1. Vingrināšanās turnīram. Ap 1600. g. Zīmējums J. H. Rēršeida piemiņas albumā. LVVA, 5759. f., 2. apr., 1403. l.

Sākot ar 16. gs. pirmo pusi turnīri jeb bruņinieku spēles (Ritterspiele) arvien vairāk zaudēja savu militāro nozīmi un kļuva par galma svētku sastāvdaļu. Nereti turnīri tika rīkoti teatralizēta uzveduma veidā, tomēr dalībniekiem joprojām bija jādemonstrē gan sava veiklība, gan arī māka rīkoties ar ieročiem.

Attēlā redzamais jātnieks visdrīzāk gatavojas piedalīties sacensībā, kur dalībniekiem ar šķēpu ir jātrāpa neliela izmēra apaļā mērķī, kas piekārts zināmā augstumā virs galvas.

2. Hercoga Frīdriha instrukcija sūtņiem pie Polijas karaļa Sigismunda III. Bauskā, 1592. g. 30. maijā. Sākumlapa. LVVA, 554. f. 1. apr., 61. l.

Hercoga padomniekiem Bartoldam Butleram un Samuelam fon Volpenam, sauktam Aurifabers, cita starpā bija Frīdriha vārdā jāpateicas karalim Sigismundam par ielūgumu uz viņa kāzām un piedāvājumu piedalīties turnīrā. Viņiem bija arī jāatvainojas karalim, ka hercogam nav iespējams ierasties karaļa galmā, jo vēstule no Polijas pienākusi ar lielu nokavēšanos.

3. Hercoga Gotharda ielūgums Kauņas luterāņu mācītājam Paulam Oderbornam. Jelgavā, 1585. g. 8. decembrī. Melnraksts. LVVA, 554. f., 3. apr., 1038. l.

Ketleru valdīšanas laikā kāzas Jelgavas pilī svinēja tikai vienu reizi. 1586. g. 2. janvārī hercoga Gotharda vecākā meita Anna (1571–1617) apprecējās ar Olikas-Nesvežas firstu, Lietuvas galma maršalu un Kauņas pārvaldnieku Albrehtu Radzivillu (1558–1592). Lūgto viesu vidū bija arī Pauls Oderborns (?–1604), kurš 1587. g. kļuva par Rīgas Pētera baznīcas mācītāju, 1593. g. par hercoga Frīdriha galma mācītāju, bet 1597. g. arī par Kurzemes ev. lut. baznīcas superintendentu.

4. Pašrocīga hercoga Frīdriha vēstule Elizabetei Magdalēnai. Vecumniekos, 1634. g. 19. novembrī. LVVA, 554. f., 1. apr., 207. l.

Ieraudzījis kalendārā, ka nākamajā dienā ir hercogienes vārda diena, Frīdrihs novēlēja viņai labu veselību un ilgus dzīves gadus.

5. Simona Izenhaferna vēstule hercogam Gothardam. Tukumā, 1577. g. 26. jūnijā. LVVA, 554. f., 1. apr., 26. l., VIII sēj.

Tukuma muižas pārvaldnieks nosūtīja hercogam trīs lāčādas, pazemīgi lūdzot tās pieņemt, un atvainojās, ka ādas vēl esot nedaudz mitras, jo lāči nomedīti pavisam nesen.

6. Hercogienes Elizabetes Magdalēnas vēstule hercogam Jēkabam. Dobelē, 1644. g. 26. augustā/5. septembrī. LVVA, 554. f., 1. apr., 198. l.

Hercogiene pateicās Jēkabam par atsūtītajiem 20 zaķiem. Gaļu viņa vēlējās sagatavot vēlākam patēriņam galmā, taču vajadzīgi vēl kādi 10 zaķi – lai sanāktu puse mucas. Tāpēc Elizabete Magdalēna novēlēja hercogam "prieku un veiksmi medībās".

7. Štetīnas-Pomerānijas hercoga Boguslava XIV vēstule hercogam Frīdriham. Vecštetīnā, 1622. g. 11. martā. LVVA, 554. f., 1. apr., 90. l.

Pirms gaidāmās medību sezonas sākuma Boguslavs lūdza Frīdrihu viņam izlīdzēt un atsūtīt divus "barus" (Koppel) labu un stipru Kurzemes medību suņu, jo pašam to trūkstot.

Kurzemē audzētie medību suņi bija augstu vērtēti, un tos nereti sūtīja kā diplomātisku dāvanu citiem valdniekiem.

8. Anglijas karaļa Jēkaba vēstule hercogam Vilhelmam. Vestminsterā, 1614. g. 3. februārī. LVVA, 554. f., 1. apr., 88. l.

Anglijas karalis izteica Vilhelmam pateicību par atsūtītajiem medību piekūniem. Piekūni kā Kurzemes hercogu dāvana ārvalstu valdniekiem 17. gs. dokumentos minēti visai bieži.

9. Kurzemes hercogu dzimtas koks. 17. gs. LVVA, 1100. f., 13. apr., 717. l.

16.–17. gs. ģenealoģisko tabulu zīmēšana kļuva par modes lietu, bet valdniekiem arī par akūtu nepieciešamību. Jo dižciltīgāki senči bija pieminēti dzimtas kokā, jo lielāks dinastijas prestižs. Tādēļ nereti ģenealoģijas bija daļēji vai pilnībā sacerētas. Arī hercogs Jēkabs centās uzsvērt Kurzemes hercogu nama nozīmīgumu, aizsākot savu dzimtas vēsturi ar Sv. Romas impērijas ķeizaru Kārli IV (1316–1378, ķeizars no 1355).

10. Hercogienes Elizabetes Magdalēnas vēstule hercogam Frīdriham. Emburgā, 1637. gada 8./18. oktobrī. LVVA, 554. f., 1. apr., 208. l.

Vēstulē hercogiene ziņo, ka viņas veselība nedaudz uzlabojusies, un sūta sveicienus vīram un hercogam Jēkabam. Vēstulei Elizabete Magdalēna pievienoja 15 vīnogu ķekarus no Dobeles pils dārza, trīs šokus valriekstu (180 gab.), 40 ābolu un 40 bumbieru, ko viņa "nesen saņēmusi no Pomerānijas".

11. Hercogienes Elizabetes Magdalēnas vēstule hercogam Jēkabam. Dobelē, 1644. g. 23. aprīlī/3. maijā. LVVA, 554. f., 1. apr., 198. l., 39. lp.

Hercogiene raksta, ka pirms 14 dienām nosūtījusi divus divjūga ratus vīna pārziņa pavadībā uz Ventspili, lai atvestu Reinas vīnu, kas bija atgādāts ar kuģi. Turpceļā viss bijis labi, bet atceļā, kad viņi nonākuši pie Irlavas, kur bijis tilts pār Abavu, notikusi nelaime. Pirmie rati ar vīnu veiksmīgi šķērsojuši tiltu, arī otrie bijuši gandrīz pāri, kad ielūzis tilta baļķis un rati iegāzušies ūdenī. Vīna muca uzkritusi uz kāda baļķa upē un tai izsists dibens, arī vīna pārzinis un viens kalpotājs tik tikko izglābušies. Vīns pa lielākai daļai izlijis, kas ļoti sarūgtinājis hercogieni, jo tas bijis labs "dzeramais vīns".

12. Rīgas tirgotāja Arenda Samsona rēķins hercogienei Elizabetei Magdalēnai. Rīgā, 1640. g. 12. februārī. Fragments. LVVA, 554. f., 1. apr., 220. l.

Rēķinā minēti dažādi augļi, piemēram, 50 apelsīni, 75 citroni, svaigi bumbieri, kociņi, kas atvesti no Lībekas, audumi, 4 mārciņas baltas kokvilnas, lūgšanu grāmatas u. c. preces vairāk nekā 247 dālderu vērtībā.

13. Algu parāda saraksts. Jelgavā, 1639. g. 2. maijā. Fragments. LVVA, 554. f., 3. apr., 401. l.

Hercogu laikos valsts ekonomika tika personificēta ar hercoga "mājsaimniecību". Tas nozīmēja, ka valsts un hercoga personiskie ienākumi un izdevumi nebija nodalīti, bet visi līdzekļi nonāca valsts kasē, ko tolaik dēvēja par hercoga kameru jeb renteju. To vadīja hercoga rentmeistars. No rentejas pārvaldītajiem līdzekļiem uzturēja ne vien hercoga ģimeni un galmu, bet arī valsts administratīvo aparātu. Tāpēc vienā algu sarakstā sastopam gan valsts augstākos ierēdņus, gan hercoga sulaiņus. Skaidras naudas trūkuma dēļ algu izmaksas nereti aizkavējās, taču amatpersonām pienācās bezmaksas dzīvokļi un uzturs, daļu algas izsniedza arī natūrā.

14. Hercoga galma rēķini. 17. gs. pirmā trešdaļa. Fragments. LVVA, 554. f., 3. apr., 45. l.

No hercoga līdzekļiem apmaksāja arī tiesu iestāžu darbiniekus, piemēram, ministeriāļus (Ministerial), kuri iznēsāja tiesu pavēstes. Šāda amatpersona bija katrā no četrām Kurzemes pirmās instances tiesām – Tukuma, Kuldīgas, Jelgavas un Sēlpils.

15. Hercoga galma rēķini. 17. gs. pirmā trešdaļa. Fragments. LVVA, 554. f., 3. apr., 45. l.

Pēc hercoga Jēkaba atgriešanās Kurzemē viņa vajadzībām pieņēma jaunus kalpotājus. Algu izmaksas sarakstos minēts, piemēram, prinča staļļa puisis Miķelis Kolbings, prinča kambarsulainis Johans, pavārs Lorencs, veļas mazgātāja Anna.

16. Hercoga Frīdriha izdevumu grāmata. 17. gs. sākums. Fragments. LVVA, 554. f., 1. apr., 70. l.

Zināmu daļu hercoga izdevumu veidoja dažādu luksusa preču pirkšana galma vajadzībām. Piemēram, 1606. g. hercogs Frīdrihs iepirka 66 āmus 4 stopus vīna (ap 10 100 litru), kas kopumā izmaksāja 1650 dālderu.

17. Hercoga Frīdriha bēru ceremonijas apraksts. 1643. g. Fragments. LVVA, 554. f., 1. apr., 99. l.

Hercogs Frīdrihs nomira 1642. g. 16. augustā. 1643. g. 18. februārī viņa mirstīgās atliekas novietoja Jelgavas Sv. Trīsvienības baznīcā, bet 22. februārī, skanot baznīcas zvaniem, bungām un trompetēm, svinīgi pārnesa uz pili. Zārku nesa 20 dižciltīgie. Kopumā bēru gājienā piedalījās vairāki simti cilvēku – mācītāji, ierēdņi un kalpotāji, pilsētu un muižniecības pārstāvji. Polijas karali, Brandenburgas un Saksijas kūrfirstus, kā arī citas valdošās personas pārstāvēja 165 delegāti.

Nākamajā dienā – 23. februārī – Jelgavas pils kapenēs apglabāja arī no Pomerānijas atvestās hercoga Vilhelma mirstīgās atliekas un no Kuldīgas atgādāto hercogienes Sofijas zārku.

18. Hercoga Frīdriha bēru gājiens. 17. gs. gravīras fragments. LVVA, 5759. f., 2. apr., 284. l.

Gravīra sastāvējusi no vairākām daļām un bijusi ap 2,5 m gara. Šajā gravīras fragmentā attēlotas gājiena noslēgums – īpašos sēru tērpos ģērbtas sievietes. Vīriešiem bija melni apmetņi ar baltām apkaklēm, pie cepurēm piestiprinātas melnas lentas. Bungas bija apvilktas ar melnu audumu, uz kura izšūts hercogistes ģerbonis, ar melniem karogiem rotātas arī trompetes.

20. Hercogienes Annas galvaskauss. 1884. g. foto. LVVA, 640. f., 2. apr., 262. l.

19. Hercoga Gotharda galvaskauss. 1884. g. foto. LVVA, 640. f., 2. apr., 262. l.

21. Hercoga Vilhelma galvaskauss. 1884. g. foto. LVVA, 640. f., 2. apr., 262. l.

Kurzemes hercogu kapenes izbūvēja 1582. g., kad pēc hercoga Gotharda rīkojuma pilī izbūvēja nelielu baznīcu ar pagrabtelpu sarkofāgu novietošanai. Baznīca, tāpat kā Jelgavas pilsētas baznīca, bija veltīta Sv. Trīsvienībai. Saskaņā ar Rundāles pils darbinieku pētījumiem jaunajās kapenēs kā pirmo 1587. gada 2. jūlijā guldīja hercogu Gothardu, ap to pašu laiku uz Jelgavu no Kuldīgas pārveda arī agrā bērnībā mirušos hercoga dēlus: Sigismundu Albertu (1567–1569), Gothardu (1568–1570) un Georgu (1572. g. 1. jūlijs – 10. augusts).

Savā pastāvēšanas laikā hercogu kapenes tikušas gan vairākkārt izlaupītas, gan arī remontētas un pētītas. Nojaucot veco Jelgavas pili 1737. g., gāja zudībā arī pils baznīca, bet kapenes pārvietoja uz jaunās pils dienvidu korpusa cokolstāvu. Pašreizējā atrašanās vietā kapenes iekārtoja 1820. g., bet 1934. g. paplašināja. 1884. g. notika kapeņu daļēja apsekošana, sarkofāgu satura pārbaude un vairāku apbedījumu fotografēšana.

22. Elizabetes Magdalēnas vēstule hercogam Jēkabam. Dobelē, 1644. g. 25. novembrī/5. decembrī. LVVA, 5759. f., 2. apr., 1318. l.

Elizabete Magdalēna lūdza hercogu Jēkabu atsūtīt pie viņas uz Dobeli kokgriezēju, lai tas izgatavotu koka modeli viņas sarkofāga ģerboņa ciļņiem. Hercogienes pieminētais kokgriezējs bija Tobiass Heince, kurš iepriekš strādājis pie hercogienes pasūtītā altāra Jelgavas Sv. Trīsvienības baznīcā (pabeigts 1641. g.).

23. Hercogienes Elizabetes Magdalēnas sarkofāgs Jelgavas pils hercogu kapenēs. Foto no Rundāles pils muzeja krājuma.

Grezno sarkofāgu vēl Elizabetes Magdalenas dzīves laikā – 1645. g. – darinājis Jelgavas alvas lējējs Francis Varnrāts. Tā galvgali un sānus rotā ciļņi ar hercogienes dzimto – Pomerānijas-Volgastes ģerboni.