1. Hercoga Vilhelma vēstule hercogam Frīdriham. Ūdrandē, 1601. g. 23. jūnijā. Pirmā un pēdējā lapa. LVVA, 1100. f., 13. apr., 719. l., I sēj.

Vēstulē Vilhelms skaidro, ka nevar izpildīt brāļa lūgumu un ierasties pie viņa ar 50 jātniekiem, jo Ventspils piekrastē joprojām uzturoties divi zviedru kara kuģi. Pienākusi arī ziņa, ka zviedri ar lielu floti gribot uzbrukt Ventspilij. Tāpat Vilhelms ziņo, ka no Kandavas pilskunga saņēmis vēsti par pārsimts zviedru uzbrukumu piekrastei. Tā laikā Engures muižas dzīvojamai ēkai ar lielgabaliem notriekts skurstenis, bet Plieņciems un Ķesterciems izlaupīti, bet pilskungam aizsardzībai trūkstot cilvēku, jo zemnieki sabēguši mežā. Vilhelms arī sūdzas, ka muižniecība pienācīgi nepildot lēņa dienestu un viņa rīcībā esot tikai ap 100 jātnieku.

2. Zviedrijas karaļa Kārļa IX vēstule Saksijas kūrfirstam Kristianam II. Erebro, 1606. g. 7. aprīlī. Pirmā un pēdējā lapa un aploksne. LVVA, 1100. f., 13. apr., 719. l., I sēj.

Zviedrijas karalis, atbildot kūrfirstam uz viņa 1605. g. 26. decembra vēstuli ar lūgumu saudzēt Kurzemes hercogisti, jo karā pret zviedriem kurzemnieki tikai pildījuši savu lēņa pienākumu, paziņo, ka tas neesot iespējams un ka hercogiste radot draudus viņa valstij. Kārlis arī ziņo, ka esot vairākas reizes rakstījis hercogiem, lai atturas no naidīgām darbībām pret zviedriem, taču tas neesot ņemts vērā. Šo karaļa vēstuli Kristians pārsūtīja uz Kurzemi.

3. Saksijas kūrfirsts Kristians II (1583–1611). Nezināms mākslinieks.

Kristiana māte bija Brandenburgas kūrfirsta Johana Georga (1525–1598) meita Sofija (1568–1622), līdz ar to arī Saksijas kūrfirsts, kaut arī pastarpināti, iekļāvās Ketleru radinieku lokā.

4. Lietuvas armijas nodarīto zaudējumu saraksts. Valles muižā, 1622. g. 26. janvārī. Fragments. LVVA, 554. f., 1. apr., 124. l.

Kara laikā Kurzemes hercogisti postīja ne tikai zviedru, bet arī tās lēņa kunga Polijas karaļa karaspēks. Sevišķi cieta tās muižas, kas atradās lielceļu tuvumā. Viena no tādām bija Valles muiža, kur 1622. g. janvārī hercoga un lietuviešu pārstāvji veica nodarīto zaudējumu revīziju. Piemēram, Jēkabam Baldonam paņemti 5 zirgi, 2 govis, 6 aitas, 14 pūri labības un 1 katls, bet Pladonam – 3 zirgi, 2 govis, 1 vepris, 9 pūri labības, 15 pūri auzu.

5. Landhofmeistara Matiasa fon der Rekes vēstule hercogam Frīdriham. Jaunpilī, 1622. g. 12./22. aprīlī. LVVA, 554. f., 1. apr., 89. l.

Reke ziņoja, ka Auces, Zvārdes, Dobeles un Īles zemnieki sapulcējušies un nogalinājuši vairāk nekā 50 poļu. Ap 30 līķu esot aprakti, daži iemesti purvā, bet dažiem pie kakla piesieti akmeņi un tie noslīcināti Auces ezerā. Tā kā to nebūšot iespējams noklusēt, Reke ieteica hercogam pirmajam nosūtīt kādu uz Polijas galmu ar sūdzībām par zaldātu vardarbību. Zemnieku aizstāvēšanās pret poļiem, kuri izvarojot zemnieku sievas un meitas un piekopjot citas necilvēciskas izdarības, esot pilnībā attaisnojama. Postskriptum Reke piebilda, ka tikko uzzinājis, ka nogalinātie neesot bijuši no poļu kara nometnes, bet gan kādi apkārt klīstoši laupītāji un tirgotāji no Lietuvas.

6. Zaļenieku muižas zemniekiem nodarīto zaudējumu saraksts. Sastādīts 1625. g. Fragments. LVVA, 554. f., 1. apr., 124. l.

1625. g. rudenī Lietuvas lauka hetmaņa Kristofa Radzivilla vadītie spēki ierīkoja nometni pie Iecavas. Iedzīvotāji apgādāja armiju ar pārtiku, tomēr tas viņus neglāba no kareivju patvaļības. Cietušo vidū bija arī Zaļenieku muižas zemnieki, piemēram, Kugeru Jēkabam tika nolaupītas 8 govis, 2 vērši, 5 zirgi, 5 aitas, 8 cūkas un 25 pūri auzu, nodarot zaudējumus 1420 mārku vērtībā. Labs zirgs tolaik maksājis 100–200 mārku.

7. 17. gs. sākuma karavīrs. Zīmējums J. H. Rēršeida piemiņas albumā. LVVA, 5759. f., 2. apr., 1403. l.

17. gs. sākumā Eiropas armijās joprojām liela daļa kājnieku bija ar pīķiem bruņoti zaldāti – pikanieri.

8. Salaspils kaujas skats. Pītera Snaijersa (Snayers, 1592–1667) glezna. 1619. g. gleznota pēc aculiecinieku stāstījuma. Atrodas privātīpašumā Francijā.

1605. g. 17./27. septembrī Daugavas krastā pie Salaspils satikās Zviedrijas karaļa Kārļa IX vadītā armija ar Lietuvas hetmaņa Jana Karola Hodkeviča komandētajiem spēkiem. Lai gan zviedru bijis gandrīz trīsreiz vairāk nekā lietuviešu, vienā no lielākajām šā kara kaujām virsroku guva lietuvieši. Būtiska nozīme lietuviešu uzvarā bijusi Kurzemes hercoga Frīdriha vadītajām trim jātnieku vienībām (300 līdz 400 vīru), kas pa braslu šķērsojušas Daugavu tieši pirms kaujas sākuma. Kurzemnieks Engelbrehts Fītinghofs izglābis dzīvību hetmanim Hodkevičam, savukārt Jaunpils īpašnieks Matiass fon der Reke gandrīz sagūstījis Zviedrijas karali, kuram tik tikko izdevies izrauties, atstājot Rekem zobenu un cepuri kā trofejas. Kaujā zviedri zaudēja vairāk nekā 9000 kritušo (gandrīz visus kājniekus), kamēr poļiem kritušo bijis maz, vairāk bijis ievainoto. No kurzemniekiem krituši tikai četri vīri. Bez hercogistes jātniekiem kaujā piedalījās arī nepilns simts Piltenes lēņa dienesta karavīru.

Ar • atzīmēti Kurzemes hercogistes jātnieki.

9. Sēlpils garnizons pils aplenkuma laikā. 1625. g. LVVA, 554. f., 3. apr., 734. l.

Zviedru armijas ierašanās pie Rīgas 1625. g. vasarā, radīja bažas, ka zviedri atkal varētu iebrukt Kurzemes hercogistes teritorijā, kā to bija darījuši jau vairākkārt. 1625. g. jūlijā Sēlpils virspilskungs Gothards fon der Tinnens ziņoja hercogam Frīdriham par draudošajām briesmām un lūdza piešķirt viņam naudu karavīru vervēšanai un pārtikas iegādei, jo pilī esošos krājumus bija pamatīgi apstrādājušas žurkas un peles.

Sarakstā kā Sēlpils pils garnizons kopumā uzskaitīti 20 vīri. No tiem četri – vahmistrs Alofs Kols, Zamuels Hartvigs, Kornelijs Brands un kurpnieks Jēkabs – bija pastāvīgi pils iemītnieki, kamēr pārējos Tinnens bija savervējis īsi pirms aplenkuma. Jaunvervēto vidū bija arī viens mūrnieks, viens bisu meistars un viens bundzinieks. Vienu no karavīriem aplenkuma laikā nošāva zviedri, bet viens mira no slimības. Taču pils aizstāvju rindās bija arī apkārtējo muižu valdītāji un iedzīvotāji, kas te meklēja patvērumu no zviedriem.

10. Sēlpils pils padošanās līgums jeb akords. 1625. g. 18. jūlijā (v. st.). Kopija. LVVA, 554. f., 3. apr., 734. l.

Pēc gandrīz trīs gadus ilgā pamiera karadarbība starp poļiem un zviedriem atsākās 1625. g. vidū. Zviedrijas karalis Gustavs II Ādolfs, ieradies ar lieliem spēkiem no Zviedrijas, vispirms ieņēma Koknesi, tad pārcēlās pāri Daugavai un aplenca Sēlpili. 18./28. jūlijā laikā starp divpadsmitiem un vieniem dienā zviedru karavadonis Aksels Banners izteica pils aizstāvjiem aicinājumu padoties. Pēc ķīlnieku apmaiņas (pa četrām personām no katras puses) un dažu stundu sarunām pils padevās ap plkst. septiņiem vakarā.

Akorda punktus jeb padošanās līgumu parakstīja Zviedrijas kanclers Aksels Uksenšērna (Oxenstierna) un kopumā tie sastāvēja no astoņiem punktiem. Pils iemītniekiem atļāva trīs dienu laikā aiziet ar visu savu mantību, bet pils iekārtu, ieročus un pārtikas krājumus paturēja zviedri.

11. Sēlpils pils. 18. gs. sākuma gravīra. LVVA, 1100. f., 13. apr., 976. l.

Gravīrā attēlota Sēlpils pils 1704. g. – īsi pirms tam, kad to Lielā Ziemeļu kara laikā uzspridzināja zviedri, taču pils izskats kopš 17. gs. pirmās trešdaļas nebija būtiski mainījies.

12. Sēlpils virspilskunga Gotharda fon der Tinnena vēstule hercogam Frīdriham. Rīgā, 1625. g. 16. augustā. LVVA, 554. f., 3. apr., 734. l.

Savā vestulē Tinnens skaidroja, kapēc devies uz Rīgu – zviedri piešķiruši ratus mantu un ģimenes vešanai tikai turp. Taču viņš plānojot atgriezties hercogistē, lai arī nezina, kur palikt, jo viņa muižās Daugavpils novadā neesot iespējams aizsargāties no laupītajiem. Tāpat Tinnens skaidroja, ka bijis spiests padoties zviedriem, jo kopā ar pilī sabēgušajiem apkaimes iedzīvotājiem viņa rīcībā bijuši tikai ap 30 kaujasspējīgu vīru. Viņš uzskatīja par savu nopelnu to, ka sarunās izdevies vienoties par pils iemītnieku atlaišanu.

13. Jelgavas pils iemītnieku uzticības solījums Zviedrijas karalim. Melnraksts. 1621. g. oktobrī. LVVA, 554. f., 1. apr., 124. l.

1621. g. augustā beidzās kārtējais pamiera periods karā starp Zviedriju un Poliju-Lietuvu. Septembrī Gustavs II Ādolfs ieņēma Rīgu un no turienes nosūtīja hercogam Frīdriham vēstuli ar aicinājumu labprātīgi padoties zviedru varai, uz ko hercogs atbildēja noraidoši. Tad Gustavs II Ādolfs pavērsa karaspēku pret Kurzemes hercogisti. Zviedru avangards iegāja Jelgavas pilsētā 1621. gada 2./12. oktobra pēcpusdienā, uzreiz izvietojot Tirgus laukumā dažus vieglos lielgabalus. Uz pili nosūtīja trompetistu ar prasību atdot pili zviedriem. Nākamajā rītā pie Jelgavas pienāca zviedru galvenie spēki kopā ar karali, un, redzot milzīgo pārspēku, toreizējais (virs)pilskungs Codes muižas īpašnieks Gothards Šrēderss lika atvērt vārtus zviedriem un nodeva pils atslēgas zviedru karavadonim grāfam Mansfeldam. Vēl tajā pat dienā – 1621. g. 3./13. oktobrī – Gustavs II Ādolfs paziņoja, ka pēc labprātīgās padošanās viņš garantē Jelgavas iedzīvotājiem to privilēģijas un drošību, taču pretī pieprasīja uzticības zvērestu. Ar karaļa sekretāra starpniecību birģeri panāca, ka zvēresta nodošanu atlika uz pusgadu. Tā vietā bija jādod rakstisks solījums, ka viņi nekādā veidā nepalīdzēs poļiem-lietuviešiem. Līdzīgs solījums bija jādod arī tiem Zemgales iedzīvotājiem, kuri Jelgavas pils mūru aizsegā vēlējās pavadīt ziemu.

Zviedri palika Jelgavā līdz nākamā gada vasarai, kad pēc vairāku mēnešu aplenkuma padevās Radzivilla karavīriem.

14. Jelgavas birģeru uzticības zvērests hercogam Frīdriham. 1623. g. 5. jūlijā. LVVA, 554. f., 3. apr., 733. l.

1622. g. vasarā pēc hercoga Frīdriha iniciatīvas un Polijas karaļa Sigismunda III rīkojuma tika uzsākta tiesas prāva pret Jelgavas pilskungu Gothardu Šrēdersu par pils nodošanu zviedriem bez jebkādas pretošanās. Prāva ilga vairāk nekā pusgadu, un tās laikā tika iztaujāti gan Šrēderss, gan vesela virkne hercoga amatpersonu un Jelgavas namnieku. Šrēderss par galvenajiem pils nodošanas iniciatoriem nosauca pilsētniekus un apgalvoja, ka pils neesot bijusi pietiekami apgādāta, lai varētu izrādīt jebkādu pretestību zviedru armijai. Tomēr Šrēdersu atzina par vainīgu, bet 1623. g. jūnijā hercogs Frīdrihs deva pavēli uzsākt atsevišķu izmeklēšanu par Jelgavas birģeru rīcību zviedru 1621. g. oktobra uzbrukuma laikā. 4. jūlijā tiesa pilsētniekus atzina par līdzvainīgiem Jelgavas pils zaudējumā, par ko tie būtu pelnījuši bargu sodu. Tomēr rūpēs par pilsētas uzplaukumu hercogs atstāja spēkā visas pilsētas tiesības un privilēģijas, liekot vienīgi konfiscēt mājas tiem īpašniekiem, kas, paklausījuši zviedru aģitācijai un pārcēlušies uz Zviedrijas valdījumiem. Nākamajā dienā birģeri atjaunoja savu uzticības zvērestu hercogam Frīdriham, cita starpā soloties aizsargāt pili pret ienaidnieku, nežēlojot savu dzīvību.

15. Jelgavas pils padošanās līgums 1625. g. 23. septembrī (v. st.). Ar Zviedrijas karaļa Gustava II Ādolfa zīmogu. LVVA, 581. f., 11. apr., 1. l.

Pēc tam, kad 1625. g. jūlijā zviedru armijai padevās Sēlpils, Gustavs Ādolfs devās dienvidu virzienā un ieņēma Biržus un Bausku, bet pēc tam daļu karaspēka novirzīja uz Jelgavu, kuru zviedri sasniedza 21. septembrī/ 1. oktobrī.

Šoreiz pils aizstāvji Jelgavas virspilskunga Dzeldas muižas īpašnieka Ernsta fon Sakena vadībā izrādīja pretestību, tomēr zviedru pārspēks bija acīmredzams. Turklāt nedaudzajiem pils aizstāvjiem drīz vien sāka izsīkt munīcijas krājumi, un viņi arī stipri cieta no dažādām slimībām. Tāpēc pēc ilgām pārdomām, savstarpējām apspriedēm un sarunām ar zviedriem pilī esošie nolēma padoties. 1625. g. 23. septembrī/ 3. oktobrī tika sastādīts padošanās līgums jeb akords, kas sastāvēja no 11 punktiem. Zviedri atļāva garnizonam un pārējiem aizstāvjiem aiziet ar mantām un plīvojošu karogu, t. i., ar godu, bet hercoga īpašums atkal kļuva par trofeju.

16. Jelgavas pils nocietinājumi. Ap 1625. g. Zviedrijas Kara arhīvs Stokholmā.

16. gs. beigās vai 17. gs. sākumā Jelgavas pili apjoza ar smilšu vaļņiem un četriem dažāda lieluma bastioniem. Kopumā nocietinājumu apkārtmērs sasniedzis 1200 soļu jeb 900 metru. Zviedru uzbrukuma laikā tie bijuši visai sliktā stāvoklī, jo nereti cieta no palu un lietus ūdeņiem, bet remontiem trūcis gan darbaspēka, gan laika.

17. Zviedrijas karaļa izvirzītie noteikumi neitralitātes piešķiršanai Kurzemes hercogistei un hercoga viedoklis. 1625. g. Fragments. LVVA, 554. f., 3. apr., 383. l.

Ieilgušais karš piespieda hercogu Frīdrihu meklēt risinājumus hercogistes pasargāšanai. No vienas puses viņš centās organizēt zviedru un poļu-lietuviešu pamiera sarunas, no otras – iegūt Kurzemei neitrālas valsts statusu. Hercogs nemitīgi sūtīja delegātus gan pie karojošo armiju pavēlniekiem, gan arī pie abiem karaļiem. Zviedri neitralitātes piešķiršanai izvirzīja virkni prasību. Cita starpā viņi pieprasīja tādas pat brīvas pārvietošanās tiesības armijai, kādas bija poļiem-lietuviešiem, Kurzemes ostu brīvu izmantošanu, to, lai hercogs viņam vēl atlikušajos cietokšņos aizliegtu uzņemt poļus, tāpat arī, lai poļiem būtu liegts hercogistē ierīkot nometnes. Bez tam zviedri izvirzīja prasību, ka minētajiem noteikumiem jāiegūst arī Polijas karaļa apstiprinājums. Uz to Frīdrihs deklarēja, ka abu armiju pārvietošanai pa hercogistes teritoriju varētu atvēlēt Sēlpils ceļu un no savas puses pieprasīja, lai zviedri atdod ieņemtās Bauskas, Jelgavas un Tukuma pilis. Ostas viņš bija gatavs atvēlēt brīvai tirdzniecībai, bet ne armijas ievešanai, savukārt Polijas karaļa piekrišanu solījās iegūt tuvākā seima laikā.

18. Zviedru komandanta majora Honorija Verdeleta solījums. Bauskas pilī, 1627. g. 25. septembrī. LVVA, 554. f., 1. apr., 154. l.

1627. g. hercogs Frīdrihs bija panācis vienošanos ar Lietuvas lielhetmani Leo Sapiehu un zviedru karavadoni Jakobu Delagardī, ka zviedri no Bauskas un Jelgavas pilīm neuzbruks poļiem-lietuviešiem, savukārt poļi-lietuvieši neuzbruks minētajām pilīm un pārtrauks Bauskas aplenkumu. Majors Verdelets, kurš komandēja zviedru garnizonu Bauskas pilī, rakstiski pauda apņemšanos ievērot minēto vienošanos, kā arī solījās neuzbrukt tirgotājiem, kas no Lietuvas devās uz poļu-lietuviešu kara nometni.

Jāsaka gan, ka lai gan karojošās puses ne reizi vien deva solījumus ievērot Kurzemes neitralitāti, bieži vien tie palika tikai uz papīra.

19. Jātnieks bruņās. 1600. g. Zīmējums J. H. Rēršeida piemiņas albumā. LVVA, 5759. f., 2. apr., 1403. l.

Uzraksts virs zīmējuma vēsta: "Saldi ir mirt par Dzimteni". Jāšaubās gan, vai tā domāja hercogistes iedzīvotāji… Sevišķi, ja ņem vērā, ka pat tradicionālo lēņu dienestu viņi pildīja nelabprāt.

Kurzemes hercogistes militārā sistēma bija pārmantota vēl no ordeņlaikiem, taču militārais dienests jau kopš pirmajiem hercogistes pastāvēšanas gadiem kļuva par vienu no asākajiem nesaskaņu cēloņiem starp hercogiem un bruņniecību. 1617. g. Valdības formula attiecībā uz lēņa dienesta apjomu kara briesmu gadījumā saglabāja vēl 16. gs. pieņemtos nosacījumus – hercoga lēņa dienests karalim bija jāpilda pēc Prūsijas parauga un muižniecībai jādod viens bruņots jātnieks no katriem 20 arkliem zemes. Tomēr parādījās arī dažas jaunas normas: hercoga un muižnieku lēņa dienesta vienībām bija jābūt katrai ar savu karogu, taču hercogam paturot virspavēlnieka funkcijas, savukārt bruņniecība ieguva tiesības izvirzīt kandidatūras muižnieku lēņa dienesta vienību virsnieku amatiem un hercogam tie bija jāapstiprina no izvirzīto kandidātu vidus.

Kopš 1639. g. Kurzemes hercogu investitūras diplomos tika fiksēts noteikums, ka hercoga lēņu dienests Polijas karalim ir 100 jātnieku vai 200 kājinieku, taču pildāms tikai hercogistes robežās. Ja runa bija par lēņu dienestu ārpus hercogistes, tā vietā bija jāmaksā kontribūcija 10 000 guldeņu apjomā. Ja karalis prasīja vairāk, tad viņam bija jādod hercogam un muižniecībai solījums, ka tas ir ārkārtas gadījums, kas turpmāk nekādi neapdraudēs hercogistes tiesības un privilēģijas.

Parasto (vienkāršo) lēņu dienesta iesaukumu hercogistē veidoja trīs jātnieku rotas (Compagnie) ar rotmistriem (Rittmeister) priekšgalā, t. i., 100 jātnieki, kurus iesauca no savām muižām hercogs (Hofesfahne) un 200 jātnieki, kurus deva muižniecība – 100 no Kurzemes un 100 no Zemgales (Lehnsfahne oder Adelsfahne). Saprotams, ka pat izsludinot dubulto iesaukumu, Kurzemes hercogistes karaspēks nespēja stāties pretī kaimiņvalstu armijām, kuru kodolu sastādīja vervētie algotņi un kuras skaitliski bija daudzkārt lielākas. Neko daudz te nelīdzēja arī hercoga algotie daži desmiti vai simti sardzes un garnizonu kareivju, kas bija izvietoti pilīs. Savukārt pret zemnieku iesaistīšanu militārajā dienestā hercogistē valdīja visai atturīga attieksme. Lai gan hercogi kara briesmu gadījumos cerēja uz savu muižu zemnieku palīdzību, regulāra zemnieku militāra apmācība nenotika. Turklāt 1622. g. landtāgā tika pieņemts aizliegums zemniekiem, izņemot oficiāli atzītus muižu medniekus, turēt bises.

20. Zviedru karavadoņa Jakoba Delagardī rīkojums. Rīgā, 1626. g. 11. augustā. LVVA, 1100. f., 13. apr., 719. l., II sēj.

Privātpersonas varēja mēģināt pasargāt savus īpašumus, iegūstot no armiju karavadoņiem t. s. drošības vēstules (Salvegarde Brief). Pēc Piksteres muižas īpašnieka Jirgena Disterlo lūguma Delagardī izsniedza viņam šādu vēstuli, aizliedzot zviedru virsniekiem un karavīriem nodarīt jebkādu ļaunumu Disterlo muižai un viņa zemniekiem.

Dažkārt papildus drošībai muižās izvietoja arī dažus karavīrus, kuru uzdevums bija nepieļaut savu kolēģu iebrukumus attiecīgajā īpašumā. Šos kareivjus dēvēja par apsargiem (Salvegarde, Salve Guarde).