdrihs Kazimirs (1650–1698), atgriežoties Kurzemē pēc laulībām ārzemēs, vispirms devās uz Kuldīgu, kur rīkoja svinības. Ar ciparu 3 atzīmēta katoļu baznīca, kuras celtniecību Jēkabs uzsāka 1641. g. jūnijā, pildot Polijas karalim doto solījumu. Jēkabam vajadzēja uzpirkt vairākus birģeriem piederošus gruntsgabalus Tirgus laukuma tuvumā, lai apmierinātu katoļu priesteru prasību par dievnama ierīkošanu pilsētas centrā.

2. Zivju ķeršana Ventas rumbā. 18. gs. 30. gadi. J. G. Veiganda zīmējums. LVVA, 7363. f., 3. apr., 951. l.

Lai gan saskaņā ar leģendu "zivju ķeršanu gaisā" Ventas rumbā esot izgudrojis hercogs Jēkabs, jādomā, ka šis zvejas veids ir daudz senāks. Saskaņā ar Veiganda ziņām t. s. Rumbas zvejnieki izņēma grozos iekritušās zivis trīsreiz dienā un nogādāja tās muižā. Diennaktī varēja noķert ap 80–100 lašu un vimbu. No pirmajiem lomiem vācu un latviešu draudzes mācītājam pienācās 30 vimbu katram, 15 zivis saņēma skolotājs, 5 – ķesteris, bet katrs muižas ierēdnis 60 zivju. Kurzemes hercogi zvejošanu Ventas rumbā uzskatīja par savu regāliju, t. i., monopolu.

3. Hercoga Gotharda lēmums Kuldīgas birģeru un muižniecības konfliktā. Jelgavas pilī, 1570. g. 22. jūnijā. Noraksts. LVVA, 7363. f., 3. apr., 471. l.

Hercogs Gothards 1567. g. bija apstiprinājis visas senās Kuldīgas pilsētas privilēģijas, bet muižnieki uzskatīja, ka tās uz viņiem neattiecas. Muižniekiem piederošo krogu turētāji atteicās pakļauties rātes jurisdikcijai un centās izvairīties no pienākumu (onera publica) pildīšanas pilsētas labā, par ko kuldīdznieki sūdzējās hercogam. Gotharda lēmums bija labvēlīgs pilsētniekiem. Taču konflikti starp muižniekiem un birģeriem savstarpēji pretrunīgu privilēģiju dēļ pastāvēja visās hercogistes pilsētās.

4. Kuldīgas pilsētas robežu apskates akts. [Kuldīgā], 1592. g. 4. oktobrī. LVVA, 554. f., 3. apr., 1877. l.

Kurzemes hercogistē pilsētas nebija nocietinātas – izņēmums bija Jelgava, kurai apkārt vaļņus uzbūvēja 17. gs. 50. gados. Taču jebkurai pilsētai piederēja ne vien apbūvētā teritorija, bet arī lauku novads ar koplietošanas un privātām ganībām, laukiem un pļavām. Pilsētas īpašumu robežas bija aprakstītas gan pilsētu robežaprakstos, gan atsevišķos robežlīgumos. Konkrētajā gadījumā Kuldīgas pilskungs Georgs Firkss kopā ar diviem lieciniekiem apsekoja kupicas, kas bija ierīkotas uz robežas starp Kuldīgas pilsētas zemēm un Ernsta Knorrena īpašumu.

5. Hercoga Vilhelma parādzīme Liepājas iedzīvotājiem. Kuldīgā, 1609. g. 21. jūlijā. LVVA, 554. f., 1. apr., 70. l.

Hercogs Vilhelms aizņēmies no Liepājas iedzīvotājiem – Vilhelma Farenhorsta, Hansa Štālhuta, Vernera Frobezes, Tomasa Bēringa, Ādolfa Brasa un Vilhelma Švarca – kopumā 4750 dālderu ungāru guldeņos, valsts dālderos, reālos, sudraba grašos u.c. monētās. Šo naudu hercogs solījās atdot nākamajā ziemā vai nu naudā, vai arī ar rudziem, rēķinot pusdālderi par rudzu lastu (ap 2300 kg). Parādu gan atmaksāja tikai hercogs Jēkabs 1643. g.

6. Hercoga Frīdriha privilēģija Liepājai. Grobiņā, 1625. g. 18. martā. Noraksts. Fragments. LVVA, 7363. f., 3. apr., 471. l.

1560.–1609. g. Liepājas miests kopā ar pārējo Grobiņas novadu atradās Prūsijas hercoga pārvaldē. Neraugoties uz netālās Mēmeles ostas konkurenci, Liepāja 16. gs. beigās un 17. gs. sākumā veiksmīgi attīstījās par tirdzniecības centru. 1579. g. Prūsijas pavaldonis Brandenburgas markgrāfs Georgs Frīdrihs izdeva Liepājai īpašu tirdzniecības nolikumu. Taču pilsētas tiesības Liepāja ieguva tikai 1625. g. Tāpat kā Bauskas gadījumā privilēgijas piešķiršana oficiāli apstiprināja jau kādu laiku pastāvošo pilsētas faktisko esamību.

7. Liepājas pilsētas zīmogs. 1625. g.

Liepājas zīmogā redzams pilsētas ģerbonis. Krāsās tas bija sekojošs: sudraba laukā sarkans lauva, kas atspiedies pret zaļu koku uz zaļas pamatnes.

8. Liepājas pilsētas skolu likumi. 1638. g. 30. janvārī (v. st.). Noraksts. Fragments. LVVA, 650. f., 3. apr., 864. l.

Likumus apstiprināja Durbes pilskungs Hermanis Dēnhofs, hercoga maršals Albrehts Koškulls, superintendents Pauls Einhorns, kā arī Grobiņas iecirkņa prāvests un Skrundas mācītājs Johans Groskurcs. Likumi noteica, ka skolotājus – rektoru un kantoru – iesaka rāte, bet vietējam mācītājam jāpārbauda kandidātu atbilstība amatam. Ievadot amatā, mācītājs rātskungu klātbūtnē pasniedza skolotājam rīksti, ar kuru bija atļauts pērt skolēnus. Savukārt sišana ar dūrēm, mietiem un sprunguļiem bija aizliegta. Gan skolotājiem, gan skolēnu vecākiem uzlika par pienākumu sekot, lai bērni kārtīgi apmeklētu skolu. Vecākiem bija jāciena skolotāji, bet skolotāji konflikta gadījumā ar vecākiem nedrīkstēja izgāzt dusmas uz bērniem. Mācītājam reizi nedēļā bija jāinspicē skola un divreiz gadā jārīko eksāmeni. Likumu noraksts bija jāsaņem katram jaunpieņemtajam skolotājam.

9. Kuģi Baltijas jūrā. 1600. g. Zīmējums J. H. Rēršeida piemiņas albumā. LVVA, 5759. f., 2. apr., 1403. l.

Zīmējumā redzamas koges, kas kopš viduslaikiem bija valdošais kuģu tips Ziemeļeiropā un viduslaiku beigās tika būvētas arī ar diviem un trim mastiem. 17. gs. koges Baltijas jūras reģionā nomainīja holandiešu būvētie jauna tipa tirdzniecības kuģi – flītas.

10. Jelgavas pilsētas kārtības jeb policijas noteikumi. Publicēti 1593. g. 10. decembrī. Fragments. LVVA, 640. f., 3. apr., 627. l.

Jelgavai pilsētas tiesības bija piešķirtas 1573. g., ap 1590. g. izdeva arī policijas noteikumus, kas līdz mūsdienām nav saglabājušies. 1593. g. rāte kopā ar birģeru pārstāvjiem sastādīja jaunu noteikumu krājumu, kas reglamentēja atsevišķas pilsētas dzīves jomas – tirgošanās kārtību gadatirgū, maizes un gaļas kvalitāti un cenu, algādžu atalgojumu utt. Latviešiem krogos aizliedza spēlēt metamos kauliņus un kārtis, pretējā gadījumā krodzinieku sodīja ar 5 mārku naudas sodu, bet spēlmaņus – ar pērienu. Kalpus un kalpones, ko pieķēra netiklās darbībās kunga mājā, bija jāizraida no pilsētas. Vairāki noteikumi veltīti pilsētas labiekārtošanai – gar mājām un krogiem bija jāuzbūvē dēļu ietves, katriem 10 īpašniekiem jāierīko publiska aka, kur smelt ūdeni ugunsgrēku dzēšanai, naktīs jāpatrulē 7 cilvēku lielai sardzei.

11. Jelgavas iedzīvotāju saraksts. 1639. g. sākums. Fragments. LVVA, 554. f., 1. apr., 93. l.

Sarakstā uzskaitīti birģeri, kuri maksājuši ārkārtas nodokli jeb kontribūciju. Nauda bija paredzēta izdevumu segšanai, hercogam Jēkabam dodoties uz Viļņu saņemt lēni. Katrs birģeris devis pēc savām vēlmēm un iespējām, piemēram, atzīmēts, ka birģermeistars Jakobs Buselbergs solījis maksāt 10 dālderu, bet neiedevis neko, tiesas fogts Bartolds fon der Vīke samaksājis 30 dālderu, pārējie rātskungi devuši 10–40 dālderu. Tirgotāju vidū ar dāsnumu izcēlās vien Vilhelms Andersons, kurš šķīrās no 60 dālderiem. Prestižākā no amatnieku cunftēm – zeltkaļu, kurā bez 9 zeltkaļiem bija arī pulksteņmeistars Jakobs Vulfs un gleznotājs Nikolauss Franks, kopā savāca 27 dālderus, turklāt divi no zeltkaļiem bija atzīti par nabadzīgiem un nemaksāja vispār. Lielākā daļa birģeru deva dažus dālderus.

12. Hercoga Jēkaba kvīts. Emburgā, 1639. g. 14. janvārī.; Jelgavas pilsētas eltermaņa Klausa Štefensa apliecinājums. Jelgavā, 1639. g. 1. februārī. Noraksti. LVVA, 554. f., 1. apr., 93. l.

Jelgavnieku "brīvprātīgi atvēlēto" naudu, kopsummā 1032 dālderus, hercogam Jēkabam Emburgā nodeva Jelgavas pirmās instances tiesas sekretārs Gotfrīds Fabriciuss rātskungu Švēdera un Krēmera un eltermaņa Štefensa klātbūtnē. Jēkabs naudas piegādi apliecināja ar kvīti, kuru Fabriciuss nodeva eltermanim. Savukārt Štefenss apliecināja, ka ir to saņēmis.

13. Jaunie Jelgavas pilsētas kārtības jeb policijas noteikumi. Publicēti 1606. g. 5. septembrī Jelgavas pilī hercoga Frīdriha klātbūtnē. Fragments. LVVA, 640. f., 3. apr., 627. l.

Hercoga Frīdriha apstiprinātie "Jaunie policijas noteikumi" gandrīz pilnībā atkārtoja iepriekšējos noteikumus, kā arī saturēja virkni papildinājumu, galvenokārt pilsētas pārvaldes lietās, piemēram, rātē turpmāk bija jābūt birģermeistaram, fogtam un 10 rātskungiem. Vairākās amatniecības nozarēs noteica izstrādājumu cenas, piemēram, līgavas svārki maksāja 4–6 mārkas, parastie sieviešu svārki 2–4 mārkas, bet zeķes – pusmārku. Tā kā pilsētnieki neievēroja iepriekšējos svinību nolikumus un joprojām ģērbās pārmērīgi grezni, policijas nolikumā atkal ietvēra pantus, kas reglamentēja apģērbu, kā arī kāzu, kristību un bēru rīkošanu.

14. Jaunpilsētiņas (Jaunjelgavas) plāns. Zīmējis hercoga galma mērnieks Tobiass Krauze. Sērenē, 1644. g. 26. jūnijā. LVVA, 183. f., 93. apr., 425. l.

Senākais zināmais Kurzemes hercogistes pilsētu plāns. Tajā attēlotas un aprakstītas pilsētas robežas, parādīta esošā apbūve, divas kapsētas, kā arī plānotais lauku teritorijas sadalījums. Eksplikācijā skaidrots, ka, dibinot pilsētiņu 16. gs. beigās, tajā bijis iemērīts 81 gruntsgabals, tagad paredzēti – 300. Mērnieks atzina, ka esošā apbūve ir haotiska, dzīvojamās mājas mijas ar dārziem, laukiem un rijām, bet daudzi gruntsgabali uzarti un apsēti ar labību. Atjaunojot pilsētu, rijas, dārzi un tīrumi jāierīko "pēc vācu parauga" – ārpus pilsētas. Katrā gruntsgabalā jābūt "labai" dzīvojamai mājai, brūzim, klētij, stallim un krogam.

15. Hercogienes Elizabetes Magdalēnas paziņojums. Dobelē, 1646. g. 5./15. septembrī. LVVA, 554. f., 1. apr., 1761. l.

Tajā hercogiene vēstī par savu nodomu atjaunot kara laikā nopostīto Jaunpilsētiņu (Neues Städtlein) – "aiz pateicības pret mirušo hercogu, bet galvenokārt Dievam par godu un vispārībai par labu" – un nosaukt to par Frīdrihštati. Elizabete Magdalēna arī noteica, ka muižniekiem, kuri dzīvo vai turpmāk dzīvos šajā pilsētā, ar savu parakstu jāapliecina gatavība pakļauties pilsētas jurisdikcijai un kārtības noteikumiem.

16. Frīdrihštates (Jaunjelgavas) plāns. Zīmējis hercoga galma mērnieks T. Krauze 1646. g. 23. oktobrī. Fragments no 1786. g. kopijas. LVVA, 183. f., 93. apr., 425. l.

Pilsēta ar regulāro ielu tīklu veidota pēc renesanses plānu paraugiem. Galvenās ielas ir "Parastais lielais lauku ceļš", Tirgus iela, Krievu iela un Daugavas iela. Pilsētas centrā atrodas baznīca un tirgus laukums ar aku. Plānā iezīmēts arī pastorāts, hercoga muitnīca un pārceltuve.

17. Hercoga Frīdriha Ventspils privilēģiju apstiprinājums. Bauskā, 1591. g. 7. maijā. Apstiprināts noraksts. LVVA, 554. f., 1. apr., 61. l.

Pēc pilsētnieku lūguma hercogs Frīdrihs apstiprināja visas iepriekšējās Ventspils privilēģijas, kā arī atļāva uz pilsētas zemes uzbūvēt vējdzirnavas. Hercogs paturēja sev tiesības " pilsētiņu pēc iespējas paplašināt ", taču ar noteikumu, ka piešķirto gruntsgabalu īpašniekiem jāpakļaujas pilsētas jurisdikcijai un noteikumiem. Frīdrihs arī atbrīvoja Ventspili no senā pienākuma kara gadījumā sūtīt hercogam divus bruņotus jātniekus, tā vietā turpmāk bija jāsūta tik daudz strēlnieku, cik iespējams.

18. Ventspils fogta tiesas protokols. 1641. g. 8. februārī. LVVA, 646. f., 1. apr., 1. l.

Tiesā ieradies Lībekas kuģa namdaris Balcers Jakobss ar sūdzību par diviem vietējiem iedzīvotājiem, brāļiem Martinu un Pēteri Knakeniem, kuri pagājušajā svētdienā esot Jakobsu piekāvuši. Jakobss esot gribējis samaksāt par alu, kad pienācis Martins un sācis viņam sist, izsitis arī naudas maku no rokām, nauda izbirusi un to vairs nav bijis iespējams atgūt. Jakobss pieprasīja, lai brāļi kompensētu viņam nodarītos zaudējumus, miesas bojājumus un negodu un tiktu pienācīgi sodīti. Martins taisnojās, ka iesitis tādēļ, ka Jakobss smagi apvainojis viņa brāli, un to viņš varot pierādīt ar lieciniekiem. Tā kā Martins atsaucās uz lieciniekiem, bet Pēteris Knakens uz sēdi nebija ieradies, tad tiesu nolēma pārcelt un vispirms nopratināt lieciniekus.

19. Hercoga Frīdriha rīkojums Ventspils rātei. Kuldīgā, 1626. g. 23. martā. LVVA, 646. f., 1. apr., 1. l.

Tirgotāji Josts Brabenders un Oto Arnims sūdzējušies hercogam, ka zemnieki viņiem nozaguši lielu daļu no iepirktajām ozolkoka plankām un pārdevuši dažiem Ventspils tirgotājiem. Tā kā ventspilniekiem labi zināms, ka zemniekiem kokmateriālu tirdzniecība nav atļauta, hercogs pavēl rātei veikt izmeklēšanu un apsekot iespējamo vainīgo tirgotāju mājas un noliktavas, atrastos kokmateriālus atdot īpašniekiem, bet vainīgos sodīt.

20. Ventspils un tuvākā apkaime. Puzes, Popes un Ventspils muižu robežas regulēšanas plāns. Zīmējis hercoga mērnieks T. Krauze. 1640. g. 9. maijā. LVVA, 1100. f., 1. apr., 70. l.

Ventspils ir otra vecākā hercogistes pilsēta. Pilsētas tiešā tuvumā atradās Sarkanmuiža jeb Ventspils muiža, tai iepretim upes otrā krastā – Kuste. 17. gs. sākumā, kad Sarkanmuiža piederēja Kasparam fon der Lejam (von der Ley), Kuste bija tās lopu muižiņa. Pēc tam, kad ap 1618. g. Sarkanmuižu nopirka hercogs Frīdrihs, Kusti atdalīja un izlēņoja Ventspils birģermeistaram Tilmanam Jaspersam, bet 17. gs. beigās to atpirka hercogs Frīdrihs Kazimirs.

1640. gada 9. maijā izgatavotās Ventspils novada kartes uzdevums bija fiksēt robežu starp hercoga Sarkanmuižas jeb Ventspils muižas iecirkni (Amt Windau) un privātmuižām – Popi (Popen, Pophen) un Puzi (Pussen). Minētās kartes tapšanu rosināja robežkonflikts starp Popes un Rindas īpašnieku Ulrihu Bēru (Behr) un hercoga Ventspils muižu.

21. Bauskas pilskunga Georga fon Rozena vēstule hercogam Gothardam. Bauskā, 1575. g. 12. maijā. LVVA, 554. f., 1. apr., 1884. l.

Rozens ziņoja, ka iepriekšējā dienā starp plkst. 3.00 un 4.00 pēcpusdienā Bauskas Vairogmiestā (aufm Schilde) izcēlies ugunsgrēks. Nodedzis gandrīz viss miests, izņemot baznīcu, kura sākusi degt, bet "caur Dieva palīdzību izglābta". Ugunsgrēks esot sācies hercogam piederošajā krogā.

22. Bauskas pilsētas plāns. 19. gs. J. Dēringa zīmējums. LVVA, 5759. f., 2. apr., 1107. l.

16. gs. 80. gados Bauskas miestu pārcēla no Ķirbaka pussalas uz Mēmeles krastu. Lielceļš, kas veda no Lietuvas uz Rīgu cauri Bauskai, veicināja miesta izaugsmi, taču kara juku dēļ pilsētas tiesības Bauska saņēma salīdzinoši vēlu – 1635. g. Saskaņā ar hercoga Frīdriha apstiprinātajiem policijas noteikumiem Bauskas rātē bija jādarbojas birģermeistaram, fogtam un pieciem rātskungiem. Bauskai vienīgajai no hercoga pilsētām tirdzniecībā atļāva izmantot "lielo lietuviešu mēru", pārējā hercogistes teritorijā bija jālieto Rīgas mēri. Bauskas pils attēlu Dērings pārņēmis no 18. gs. sākuma gravīras, priekšplānā labi redzams 16. gs. 90. gados uzbūvētais pils korpuss ar vēlās renesanses stila zelmini.

23. Bauskas zeltkaļu šrāgas. Pergaments. Fragments. Apstiprinātas Emburgā, 1638. g. 2. janvārī. LVVA, 4038. f., 2. apr., 1157. l.

Pēc Bauskas zeltkaļu Heinriha Tinnes, Bertrama Hilbranta, Hansa Gardinga un Berenta Bojensa lūguma hercogs Frīdrihs apstiprināja viņu iesniegtās šrāgas. Tās bija veidotas pēc Jelgavas zeltkaļu šrāgu parauga, vienīgi meistaru skaits Bauskā bija noteikts mazāks – cunftē bija jābūt četriem meistariem. Hercogam bija tiesības iekļaut amatā vēl vienu zeltkali pēc saviem ieskatiem. Atšķirībā no citām profesijām zeltkaļa amats bija jāapgūst nevis vienu, bet gan trīs gadus. Zellim šajā laikā bija jāstrādā pie viena vai augstākais diviem meistariem. Meistara tiesību iegūšanai bija jāiesniedz trīs priekšmeti – vienkāršs sudraba dzeramtrauks, zelta gredzens ar caurspīdīgu akmeni, kā arī zīmoga spiedogs. To gatavošanai atvēlēja sešus mēnešus. Ja cunftes eltermanis meistarstiķi uzskatīja par nekvalitatīvu, zellis varēja atkārtot mēģinājumu vēl pēc pusgada.