1. Hercogienes Annas izsniegts brīvlaišanas raksts. Jelgavā, 1584. g. 13. novembrī. Pergaments. LVVA, 5561. f., 4. apr., 680. l.
Dokuments apliecina, ka pēc Zaļenieku zemnieka Jura Spures uzstājīga lūguma Anna viņu un viņa mantiniekus uz mūžīgiem laikiem atbrīvojusi no muižas darbiem un nodevām. Par to viņam ik gadu hercoga galmam jāpiegādā pods (ap 8,4 kg) medus un tāds pats daudzums vaska, kā arī vajadzības gadījumā jāpilda kurjera pienākumi hercogistes robežās.

2. Hercoga Frīdriha raksts. Jelgavā, 1609. g. 19. augustā. LVVA, 554. f., 3. apr., 1126. l.
Jau hercogs Gothards un hercogiene Anna bija piešķīruši brīvzemnieka statusu Zaļenieku zemniekam Miķelim Dragānam, par ko viņam bija ik gadu jāmaksā zināma naudas summa un jādod hercogiem ārzemju braucienos vienu pavadoni ar zirgu. Tagad pēc Miķeļa triju dēlu lūguma hercogs Frīdrihs piešķīris viņiem vēl zemi, par ko ik gadu jāmaksā 200 mārku naudā un hercoga rīcībā pēc vajadzības jādod divi puiši ar labiem zirgiem.

3. Nikolausa Ketlera un Kuldīgas tiesas sekretāra Johanesa Velkera apstiprināts Dragūnu zemes gabala robežu apraksts. 1627. g. 7. oktobrī. LVVA, 554. f., 3. apr., 1133. l.
Brīvzemnieki Dragūni bija iepirkuši zemes gabalu no hercoga Frīdriha, samaksājot par to divus vēršus un divus podus vaska. Pēc hercoga rīkojuma ierēdņi apsekoja minēto zemi, atzīmēja robežas un ierādīja Dragūniem. Dokumentā atzīmēti arī divu Dragūnu sētu nosaukumi – “Schwitte Zelles” un “Belte Kalley Draggunen”.

4. Vendzavas muižas īpašnieka Vilhelma Morica fon den Brinkena vai viņa sekretāra sastādīts dzimtzemnieka uzticības zvērests. Ap 17. gs. 30. gadiem. LVVA, 6999. f., 39. apr., 99. l.
Es N schwere prekschan dewa und winya schwedem wohrde und prekschan sowo godigo kuncke und winyim bernem, ka es negrimb no schies walstes sowo kaye islikt bekschenes labat netz beckt netz sowey wiram godam wirs dott zerreyebt bekt, ja es atkal do darra, da dot des augsteis man ka es but da nowitis, ka es wis to nowitusch wellen staw ar bassam cellem, und kan buht manes messes da nokaltusch da das ackmenes abacks man patdusses, und ley man wis man ziwischen, da iszest ka es sichi swetz ispusdams iszestt und wis man ziwischen ley isteck da ka es scho kan ar uden isley, dick deschen litz man des und winy schwetz evangeliums wartz.
Zvēresta teksts mūsdienu valodā:
Es N. zvēru Dieva un viņa svētā vārda un sava godājamā kunga un viņa bērnu priekšā, ka negribu savu kāju bēgšanas labad no šīs muižas laukā spert, nedz bēgt, nedz savam kalpam dot negodīgu cerību bēgt, ja vien es to daru, tad dod man, Dievs Augstais, ka es novītīšu kā tā sausā velēna, uz kuras es stāvu kailām kājām, un ka manas miesas izkaltīs kā tas akmens, ko turu padusēs, un lai mana dzīvība izdziest kā liesma, kad es nopūšu sveci, un lai tā iztek kā ūdens, kad to izleju no kannas, tik tiešām, lai palīdz man žēlīgs Dievs un viņa svētais vārds.

5. Zlēku un Laidzes muižas īpašnieka Frīdriha Bēra dāvinājuma raksts. Zlēkās, 1638. g. 24. martā. LVVA, 1100. f., 1. apr., 42. l.
Savā un sievas Emerentijas Benignas, dzimušas fon Šverīnas, vārdā Frīdrihs Bērs piešķir savam kalpotājam Verneram Vilkenam – pateicībā par godīgu un čaklu dienestu – dzimtzemnieku Jāni Brīdaku ar sievu un bērniem. Vilkens un viņa mantinieki drīkst rīkoties ar minēto zemnieku pēc savas patikas – izmantot darbos, pārvietot, ieķīlāt vai pārdot.

6. Hercogienes sekretāra Mihaela Seržē (Sergest) ziņojums Elizabetei Magdalēnai. Svētē, 1638. g. 6./ 16. aprīlī. LVVA, 554. f., 1. apr., 194. l.

Hercogienes sekretārs, kurš cita starpā uzraudzīja arī viņas saimnieciskās lietas, ziņo, ka notikusi tiesas izmeklēšana pret kādu Apelu un Zīli, kurus pirms savas sadedzināšanas Bauskā buršanā apvainojusi Rūteru Ilze. Abus spīdzinājis bende, taču viņi savu vainu neatzina. Zīle stāstījusi, ka protot ar apvārdotu sāli ārstēt lopus un neko ļaunu nedarot. Nākamajā dienā abi apsūdzētie pratināti atkal, bet tā kā nav atzinušies, spīdzināti trešo reizi. Apels atkal nav atzinies, bet Zīle teikusi, ka viņas Dievs – velns – esot viņu atstājis, noliegusi, ka būtu nobūrusi hercogienes lopus un teļus. Teikusi arī, ka pirms daudziem gadiem, kad Anna Fīrege (Vieregge) bijusi modere Ozolumuižā un kāds bijis nobūris lopus, viņa tos esot izārstējusi. Arī citi esot izmantojuši viņas pakalpojumus, un viņa varētu izārstēt hercogienes lopus, ja viņu atbrīvotu. Tomēr tiesa nolēmusi, ka, tā kā Zīle bijusi saistīta ar velnu un viņas palīdzība cilvēkiem bijusi tikai velna apmāns, viņa ir jāsoda ar nāvi. Šodien, piektdienā, viņa sadedzināta. Apels vēl esot ieslodzījumā, jo jānopratina Mežotnes krodzinieks Everts, kuru viņš esot nobūris slimu, bet pēc tam izdziedinājis. Ja Apela vainu apstiprinās, arī viņu sadedzinās. Bez tam Seržē atzīmēja, ka Ozolmuižā un Svētē vēršiem trūkst barības, un tie ir arī pārāk vāji, lai tos nokautu un pārdotu.

7. “Kurzemes jaunava”. Ap 1600. g. Zīmējums J. H. Rēršeida piemiņas albumā. LVVA, 5759. f., 2. apr., 1403. l.
Zīmējuma autors nav zināms, taču domājams, ka tas tapis iedvesmojoties no 16. gs. otrajā pusē populārajām dažādu tautu sieviešu tērpu gravīrām.